Džordža Kleitona iecere

Džordžs Kleitons bija starpresoru komitejas loceklis, kuru vadīja Īvens Montegjū. Komiteja nodarbojās ar jautājumu apspriešanu, kas saistīti ar slepenām militārām operācijām. Kleitona iecere bija sekojoša. Ja pārsviest rāciju Pretošanās kustības dalībniekiem Francijā un tā sāks darboties, uzreiz būtu grūti noteikt, kurš raida ziņojumus: vācieši vai lojālie francūži. Taču, ka šāda rācija tiks nogādāta ar nedzīvu ķermeni, kas piestiprināts pie izpletņa, pārbaude zināmā mērā tiks atvieglota. Jo francūži neapšaubāmi informēs par notikušo angļus, bet vācieši izmantos raidītāju tā, it kā britu aģents izglābies.

Šādu ideju komiteja neatbalstīja. Pirmkārt, aģenti nevadā sev līdzi pārraides kodus, tad kādā veidā vācieši tos uzzinās? Otrkārt, līķim, kurš nokritis ar neatvērtu izpletni, jābūt nopietniem ievainojumiem: sasitumiem, skrāpējumiem, lauztām ekstremitātēm. Noskaidrot to, pirms vai pēc nāves nodarīti šādi bojājumi,grūtības nesastādīs. Džordža Kleitona piedāvājums izgāzās. Toreiz neviens nezināja, ka tikai pēc četriem mēnešiem komisija pie tā atgriezīsies.

Jaunais kā neaizmirsts vecais

1942.gada vasaras sākumā sabiedrotie gatavoja operāciju “Lāpa” – iebrukumu Ziemeļāfrikā. Rindā bija Sicīlija, šī, pēc Čērčila izteiciena, “futbola bumba uz itāliešu zābaka purngala”.

Tā ieņēma izdevīgu stratēģisku izvietojumu Vidusjūrā. Un pagaidām, kamēr sabiedrotie neiekaroja salas, viņu konvoji cieta milzu zaudējumus.

Taču Sicīlijas nozīmīgums bija acīmredzams ne tikai angļiem un amerikāņiem, bet arī vāciešiem. Kā traucēt tiem pastiprināt salas aizsardzību? Un tad kapteiņleitnants Īvens Montegjū atcerējās par Džordža Kleitona ideju. Tālāk citējam viņa atmiņas, kas iznākušas 1953.gadā. “Kas notiktu, ja sameklētu mirušu ķermeni, - piedāvāju es, - ietērpt štāba virsnieka formā un aprīkot ar svarīgiem dokumentiem, no kuriem izrietētu, ka mēs grasāmies izsēsties nevis Sicīlijā, bet citā vietā? Mums nenāksies ķermeni nomest uz zemes, jo pa ceļam uz Āfriku to varētu notriekt virs jūras lidmašīna. Līķi kopā ar dokumentiem izskalos vai nu pie Francijas krastiem, vai Spānijas. Labāk pie Spānijas – tur vāciešiem būs grūtāk veikt detalizētu ķermeņa apskati, un tajā pašā laikā no Spānijas viņi noteikti saņems dokumentus vai vismaz to kopijas”.

Kandidāts no viņpasaules

Operācija augšā tika atbalstīta ( Montegjū – ne bez melnā humora pieskaņas – to nosauca par “Pildījumu”), un komitejas virsnieki ķērās pie piemērota līķa meklēšanas. Ar to viņi nodarbojās nelabprāt, jo pat tik grūta kara laikā vienīgā cieņa pret mirušu cilvēku nekur neizgaist. Viņus mierināja tikai viena doma, ka šim cilvēkam, lai arī kas viņš nebūtu, pēc nāves nāksies paveikt to, ko viņš diez vai spētu būdams dzīvs – paglābs no bojāejas simtiem, bet varbūt, tūkstošiem britu un amerikāņu zaldātu.

Montegjū vērsās pie Bernarda Spilzberija, pieredzējuša patologanatoma, kurš prata glabāt noslēpumus. Montegjū pastāstīja zinātniekam par šo lietu un saņēma šādu atbildi: ja tam uzvilktu glābšanas vesti, iespējams izmantot cilvēka līķi, kurš miris gandrīz jebkura iemesla dēļ. Jo aviokatastrofu upuri virs jūras, triecoties no lidmašīnas pret ūdeni vai noslīkst, vai mirst no šoka – iemeslu ir daudz.

Komitejas darbinieki piesardzīgi, lai izvairītos no baumām, ievāca ziņas par nesen mirušiem cilvēkiem. Izdevās sazināties ar kara ārstiem, bet nekas nesanāca. Montegjū jau sāka domāt par līķa nolaupīšanu no kapsētas, kad pēkšņi saņēma ziņas par trīsdesmitgadīgu cilvēku, kurš tikko bija miris no plaušu iekaisuma. Bernards Spilzberijs sacīja, ka plaušu iekaisuma rezultātā uzkrājas neliels šķidruma daudzums, un aina gandrīz neatšķiras no tās, ja cilvēks būtu aizrijies ar ūdeni jūrā.

Jums nav jābaidās no sekcijas Spānijā, - ar viņam raksturīgo pašpārliecinātību viņš piemetināja. – Atklāt, ka šis jaunais cilvēks nav noslīcis, var tikai mana līmeņa patologanatoms, bet tāda Spānijā nav.

Radinieku piekrišana, pēc tam, kad mēs paziņojām minimumu nepieciešamo ziņu, tika saņemta ar nosacījumu, ka neviens un nekad neuzzinās mirušā uzvārdu.

Pavēle zemūdenes komandierim

Bija nepieciešams izlemt, kur nosūtīt ķermeni. Pēc rūpīgas iespējamo variantu izpētes, Montegjū izvēlējas spāņu pilsētiņu Uelvu. Angļiem bija zināms, ka Uelvā ciešā kontaktā ar spāņiem sadarbojas aktīvs vāciešu aģents. Un, ja ķermenis nokļūs Uelvā, tad vairāk nekā iespējams, ka dokumenti un mantas izrādīsies pie šī aģenta. Bet kā nogādāt līķi? No lidmašīnas izmest nedrīkstēja – bija neizbēgami miesas bojājumi, saduroties ar ūdeni. Atlika tikai trīs paņēmieni: zemūdene, lidojošā laiva un transporta pavadības kuģis. Palika pie zemūdenes, tā kā tā nepamanīti varēja pietuvoties krastam. Komitejas rīcībā bija britu zemūdene “Seraf”, kuru komandēja leitnants Džoels, kuram bija pieredze šādu slepenu operāciju veikšanā. Viņam tika dota sekojoša pavēle (minēsim fragmentus): “Nodrošiniet portfeļa nogādāšanu ar dokumentiem krastā pēc iespējas tuvāk Uelvai (Spānija). Tas jāizdara tā, lai rastos iespaids, ka portfelis it kā atradies lidmašīnā, kas iekritusi jūrā, un to veid virsnieks no Anglijas uz sabiedroto štābu Ziemeļāfrikā… Mirušais ķermenis, tērpts angļu jūras kājnieku majora komuflāžas formā, un glābšanas vesti ar zemūdeni nogādāt pie Spānijas krastiem… Ķermenim jābūt ievietotam sausā ledus kārtā, tādēļ konteineri nāksies atvērt uz klāja, nevis zemūdenes iekšienē, jo sausais ledus izdala ogļskābo gāzi… Izņemot ķermeni no konteinera, ķēdīti, kas piestiprināta pie portfeļa roktura, nepieciešams nostiprināt uz šineļa jostas, kurā ietērpts līķis… Ekipāžas locekļiem turpmāk aizliegts interesēties par sasniegtajiem rezultātiem. Īvens Montegjū, kapteiņleitnants. 31.03.1943.gads”.

Arčibalda Naja vēsture

Tagad bija jāpadomā par vēstules saturu, kura nonāks pie vāciešiem. Bija svarīgi, lai vācieši labi pazītu sūtītāju un adresātu. Montegjū piedāvāja, ka vēstuli varētu rakstīt ģenerālis sers Arčibalds Najs, ģenerālštāba priekšnieka vietnieks, Tunisas štāba 18.armijas ģenerālim Aleksanderam. Tai jābūt sastādītai draudzīgā, uzticīgā tonī. Tas izskaidrotu to, kādēļ vēstule atrasta bojāgājušā virsnieka portfelī, nevis nosūtīta pa pastu. Bet kam vēstulē bija jābūt rakstītam? Montegjū nolēma nodrošināties. No vēstules bija jāizriet, ka angļi grasās vāciešu dezinformēt par gaidāmo iebrukumu Sicīlijā! Saņemot šādu vēstuli, kā uzskatīja Montegjū, vācieši jau nenoticēs nekādai informācijai par patiesajiem sabiedroto nodomiem, pat tad, ja saņems to. Turklāt  jebkuru aktivitāti Sicīlijas rajonā viņi izvērtēs kā novirzīšanas operācijas elementu.

Sers Arčibalds Najs uzrakstīja patiešām lielisku vēstuli. Bet gadījumam, ja vācieši kaut ko būs padzirdējuši par “Haski” operāciju – koda nosaukums iebrukumam Sicīlijā – viņš izmantoja vārdu “haski”, lai apzīmētu darbības pret Grieķiju.

Majors Martins: atdzimšana pēc nāves

Neapšaubāmi, jūrā bija jāatrodas ne tikai vienkāršam un nezināmam līķim uniformā. Bija nepieciešams radīt personību, par kura reālo eksistenci būtu grūti šaubīties. Montegjū nolēma to padarīt par kapteini ar īslaicīgu majora pakāpi (īstam majoram viņš bija pārāk jauns) un nosaukt vienkāršā angļu vārdā un uzvārdā – par Viljamu Martinu. Kas tad bija šis cilvēks, majors Martins? Lielisks virsnieks, kas bija iemantojis priekšniecības uzticību (pretējā gadījumā tā viņam neuzticētu nodot svarīgo vēstuli), bet pēc rakstura visai izklaidīgs (savlaicīgi nepagarināja štāba caurlaidi), bet dažreiz arī vieglprātīgāks. Par pēdējo liecināja “atkārtots atgādinājums” no bankas par kredīta summas pārsniegšanu par summu 79 mārciņas un 12 šiliņi.

Izņemot to, bija nolemts majora Martina kabatās ielikt vēstules, kuras kaut ko liecināja par viņa dzīvi. Kā bija iecerēts, pirms došanās uz Āfriku viņš salaulājās ar meiteni (divas mīlestības vēstules no viņas), viņa uzdāvināja tam savu fotogrāfiju, bet viņš par piemiņu – laulības gredzenu, kas tika pievienots protams uz viņa neapmaksātā pārsniegtā kredīta rēķina. Uzrakstīt mīlestības vēstules Montegjū palūdza meiteni, kura strādāja vienā no viņu iestādēm. Vēl majora Martina kabatās ielika zīmīti ar svētā Kristofora attēlu, nedaudz naudas asignācijās un monētās, divas autobusa biļetes, cigaretes, sērkociņus, atslēgas, zīmuļus… Tādā veidā ekipēts, majors Martins devās karā.

Operācijas “Pildījums” veiksme

Pienāca operācijas “Pildījums” īstenošanas diena. Izsēšanās Sicīlijā noritēja veiksmīgi. Pat trieciena pēkšņo raksturu liecināja daudzi faktori: jauns Mēness, sliktie laika apstākļi – taču ne Montegjū, ne viņa kolēģi nešaubījās par to, ka operācija “Pildījums” ir izdevusies. Negaidītais apstiprinājums pienāca drīz pēc kara beigām. Īvenu Montegjū izsauca pie sevis kara jūras štāba izlūkdienesta priekšnieka virsnieks. Viņš Montegjū sniedza dokumentu, kuru tas uzreiz pazina, lai gan dokuments bija rakstīts vācu valodā. Tā bija “svarīgas vēstules” kopija, kuru veda majors Martins…

Nobeigumā gribētos pievērsties Montegjū atmiņām. Par veiksmīgo operāciju “Pildījums” viņu apbalvoja ar Britu impērijas III pakāpes ordeni. Kad karalis pasniedza ordeni, viņš painteresējās, par ko kapteiņleitnants to saņēmis. “Viņš mani pārsteidza nesagatavotu, - raksta Montegjū, - un es varēju tikai atbildēt:

Par piedalīšanos operācijas “Haski” sagatavošanā, Jūsu Augstība.

Šī atbilde mums uzreiz palīdzēja saprast, ka operācija “Pildījums”, visā tās spožumā, bija tikai daļa no operācijām, kādas tika īstenotas Otrā pasaules kara laikā”.