Ar The Lunar Chronicles sērijas ceturto grāmatu Winter ir pienācis tas lielais brīdis, kad izšķiras Zemes un Mēness turpmākās attiecības. Vai nu uzvarēs ļaunie spēki un Levana sāks īstenot savus plānus iekarot visu Zemi ar tās resursiem un turpināt manipulēt ar pašas pavalstniekiem, vai arī triumfs tiks labajiem ar Sinderu priekšgalā.
Ja atceros pat ļoti izbaudām sērijas pirmo grāmatu Cinder un tikai par kripatu mazāk otro, tad trešās grāmatas galvenā varone viņai veltītajā grāmatā bija izteikti kaitinoša, kā arī mēģinājums attēlot ļauno Levanu no viņas skatupunkta, tādejādi padarot viņu simpātiskāku un attaisnojot viņas rīcību, jo ‘’ļauns’’ jau ir tavs pretinieks ne tu pats, līdz ar to Fairest nebija pārlieku izdevies. Sērija ar katru grāmatu kļūst ar vien vājāka un obligātā YA romantika aizvien kaitinošāka.
Dažubrīd varētu likties, ka attiecības starp četriem galveno pāru tēliem ir svarīgākas par turpmāko Zemes un Mēness iedzīvotāju likteņiem. Visa centrā ir Sindera jeb zudusī princese Selene, kuru vēl mazulim esot Levana uzskatīja par veiksmīgi nogalinātu, un Eastern Commonwealth imperators Kajs, kurš beidzot ir pakļāvies Levanas spiedienam viņu apprecēt apmaiņā pret solījumu pārtraukt uzbrukumus Zemei un iegūt zāles pret Zilā drudža slimību, bet arī Kajs nav pilnībā bezpalīdzīgs vai bez ietekmes, kaut arī tā ir nosacīta, un dod būtisku palīdzību Sinderai, lai viņa varētu veiksmīgi uzsākt revolūciju un sev pienākošās karalienes troņa atgūšanu.
Tāpatās liels lapaspušu apjoms tiek Skārletas un Vilka attiecībām, kurš reiz bija viens no Levanas īpaši modificētajiem kareivjiem (vai pareizāk būtu teikt izkropļoti mēness puiši) – groteski vilkiem pielīdzināti ķermeņi un līdz nepazīšanai(uz izteiktu agresiju un asinskāri tendētas) izmainītas personības; Kresai/Cress –tehnoloģiju guru apveltīta ar izcilām hakeres spējām – un pilotam kapteinim Thorne, kurš šķiet pavisam nejauši, pateicoties apstākļu sakritībai, ir ticis ierauts šo notikumu virpulī. Thorne tēls bija viens no labākajiem, viņa bērnišķīgie jociņi un humors ļāva kaut daļēji pacelt grāmatu un paglābt sēriju no pilnīga nose dive. Un visbeidzot princese Winter un draugs kopš bērnības un tagad viņas personīgais apsargs Jacin. Winter ir karalienes Levanas mirušās māsas meita, kuras skaistums ir acīmredzams par spīti visiem redzamai rētai tieši uz sejas. No citiem Mēness aristokrātiem un īpaši no savas tantes viņu atšķir brīvprātīgā atteikšanās izmantot Lunar spējas un manipulēt ar citu bioelektriskajiem impulsiem – vienalga kādas sekas tas atstātu uz pašas psihi.
Diemžēl mīnusu pie kā grāmatā varētu piekasīties ir vairāk par tās plusiem. Vispirms jau izteiktā paredzamība*, tālāk visai juceklīgas cīņas ainas, ko neskaidrāku padara nedefinēti ierobežojošie Lunar spēju izmantošanas faktori (vienā ainā tiek kontrolēti simti, citā kāds varonis ir pārāk nogurdināts pat priekš viena), **, un protams, jau manis pieminētā obligātā romantikas komponente, kas, ņemot vērā lielās bildes nopietno situāciju, vairāk kārt lika brīnīties par grāmatas tēlu prioritātēm.
Laikam atliek vien secināt, ka grāmatas šī žanra klasiskajos rāmjos nav vairs domātas man.
https://poseidons99.wordpress.com/2018/04/13/marissa-meyer-winter-the-lunar-chronicles-4/