Vairums gadījumu saistās ar grāmatu iedošanu citiem. Man vienmēr grāmatas ir bijušas tik mīļas, ka labprāt neesmu tās devis lasīt citiem, taču laikam no kļūdām neesmu mācījies. Gribējies ticēt, ka viss būs labi, taču vienmēr tā no manis neatkarīgu iemeslu dēļ nav sanācis.

Pirmie piedzīvojumi atgadījās vēl studiju laikā, biju iedevis palasīt kādu savu grāmatu kursa biedriem. Redzot, ka man tā ir, izteica vēlēšanos, ka ļoti gribot atrī izlasīt. Nu, ļoti, ļoti. Iedevu un sāku gaidīt, kad atdos. Pēc mēneša jautāju un, kas izrādās, vēl nemaz nav sācis lasīt! Ar mokām dabūju atpakaļ, reiz tā "nolasītu", ka man tā grāmata tāda neizskatītos, ja būtu lasījis 10 reizes. Tad vēl pāris grāmatu man vispār neatdeva. Viens atdeva citu savu, viņam manis dotā tā esot gājusi pie sirds, vismīļākais autors, neatdošot. Labi, ka krietni vēlāk dabūju citu eksemplāru, izdota Maskavā un tajos laikos pie mums tādu grāmatu (krievu fantastika) veikalos nebija. Vēlāk daudz atradu nelegālajos Pierīgas mežu tirdziņos.

Īstenībā tajos laikos un arī vēl 90. gados, man nebija tāda aizraušanās, ka autogrāfu meklēšana, dodoties uz tikšanos ar rakstniekiem. Pa šiem gadiem gan savākušies daudz. Bet atkal nepatikšanas sākās, kad sāku dot lasīt savas grāmatas citiem. Zināmā mērā tikai viena, sena lieta atrisinājās, v;el darbā, padomju laikā biju sapazinies ar vienu kolēģi, arī fantastikas cienītāju. Vienreiz viņš uz mani apvainojās, kad sāku prasīt kādu savu grāmatu, bet viņš teica, ka esot atdevis. Galu galā izrādījās, ka tā grāmata viņam plauktā aizkritusi bija aiz citām.

Tās tādas, laimīgas beigas. Pirmo un uz ilgiem gadiem vienīgo autogrāfu dabūju no Kolberga. Kā jau teicu, toreiz man tādu vaļasprieku nebija. Kad šajā gadsimtā sāku strādāt vienā arhitektu birojā, sapazinos ar vienu kolēģi - arī lielu lasītāju - un visai pamatīgi apmainījāmies ar grāmatām, arī pēc tam, kad mēs tur vairs nestrādājām. Taču, kā es varēju iedomāties, ka viņa manas grāmatas glabā uz grīdas? Un tad notika nelaime. Augšējie kaimiņi viņu appludināja. Viņa jau daļu manu grāmatu aizvietoja ar citām, savējām. Bet pazaudēju vairākus vērtīgus autogrāfus: Džemmas Skulmes, Kariņa, Līdakas, Gustavsones.

Tagad esmu stingri nolēmis, ka savas grāmatas nevienam citam vairs nedošu. Pēc nāves tikai ceru, ka radi manus krājumus neizputinās. Šodien jau grāmatām vairs nav tādas vērtības, kā kādreiz. Īpaši padomju laikā izdotām. Vispār jau manu grāmatu bibliotēkā nav tikai fantastika, liela daļa ir grāmatas par dabu, tad karogpētniecības izdevumi (viena cita mana aizraušanās), bet nu vēl dzīvs esmu. Ceru iegūt vēl kādu grāmatu un arī autogrāfu. Jā, par autogrāfiem, esmu tā pieradis, ka autors ieraksta arī kam to parakstu velta, ka iepriekš pats nelūdzu, bet izrādās, ka vismaz trīs rakstnieki ir bijuši tādi, kuri aprobežojas tikai ar parakstu: Grūtups,  Džordžs Mārtins un Zigmārs Liepiņš. Vismaz labi, ka man tādi autogrāfi ir.