Pārdzīvojusi divus gadsimtus ilgu persiešu kundzību, Ēģipte 332.gadā nonāca Maķedonijas valdnieka Aleksandra Lielā varā, kļūstot par daļu no viņa milzīgās impērijas, kas aptvēra zemes no Grieķijas un Ziemeļāfrikas ziemeļaustrumiem līdz pat Indijai. Kad leģendārais karavadonis un valdnieks 323.gadā pr.Kr. Babilonā nomira, ietekmīgākie viņa karavadoņi impēriju sadalīja, lai katrs valdītu noteiktā reģionā it kā Aleksandra mazgadīgā dēla vārdā. Par nesen iekarotās Ēģiptes un tās kaimiņteritoriju pārvaldnieku jeb satrapu kļuva karavadonis Ptolemajs Soters (pievārds, kas tulkojumā nozīmē Glābējs, viņam gan tika dots vēlāk).

Vienlaikus starp karavadoņiem un Aleksandra Lielā radiniekiem sākās asa cīņa par varu, kurā iesaistījās arī Ptolemajs Soters. Saglabājies stāsts, ka satraps nozaga iebalzamētā Aleksandra Lielā mirstīgās atliekas, kuras bija ceļā uz apbedīšanas vietu Maķedonijā, lai tās apglabātu Ēģiptē un tādējādi piešķirtu leģimitāti viņa varai. Pieņemts uzskatīt, ka Ptolemajs Soters Aleksandru Lielo vispirms apglabāja Memfisā, bet vēlāk pārapbedīja Ēģiptes jaunajā galvaspilsētā Aleksandrijā. Maķedonijas valdnieka pēdējā atdusas vieta nav zināma, un par šo tēmu ir daudz spekulāciju. Jau 15 gadu pēc Aleksandra Lielā nāves viņa dzimta bija iznīcināta – līdz ar cerību par impēriju, kurā valdītu viņa tiešais pēctecis vai tuvs radinieks.

Milzīgās impērijas vietā izveidojās vairākas valstis, un 305.g.pr.Kr. Ptolemajs Soters pasludināja sevi par Ēģiptes valdnieku, aizsākot dinastiju, kas tur valdīs līdz 30.gadam pr.Kr. Visus 14 šīs Maķedonijas grieķu dinastijas valdniekus vīriešus sauca par Ptolemajiem, bet septiņas līdzvaldnieces sievietes – par Kleopatrām. Par valdniecēm kļuva arī vairākas Arsinojas un Berenīkes. Ptolemajus raksturo no senajiem Ēģiptes faraoniem pārņemta paraža precēties tuvu asinsradinieku starpā, kuriem savienība starp brāli un māsu vai tēvu un meitu bija gluži parasta lieta. Tā Ēģiptes faraoni parūpējās, lai citas dzimtas netiktu pie varas. Precības vienas dzimtas ietvaros palīdzēja ēģiptiešiem pieņemt Ptolemajus kā faraonu mantiniekus, bet tas nenovērsa asiņainas cīņas par varu starp valdnieku dzimtas locekļiem.

Grieķus pārsteidz precības

Pirmais Maķedonijas grieķu valdnieks Ēģiptē Ptolemajs I Soters nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Kad 282.gadā pr.Kr. valdnieks paša veidotās valsts galvaspilsētā Aleksandrijā gulēja uz nāves gultas, 84 gadus vecais vīrs varēja ar lepnumu lūkoties uz paveikto. Gadiem ilgi piedalījies karagājienos plecu pie pleca ar apbrīnoto Aleksandru Lielo, viņš pats bija kļuvis par valdnieku senā zemē un veicinājis tās izaugsmi. Ar dažādiem paņēmieniem Ptolemajam I Soteram izdevās panākt ēģiptiešu lojalitāti (sk. “Ptolemaji atdarina Ēģiptes faraonus”) un tādējādi stiprināt varu. Valdnieks arī gādāja, lai Aleksandrija kļūtu par rosīgu ostu un zinātnes centru, kur darbojas grieķu pasaules gaišākie prāti.

Nu bija laiks atstāt Ptolemaju valsts troni dēlam, kuru viņš jau bija padarījis par savu līdzvaldnieku. “Ir lielāks gods būt par valdnieka tēvu, nekā pašam vadīt valsti,” vecā valdnieka vārdus atstāstīja romiešu vēsturnieks Marks Justīns, kurš dzīvoja 2.gadsimtā pēc Kr.

Arī dēlu sauca Prolemajs, tāpēc pavalstniekiem bija grūti atšķirt viņu no tēva, stāsta, ka dēlu uzrunāja “valdnieks Ptolemajs, Ptolemaja dēls”, lai nerastos sajukums. Nākamās paaudzes Maķedonijas grieķu dinastijas otro valdnieku Ēģiptē pazīst kā Ptolemaju II Filadelfu, kurš daudzējādā ziņā turpināja tēva iesākto. Tostarp viņa laikā pabeidza būvēt slaveno Aleksandrijas bāku un izveidoja rakstu darbiem bagāto Aleksandrijas bibliotēku. Tomēr pēc Ptolemaja I Sotera nāves sākās sarežģījumi, jo vajadzēja risināt konfliktus ar brāļiem, kuri arī pretendēja uz Ēģiptes valdnieka statusu, un vēl…

Ptolemaja II Filadelfa sieva Arsinoja I bija dzemdējusi viņam trīs bērnus, tādējādi nodrošinot dzimtas turpinājumu. Taču ap 279.-275.g.pr.Kr. Aleksandrijā atgriezās valdnieka vecākā māsa Arsinoja pēc divām neveiksmīgam laulībām ar dažādiem valdniekiem. Viņa vēlējās par katru cenu atkal kļūt par valdnieci, šoreiz kopā ar savu brāli. Tāpēc māsa Arsinoja savērpa intrigas, apsūdzot Prolemaja II Filadelfa sievu nodevībā. Valdnieks pakļāvās intrigām, izšķīrās no sievas un izsūtīja Arsinoju I trimdā uz kādu nelielu pilsētu, kur viņa aizvadīja atlikušo dzīvi. Kad māsa ierosināja Ptolemajam II Filadelfam apprecēties, valdnieks piekrita.

Kā minēts, senatnē Ēģiptes faraoni bija praktizējuši laulību starp māsām un brāļiem, tāpēc ēģiptiešu priesteri un dižciltīgie šādu savienību akceptēja. Taču grieķu pasauli tā pārsteidza, un viņi pauda sašutumu vai atklāti ņirgājās par precībām starp tuviem asinsradiniekiem. Piemēram, grieķu dzejnieks Sotads, kurš dzīvoja Aleksandrijā, atklāti kritizēja Ptolemaju II Filadelfu kādā dzejolī, kurā cita starpā sacīts: “Tu bāz savu šķēpu bezdievīgā caurumā”.

Ēģiptes valdniekam dzejolis nepavisam nešķita uzjautrinošs. Pēc Prolemaja II Filadelfa pavēles dzejnieks beidza savas dienas svina kastē, iemests jūras dibenā. Kritika apklusa, un brālis un māsa varēja dzīvot netraucēti, lai arī grieķiem tas škita ērmīgi.

Konkurentu applaucē vannā

246.gadā pr.Kr. Ptolemaja II Filadelfa mūžs tuvojās noslēgumam. Valdniekam bija izdevies paplašināt un stiprināt Ptolemaju valsti, bet tagad 63 gadus vecais vīrs bija kļuvis tik resns un slimīgs, ka vairs nespēja pats paiet, un viņu nesa, kur nepieciešams. Kādā antīkā avotā vēstīts, ka Ptolemajs II Filadelfs esot skaudīgi nolūkojies uz veselīgajiem ubagiem, kas, ietinušies lupatās, gulēja piekrastē. “Kāds nabaga valdnieks gan es esmu, ka neesmu viens no šiem vīriem,” žēlojās valdnieks pirms viņš devās mūžībā.

Nākamais Ēģiptes valdnieks Ptolemajs III ar pavārdu Evergets (tulkojumā Labdaris) bija Ptolemaja II vecākais dēls, dzimis savienībā ar pirmo sievu. Viņa valdīšanas laikā (246 – 222 pr.Kr.) Ptolemaju valsts sasniedza savu lielāko militāro un ekonomisko varenību. Ptolemajs III Evergets par sievu apņēma savu pusmāsīcu Berenīki, Kirēnu valdnieka meitu un šīs pilsētvalsts (mūsdienu Lībijas austrumos) reģenti laikā no 258. līdz 247./246.g.pr.Kr. Berenīke bija kļuvusi par atraitni pēc tam, kad pavēlēja nogalināt savu vīru Demetriju, jo bija pieķērusi viņu gultā ar pašas māti. Līdz ar Ptolemaja III Evergeta un Berenīkes precībām Kirēnu pilsētvalsts tika iekļauta Ptolemaju valstī. Ēģiptes valdnieku Ptolemaja III Evergeta un Berenīkes II 24 valdīšanas gadi tiek atzīti par vienu no veiksmīgākajiem periodiem Ptolemaju valsts pastāvēšanas laikā. Ar laika distanci raugoties, pāra lielākā neveiksme bija viņu dēls, nākamais valdnieks Ptolemajs IV.

Ceturtais Ptolemajs pārņēma troni valstī 20 gadu vecumā pēc tēva nāves 222.gadā pr.Kr. Antīkie avoti vēsta, ka jaunekli daudz vairāk interesēja izklaides un dzīres, nevis valsts lietas. “Viņš pret savu valdīšanu izturējās kā pret mūžīgiem svētkiem,” stāsta grieķu vēsturnieks Polibijs. Dažiem aristokrātiem – galma intrigantiem, tostarp galvenajam ministram un padomniekam Sosibijam, izdevās manipulēt ar valdnieku tik viegli, ka viņa māte, atraitne Berenīke II izmisumā plēsa matus par sava pirmdzimtā muļķību. Drīz paklīda baumas, ka Berenīke II plānojot aizstāt Ptolemaju IV ar viņa jaunāko brāli, daudz prātīgāko Magu, kurš bija iemantojis popularitāti armijā. Šo baumu dēļ Ptolemajs IV un viņa atbalstītāji nekavējoties rīkojās.

Vispirms tika nonāvēts valdnieka tēvabrālis Līsimahs, pēc tam brāli Magu līdz nāvei applaucēja vannā. Drīz vien viņsaulē aizgāja arī Berenīke II, un tolaik runāja, ka viņu noindējis pašas dēls. Vēlāk Ptolemajs IV ieguva iesauku Filopators (Tēvu mīlošais), iespējams, tāpēc, ka tēvs bija viens no nedaudzajiem ģimenes locekļiem, ko viņš nebija nogalinājis. Drīz pēc ģimenes slaktiņa Ptolemajs IV Filopators apprecēja savu vecāko māsu Arsinoju III. Pārim drīz piedzima troņmantinieks, kuru, protams, nosauca par Ptolemaju.

Mēģina nostumt malā Ptolemajus

Ptolemajs IV Filopators nomira aptuveni 40 gadu vecumā 204.g.pr.Kr. visai neskaidros apstākļos, atstājot aiz sevis vājāku valsti, nekā tā bija viņa priekšteču laikā. Ar ceturtā Ptolemaja vārdu parasti saista šīs valdnieku dzimtas norieta sākumu. Ptolemaja IV Filopatora tuvākie vīri – padomnieks Sosibijs un ministrs Agatokls – sākumā paturēja valdnieka nāvi slepenībā. Baidoties, ka varu pārņems atraitne Arsinoja III, viņi pavēlēja valdnieci diskrēti nogalināt. Kad tas bija paveikts, Agatokls oficiāli paziņoja par abu valdnieku nāvi un pasludināja mazgadīgo Ptolemaju V Epifanu par nākamo valdnieku, bet pats sevi par reģentu.

Tomēr Aleksandrijā neviens īsti neticēja Agatokla skaidrojumiem par valdnieces “dabisko nāvi”, un tautu arī neapmierināja viņa valdīšana. Tāpēc 202.g.pr.Kr. galvaspilsētā izcēlās dumpis. Saniknots ļaužu pūlis karavadoņa Tlepolema vadībā iebruka valdnieka pilī un nogalināja Agatoklu. Dumpinieki pils pagalmā noslepkavoja arī viņa māsu, sievu un bērnu. “Tiklīdz kāds no viņiem nokrita zemē, viņus saraustīja gabalos locekli pēc locekļa,” šausmās stāsta Polibijs.

Pēc Agatokla mazgadīgā Ptolemaja V Epifana vārdā valdīja vēl citi reģenti, bet tie visi izrādījās nekompetenti. Tādēļ Ptolemaju valsts piedzīvoja stagnāciju un militāras sakāves karos pret kaimiņiem, kuri izmantoja Ēģiptes vājumu. Piektā Sīrijas karā (202 – 196 pr.Kr.) Ptolemaju valsts zaudēja visas teritorijas Mazāzijā un Levantē, kā arī ietekmi Egejas jūras reģionā. Turklāt pret Ptolemaju varu sacēlās arī ēģiptieši vietējo vadoņu vadībā, uz laiku pārņemot varu atsevišķās Ēģiptes daļās.

Brāļi cīnās par varu

196.gadā pr.Kr. Ptolemaju V Epifanu oficiāli kronēja par Ēģiptes valdnieku. Viņa nozīmīgākais veikums tronī bija precības ar varenā Seleikīdu impērijas valdnieka Antioha III meitu Kleopatru, tādējādi ar radniecīgām saitēm nostiprinot mieru ar spēcīgo kaimiņu Ēģiptes austrumos. Pārim piedzima divi dēli Ptolemaji un meita Kleopatra, kas pieaugušā vecumā iepinās savādā mīlas trijstūrī.

Vecākais dēls Ptolemajs VI Filometors mantoja troni sešu gadu vecumā pēc tēva nāves 180.g.pr.Kr., bet mazgadīgā dēla vietā valdīja māte, bet pēc viņas nāves – divi citi vīri. Kad valdniekam vajadzēja apņemt sievu, viņš izvēlējās… savu māsu. 170.g.pr.Kr. Ptolemajs VI Filometors un Kleopatra II pārņēma troni, kļūstot par līdzvaldniekiem, bet trešais līdzvaldnieks abu kompānijā bija jaunākais brālis, kurš valdnieku rindā ierakstīts kā astotais Ptolemajs (septītais kārtas numurs pienācās Ptolemaja VI dēlam). Bija iecerēts, ka brāļi un māsa Ēģipti vienos, bet viss izvērtās citādi.

Par Ptolemaju VIII stāsta, ka viņš negausīgi ēda un dzēra, kas atspoguļojās vīrieša augumā. Ptolemaja VIII vēders izauga tik liels, ka ļaudis viņam deva iesauku Fiskons, kas tulkojumā nozīmē Resnvēders. Arī viņa apetīte uz varu bija milzīga, un brāļi nonāca konfliktā, kas pārauga bruņotās cīņās. Kādā brīdī Ptolemajs VIII Fiskons guva panākumus, un 164.g.pr.Kr. pat padzina vecāko brāli no Ēģiptes, bet jau nākamajā gadā Aleksandrijas iedzīvotāji gādāja, lai Ptolemajs VI atgrieztos tronī. Jaunākais brālis bija spiests samierināties ar varu valsts rietumu apgabalos, kamēr Ptolemajs VI un Kleopatra II valdīja pārējā Ēģiptē. Tomēr Fiskona ambīcijas nemazinājās, un viņš turpināja cīnīties, meklējot sabiedrotos arī Romā. Tikmēr Ptolemajs VI karoja ne tikai ar savu brāli. Savā valdīšanas laikā viņš bija iesaistīts vairākos karos ar Seleikīdu impēriju. 145.gadā pr.Kr. Ptolemajs VI devās karagājienā uz Sīriju un guva panākumus pret Seleikīdu impērijas karaspēku. Taču viņu tik smagi savainoja, ka pēc dažām dienām valdnieks nomira. Ptolemajs VIII Fiskons gavilēja – viņš redzēja iespēju atgriezties tronī.

Fiskona asiņainās kāzas

Kad Fiskons sasniedza Aleksandriju, atraitne Kleopatra II jau bija sākusi rīkoties, lai iesēdinātu tronī dēlu Ptolemaju VII. Nav zināms, vai mazo zēnu paspēja kronēt, - jebkurā gadījumā viņa valdīšanas laiks bija ļoti īss. Ptolemajs VIII Fiskons pierunāja māsu, atraitni Kleopatru II apprecēties ar viņu, lai abi varētu valdīt kopā. Drošības pēc valdnieks noorganizēja asiņainas kāzas, gādājot, lai brāļadēls nekad vairs nevarētu pieprasīt troni. “Savā kāzu dienā viņš nogalināja jauno puisi dzīru un kāzu rituālu vidū, bet pēc tam iegūlās māsas gultā, viņas dēla asinīm pilot no rokām,” vēsta romiešu vēsturnieks Marks Justīns. Arī par solījumu valdīt abiem kopā Kleopatra II varēja aizmirst. Oficiāli kronēts par Ptolemaju valsts valdnieku, Ptolemajs VIII Fiskons visus lēmumus pieņēma viens.

Drīz valdniekam apnika dalīt gultu ar vecāko māsu, un viņa skatiens pievērsās brāļa Ptolemaja VI un Kleopatras II vecākajai meitai, kuras vārds arī bija Kleopatra. Jaunā sieviete nebūt nebija noraidoša, un Ptolemajs VIII Fiskons viņu apprecēja, lai arī jau bija savienībā ar jaunās sievas un līdzvaldnieces Kleopatras III māti. Valdnieks nemaz nepapūlējās izšķirties, tāpēc tagad viņam bija divas sievas asinsradinieces.

Grieķu sabiedrībai tāda daudzsievība nebija pieņemama, un laika periodā no 131. lūdz 127.g.pr.Kr. Ptolemaju valstī norisinājās pilsoņu karš. Kleopatra II kontrolēja Aleksandriju, un valdnieci atbalstīja grieķu pavalstnieki, kamēr Ptolemajs VIII Fiskons un Kleopatra III valdīja lielākajā daļā pārējās Ēģiptes un baudīja pamatiedzīvotāju ēģiptiešu atbalstu. Stāsta, ka šī pilsoņu kara laikā valdnieks nogalināja savu un Kleopatras II dēlu Ptolemaju Memfisu. “Viņš lika sadalīt līķi un ielikt to lādē, kuru nosūtīja mātei zēna dzimšanas dienā,” raksta Marks Justīns.

Prolemajs VIII Fiskons pilsoņu karā uzvarēja un pēc tam valdīja kopā ar abām Kleopatrām līdz savai nāvei 116.g.pr.Kr.

Mātes un meitas cīniņš

Ptolemajam VIII Fiskonam bija pieci bērni – divi zēni un trīs meitenes, un visi ienīda cits citu. Tas nozīmēja, ka Ptolemaju dzimtas locekļu cīņas turpinājās, tikai tagad priekšplānā iznāca sievietes. Ptolemaja VIII sieva nomira neilgi pēc viņa. Atraitne Kleopatra III varēja izvēlēties, kurš no pāra diviem dēliem kopā ar viņu valdīs Ēģiptē: Ptolemajs vai Ptolemajs?

Kleopatra III lielāku potenciālu saskatīja jaunākajā dēlā, bet armija un sabiedrība priekšroku deva vecākajam. Valdniece pakļāvās viņu gribai, tāpēc 116.g.pr.Kr. pirmdzimto dēlu oficiāli kronēja par Ptolemaju IX. Viņu pazīst ar pievārdu Soters, bet tauta deva viņam iesauku Latīrs, kas tulkojumā nozīmē Aunazirnis. Iespējams, pie tādas iesaukas valdnieks tika tāpēc, ja viņš bija mantojis tēva mazo, drukno augumu.

Pirms vairākiem gadiem Ptolemajs IX Soters II bija apprecējies ar savu māsu Kleopatru IV, kura atklāti žēlojās, ka viņas māte vadīs valsti kopā ar viņas vīru. Mātes un meitas attiecības kļuva tik saspīlētas, ka atraitne pierunāja Ptolemaju IX ap 115.g.pr.Kr. izšķirties no Kleopatras IV un apprecēties ar jaunāko māsu Kleopatru Selēni. No varas atstumtā Kleopatra IV aizbēga uz Kipru, kur apprecējās ar vienu no Seleikīdu valsts valdniekiem, iesaistījusies šīs valsts iekšējās cīņās par varu, viņa tika nogalināta.

Tauta nolinčo Ptolemaju XI

Pēc Kleopatras IV pazušanas Ēģiptē varas grožus savās rokās turēja atraitne Kleopatra III, valsts lietās neiesaistot par līdzvaldnieku pasludināto dēlu Ptolemaju IX. Kad viņš par to sāka izrādīt neapmierinātību, izraisījās konflikts. 107.g.pr.Kr. Kleopatra III mēģināja rīkoties viltīgi: izplatīja baumas, ka dēls grasās viņu nogalināt, kam tauta noticēja. Drīz Aleksandrijas iedzīvotāji sadumpojās un padzina Ptolemaju IX no galvaspilsētas. Viņš aizbēga uz Kipru, Aleksandrijā atstājot sievu un divus dēlus. Kleopatra III bez sirdsapziņas pārmetumiem lika kronēt par Ptolemaju X savu jaunāko dēlu.

Ptolemajs X izrādījās vēl varaskārāks par māti: pēc sešu gadu kopīgas valdīšanas pēc viņa pavēles 101.g.pr.Kr. Kleopatra III tika nogalināta. Pēc tam valdnieks apprecēja vecākā brāļa Ptolemaja IX meitu Berenīki III un turpināja valdīt līdz 88.g.pr.Kr., kad Aleksandrijas iedzīvotāji un armija viņu padzina. Drīz pēc tam Ptolemajs X tika nogalināts. Antīkie avoti dažādi skaidro, kāpēc viņš izpelnījās ļaužu dusmas. Piemēram, grieķu vēsturnieks Strabons raksta, ka valdnieks esot izkausējis Aleksandra Lielā zelta sarkofāgu un aizstājis to ar stikla zārku.

Ēģiptes tronī atgriezās Ptolemajs IX, kuram vajadzēja tikt galā ar kārtējo ēģiptiešu dumpi un izlavierēt karā starp Romas republiku un spēcīgo Pontas valsts valdnieku Midratu VI Eipatoru. 81.g.pr.Kr. viņš par līdzvaldnieci padarīja savu meitu un brāļa bijušo sievu Berenīki III. Pēc Prolemaja IX nāves viņa dažus mēnešus valdīja viena, bet tad atsauca no Romas uz Aleksandriju Ptolemaja X dēlu, lai padarītu viņu par savu līdzvaldnieku. Jaunekļa dzīve bija iegrozījusies tā, ka viņš savulaik atrada patvērumu pie romiešu karavadoņa Sullas, ar kuru kopā nonāca Romā. Saskaņā ar grieķu-romiešu vēsturnieka Aleksandrijas Apiāna rakstīto šī savienība veidota pēc Romas diktatora Sullas ierosmes, jo viņš cerējis, ka Ptolemajs XI kļūs par romiešiem padevīgu valdnieku.

Ptolemajs XI Aleksandrs II apprecējās ar Berenīki III, bet jau pēc 19 dienām laulībā viņš valdnieci nogalināja neskaidru iemeslu dēļ. Taču jaunais valdnieks nebija novērtējis Berenīkes III popularitāti Aleksandrijas tautā. Saniknoti ļaudis ielauzās pilī un kopā ar galma sardzi uzmeklēja Ptolemaju XI, izvilka viņu uz ielas un nolinčoja.

Pērk romiešu labvēlību

Ptolemaja XI nolinčošana 80.gadā pr.Kr. skaidri apliecināja Ptolemaju valsts sabrukuma sākumu, bet patiesībā tās pamati bija sākuši plaisāt jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Ptolemaju iekšējo cīņu laikā dzimtas locekļi vairākkārt bija meklējuši palīdzību pie romiešiem. Taču Romas republikas senatori par palīdzību prasīja lielu maksu, tādējādi Ptolemaji nonāca finansiālā atkarībā no augošās lielvaras Vidusjūras reģionā. Novājinātā Ēģipte bija spiesta maksāt Romai, lai tā neuzbruktu. Turklāt klīda baumas, ka romieši grib pārvērst Ptolemaju valsti par Romas provinci.

80.g.pr.Kr. par Ēģiptes valdnieku kronēja Ptolemaja IX ārlaulības dēlu Ptolemaju XII Jauno Dionīsu, kuram tauta deva iesauku Aulets, kas tulkojumā nozīmē Flautists. Stāsta, ka tāda iesauka valdniekam dota tādēļ, ka viņam patika spēlēt flautu Dionīsa svētkos. Tas notika bez Romas atbalsta, tāpēc romieši zināja, ka Ptolemajs XII Aulets būs spiests uzturēt labas attiecības ar viņiem, lai varētu palikt tronī. Valdnieks centās pielabināties Romai: viņā palielināja Ēģiptē nodokļus un tērēja lielas summas, lai piekukuļotu romiešu politiķus.

59.g.pr.Kr. Ptolemajs XII Aulets samaksāja ietekmīgākajam Romas karavadonim un konsulam Gajam Jūlija, Cēzaram 6000 talantu, lai viņš pierunātu Romas Senātu iekļautu viņu Romas īpašo draugu un sabiedroto sarakstā. Cēzars solījumu turēja: ietekmīgais romietis tika pie kaudzes Ēģiptes zelta un sudraba monētu, bet Ptolemajs XII Aulets nostiprinājās valdnieka statusā. Viņam ar sievu Kleopatru V piedzima pieci bērni, kuriem arī netrūka ambīciju.

Savaldzina Romas varenāko vīru

Kad Ptolemajs XII Aulets 52.g.pr.Kr. nomira, par Ēģiptes valdniekiem pasludināja divus viņa bērnus – 18 gadu veco Kleopatru VII un desmitgadīgo Ptolemaju XIII. Kleopatra VII izcēlās ar savu stāju un inteliģenci. Viņa interesējās par politiku, ekonomiku un zinātni, turklāt runāja ēģiptiešu valodā un zināja vēl citas valodas. Vēsturnieks Plūtarhs stāsta, ka valdniece bez tulka palīdzības varēja sarunāties ar “etiopiešiem, jūdiem, arābiem, sīriešiem, mīdiešiem un partiešiem”. Tā kā Kleopatras VII brālim un vīram bija tikai desmit gadu, viņa Ēģiptē sāka valdīt viena. Taču Ptolemaju XIII savās intrigās iepina pulciņš galminieku, kuri centās abus valdniekus sanaidot, lai paši iegūtu vairāk varas. 49.g.pr.Kr. viņiem izdevās panākt, ka Kleopatra VII tiek padzīta no Aleksandrijas. Pazemota un apkaunota, viņa devās uz Sīriju, kur sāka pulcēt armiju, lai atkarotu varu.

Tomēr pilsoņu karš nesākās, jo notikumus ietekmēja varas cīņas Romā. Tolaik slavenais romiešu karavadonis Gajs Jūlijs Cēzars karoja ar agrāko draugu un znotu Pompeju. Pēc smagas sakāves kaujā Grieķijā Pompejs bija ieradies Ēģiptē meklēt palīdzību, bet Ptolemajs XIII un viņa padomnieki baidījās bēglim sniegt atbalstu, jo pastāvēja lielas bažas, ka tādējādi ēģiptieši izraisīs Cēzara dusmas un iemantos ļoti spēcīgu ienaidnieku. Centienos viņam izpatikt, Ptolemaja XIII galms nolēma Pompeju nogalināt.

Četras dienas pēc Pompeja slepkavības Cēzars ar desmit kuģiem un 4000 karavīru ieradās Aleksandrijas ostā, kur viņu sagaidīja Ptolemaja XIII galminieki. Pēc tam romiešu karavadonis uzaicināja pie sevis uz valdnieku pili Aleksandrijā gan Ptolemaju XIII, gan Kleopatru VII, lai izbeigtu viņu strīdu. Pirmais tūlīt steidzās uz pili, bet viņa vīri izvietoja karaspēka vienības pie visiem Aleksandrijas vārtiem, lai neļautu Kleopatrai VII ierasties pilsētā, cerībā, ka viņas prombūtnē Cēzars par Ēģiptes valdniekiem iecels Ptolemaju XIII un citu māsu. Tomēr Kleopatra VII atrada risinājumu – viņa ieritinājās paklājā, ko kalpotāji ienesa Cēzara telpās. “Stāsta, ka Cēzaru vispirms apbūra Kleopatras izdoma, jo viņa izrādījās drosmīga un interesanta sieviete,” rakstīja Plūtarhs.

52 gadus vecais Cēzars bija kļuvis par varenāko vīru Romā, bet Kleopatrai VII vajadzēja gan Romas aizsardzību, gan dēlu, tāpēc viņa lika lietā visu savu šarmu, lai karavadoni savaldzinātu. Cēzars neglābjami iemīlējās Kleopatrā VII, iecēla mīļāko valdnieces tronī un kaujās sakāva tos, kas uzdrošinājās viņam uzbrukt pēc tāda  notikuma pavērsiena. Šo kauju laikā Nīlā noslīka Ptolemajs XIII.

Tagad Kleopatra VII droši sēdās valdnieces tronī un ar Cēzara atbalstu apprecējās ar jaunāko brāli, 12 gadus veco Ptolemaju XIV. Oficiāli viņi abi valdīja kopā, bet realitātē visu noteica vecākā māsa, kura vienlaikus izdzīvoja mīlasstāstu ar vareno romiešu karavadoni. Pirms 47.gada vasarā pr.Kr. Cēzars atstāja Ēģipti, Kleopatra VII dzemdēja viņa dēlu, kuru nosauca par Cēzarionu. Puisēns bija garantija, ka ietekmīgais romietis sargās Kleopatru VII un Ēģipti. Tomēr viss mainījās 44.gada martā pr.Kr., kad Jūlijs Cēzars tika nogalināts.

Piecus mēnešus vēlāk nomira Ptolemajs XIV. Tolaik baumoja, ka viņu uz aizsauli nosūtījusi pati valdniece. Tikmēr Romā norisinājās vēl viens pilsoņu karš, kur vienā pusē stāvēja Cēzara slepkavas, bet otrā – Cēzara radinieks un oficiālais mantinieks Oktaviāns, kā arī karavadonis Marks Antonijs. 42.g.pr.Kr. abiem minētajiem izdevās uzvarēt Cēzara slepkavas, un viņi sadalīja Romas valdījumus savā starpā: Oktaviāns kontrolēja Itāliju un Romas republikas rietumu provinces, Marks Antonijs valdīja austrumu provincēs.

Dinastija beidzas ar pašnāvību

Apsviedīgā Kleopatra VII, gādājot sev spēcīgu vīra personāžu, savaldzināja Marku Antoniju, kurš viņā iemīlējās. Ietekmīgais romietis pat bija gatavs izdarīt Ēģiptes valdniecei īpašu pakalpojumu – pēc viņa pavēles tika nogalināta Kleopatras VII jaunākā māsa Arsinoja, kas vēl varēja apdraudēt varu. Kleopatras VII un Marka Antonija mīlas sakars turpinājās, un viņi pat kādā brīdī apprecējās. Tikmēr sabojājās Marka Antonija un Oktaviāna attiecības, un pēdējais darīja visu iespējamo, lai Romā valdītu viens, kas izšķīra arī Ptolemaju valsts likteni. Kādā brīdī Oktaviāns apsūdzēja Kleopatru VII, ka tā nobūrusi Marku Antoniju un pati vēlas iegūt varu pār romiešiem. Oktaviānam izdevās pierunāt Romas Senātu pieteikt Ēģiptei jeb Kleopatrai VII un Markam Antonijam karu. Izšķirošajā jūras kaujā pie Aktijas raga 31.g. septembrī pr.Kr. Oktaviāns sakāva pretiniekus. Atgriezies Aleksandrijā, Marks Antonijs pēc kāda laika izdarīja pašnāvību.

Kad Oktaviāns, nākamais Romas imperators Augusts, ar savu armiju 30.g.pr.Kr. ieradās Ptolemaju galvaspilsētā un sagūstīja Kleopatru VII, valdniece mēģināja glābt savu ādu, cenšoties vareino romieti savaldzināt. Tomēr šoreiz viņa neguva panākumus. “Viņa apbūra divus sava laika lielākos romiešus, taču trešā dēļ gāja bojā,” rakstīja Dions Kasijs.

Sapratusi, ka viss ir zaudēts, Kleopatra VII pati atņēma sev dzīvību, saskaņā ar leģendu valdniece ļāva, lai viņu sadzeļ čūska. Pēc dažām nedēļām Oktaviāns pavēlēja sodīt ar nāvi 16 gadu veco Cēzarionu, bet trīs Kleopatras VII un Marka Antonija bērnus viņš tomēr pasaudzēja. Līdz ar Kleopatras VII nāvi beidza pastāvēt Ptolemaju valsts, un Ēģipte kļuva par Romas provinci. Vidusjūras reģionā beidzās arī hellēnisma laikmets, kad dominēja grieķu kultūra, un sākās Romas impērijas uzplaukums.