Māja patiešām iznāca ļoti skaista, un to ieskāva lielisks dārzs ar elpu aizraujošu panorāmas skatu uz Sanfrancisko līci. Tā šķita ļoti laba vieta dzīvošanai, ja vien māju drīz vien nepārņemtu ļauni paranormāli spēki, kas to pārvērta no sapņu savrupmājas par murgu ostu. Tas viss sākās neilgi pēc tam, kad Manrou ģimene pārcēlās uz šo jauno māju. Tas viss sākās ar salīdzinoši nekaitīgām lietām, tādām kā mazu lietu pazušanu no ierastās vietas un to atrašanu pavisam negaidītās vietās. Piemēram, šķīvji uz galda mainījās vietām, un cukurs varēja uzreiz samainīties vietām ar pipariem.

Vēlāk mājas iedzīvotāji sāka dzirdēt tādu kā klauvēšanu, kas nāca no griestiem, sienām vai no grīdas. Sākumā cilvēki to uzskatīja par grauzēju darbību, bet tad, kad skaņas pastiprinājās un “bungošana” kļuva gandrīz pastāvīga, gan dienā, gan naktī, cilvēki sāka saprast, ka šeit notiek kaut kas netīrs. Poltergeists strauji pieauga. Tagad objekti ne tikai kustējās paši par sevi, bet tajā pašā laikā centās trāpīt cilvēkiem. Visbriesmīgākais šāda veida gadījums bija brīdis, kad pats Manrou brīnumainā kārtā izvairījās no cirvja, kas lidoja viņa virzienā.

Tomēr laiks gāja, un Manrou ģimenes locekļi pamazām sāka pierast pie objektu pārvietošanās. Vēl vairāk, daudziem tas šķita diezgan smieklīgi, it kā būtu sastapušies ar bērnu palaidnībām. Manrou sieva atzinās, ka šīs dīvainās lietas viņu ne tik daudz biedēja, bet kaitināja viņu bērnišķības dēļ. “Šodien pilsētas centrā es nopirku dārgu cepuri, un, atgriežoties mājās, uzliku to uz klavierēm. Nākamajā mirklī es novērsos, bet tad, kad vēlreiz uz to paskatījos, visas mežģīnes no cepures bija pilnībā norautas!”

Diezgan ilgu laiku Manrou ģimene nevienam par to nestāstīja, taču kādu dienu pats ģimenes galva par poltergeistu pastāstīja savam draugam Almarīnam Brūksam Polam, kalnrūpniecības inženierim, bet pēc tam arī pazīstamam advokātam Viljamam Rodam. Abi, neatkarīgi viens no otra, ieteica Manrou savā mājā sarīkot spiritālu seansu, lai sazinātos ar šiem gariem un noskaidrotu, kas tiem ir vajadzīgs. 1856.gada 19.septembrī visa Manrou ģimene, kā arī Pols un Rods sapulcējās Manrou mājā. Viņi apsēdās pie liela galda, aizdedza daudzas sveces, un tad pēkšņi viņiem apkārt atskanēja skaļa un neritmiska klaudzināšana. Pēc pāris mirkļiem priekšmeti, kas atradās uz plauktiem, “atdzīvojās” un sāka krist uz grīdas, atvērās un aizvērās, un visiem seansa dalībniekiem uzbruka neredzams draiskulis un stipri knieba visās ķermeņa daļās.

Bet arī tas nevienu nesabiedēja tik daudz, lai māju pamestu. Cilvēki sadevās rokās un gariem pajautāja, kas tie tādi ir. Atbilde tika saņemta nekavējoties, no nekurienes atskanēja balss, kas pavēstīja, ka viņu sauc Džeimss Kings Viljams, taču tad viņš “pārdomāja” un paziņoja, ka viņu sauc Kapteinis un kādreiz esot bijusi sieviete no Haiti, kura mirusi no vecuma. Manrou kungu šīs atbildes neapmierināja, un viņš garu skaļi nosauca par meli un pēc tam lūdza tam visiem parādīties. Tas garu sadusmoja. Manrou nepaspēja savu runu pabeigt, kad kaut kas ar skaļu šķindoņu atsitās pret logu, un tad visi ieraudzīja tumšu figūru, kas stāvēja aiz loga. Cilvēki metās pie loga, lai to labāk saskatītu, taču figūra pazuda.

Pa to laiku, kamēr viesistabā notika seanss ar garu, blakus istabā pēc dienas darba atpūtās pieticīgs kalps. Pēkšņi visi izdzirdēja viņa kliedzienu, pēc kura izbiedētais kalps ieskrēja viesistabā un paziņoja, ka viņa istabā ir briesmonis. Tajā brīdī viesistabas logā atkal parādījās tumšā figūra, un šoreiz tā bija ļoti skaidri saredzama.

“Tā briesmīgā vīzija bija visbriesmīgākā figūra, ko ir redzējusi cilvēka acs. Neviena valoda to nevarētu aprakstīt. Tā tur stāvēja mēness gaismā, klusa un nekustīga, majestātiska savā briesmīgajā neglītumā. Ja visas elles fantastiskās iezīmes apvienotu savus vaibstus vienā kroplības un pretīgas neglītības šedevrā, pat tiem nebūtu tik briesmīga seja.

Tas bija melnāks par melnāko pusnakti, un pāri galvai un ķermenim bija uzmesta sniegbalta mantija, kas līdzinājās tikko uzkrituša sniega apmetnim. Likās, ka personificētais grēks ir sagrābis serafima drēbes un pārmetis tās pār savu ķermeni, kuru bija ievainojis zibens un elles liesmas. Viņa seja bija pavērsta pret mums profilā, un viņa vaibstos redzēju nežēlības un atriebības izpausmi, ko aizēnoja mūžīgā izmisumā saraukta piere. Viņā nebija nekāda cerības stariņa. Viņa seja bija tik šausmīga, tik atbaidoša un tik draudīga un melna, ka visa grupa šausmās izskrēja no mājas,” tā šo tikšanos raksturoja Viljams Rods.

Tad, kad cilvēki sāka iet ārā no dzīvojamās istabas, šķita, ka visas lietas tajā sāk trakot, mēbeles lēkāja un “dejoja”, priekšmeti lidinājās pa gaisu vai lidoja virsū cilvēkiem, daži cilvēki tika pakļauti īstai bombardēšanai ar dažādiem priekšmetiem. Tad, kad paši pirmie pieskrēja pie ārdurvīm, viņi ar šausmām ieraudzīja, ka tās ir aizšķērsojusi viena no durvju ailēm, kas bija norauta no eņģēm.

Pēc tam cilvēki aizskrēja uz bibliotēku, kur nedaudz nomierinājās un nolēma turpināt seansu, lai garu nomierinātu. Tas viņiem pavisam negaidīti izdevās. Mēbeles un priekšmeti pārstāja kustēties, un cilvēki sāka sajust, ka viņus neredzamas rokas maigi glāsta. “Uzreiz visi sajuta, ka viņiem pieskārās un viņus glāstīja, glāstīja matus un vaigus, un dažas no šīm rokām pamazām kļuva redzamas. Dažkārt varēja redzēt, ka uz cilvēku glāsta ducis roku,” rakstīja Rods.

Tas viss risinājās ne visai ilgi, pēc tam mājā kļuva ļoti kluss un mierīgs. Varētu domāt, ka pārbiedētie cilvēki vairs negribēs dzīvot šajā mājā, bet nekā tamlīdzīga, jau nākamajā vakarā viņi nolēma šo pašu seansu rīkot vēlreiz. Šoreiz viss bija vēl biedējošāk, Rods raksta, ka jutis, kā viņam pieskaras neredzamas rokas, rausta aiz matiem un pēc tam nogrūž no krēsla. Tad, kad viņš nokritis no krēsla, neredzams spēks viņu esot pacēlis gaisā un uzmetis uz galda, kas bija paredzēts seansiem.

Nākamajā vakarā, trešā seansa laikā (!), poltergeists atkal aktivizējās un tagad bija vēl spēcīgāks, tas izlauza logus un izsita stiklus. Kādā brīdī visi ieraudzīja spīdīgu lodi, kas ieguva kapa plāksnes formu un pēc tam pazuda. Tikai pēc tam Manrou ģimene vairs nevēlējās organizēt seansus. Baumas ātri izplatījās apkārtnē, un Manrou māju sāka saukt par Dēmonu māju, un dzeltenajā presē sāka parādīties dīvaini un stipri izpušķoti stāsti par notikumiem, kas bija risinājušies tajā mājā.

Poltergeists Manrou mājā plosījās vēl vairākus mēnešus un pēc tam pazuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Tad, kad Manrou kungs nomira no vecuma, un viņa māja tika pārdota kādam Džonam Klampkem, viņš mājā vairs nepiedzīvoja neko neparastu. 1917.gadā Manrou māja tika nojaukta, lai atbrīvotu vietu perspektīvai deviņpadsmit stāvu daudzdzīvokļu ēkai. Šī māja tur atrodas joprojām, un tajā nav noticis nekas paranormāls.

Poltergeista pētnieki joprojām nezina, kas Manrou mājā varēja izraisīt tik spēcīgu uzliesmojumu, jo šīs mājas vietā iepriekš nav bijusi ne indiāņu kapsēta, ne nāvessoda izpildes vieta vai kaut kas cits, kas varētu aktivizēt nemierīgos garus. Tāpat ir zināms, ka šie spēki nebija vērsti ne uz vienu no Manrou bērniem, un tie nedeva priekšroku nevienam no ģimenes locekļiem, bet apgrūtināja visus vienādi.