Slepkavība Milheimā

1913.gada 25.maijā mazu vācu pilsētiņu satricināja vēsts par šausmīgu traģēdiju: tika nogalināta 10-gadīgā Kristīna Kleina. Viņas tēvs, nelielas viesnīcas īpašnieks (viņš arī portjē un pārējais apkalpojošais personāls), pāri ceļam devās uz veikalu pēc pirkumiem. Šajā momentā slepkava iegāja viesnīcā, uzkāpa otrajā stāvā un sāka žņaugt meiteni, bet pēc tam pārgrieza tai rīkli. Pēc tam neviena nepamanīts, viņš pameta viesnīcu.

Alus krogā netālu no traģēdijas vietas nākamajā dienā tikai par to vien runāja. Toreiz neviens nepievērsa uzmanību 20-gadūgam jauneklim, vienam no daudzajiem apmeklētājiem. Tāpat kā pārējie, viņš izteica savu sašutumu un patiesu pārliecību, ka slepkavu obligāti notvers un tas saņems pelnīto sodu.

Noziegums palika neatklāts. Aizdomās turamo Otto Kleinu, nogalinātās meitenes tēva brāli, zvērināto tiesa attaisnoja, bet jauneklis aizbrauca no pilsētas tikpat nemanot, kā turp bija ieradies.

Maniaks Diseldorfā

Pagāja 16 gadi. Pirmais pasaules karš. Cilvēce bija pieradusi skaitīt miljoniem kritušo. Un tomēr to satrieca katra jauna slepkavība, it kā tā būtu pirmā. 1929.gada 3.februārī Diseldorfā vakarā tumšā šķērsieliņā kāds svešinieks uzbruka sievietei, 24 reizes to sadurot ar nazi.

Noziegums bija izdarīts absolūti bez jebkāda motīva, noziedznieks pat mēģināja ar upuri sarunāties. Sieviete izrādīja pretošanos, palika dzīva, taču uzbrucēju nespēja skaidri aprakstīt. Policisti meklēja jebkādu pavedienu, bet pārvaldē burtiski gaisā virmoja vīzija, ka noziegums tā arī paliks neatklāts. Bet pēc 6 dienām tika nogalināta 8-gadīgā Roza Ohilingere. Slepkava ar nazi meiteni sadūra 13 reizes. Pēc tam viņš upura ķermeni aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Tas liecināja, ka noziedznieks slepkavību iepriekš bija izplānojis, aukstasinīgi apdomājot, kā slēpt nozieguma pēdas. Toreiz pirmo reizi arīizskanēja doma, ka Diseldorfā parādījies maniaks.

14.februārī svešais uzbruka 45 gadus vecam vīrietim, nogrūda to no platformas, žņaudza un 20 reizes sadūra ar nazi. Diseldorfa bija šausmās.

Martā policija aizturēja kādu Štausbergu, kurš divas reizes bija uzbrucis sievietei ar virvi rokas. Aizturētais jau pirmajā nopratināšanas reizē atdzinās februāra noziegumos. Prese savās slejās drošsirdīgajai policijai dziedāja slavas dziesmas.

Tomēr pašā policijas pārvaldē uzvaru vēl nesteidzās svinēt. Štausbergs sniedza neskaidras, pretrunīgas liecības. Viņš bija šizofrēniķis, nožēlojams imitētājs, kura kontā nebija nekā, izņemot divus neveiklus mēginājumus. Policisti tuepināja meklēt patieso slepkavu.

Šaušmīgais augusts

21.augustā Diseldorfas vampīrs, acīmredzot sevi apbalvoja par ilgstošo aizturēšanu, un izdarīja trīs uzbrukumus vīriešiem. Visi šie uzbrukumi bija identiski: noziedznieks piezagās no aizmugures un vairākas reizes ar nazi iedūra mugurā. Par laimi slepkava vāji pārzināja anatomiju, un nespēja aizskart dzīvībai svarīgus orgānus. Kāds spēja atkauties, cits aizbēga, kāds sacēla trauksmi. Atkal pilsētu pārņēma šausmas.

Diseldorfa šausmās sastinga gaidot jaunu noziegumu, un tas nelika ilgi gaidīt.

23.augustā Flehē, netālu no Diseldorfas, notika ikgadējs gadatirgus. Ap pulksten 22:30 divas māsiņas, 14-gadīgā Luīze un 5-gadīgā Ģertrūde, devās mājup no gadatirgus. Lai gan jau bija pavēls, gadatirgum blakus esošās ieliņas bija apgaismotas un šķita pavisam drošas. Netālu no paviljoniem meitenes sagaidīja vīrietis, kurš Luīzei laipni palūdza nopirkt viņam cigaretes, bet tikmēr viņš pieskatīs viņas māsiņu. Kad Luīze atgriezās, viņa māsu atrada sēžam zem koka ar pārgrieztu rīkli.

24.augustā ap pusnakti vīrietis pusmūža gados apturēja studenti Ģertrūdi Šulcu un laipni pajautāja, vai viņa nevēlas ar viņu ļauties mīlas priekiem, protams, par naudu. Pārsteigtā meitene atbildēja ar kategorisku attiekumu. Vīrietis pasmaidīja, izvilka nazi un iedūra Ģertrūdei krūtīs. Nazis līdz sirdij nenonāca, meitene sāka kliegt, un slepkava aizbēga.

Tagad policijas rīcībā bija divi liecinieki, kuri ļoti labi saskatīja noziedznieku, runāja ar to. Viņi aprakstīja vīrieti vidējos gados ar koptām ūsām, varēja viņu atpazīt. Atlika tikai sīkums – maniaku notvert.

Slepkavošanas mānija

Septembra beigās tika nogalināta Ida Reitera. Vīlies, ka nazis nekam neder, noziedznieks nolēma slepkavības ieroci nomainīt un meiteni nosita ar akmeni. Uzskatot šādu pieredzi par veiksmīgu, 12.oktobrī maniaks “atzīmējās” ar jaunu slepkavību, kārtējo reizi izmantojot bruģakmeni. 25.oktobrī maniaks atkal mainīja stilu un divas sievietes nogalināja ar āmuru.

9.novembrī viena no Diseldorfas laikraksta redakcijām saņēma apsveikuma kartiņu, kurā noziedznieks paziņoja, kur atrodas viņa nolaupītās un nogalinātās 5-gadīgās Ģertrūdes Albermannas līķis. Lai gan tas viss līdzinājās mistifikācijai, policisti aizbrauca uz norādīto vietu un patiešām atrada izkropļoto meitenes līķi. Viņa bija nodurta ar šķērēm. 35 dūrieni.

Pilsēta bija satriekta par šādu zvērisku slepkavību. Vairākas kriminālpolicijas amatpersonas tika atstādinātas no amatiem un atvaļinātas. Noziedznieku turpināja meklēt. Bet viņš bija pazudis. Līdz 1930.gada februārim policija nereģistrēja nevienu noziegumu, kas būtu ievērojams ārpus kriminālhronikas ietvariem. Diseldorfas vampīrs pameta pilsētu? Nonācis cietumā par kādu maznozīmīgu lietu? Nomiris, galu galā izdarījis pašnāvību? Taču februāra beigās slepkava atkal par sevi atgādināja.

Mēneša laikā notika vairāki uzbrukumi, izmantojot āmuru. Viņa upuri bija sievietes un vīrieši, jauni un veci, no dažādiem sociālajiem slāņiem.  Šķita, viņam bija vienalga, kuru nogalināt. Brīnumainā kārtā izdzīvojušie sniedza liecības, kuras atbilda perfekto ūsiņu īpašnieka parakstam.

Sērijveida slepkavas arests

24.maijā pilsētas kriminālpolicijas pārvaldē ieradās Kirtenas kundze, kura paziņoja, ka var nosaukt noziedznieka vārdu.

Savas ziņas viņa novērtēja diezgan iespaidīgā summā. Veselu stundu tika lemts par pienākošās atlīdzības piešķiršanas apmēriem.

Kad puses panāca savstarpēju vienošanos, sieviete atklāja Diseldorfas vampīra vārdu: tas bija viņas vīra, Peters Kirtens, un pulksten trijos viņu varēs arestēt Svētā Rohusa baznīcā.

Norādītajā laikā baznīcu aplenca policija, tuvējos veikalos un māju pavārtēs slēpās desmitiem policijas darbinieku, baznīcas pievārtē pastaigājās aģenti civilā apģērbā. Līdzko Kirtens parādījās uz baznīcas pakāpieniem, pie viņa metās četri policisti. Ieraugot viņus, noziedznieks mierīgi pastiepa savas rokas, lai tās ieslēgtu rokudzelžos.

Maniaka atklājumi

Peters Kirtens neatbilda “Diseldorfas šausmām”. Jā, viņš bija noziedznieks – recidīvists, taču pagātnē tikai bija zādzības un laupīšana, bet sākot ar 1921.gadu, viņš bija likumpaklausīgs pilsonis. Vai tikai viņš tāpat kā Štausbergs, nevēlas sev “pierakstīt” ko lieku?

Lai kliedētu šaubas, Kirtens sāka detalizēti stāstīt par saviem noziegumiem, izbaudot visu līdz sīkumam: kā nogalināja, mocīja un pat dzēra upuru asinis.

Policijas pārvaldes stenogrāfiste, kura, šķiet, bija pieradusi pie visa, šoreiz neizturēja un pagība, viņu nācās aizvietot ar vīrieti.

Kā atzinās Kirtens, pirmp slepkavību viņš paveica 9 gadu vecumā, noslīcinot savu draugu plostošanas laikā pa Reinu.  Toreiz visu norakstīja kā nelaimes gadījumu.

Pirmo “īsto” slrpkavību viņš izdarīja 1900.gadā, nogalinot nepilngadīgu meiteni. Tāpat viņš atzinās arī 10-gadīgās Kristīnas Kleinas slepkavībā 1913.gadā Milheimā.

Visas noziedznieka liecības tika pārbaudītas, no 79 slepkavībām, kuras viņš uzņēmās uz sevis, policija apstiprināja 46. Kirtenu atpazina daudzi viņa upuri, kuri brīnumainā kārtā bija palikuši dzīvi. 1931.gada aprīlī maniaks stājās tiesas priekšā.

Sadista samaitātā pasaule

Tiesā viņš neizdvesa nevienu nožēlas vārdu par izdarīto. Tiesnesis, neizturot, reiz iekliedzās: “Vai jums galu galā ir sirdsapziņa?” – uz ko noziedznieks laipni atbildēja: “nekad nav bijusi” – un turpināja stāstu par savām zvērībām.

Kā izrādījās, Kirtens pats pierunāja sievu aiziet un ziņot par viņu: nelietim nepietika ar slepkavībām, viņš par sevi alka pavēstīt visai pasaulei! 13.aprīlī tiesa Kirstenu atzina par vainīgu 9 slepkavībās un sodīja ar giljotīnu.

Viņu ar nāvi sodīja pēc gada. Gada laikā Kirtenu izpētīja psihiatri. Pateicoties viņa stāstiem, ārsti pirmoreiz varēja ielūkoties sērijveida slepkavas iekšējā pasaulē un iegūt sērijveida slepkavas psiholoģisko portretu. Diseldorfas vampīra atklājumi vēl joprojām ir izpētes priekšmets. Taču izprast maniaka samaitāto pasauli normālam cilvēkam vienkārši nav lemts.