- Kur jūs domājat viņu iekārtot?

- Kaut kur drošībā. Pilsētas centrā. Norīkošu blakus kādu mūsu darbinieci. Lai pavēro. Iedraudzējas. Viņa sākusi izvairīgi atbildēt, runājot pa tālruni.

- Njā. Galvenais, lai viņai nav pieejas faktiem un lai netiek tuvu pilsētas robežai.

- Protams, neuztraucies.

- Labi, iešu, - Pjērs piecēlās, aizpogāja žaketi.

- Ja mums izdosies tavu sievu veiksmīgi integrēt, tu kļūsi par slavenību, - priekšnieks teica ar tādu kā smīniņu sejā, - un tev, protams, tiks uzticēta šī projekta tālāka vadība.

- Jā, tas būs apvērsums, mēs pierādīsim, ka socializācija ir iespējama.

- Un aizstāšana arī.

***

Viņi sēdēja pie vakariņu galda. Ēda mazkaloriju biezpienu ar rozīnēm un grauzdētām maizītēm un uzdzēra kakao. Katram priekšā bļodiņa, krūze un šķīvis. Katram klēpī salvete. Elzai rozā, Pēram tumši zila, viņu dēlam Eliotam gaiši zila.

- Garšo biezpiens, mīļumiņ? - Elza pirmā pārtrauca klusumu.

- Jā.

- Pjēr, kā tev darbā šodien gāja?

- Labi.

Un atkal klusums, tikai Eliota karotīte pārāk sparīgi triecās pret krūzes malu cukuru maisot. Dzin, dzin, dzin.

-Eliot, es tevi ļoti mīlu, bet maisi, lūdzu, kakao klusāk.

- Labi mamm.

Dzin, dzin, dzin.

Katram klēpī salvete. Elzai rozā, Pjēram tumši zila, viņu dēlam Eliotam gaiši zila.

***

Ģimene piecēlās un kopīgi novāca galdu, nomazgāja traukus. Eliots iegāja blakus istabā. Neliela, bez logiem, tikai ar klubkrēslu un žurnālgaldiņu uz kura dzeltens telefons bez ciparnīcas. Eliots pacēla klausuli.

- Uzticības tālrunis, ar jums runā Anna.

- Labdien, te Eliots.

- Sveiks, kā iet?

- Labi, man mamma aizrādīja, ka es pārāk skaļi maisu kakao.

- Un kā tu juties, saulīt?

- Nekā.

- Nebiji dusmīgs?

- Nē.

- Un bēdīgs arī nē?

- Nē.

- Un ko tu darīji, kad viņa tev aizrādīja?

- Turpināju maisīt kakao.

- Tikpat skaļi, vai klusāk?

- Tikpat.

- Kāpēc?

- Nezinu. Man rīt paliek seši gadi.

- Zinu, tu esi jau liels.

- Jā. Un es gribu maisīt kakao tā, kā man patīk.

- Labi, tev ir tiesības to darīt, bet atceries, Eliot, mēs vakar runājām par pienākumiem?

- Jā.

- Par to, ka tu nedrīksti traucēt citiem, atceries?

- Jā.

- Nu, kā tev šķiet, vai tu netraucēji saviem vecākiem, maisot kakao skaļi?

- Nezinu. Man nāk miegs.

- Labi Eliot, ej gultiņā. Ar labu nakti.

- Atā Anna.

- Un pirms gulētiešanas iedzer divas zilās un vienu pusīti baltās tabletes.

- Kapēc šodien divas?

- Tādēļ, ka tev rīt būs dzimšanas diena un tu jau esi liels.

***

- Uzticības tālrunis, ar jums runā Anna.

- Sveika Anna, te Elza.

- Sveika, mīļā. Kā iet? Es jau tevi kādu laiku gaidīju. Kāpēc kavējies? Kaut kas notika?

- Nē, es ilgi biju dušā.

- Tu dušā masturbēji? Pastāsti man Elza. Mēs taču esam draudzenes.

- Nē, es nemasturbēju dušā. Vienkārši mazgājos.

- Kā pagāja diena?

- Gaidot vakaru.

- Nu labi, pēc vakardienas sarunas es sapratu, ka tu vēlies darbu. Vai tu neesi pārdomājusi?

- Nē, Anna, man goda vārds mājās garlaicīgi. Eliots iet skolā, Pērs strādā, bet es...

- Labi, Elza, pēc tava psiholoģiskā portreta es atradu tev vispiemērotāko vietu un, ja tu esi gatava, tad vari sākt strādāt jau rīt.

- Kas tas par darbu?

- Tava darbavieta būs pa ceļam uz Pēra rūpnīcu, tā ka jūs varēsiet no rītiem braukt kopā.

- Labi, bet kas tas par darbu?

- Un vakaros tev būs laiks gan aizbraukt pakaļ Eliotam, gan uztaisīt vakariņas.

- Kas tas par darbu, Anna?

- Tas ir tikai pagaidām, mīļā, kamēr atkal ieiesi darba ritmā un pieradīsi, ka tev katru rītu jāceļas un noteiktā laikā jādara noteiktas lietas. Tev būs jākārto bibliotēkas kartotēka.

- Nu labi. Tas taču ir tikai sākums, vai ne? Es pēc tam varēšu dabūt interesantāku darbu?

- Protams, mīļā, tikai pāris mēneši tev jāpasatrādā bibliotēkā, lai tu vari ieiet ritmā. Tu taču pati saproti. Septiņus gadus mājās ar bērnu... Elza?

- Nu?

- Kāpēc tu aizrādīji Eliotam par kakao maisīšanu?

- Viņš to darīja pārāk skaļi.

- Vai tu darīji pareizi? Vispirms pateici, ka viņu mīli un tikai pēc tam aizrādīji?

- Jā, protams.

- Labi. Iedzer trīs zilās tabletes, vienu sarkano un divas baltās.

- Tik daudz?

- Jā, rīt tev svarīga diena un tādēļ svarīgi izgulēties un neuztraukties. Un no rīta izdzer vēl divas zilās.

***

- Uzticības tālrunis, ar jums runā Anna.

- Sveika, te Pjērs.

- Sveiks, tīģeri ar seksīgo balsi!

- Es vakarnakt redzēju tevi sapnī.

- Jā, pastāsti. Kāda es izskatījos?

- Tev bija baltas kaprona zeķes un medmāsas cepurīte galvā.

- Jā? Un ko mēs darījām, mīļais? Stāsti vēl!

- Tu sēdēji te, krēslā un aicināji mani, un tad tu paņēmi klausuli, papleti kājas un sāki masturbēt.

- Mmm, un ko darīji tu?

- Es gribēju tevi, bet nekādi netiku klāt. Tur bija tāda kā stikla siena, vai kas.

- Aizver acis, mīļais. Es pienāku tev klāt. Iesēžos klēpī. Ar zobiem paskrubinu tavu seksīgo auss ļipiņu. Nosīgstu uz ceļiem. Atpogāju tavu bikšu priekšu. Mmm, kāds skaistums. Liels skaists daikts. Paņem mani dupsītī tīģeri! Lūdzu!

- Jā, jā!

***

Sveika Elza.

Tavs īstais vārds ir Manemune. Taviem vecākiem veiksmīgi izdevās paslēpties vienā no purva saliņām, un Nelabie tevi neatrada. Tur jūs ar mammu nodzīvojāt līdz tev palika trīs mēneši. Tad tava mamma saaukstējās un nomira. Uz salu pārvācās tava vecmāmiņa. Jūs abas tur sabijāt līdz tev palika divi gadi un tavs tēvs Asnuss bija drošs, ka tevi vairs neatņems. Pēc pieciem gadiem nomira tavs tēvs, cīnoties ar kaimiņu vīrieti par kādu sievieti, kuru abi bija iekārojuši. Viņš nomira cīnoties. Tev jābūt lepnai par viņu. Tevi audzināja vecmāmiņa.

Mēs iepazināmies, kad Tev bija knapi četrpatsmit. Tu sēdēji priedē un apmētāji garāmgājējus ar čiekuriem. Es paskatījos uz augšu un ieraudzīju Tavas pēdas. Melnas kā zeme, kuru Tu katru dienu palīdzēji apstrādāt savai vecmāmiņai. Tu noleci no zara, paskatījies uz mani, parādīji mēli un aizbēgi. Es paliku stāvot.

Es Tevī jau tobrīd iemīlējos. Tikai biju pārāk liels muļķis lai skrietu pakaļ.

Pēc diviem gadiem mēs satikāmies atkal. Tu mani neatcerējies. Es Tevi gan. Tu biji noķērusi kaķi un tikko nogriezusi viņam asti, kad es Tevi ieraudzīju. Tu piecēlies, pasmaidīji un devi asti man. Man tā ir vēl joprojām. Pie jostas piesprausta. Un šoreiz es Tev skrēju pakaļ. Es Tevi noķēru pie strauta. Tu atkal gribēji uzrāpties tajā pašā priedē, bet es Tevi noķēru aiz kājas un novilku lejā. Sākumā Tu biji nikna un nobijusies. Skrāpēji mani, kodi un ņurdēji, bet kad sāku glāstīt tavas krūtis, Tu aprimi, aizvēri acis un sāki apmierināti ņurdēt.

Un no tā brīža Tu biji mana. Tu vēl joprojām esi mana.

Rosnuss,

Tavs uz mūžu.

***

- Tev kas kaiš? - tā bija Elzas darbabiedrene.

Elza apstulbusi sēdēja pie datora un blenza monitorā, - A? Ko?

Viņa paskatījās uz Ivonnu. Atkal aizdomājās. Jau otro reizi šodien. Un šī ir tikai otrā darba diena. Kaut kāds murgs. Elzai bija bail. Ja viņa to kādam stāstīs, viņai atņems darbu. Ja viņai atņems darbu, viņai atkal vajadzēs sēdēt mājās. Ja viņa sēdēs mājās, viņa nojūgsies pavisam un nekādas zelta ripiņas un telefonannas tur nelīdzēs.

- Galvenais saņemties un elpot mierīgi.

- Ko? - Ivonna aizdomīgi pienāca tuvāk.

- Ejam ēst?

Vairāk par nojūgšanos Elzai bija bail no Ivonnas.

Pirmo reizi līdzīgs joks gadījās vakar. Viņa iegāja garāžā lai paņemtu savu mašīnu un brauktu uz darbu. Pie loga tīrītāja bija piesprausts abdriskāts papīra gabaliņš. "Kura ir tava elle, Elza?" - tur bija rakstīts. Viņa steigšus iedzēra vēl vienu nomierinošo tableti. Labi, ka pietika saprāta neizstāstīt Pjēram. Un tagad šī te vēstule mašīnas bagāžniekā. Viņa nojūgsies. Nē, Elza jau ir nojūgusies. Pilnīgi noteikti. Tādu vēstuļu pilnīgi noteikti nemaz nav. Viņai tikai rādās. Viņa ir slima par spīti augstākā labuma tabletēm un dārgākajam uzticības telefona abonementam.

***

Ģimenes diena. Katru otro nedēļu Piektdienā visiem bija jābūt kopā no rīta līdz vakaram un tiem, kas šajā dienā atļāvās pateikt kaut ko par darbu, pienācās sods - trīs svētku tablešu konfiskācija.

Elza un Pjērs sēdēja parkā uz soliņa, kamēr Eliots dieba riņķī kopā ar tādām pašām ģimeņu atvasēm. Šajā dienā bērniem pienācās papilddeva enerģijas pilienu. Tas esot veselīgi, ja bērns reizēm noslogo savu muskuļu sistēmu līdz tam, ka vakarā gluži vienkārši nokrīt aizmidzis pusceļā līdz savai gultiņai.

- Mīļum, es tā padomāju.. tā kā es neatceros neko, kas notika pirms Eliota dzimšanas... Patiesībā es arī Eliota dzimšanu neatceros... Tu taču vari man arī samelot.

- Par ko tad? - Pjērs izklausījās izbrīnīts.

- Nu, par to kas bija pirms tam. Par to, kā mēs iepazināmies, apprecējāmies...

- Tu domā, ka tev meloju?

- Nē, bet vienīgais apliecinājums tam, ka es tiešām biju tajā ugunsgrēkā un ka tur nomira vecāki ir rēta uz vaiga. Tu tikpat labi varētu man stāstīt, ka pirms tam es biju, teiksim, barbars.

- Elza! - Pjērs pielēca kājās, - ko tu runā!

- Nu, es tikai tāpat vien.

***

Eliotam apnika spēlēt paslēpes un viņš apsēdās zālienā pie baseina. No tuvējā krūma apakšas lēnām izčāpoja krupis. Eliots paņēma krupi rokās. Noglaudīja - vēss. Satvēra vienu dzīvnieciņa kāju un parāva. Krupis spirinājās kā neprātīgs. Tad nolika krupi uz baseina betona malas un pieturot ar vienu roku noglaudīja. Krupis joprojām mēģināja izspirināties no sagūstītāja. Eliots pasmaidīja, neatlaižot vaļā krupi paņēma akmeni un sita.

***

- Uzticības tālrunis, ar jums runā Anna.

- Sveika, te Elza.

- Sveika, nu kā iet?

- Normāli.

- Tu neuzticies savam vīram?

- Kāpēc tu tā jautā?

- Uzticies vai nē?

- Protams uzticos! Ā, tu par to, ko es viņam jautāju parkā?

- Jā.

- Anna. Tas bija tikai tāpat vien. Nu, lai sarunu uzturētu kaut kādu...

- Tu taču zini, ka barbari nevar kļūt par Lielās pilsētas iedzīvotājiem. Ka viņi nekad nebūs spējīgi uz visu to, uz ko esam spējīgi mēs. Uz intelektu, uz normālām attiecībām uz sakārtotu, normālu, psiholoģiski līdzsvarotu dzīvi. Viņi to vienkārši nespēj. Mēs spējam glābt un izveidot par saprātīgām būtnēm tikai viņu pēcnācējus. Tu taču to zini. Tie milzīgie zīdaiņu nami.

- Bet.. vai tas nav mežonīgi.. es domāju, no mūsu puses. Mēs atņemam viņiem, viņu mammām tikko piedzimušus mazuļus.

- Mēs neatņemam, Barbaru mātes pašas viņus atstāj pilsētas vārtu priekšā. Elza, mēs viņus glābjam. Mēs viņiem nodrošinām ģimenes dzīvi, izglītību, iespēju kļūt par pilntiesīgiem Saules pilsētas pilsoņiem.

- Jā, un viņu, barbaru mātes neslēpjas un necīnās par saviem mazuļiem kā vājprātīgas? Ar nagiem un zobiem? Kāpēc viņas stāv rindiņā ar bēbjiem uz rokām pie pilsētas vārtiem?

- Nu redz, tu jau pati atbildēji, kā vājprātīgas. Tieši tas jau viņus atšķir no mums, vājprāts, emociju nestabilitāte, mānijas, fobijas un galu galā šizofrēnija. Bet barbari apjēdz, ka atstājot zīdaiņus mums, viņi tos izglābs. Tas ir mātes instinkts, kas zemākām būtnēm ir ļoti attīstīts. Un kā darbā? Viss kārtībā?

- Jā, kā parasti.

- Un par tavu pagātni, ja tu vēlies, mēs tev iedosim visus vajadzīgos oficiāli pieejamos materiālus, aktus un dokumentus par to ugunsgrēku. Tu taču zini, ka šādas traumas atstāj neizbēgamas sekas cilvēka psihē. Tādēļ tava atmiņa ar medikamentu un nelielas operācijas palīdzību tika izdzēsta. Tu taču zini, kā mūsdienās tā ir pavisam ikdienišķa procedūra.

- Jā, protams. Es taču saku, Anna, es to tikai tā, pa jokam Pjēram teicu. Un nekādus papīrus man nevajag. Es ticu.

***

Elza izgāja no uzticēšanās istabas. Apsēdās blakus vīram uz dīvāna. Paņēma rokās grāmatu. Eliots gulēja. Pjērs lasīja vakara avīzi. Elza uzšķīra vajadzīgo lapaspusi.

Lasīt bija slinkums, bet noslēpjoties aiz grāmatas var padomāt.

Kopš viņa sevi atceras, tas ir, kopš brīža, kad atstāja dzemdību namu ar Eliotu uz rokām, viņa ir bijusi Lielās pilsētas iedzīvotāja. Barbarus viņa nav redzējusi nekad. Viņi drīkst klaiņot pa pilsētas ielām tikai no pulksten vienpadsmitiem vakarā līdz sešiem no rīta. Un tad no mājas ārā iet nedrīkst. Tas esot tāds labdarības žests no pilsētnieku puses. Katru vakaru pie savu namu durvīm viņi, arī Elza, izliek ēdienu pārpalikumus, nonēsātās drēbes un visādu drazu, kas varētu noderēt barbariem.

No rītiem, pirms pilsētas vārtu slēgšanas, visās ielās iziet patruļas ar suņiem un visus aizkavējušos barbarus patrenc.

Un kāpēc viņa pilnīgi noteikti zina, ka dīvainās vēstules rādīt Pjēram nedrīkst? Manemune.. skaisti skan. Kas ir Rosmuss? Kaut kāds jukušais droši vien.

Elza aizcirta grāmatu ar tādu troksni, ka Pjērs salēcās.

- Elza, mīļumiņ! Man tagad nāksies izdzert pelēko tableti! Kas tad nu?

- Piedod ka sabiedēju, kaut kā nejauši gadījās. Iešu gulēt.

- Šonakt ir laiks seksam, mēs taču negribam nokaitināt Annu, vai ne?

- Protams.

***

Sveika, mana mīļā Elza,

mana Manemune.

Es tevi nozagu un aizvedu sev līdzi. Kopā mēs nodzīvojām gadu, kad raudādama atnāca Tava vecmāmiņa. Viņa palika dzīvot pie mums. Naktīs mēs reizēm gājām sirot uz Nelabo vietu, pa dienu Tu strādāji dārzā, bet es gāju medībās. Mēs bijām laimīgi. Gan Tu, gan es. Es priecājos par to, ka Tu nepaliki grūta. Tu nemaz nevarēji tāda palikt. Man to pateica Tava vecmāmiņa. Mana māte sajuka prātā, kad viņai atņēma manu brāli. Es negribēju, lai ar Tevi notiek tāpat. Reiz mēs atradām mežā apbērnojušos kuci un paņēmām vienu kucēnu līdzi. Tu viņu nosauci par Aki.

Mēs dzīvojām laimīgi, līdz Tevi noķēra viņi. Nelabie.

Mēs bijām aizgājuši uz Nelabo vietu lai sameklētu tavai vecmāmiņai jaunu segu, mēs aizkavējāmies un tad bija jāmūk, jo citādi mūs noķertu. Mēs skrējām, pie pašiem pilsētas vārtiem mūs panāca suņi. Es uzrāpos uz sargu būdas jumta, devu Tev roku, lai vari uzkāpt. Viņi Tevi noķēra. Viens suns palecies iekodās Tev kājā un novilka lejā, cits iekoda Tev vaigā un nogāza gar zemi. Es  paslēpos. Redzēju, kā pieskrien nelabie, nodzen suņus un Tevi aizved. Es aizbēgu. Tu nē.

Es ilgi meklēju, izprašņāju katru no Nelabās vietas padzīto. Es Tevi atradu.

Joprojām tavs,

Rosnuss.

***

Viņa stāvēja garāžā un lasīja vēstuli, kad ienāca Pjērs.

- Viss kārtībā, saulīt? Ko tu tur dari?

- Viss labi, mīļais es tikai gribēju noslaucīt mašīnas aizmugurējo stiklu, - viņa saņurcīja vēstuli.

***

Pjērs sēdēja savā kabinetā pie galda. Blakus stāvēja pusuzrakstīta atskaite par barbara Manemunes veiksmīgo integrāciju Lielās pilsētas iedzīvotāju vidū un veiksmīgu mirušās Elzas aizvietošanu. Viņam riebās pēdējais uzrakstītais teikums - "Elzas aizvietošana pagaidām norit veiksmīgi un uz pārējiem ģimenes locekļiem tas īpašu iespaidu neatstāj."

Atstāj gan. Un kā vēl atstāj. Viņš atcerējās savu sievu. Skaista, blonda medmāsa barbaru zīdaiņu namā. Kad viņa smaidīja, Pjērs zināja, ka dzīve ir skaista. Kad viņa palika stāvoklī, Pjērs bija laimīgākais cilvēks Lielajā pilsētā. Viņam nācās kaudzēm dzert tabletes, lai kaut cik nomierinātos. Kad dzemdībās viņa nomira, Pjērs gribēja brīvprātīgi atstāt pilsētu. Viņš vēlējās, lai viņu atskaita un kauca sāpēs. Tad, pēc ilgām pārrunām un ārstēšanās, viņš piekrita jaunam pilotprojektam. Aizstāt Elzu ar barbaru meiteni. Manemune bija ideāla. Šim projektam, bet ne viņam. Vai arī viņš nebija ideāls šim projektam.

Jo mazāk tu zini, jo mazāk kuņģi kairini.

Pēc iesaistīšanās projektā un neskaitāmiem testiem, viņš dabūja pieeju visiem faktiem par pilsētnieku attiecībām ar barbariem. Izrādījās, ka tas, ko viņš agrāk bija uzskatījis par svētu patiesību, ir tikai skaista pirmsmiega pasaka Lielās pilsētas iedzīvotājiem, lai pasargātu viņus no garīgām traumām. Tas bija baisi. Barbaru mātes, kurām atņem zīdaiņus un kuras cīnās par viņiem līdz nāvei.

Daļu bērnu adoptēja ģimenes, bet pārējos pēc astoņpatsmit gadu audzināšanas un apmācīšanas sūtīja strādāt patruļās. Pirms astoņpatsmit gadiem barbaru mātēm atņemtie zīdaiņi tagad no rītiem paši tīrija pilsētu no Barbariem, ķemmēja tuvākos mežus un laukus lai atņemtu mātēm zīdaiņus, iespējams, savas māsas un brāļus. Baisi.

Un tādu mežoņu atvasi, piedevām līdz apzinīgam vecumam nodzīvojušu savā dabiskajā vidē, starp tādiem pašiem nenormālajiem kā viņa pati, Pjērs ielaida savā mājā. Uzticēja viņai savu un Elzas bērnu.

***

Sveika mana Manemune.

Ja vēlies ko jautāt man, atstāj zīmīti tepat, uz mašīnas stikla. Es atradīšu. Tikai neliec vēstules pakā, ko Tu vakaros atstāj pie durvīm. Tās bieži tiek pārbaudītas.

Tagad pastāstīšu, kā Tevi atradu. Es satiku cilvēku, atskaitīto, Tava viltus vīra bijušo kungu, tas ir, priekšnieku. Daži no Nelabās vietas atskaitītie dzīvo mūsu vidū un māca mūsu bērnus lasīt un rakstīt un stāsta par Nelabo vietu. Tādu nav daudz. Tikai tie, kuriem izdodas aizmukt no vergu apmetnēm, kur iesloga Nelaboprāt bezcerīgi slimos. Arī mans tēvs bija izraidītais.

Aloizs man pastāstīja par Tevi visu, ka Tev atņemta atmiņa, ka Tu esi ielikta mirušās vietā par sievu un māti. Viņš pateica to, ka Tu nespēsi to atcerēties nekad. Bet tu spētu mani iemīlēt atkal un dzīvot, kā dzīvoji, pirms Tevi man nozaga.

Un tagad Aloizs palīdz man rakstīt Tev vēstules. Viņš palīdzēja man arī izdomāt, kā Tev tās nogādāt. Es tikai nezinu vai tu saņem manas vēstules. Lūdzu dod ziņu. Arī tad, ja netici man. Arī tad, ja neatceries. Lūdzu dod ziņu, lai zinu, ka Tu joprojām esi dzīva un esi te pat, zem vienas saules, kopā ar mani.

Mēs izdomāsim, kā tevi nozagt. Ja vajadzēs, es nogalināšu Tavu viltus vīru, jebko. Tikai atbildi, lūdzu.

Tavs

Rosnuss.

***

Pjērs bija iedzēris miega zāles uzreiz pēc seksa un tagad šņākuļoja kāju pār gultas malu pārkāris.

Elza pacēla spilvenu un paņēma noslēpto miega tableti. Kaut ko tādu viņa darīja pirmo reizi mūžā. Pirmo reizi mūžā neiedzēra zāles. Tagd tikai bija jāizdomā kur lai tableti liek. Tā, lai neviens nekad neatrod. Viņa iegāja vannasistabā un iemeta tableti podā. Noskaloja ūdeni. Tablete negrima! Viņa izmakšķerēja tableti un ietina miskastē atrastā konfektes papīrītī, tad ieštaukāja to visu tukšā jogurta pakā un izmeta miskastē. Pa logu izmest nebija iespējams. Pēc klusās stundas iestāšanās automātiski pie katrām ārdurvīm un logiem ieslēdzās signalizācija un aizvērās dzelzs žalūzijas. Tas gadījumam, ja kāds no barbariem gribētu ielausties.

Vai varbūt lai pilsētnieki nevarētu izlausties? Ja būtu kaut mazākā iespēja paskatīties uz viņiem. Uzzināt kaut ko. Varbūt parunāties? Varbūt kāds zina kaut ko par tām dīvainajām vēstulēm. Vai paskatīties kaut pa šķirbiņu, kā izskatās Rosnuss. Viņa pavēra aizkarus. Stikls un aiz tā dzelzs. Bezcerīgi.

Pirms klusās stundas viņa bija atstājusi vēstuli uz mašīnas priekšējā stikla.

***

Sveiks, Rosnus.

Es tiešām nezinu, kas Tu esi un kā Tu zini manu vārdu un adresi. Tas ir, garāžas adresi. Bet vienu es zinu pilnīgi droši, es negribu lai kāds mirtu. Lūdzu, lai arī ko Tu vēlies, neaiztiec ne mani, ne Eliotu, ne Pjēru. Mēs neesam Tev neko nodarījuši. Es mīlu savu vīru un dēlu.

Elza.

***

Eliots pamodās. Kāds staigāja pa māju. Pulkstens rādīja trīs. Tātad klusā stunda. Varbūt kāds barbars ielauzies un tagad nāk viņu nogalināt.

Viņš piecēlās pacēla matraci un izvilka virtuves nazi. Viņš to bija noslēpis pāris dienas atpakaļ. Nu, tāpat vien. Drošībai. Par to nezināja pat Anna.

Eliots uz pirkstgaliem pielavījās pie durvīm, elpu aizturējis pavēra mazu spraudziņu. Virtuvē dega gaisma. Viņš klusītiņām piezagās pie virtuves durvīm. Tur stāvēja Elza.

- Maita, - viņš nošņācās un tik pat klusiņām ieslīdēja atpakaļ savā istabā.

***

- Pjēr?

- Jā, mīļā?

- Saki, kā tev iet darbā?

- Tā nekas.

- Tavs priekšnieks nav beidzot nonācis pie atziņas, ka tevi jāpaaugstina? Kā viņu tur sauca?

- Ko tad?

- Nu, tavu priekšnieku.

- Ernests.

- Vai tad nebija Aloizs?

- Aloizu atskaitīja. Šizofrēnija.

- Es mīlu tevi, Pjēr.

- Ejam gulēt. Ir jau vēls.

***

- Uzticības tālrunis, ar jums runā Anna.

- Sveika, te Elza.

- Kas uz sirds?

- Kā notiek atskaitīšana?

- Atskaitīšana?

- Jā, kas notiek ar cilvēku, ja viņš neatgriezeniski sajūk prātā, par spīti visām piesardzības normām, kas ir ieviestas?

- Nu tā notiek ļoti reti. Tas tevi uztrauc, Elza?

- Nu, nedaudz.

- Neuztraucies, tu neesi garīgi slima.

- Bet kas notiek ar tiem, kas tādi ir?

- Nu, vispirms viņus mēģina ārstēt, bet ja tas nelīdz, tad novērtē viņu fizisko stāvokli, ja cilvēks ir spējīgs pats par sevi parūpēties, tad viņu sūta uz pansionātu. Ja nē, tad mums ir lieliski nespējnieku nami.

- Anna, kas notiek ar cilvēku pansionātā?

- Viņš parasti atrod sev kompāniju starp līdzīgajiem un dzīvo tur, taisa ēst, mazgā grīdas, ja vēlas, par samaksu zīmē atklātnītes vai ver krellītes.

- Par samaksu?

- Nu protams! Kāpēc tevi tas interesē?

***

- Uzticības tālrunis, ar jums runā Anna.

- Sveika, Anna, te Eliots. Vai tu zināji, ka mana īstā mamma ir mirusi un Elza patiesībā ir barbars Manemune?

***

Pēc pāris sekundēm iezvanījās Pjēra telefons un viņš steigšus saģērbies aizbrauca.

- Atskaitīt! - teica Pjērs, - tikai un vienīgi atskaitīt. Un nevis uz darba nometni, bet uz nāves kamerām. Tūlīt pat.

- Piekrītu. Un tavam dēlam? Tas bija viņš, kas to paziņoja uzticības telefonam.

Pjērs saminstinājās, tad nobāla.

- Tu taču, saproti, Pjēr, ķirurģiska iejaukšanās obligāta. Viņam jau brauc pakaļ. Eliota paša dēļ atmiņa jāizdzēš neatgriezeniski. Arī, tev, Pjēr.

***

Bija pāri pusnaktij. Viņš noņēma no gultas segu un palagus. Saplēsa pāris burtnīcas, sakrāva to visu vecāku guļamistabas vidū. Atrada aiz skapja noslēpto burciņu ar benzīnu un sērkociņus.

- Es viņu izcepšu, maitu tādu, viņa vairs nemānīs mani un tēti. Netēlos manu mammu. Pietiek.

Viņš uzšvirkstināja sērkociņu un pats klusiņām ielavījās virtuvē, pirms tam kārtīgi aizspraudījis visas ventilācijas spraugas.

Pjērs bija vēl bija ārpuskārtas sanāksmē, bet Elza gulēja. Eliots bija sabēris Elzas ikvakara kefīra glāzē pa nedēļu iekrātās un noslēptās miega zāles.

Sāka kaukt dūmu detektors un atdarījās metāla aizvirtņi pie logiem un durvīm. Par to Eliots bija aizmirsis. Tagad Elza varēs aizmukt. Neko darīt. Viņš atgriezās savā istabā un paņēma virtuves nazi. Tikai dažas minūtes laika, līdz atbrauks ugunsdzēsējonkuļi, bet tā kuce to nesagaidīs.

Viņš iegāja guļamistabā ar nazi uz priekšu izstieptā rokā. Elza modās klepodama. Eliotam dūmos sāka asarot acis.

- Kas...- Elza ar grūtībām piecēlās sēdus, - Eliot...

- Tu, maita, - Eliots brēca nedabiski zemā balsī, - tu, kuņa, tu neesi mana mamma!

- Eliot!

Bērna mērķēts nazis trāpīja Elzai plecā. Eliots atvēzējās vēl vienam dūrienam. Tikmēr Elza izlēca no gultas otrā pusē.

- Eliot, ko tu dari! Attopies, dēls!

- Nesauc mani par dēlu, Manemune!

- Ko?

- Vēstules vajadzēja sadedzināt, nevis noslēpt garāžā, muļķe tāda.

Kamēr Eliots skrēja apkārt gultai, Elza tika līdz durvīm. Viņa izskrēja koridorī, pieskrēja pie ārdurvīm. Tās bija vaļā. Viņa metās pa ielu prom. Vienā naktskreklā, basām kājām, asarām acīs. Kaut kur aizmugurē dzirdēja ugunsdzēsēju sirēnas un suņu riešanu.

***

Bija dienas vidus, kad Elza iegāja pagalmā, kas no visām pusēm bija nožogots ar lūku pinumu. Tur ganījās vistas. Viņa gāja tuvāk guļbaļķu namiņam. No skursteņa vēlās dūmi. Pa durvju spraugu izskrēja mazs šunelis un luncinādams asti un smilkstēdams sāka pīties pa kājām.