Mariama Petrosjana dzimusi 1969. gadā Erevānas pilsētā. 1988. gadā viņa absolvējusi mākslas skolu ar grafiskā dizaina grādu. Viņa sāka savu karjeru “Armenfilm” studijā, kur animācijas nodaļā strādāja kopš 1989. gada.
1992. gadā viņa kopā ar vīru ieradās Maskavā un divus gadus strādāja studijā Sojuzmultfilm. Tad 1995. gadā viņa atgriezās “Armenfilm”, kur strādāja līdz 2000. gadam.
Viņa ir precējusies ar Artašesu Stamboltsjanu, viņiem ir divi dēli - Sergejs un Mihails. Mākslinieka Martirosa Sarjana mazmazmazmeita.
"Māja, kurā ..." ir pirmā rakstnieces grāmata. No darba uzsākšanas 1991. gadā līdz grāmatas publicēšanai 2009. gadā bija nepieciešami apmēram 18 gadi. Par viņu viņi sāka runāt tūlīt pēc grāmatas iznākšanas, un drīz romāns autorei atnesa Krievijas balvu.
Lai gan rakstniece paziņoja, ka no viņas nevajadzēja gaidīt jaunas grāmatas, 2014. gadā tika publicēta "Pasaka par suni, kurš spēja lidot".
“Māja, kurā…” ir Mariamas Petrosjanas romāns, kas publicēts 2009. gadā. Tas ir spilgts un oriģināls slēgtās sabiedrības apraksts, tai raksturīgās iezīmes, iesācēja adaptācijas nianses izveidotā komandā, izmantojot bērnu invalīdu internātskolas piemēru. Darbības vieta un laiks ir apzināti abstrakti, un sižetā nozīmīgu lomu spēlē fantastiski motīvi.
Jauns vīrietis ar nosaukumu Smēķējošais vīrietis strīdas ar savu grupu - priekšzīmīgi liekuļi un slēpjas, un viņu pārceļ uz citu. No šī brīža sākas viņa īstā iepazīšanās ar māju - bērnu invalīdu internātskolu ar vairāk nekā gadsimta vēsturi, noslēpumu un mistikas pilnu vietu. Kopā ar Smēķētāju lasītājs iepazīstas ar Nama iemītniekiem, ar tā noteikumiem un iedibinātām tradīcijām. Viņš uzzina, ka visus iedzīvotājus, pat skolotājus un direktorus, sauc tikai ar iesaukām, ka līdz skolas beigšanai ir atlicis mazāk nekā gads, un bailes no “Ārpus” - tā, kas atrodas ārpus nama - ir tādas, ka ne viens vien izlaidums neiet mierīgi. Iepriekšējais, pirms septiņiem gadiem, numurs kļuva par visbriesmīgāko nama vēsturē - absolventi, sadalīti divās grupās, noslīcināja māju asinīs.
Kad autors dod iespēju ieraudzīt māju citu skolēnu acīm, izrādās, ka pastāv paralēla pasaule, “mājas nepareizā puse”. Ka daži iedzīvotāji ir gājēji, viņi zina, kā tur iet, pazūdot reālajā pasaulē un atgriežoties. Un citi - lēcēji - tiek tur izmesti, un viņi var atgriezties pēc dienām un nedēļām, kad reālajā pasaulē bijuši komā, bet tur dzīvojuši daudzus gadus. Ka direktoram nav varas pār skolotāju, skolotājam par neredzīgajiem un neredzīgie uzskata, ka viņš nav internātskolas vadītājs, bet tikai pilda nama gribu.
Tuvojoties atrisinājumam, atklājas arvien vairāk nezināmo, un rodas arvien vairāk jautājumu. Un galvenais jautājums iedzīvotājiem ir tas, vai doties prom vai palikt, jo pēc šīs atbrīvošanas Māja tiks nojaukta. Un daži izvēlas doties prom: iet ārā un mūžīgi palikt pasaulē, kurā viņi ir dzimuši. Un citi - palikt: palikt pie Mājas un doties uz citu pasauli, kas pieder tikai viņiem. Varbūt ne uz visiem laikiem.
No krievu Vikipēdijas.