Tukšas ielas un veikali, tukši ceļi… Kaut kur redzēta aina, vai ne? Bet mēs taču zinām, ka patiesībā neviens badā nemirst un pliks nestaigā, ka bez daudzām lietām un darbībām patiesībā var iztikt. Mēs zinām, ka reiz viss beigsies un atsāksies varbūt citāda, taču gluži normāla dzīve.
Bet ja nu tā nebūtu? Ja nu mēs skaidri zinātu, ka viss tā arī paliks tukšs, ka apģērbs reiz noplīsīs un ka bads ir gluži reāli draudi? Ka tuvie cilvēki nekad neatgriezīsies, bet visapkārt ir gluži nezināmas briesmas?
Jā, kā mēs rīkotos tad? Vai domātu tikai par sevi, grābdami visu, ko vien var dabūt, apdraudēdami citus, lai gūtu labumu tikai sev? Vai pārvērstos par cilvēkiem, kas domā tikai par dienišķo iztiku un plikumu piesegšanu? Bet varbūt nopūlētos, lai glābtu visu, kas vēl atlicis, saglabātu visu, kas dārgs un vērtīgs, raudzītu atjaunot likumību un kultūru?
Kurā pusē mēs būtu?
Reiz senos laikos divas mazas (vai varbūt ne gluži tik mazas) meitenītes rotaļādamās taisīja spēļu grāmatiņu: viena rakstīja pasaciņu, otra zīmēja. Esot norunājuša, ka vēlāk, kad būs jau lielas, viena rakstīs īstas grāmatas, bet otra ilustrēs.
Var jau būt, ka tā patiešām noticis, vismaz māsa to apgalvo, kaut gan es neko tādu neatceros. Bet mēs jau sen esam lielas, viena raksta, otra – zīmē un glezno. Kādu brīdi, precīzāk, dažus gadu desmitus gan ne viena, ne otra to nedarījām.
Kā atsāku rakstīt? Godīgi sakot, saskaitos. Saskaitos tāpēc, ka skolēnu vēlme lasīt arvien gāja mazumā, bet iespējas atrast piemērotas grāmatas saruka vēl straujāk. Ar labām un skaistām grāmatām bija pilni plaukti gan bibliotēkās, gan veikalos, bet… Jā, šis “bet”! Tādu bija veseli divi.
Man pašai ļoti patīk fantāzijas literatūra, bet tās nupat bija saviesies pārāk daudz, turklāt ne visas grāmatas bija pietiekami kvalitatīvas. Milzu lērums tā sajauca dažam bērnam galvu, ka viņi sāka ticēt, ka tāda pasaule, kas redzama filmās un grāmatās patiešām pastāv. Trūka otras puses, kas parādītu lietas, darbus un vērtības īstajā gaismā. Jā, mums ir brīnišķīga klasika, bet vairums bērnu nesaprot tās senatnīgo valodu un nav redzējusi ne tādas lietas, ne darbus, ne cilvēkus, par kuriem stāsta pagājušā gadsimta autori.
Otrs “bet” ir laikmeta radīts. Daudziem bērniem mazotnē neviens nekad nav lasījis priekšā, viņi auguši ar televizoru, datoru, telefonu. Ar daudziem neviens pat lāga parunājies nav. Viņi pie labākās gribas nevar izprast garu un sarežģītu tekstu. Arī tādu māksliniecisku ne. Bet kur ir grāmatas, kas vieglāk lasāmas? Nekā. Kaut izstiepies.
Izstiepties negribēju un sapratu, ka kaut kas lietas labā jādara un nekas cits neatliek – jāraksta pašai. Kā? Padomu deva vecais labais Blaumanis. Uz ledus gabala gan pazīstamus ļaudis netupināju, ņēmu vienu no savām audzinātajām klasēm un ieliku neparastos apstākļos. Kā šie tur sāka šiverēt! Knapi spēju pierakstīt. Centos rakstīt vienkārši, lai viegli uztvert. Kad grāmata iznāca pirmoreiz, izrādījās, ka tā ir pa prātam ne tikai pusaudžiem un jauniešiem, bet arī krietni vecākiem cilvēkiem, to skaitā pedagogiem. Nedaudz palabotu un papildinātu to laižam klajā ar māsas zīmētām ilustrācijām. Laikam jau īstajā brīdī bijām šo plānu iecerējušas.
Facebook lapa.
Esmu raksniece un šobrīd Jumava ir publicējusi jau 3 manas grāmatas "Ala", "Cietoksnis" un "Anšlava Eglīša meklējumos".
Decembrī kopā ar psiholoģijas maģistru Kasparu Bikši veidojām jaunāko darbu "13 - mans laimīgais skaitlis", kas palīdz visa vecuma skolēniem izprast sevi un apkārtējos. Šī grāmata ieguvusi popularitāti skolotāju vidū.
Pagājušo gad pašpublicējām manu 4. grāmatu "Es vairs nebēgu pa sapņiem", kas ir daļa no manas dzīves stāsta, kas paredzēta, lai palīdzētu citiem tikt galā ar savām (ne)izbēgamajām situācijām vai dotu iespēju tādas nemaz nepieļaut.
Esmu dr.philol. sociolingvistikā un vadu nodarbības dažādās vietās Latvijā par mūsu valodu - kā/vai cīnīties pret rupjībām visdažādākajām auditorijām sākot ar bērniem un sirmgalvjiem un beidzot ar nozares profesionāļiem un pedagogiem.
Ikdienā esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja Murjāņu Sporta ģimnāzijā, bet esmu strādājusi neskaitāmās mācību iestādēs 30 gadu garumā.
Rakstu un palīdzu rakstīt arī citiem grāmatas. Esmu dr.philol. sociolingvistikā un vadu nodarbības par latviešu valodu - kā/vai cīnīties pret rupjībām. Ikdienā strādāju vidusskolā