Marianas dziļvagas pētīšana sākās ar angļu ekspedīciju ar kuģi Challenger, kas pirmo reizi veica sistemātiskus Klusā okeāna dziļuma mērījumus. Šī trīsmastu buru kuģis, kara flotes korvete bija pārbūvēts par okeanogrāfisko kuģi 1872. gadā, lai vektu hidroloģiskus, ģeoloģiskus, ķīmiskus, bioloģiskus un meteoroloģiskus pētījumus. Ievērojama loma Marianas dziļvagas pētījumos ir arī padomju zinātniekiem. 1958. gadā ekspedīcija ar kuģi «Vitjaz» noskaidroja, ka dziļvagā dzīvība sastopama vairāk nekā 7000 m dziļumā, apgāžot tā laika pieņēmumu, ka dzīvība nav iespējama dziļāk par 6000-7000 m. 1960. gadā Marianas dziļvagā nolaižas batiskafs «Trieste», sasniedzot maksimālo dziļumu 10 915 m.
[Vēlāk dziļvagas pētījumus veic 1968. gadā būvētais ASV kuģis Glomar Challenger — t.p.]
Skaņas reģistrējošais aparāts sāka pārraidīt no dzīlēm troksni, kas līdzinājās zāģa zobu čirkstēšanai pa metālu. Tajā pašā laikā TV monitorā parādījās neskaidras ēnas, kas līdzinājās milzīgiem pasaku pūķiem. Šiem radījumiem bija vairākas galvas un astes. Pēc stundas amerikāņu zinātniski-pētnieciskā kuģa Glomar Challenger zinātnieki sāka uztraukties, ka unikālā aparatūra, kas bija izgatavota NasA laboratorijās, kuras karkass sastāvēja no superizturīgām titāna-kobalta tērauda sijām un kurai bija lodveida forma ar diametru 9 m, varētu palikt okeānā uz visiem laikiem. Tāpēc tika pieņemts lēmums to tūlīt pat celt laukā. «Ezi», kā to bija iesaukuši, cēla laukā no dzīlēm vairāk nekā astoņas stundas. Tikko tas parādījās virs ūdens, to nekavējoties novietoja uz speciāla plosta. Telekameru un eholotu uzcēla uz Glomar Challenger klāja. Noskaidrojās, ka izturīgās tērauda konstrukciju sijas bija deformētas, bet 20 cm tērauda trose, kurā to laida lejā, izrādījās līdz pusei pārzāģēts. Kas mēģināja paturēt «ezi» dziļumā un kāpēc — ir pilnīga mīkla. Ziņojums par šo interesanto eksperimentu, ko veica amerikāņu okeanologi Marianas dziļvagā, bija nopublicēts 1996. gadā avīzē New York Times (ASV).
Tas nav vienīgais gadījums, kad cilvēks sastopas ar neizskaidrojamo <st1:place>Marianas</st1:place> dziļvagas dzīlēs. Kaut kas līdzīgs notika ar vācu zinātniski-pētniecisko aparātu Haifisch ar apkalpi uz borta. Nolaidies 7 km dziļumā, aparāts pēkšņi atteicās iznirt. Lai noskaidrotu iemeslu, hidronauti ieslēdza infrasarkano kameru. Tas, ko viņi ieraudzīja <st1:place><st1:city>pāris</st1:city></st1:place> sekojošās sekundēs, viņiem likās kā kolektīva halucinācija: milzīgs, aizvēsturisks rāpulis bija sakampis zobos batiskafu, mēģinot pārkost to kā riekstu. Attapusies apkalpe iedarbināja iekārtu, ko dēvēja par «elektrisko lielgabalu». Briesmonis, kuru ķēra lādiņš, pazuda dzelmē.
Neizskaidrojamais un neaptveramais vienmēr ir pievilcis cilvēkus, tāpēc visas pasaules zinātnieki joprojām grib atbildēt uz jautājumu: «Ko sevī slēpj <st1:place>Marianas</st1:place> dziļvagas dzīles?»
Vai tādā dziļumā var dzīvot dzīvi organismi un kādi tie varētu izskatīties, ņemot vērā to, ka uz viņiem iedarbojas milzīgas okeāna ūdens masas ar spiedienu, kas pārsniedz 1100 atmosfēras?
Sarežģījumu, kas saistīti ar to būtņu pētīšanu un atklāšanu šajos neiedomājamos dziļumos, ir daudz, taču cilvēka izgudrošanas spēja nezina robežas. Ilgu laiko okeanologi uzskatīja hipotēzi, ka dziļumos, lielākos par 6000 m, absolūtā tumsā, baismīgā spiedienā, pie temperatūras, kas tuva nullei var eksistēt dzīvība, par neprātu. Taču zinātnieku pētījumu rezultāti Klusajā okeānā pierādīja, ka šajos dziļumos, daudz dziļāk par 6000 m atzīmi, eksistē milzīgas dzīvu organismu – pogonoforu kolonijas (Pogonophora: no grieķu pogon – bārda un phoros – nest). Tas ir jūras bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips, kura pārstāvji dzīvo garās hitīna caurulēs, kas atvērtas abos galos. [Pašlaik tos vairs neizdala kā tipu, bet pievieno daudzsaru tārpu siboglinīdu dzimtai – t.p.] Pēdējā laikā noslēpumus aktīvi atklāj pilotējamie un automātiskie zemūdens aparāti, kas būvēti no superizturīgiem materiāliem un apgādāti ar videokamerām. Rezultātā tika atklātas bagātas dzīvo organismu grupas, kas sastāv, gan no pazīstamām, gan mazāk ierastām jūras dzīvnieku grupām.
Tādā veidā, 6000-11000 m dziļumā ir atklātas: barofilas baktērijas (kas attīstās tikai lielā spiedienā), tajā skaitā ksenofioforas, no vienšūņiem — foraminiferas (sakņkāju apakšklases vienšūņu kārta ar citoplazmatisku ķermeni, ko ietver cieta gliemežnīca), no daudzšūņiem — daudzsaru tārpi, vienādkāju vēžīši, sānpeldes, holotūrijas, divvāku un vēderkāju gliemji.
Dziļumā nav saules gaismas, nav aļģu, sāls daudzums ūdenī ir nemainīgs, temperatūra — zema, milzums ogļskābās gāzes, milzīgs hidrosatatiskais spiediens (palielinās par 1 atmosfēru uz katriem 10 m). No kā tad barojās dzelmes iemītnieki? Dziļūdens dzīvnieku barības avots ir baktērijas, kā arī «līķu» lietus un organiskais detrīts, kas pienāk no augšas; dziļūdens dzīvnieki ir vai nu akli, vai ar ļoti attīstītām acīm, bieži — teleskopiskām; daudzas zivis un galvkāju moluski ir apgādāti ar fotosintezējošām šūnām, orgāniem. Citām formām spīd ķermeņa virsma vai tikai kāda tā daļa. Tāpēc šo dzīvnieku izskats ir tikpat briesmīgs un neiedomājams, kā apstākļi, kuros tie dzīvo. Starp tiem — atbaidoša izskata tārpi — 1,5 m gari, bez mutes un ānusa, astoņkāji-mutanti, neparastas jūras zvaigznes un kaut kādas mīksmiesas būtnes divu metru garumā, kas vispār vēl nav identificētas.
Tā nu cilvēks nekad nav spējis atturēties no neizzinātā atklāšanas un milzīgos tempos attīstošā tehniskā progresa pasaule palīdz arvien dziļāk ielūkoties visneviesmīlīgākās un nepakļautās vides — Pasaules okeāna slēptajā pasaulē. Pētījumu objektu <st1:place>Marianas</st1:place> dziļvagā pietiks vēl daudziem gadiem, ņemot vērā, ka tas ir pats neiekarojamākais un noslēpumainākais mūsu planētas punkts, atšķirībā no Everesta (augstums virs jūras līmeņa 8848 m) tika iekarots tikai vienu reizi. 1960. gada 23. janvārī ASV JKS virsnieks Dons Volšs un Šveiciešu pētnieks Žaks Pikārs, spēj nolaisties 10 915 m dziļumā, atrodoties aiz 12 cm biezām, bruņotām batiskafa Trieste sienām. Neskatoties uz to, ka zinātnieki izdarīja milzu soli <st1:place>Marianas</st1:place> ieplakas izpētē, jautājumu nav kļuvis mazāk, parādījušās jaunas mīklas, kuras vēk ir jāatmin. Bet okeānu dzelme prot glabāt savus noslēpumus. Vai cilvēkiem izdosies tuvākajā laikā tās atklāt?
Tulkots no krievu valodas: