Otrā pasaules kara virsnieka, no “Elles eņģeļu” (Hells Angels) bēdīgi slavenās 303.bumbvedēju vienības, meita apgalvo, ka viņas tēva vēlāk bijis saistīts ar izlūkošanu un Raitu Fīldu.

Tieši tur viņam tika uzdots iebiedēt un apklusināt lieciniekus un savākt visas citplanētiešu kuģa, kas bija avarējis netālu no Rozvelas, Ņūmeksikas štatā, 1947.gada jūlija sākumā, atlūzas. Iespējams, ka viņa vardarbīgās aktivitātes dažus pat noveda līdz nāvei.

“Mans tēvs Rozvelā nogalināja NLO lieciniekus”

Mišela Penna (pēclaulības vārds netiek izpausts) no Great Falls, Montanas štats, autoram pastāstīja, ka viņas tēvs ir kāds Hanters Glens Penns. Penns (kurš, kā savu otro vārdu, izmantoja “Glens”, lai izvairītos no neskaidrībām) bija otrais leitnants un bombardieris uz slavenā B-17 Fkying Fortress (lidojošā cietokšņa) sākot no pirmajām misijām Eiropas karadarbības teātrī Otrā pasaules kara laikā.

Penns (nomira 1993.gadā( būdams Elles eņģelis bija īpašas grupas sastāvā. Vēsturnieks Gerijs Monkūrs, kura tēvs arī bija Elles eņģelis, atzīmē, ka šīm misijām tika izraudzīti tikai tie, kas bija izgatavoti no “stipra materiāla”.

Uz viņiem varēja paļauties izpildot visbīstamākos uzdevumus. Viņu rindās bija drosmīgi neveiksminieki un bezbailīgi neapmierinātie. Tādi, kā leitnants Hanters Penns.

Penss (dienesta numurs 443724) Eiropas karadarbības teātrī lidoja īsu brīdi un pēc atgriešanās 303.pulkā izpildīja citas lomas. Apstiprināts, ka 1942.gads ietilpa viņa dienesta gados, un tajā laikā viņš piedalījās misijās, ko vēsturnieki sauc par “Elles eņģeļu” bombardēšanas kampaņas “pirmajām bīstamajām 30 misijām”, un kopumā no 1942. līdz 1945.gadam viņš veica 364 misijas.

Mišela man teica, ka viņa ieraksti ir nepilnīgi un trūkst galveno dokumentu. Patiešām, Penna militārie dokumenti, kas tika glabāti Nacionālajā personāla uzskaites centrā, Sentluisā, šķiet, 1973.gadā liela ugunsgrēka rezultātā tika iznīcināti.

Veicot padziļinātu tiešsaistes un vēsturisko militāro tīmekļa vietņu izpēti, es izvēlējos zināmo Hantera dienestu. Bez tam, Mišela stāsta, ka pēc kara viņš “kaut kādā veidā” bija saistīts ar Raitu Fīldu (Raitu Patteronu) un strādāja arī izlūkošanas jomā.

Iebiedēts līdz nāvei

Vēlāk Hanters Penns uztraucās par to, ka viņa misija apklusināt cilvēkus varēja novest līdz pilnīgam nāves klusumam. Viņš mēģināja apklusināt tos, kuri redzēja to, kas viņiem nebija jāredz. Viņš ar visiem spēkiem mēģināja atgūt jebkādus taustāmus pierādījumus par avāriju, tajā skaitā, neparastu sakausējumu vai metāla gabalus, ko glabāja pilsētnieki vai rančo īpašnieki.

Mišela sacīja, ka viņas tēvs parasti bija cietsirdīgs vīrietis un dzērājs. Viņš bija prasīgs un fiziski iespaidīgs.

Viņš bija ļoti gudrs cilvēks. Iespējams, ka līdz neprātam gudrs. Kādu laiku pēc dienesta “šaušanas incidentā” Hanters zaudēja vienu roku. Tā vietā, lai izvēlētos rokas protēzi, Hanters izvēlējās biedējoša izskata roku – ar āķi, nagu.

Mišela nezināja, vai viņas tēvs viņai par šo savas dzīves daļu stāstīja tāpēc, lai viņu nobiedētu un tēvu cienītu un klausītu visa mūža garumā, vai lai šo slogu noņemtu no saviem pleciem, vai gan viens, gan otrs. 1950.gadu sākumā viņa nejauši dzirdēja savas mātes Aivijas un sava tēva sarunu par notikumiem, dienesta laikā, ko viņš nožēloja. Runa bija par viņa zināšanām saistībā ar negadījumu un viņa lomu tā slēpšanā. Šī noklausītā saruna par avāriju notika dažus desmitus gadu pirms laika, kad atdzima sabiedrības interese par Rozvelu, izdotajām grāmatām utt.

Pats Hanters Mišelai teica, ka viņš bija daļa no grupas, kurai tika doti uzdevumi ar lietu nosaukumiem. Viens no tiem bija Rozvelas gadījums, un tā mērķis bija nodrošināt atlūzu noslēpšanu un klusumu ap kosmosa kuģa avāriju un tā pasažieriem, kas bija ieradušies no citas pasaules.

Viņš viņai teica, ka cilvēkiem, kuri viņam nepakļausies, būs jāsaskaras ar iebiedēšanu, izmantojot ieročus. Hanters bija “traks” uz ieročiem, un viņa iecienītākais ierocis bija ass ierocis, ko varēja vicināt, piemēram, ledus cirvis (tāpēc viņu iesauca par “Ledus cilvēku”).

Viņš vicināja cirtni un maniakāli to vicināja pret tiem, kas viņu izaicināja. Pēc tam viņi izdarīja visu, ko viņš viņiem prasīja.

Viņš ar šo cirtni konstrukcijas un konteinerus vēra vaļā tik ilgi, kamēr cilvēki, kuri kavējās, beidzot atlūzas atdeva un zvērēja, ka nekad nevienam neko neteiks.

Pēc kāda laika Hanters nožēlos pagātnē pastrādāto. Viņš raudās par to, ko ir izdarījis, pēc Mišelas teiktā, viņiem tika dota atļauja izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, un viņi to arī darīja. Viņi gribēja nervu sabrukumu un pašnāvības. Pat pieredzējušais Hanters izrādīja emociju plaisas, stāstot par savu misiju Rozvelā.

Viņš viņai teica, ka viņš, iespējams, ir pat nogalinājis cilvēkus. Viņš sacīja, ka viņa darbības ar cirvi varēja izraisīt cilvēku “sirdslēkmes” un nāvi. Pārmērīgs stress, īpaši pēkšņs stress, uzņēmīgiem cilvēkiem var izraisīt sirdslēkmes.

Tāpēc nekad nedrīkst baidīt cilvēkus, kuriem ir slima sirds. Tas viņus var novest līdz nāvei. Beigas, no kādām Hanters Penns tagad baidījās, viņš bija reiz virzījis pret tiem Rozvelā, kuri nevēlējās darīt to, ko viņiem teica.

Kāpēc Hanters?

Virsniekiem, tādiem kā Hanters, militārajās vienībās uzticējās. Viņš bija kaislīgs un lojāls. Viņš pieņēma un pildīja pavēles. Viņš bija puisis, kurš neuzdeva jautājumus, un viņš cienīja varu, un rīkojās autoritāri. Viņš bija psiholoģiski spēcīgs. Viņš bija iespaidīgs un bezbailīgs.

Turklāt viņu bija grūti izsekot kā traucētāju un avārijas artefaktu atguvēju. Viņam nebija nekādas saistības ar Rozvelas bāzi un viņam nebija iepriekš bijuši sakari ar pilsētniekiem. Viņi nevēlējās iecelt kādu, kuru iedzīvotāji varētu identificēt.

Bija loģiski, ka misijā, kuras mērķis bija apspiest troksni un meklēt noklīdušās atlūzas Rozvelas apkārtnē, piedalījās dažas oficiālas personas, kas pilsētniekiem, nebija zināmas. Cilvēki, kurus viņi pazīst, spēlēs “labo policistu” un darīs visu iespējamo, lai pārliecinātu un, varbūt, pat brīdinātu.

Taču Hanteram nebija nekādu saistību ar šo apvidu, un viņš varēja spēlēt “slikto policistu”. Viņš bija spēkavīrs, kurš, lai panāktu vēlamo, varēja izdarīt uzbrukumu pat ar nāvējošu ieroci.

Visbeidzot, lai cik neķītri tas izklausītos, Hanters jau ir nogalinājis. To viņš darīja nepazīstamā vidē, veicot gaisa uzbrukumus zemēm tūkstošiem jūdžu attālumā no savas dzimtās Kentuki.

Māsas meitas apstiprinājums

Lielu daļu no tā, ko Hantera meita par savu apgalvo, apstiprināja Džīna Penna Leina no Kentuki, kura pagājušā gada decembrī nomira. Džīna bija Hantera Penna māsas meita un Mišelas māsīca. Man dažus mēnešus pirms viņas nāves bija iespēja ar viņu sazināties.

Viņa ļoti labi pazina Hanteru un Mišelu tad, kad bija bērns un pēc tam jauna sieviete. Džīna, kura vadīja vecāko nepartraukti strādājošo universālveikalu Amerikas Savienotajās Valstīs, apstiprināja, ka Hanters bija Mišelas tēvs, un ka liela daļa no tā, ko Mišela par viņu stāstīja, pilnībā var būt patiesība.

Tomēr viņa mani šokēja kad viņa paskaidroja, ka “Mišela” patiesībā ir Šerila Penna un ka Šerila nav Hantera adoptētā meita, kā tika uzskatīts iepriekš, bet patiesībā ir Penna bioloģiskā meita.

Lai gan sākotnēji tas var likt šaubīties par Mišelas stāstu par viņas tēvu un Rozvelu, patiesībā tas to pastiprina. Mēs piekritām, ka Mišela pēc iespējas ātrāk atstāja savu dzimto pilsētu, un bija iemesls, kāpēc viņa sāka lietot citu vārdu un priekšroku deva saukties par Hantera Penna adoptēto meitu, nevis viņa bioloģisko meitu. Tas bija veids, kā atbrīvoties no sāpēm. Norobežošanās no šādām sāpēm nemazina jūsu pašapziņu.

Džīna apstiprināja, ka viņas tēvocis Hanters reizēm var būt ļoti dusmīgs. Bet dažreiz viņam bija jautrs noskaņojums, viņa teica, piemēram, tad, kad viņi kop spēlēja bumbu. Taču bija arī reize, kad viņa bija lieciniece tam, kā viņš publiski izsita  cigareti no mutes nepilngadīgam smēķētājam, zēnam, kuru viņš nepazina.

Viņš teica, ka viņam patīk ieroči un viņa roka ar āķi. Tas, viņa teica, padarīja viņu par vēl biedējošāku figūru. Vēlāk Hanters, lai kļūtu bagāts, no Kentuki laukiem pārcēlās uz rietumiem. Tur, Kalifornijā, divdesmitā gadsimta 50.gadus un 60.gadu sākumā attīstīja nekustamo īpašumu celtniecību.

Tomēr viņš slikti pārvaldīja savus līdzekļus un nākamajos gados zaudēja lielāko daļu savas bagātības. Džīna par savu tanti Aiviju (Mišelas māti) teica, ka viņa bija uz sevi vērsts cilvēks, arī māte, kura pieļāva Hantera nežēlību un nostājās viņa pusē, jo viņai patika viņa nauda.

Lai gan viņa pati neko nebija dzirdējusi par Rozvelu vai Hantera saistību ar to, Džīna sacīja, ka viņš bija nopietns cilvēks, kuram var uzticēt noslēpumus.

Rozvelas iedzīvotājus apklusina vēl viens bargs veterāns

Stāsts par Rozvelas 1947.gada pilsētas vadītāju K.M.Vudberiju ir vēl viens stāsts, kas apliecina ideju par to, ka Rozvelā, lai apklusinātu runas par avāriju, tika izmantoti bezbailīgi Otrā pasaules kara veterāni, piemēram, Hanters Penns.

Vudberijs tika uzskatīts par nopietnu personību, kurš Otrā pasaules kara laikā bija pazīstams ar to, ka saņēmis ordeņus “dzelzs majors”. Viņš bija arī tuvu stāvošs Rozvelas armijas lauka bāzes komandierim Bučam Blanšāram.

Vudberijs, tāpat kā Hanters Penns, vadīja īpaši brutālas militārās vienības. Vudberijs komandēja 752.tanku bataljonu, līdzīgu “Elles eņģeļiem”, kāpurķēžu vienību. 1944.gada 19.septembra izdevums “The Stars and Stripes” Vudberiju slavēja par viņa “noslepkavoto friču” pārsteidzošo skaitu.

Lai gan viņš nevienu fiziski neiebiedēja, Vudberijs pēc negadījuma tomēr apmeklēja Rozvelas ugunsdzēsēju daļu. Apmēram pirms desmit gadiem Dž.C.Smits, viens no ugunsdzēsējiem, rakstniekam un pētniekam Kevinam Rendlam pastāstīja, ka Vudberijs ieradās bez brīdinājuma un cilvēkiem pateica, ka, ja viņi kaut ko izdzirdēs par avāriju, kas notikusi uz ziemeļiem no pilsētas, viņi turp nedrīkst doties.

Vudberijs pret viņiem bija ļoti stingrs, viņi nedrīkstēja atbildēt, un viss tika “kontrolēts”. Kamēr militārpersonas nolīga vietējo vīru, lai viņš darbotos kā “labais policists”, un “paļaujoties uz” tādiem cilvēkiem kā ugunsdzēsēji un šerifs Džordžs Vilkokss, viņi izmantoja tādu cilvēku kā Hanters Penns kā “slikto policistu”, lai faktiski draudētu ar spēku, lai panāktu piekrišanu.

Mišelas uzticība

Galvenais, kāpēc Mišelai var uzticēties, ir tas, ka viņa nesazinājās ar mani, bet es sazinājos ar viņu. Veicot izmeklēšanu, kas ietvēra dziļu interneta vietņu izpēti, es pamanīju, ka viņa pirms daudziem gadiem tiešsaistē bija īsi pieminējusi (tagad ieraksta nav), ka viņas tēvs viņai ir teicis, ka viņam ir kaut kādas nelabvēlīgas attiecības ar dažiem Rozvelas NLO lieciniekiem.

Viņa par to nerunāja daudz vairāk kā internetā, un es, lai uzzinātu vairāk, sazinājos ar viņu pa tālruni un e-pastu. Viņas stāsts izklausās ļoti daiļrunīgi, līdzsvaroti un, atklāti sakot, ticami. Māte, sieva un atbildīga sieviete ar spēcīgu intelektu.

Liecības apstiprinājums

Iepriekš pētnieki ir ziņojuši par jebkuru priekšmetu, kuru glabāja rančo īpašnieki un citas personas, meklēšanu. 2000.gadu vidū Fauna Frica, rančo “Maka” pārvaldnieka Viljama mazmeita Brazela un viņa dēla Bila Brazela (jaunākā) meita, pētniekiem un rakstniekiem Tomam Kerijam un Donam Šmitam pastāstīja šādu stāstu.

Fauna paziņo, ka daļa viņas tēva dzīvokļa tika “iznīcināta” tieši viņa acu priekšā, un “maisi ar barību un grīdas dēļi tika sagraizīti”.

Izklausās, ka to ir pastrādājis kāds briesmonis, kuram patīk vicināt cirtni. Gluži kā Hanters Glens Penns.