Grāmatas "Svētās asinis un Svētais Grāls" žanru ir grūti definēt, jo tās autori to pasnieguši kā novatorisku vēsturisku pētījumu, kas izklāstīts plašam lasītāju lokam saprotamā valodā. Autoru pieeja patiešām ir novatoriska (lasot grāmatu, to pat gribētos nosaukt par alternatīvo vēsturi), tomēr pēc izlasīšanas aizvien vairāk sāk šķist, ka lasīts interesants un spraigs vēsturisks romāns.
Uzreiz var teikt, ka grāmata mudina domāt – gan tās piekritējus, gan noliedzējus. Ja pirmie atradīs 1000 un 1 faktu un kļūdu, kas apgāzīs grāmatā izteiktās versijas, tad otriem tā būs iespēja sev tuvajai globālo sazvērestību ķēdei pievienot vēl pāris posmiņus, kas viņiem varētu nebūt zināmi, jo darba "Svētās asinis un Svētais Grāls" autori dod plašu ieskatu dažādu slepenu un šķietami slepenu kustību vēsturē. Vēl vieni ieguvēji no šīs grāmatas varētu būt Francijas vēstures pētnieki, jo arī viņiem grāmata dod iespēju asināt prātu un meklēt tekstā faktus un kļūdas, kas ļautu noliegt grāmatas autoru pausto, bet citiem - apgūt Francijas „alternatīvo vēsturi”.
Nav vērts šajā īsajā rakstā analizēt grāmatas saturu (jo tas ir jādara pašiem lasītājiem) un tā atbilstību īstenībai, jo pēc 1982. gada, kad šis darbs pirmo reizi nāca klajā, ir publicēti gan neskaitāmi tajā izvirzīto teoriju atmaskojumi, gan apliecinājumi, tādēļ nav nepieciešams pārpublicēt daudzo autoru atziņas. Tomēr, lai ilustrētu „Svēto asiņu” ievirzi, vēlos pieskarties kādai interesantai un provokatīvai epizodei, kas varētu izsaukt šoku daudzos lasītājos.
Viena no grāmatas daļām ir veltīta Jēzus Kristus dzīvesstāstam, precīzāk, - mēģinājumam atklāt Jaunās Derības evaņģēlijos atrodamajos Jēzus dzīvesstāstos plašākai publikai nezināmas detaļas. Sīkums, ka šīs detaļas tiek nevis meklētas tekstā, bet gan otrādi - teksts piemeklēts detaļām... Padomju laikus piedzīvojušie lasītāji noteikti atcerēsies ateistiskos un kritiskos pētījumus par Jauno Derību, kas norādīja, ka Jaunās Derības sasauces ar Vecu Derību ir vēlākos gadsimtos mākslīgi radīti iestarpinājumi oriģinālajos tekstos, lai pierādītu, ka Jaunajā Derībā minētie notikumi ir tikuši paredzēti jau pirms Kristus dzimšanas. Šīs grāmatas autori piedāvā atšķirīgu šīs problēmas skaidrojumu, proti, Jēzus esot apzināti inscenējis daudzas savas dzīves epizodes, lai tās atbilstu Vecās Derības pravietojumiem par gaidāmo mesiju. Jautāsiet: kāpēc? – Lai iegūtu varu...
Par to tad arī vēsta ”Svētās asinis un Svētais Grāls” - par varu un neredzamo cīņu par varu. Par varu, kas nāk un zūd. Par varu, ko gribētos iegūt, bet iegūt neizdodas. Par varu, kuŗas dēļ pie tās netikušie ir kaluši un kaļ visvisādus plānus, lai pie tās beidzot vai - atkal tiktu. Autoru galvenā uzmanība ir veltīta Francijas 5.-7. gadsimta valdnieku Merovingu dzimtai, kas savulaik tikusi atstumta no varas, bet gadsimtu gaitā visādiem līdzekļiem centusies to atgūt. Caur Merovingu vēstures prizmu lasītāji tiek iepazīstināti gan ar Dienvidfrancijas katariem, Tempļa ordeni Un viduslaiku brīvmūrniekiem, gan mēģinājumiem izveidot mūsdienīgu slepeno brālību - Sionas Prioriju. Savukārt pretējā virzienā – pie Merovingiem aizved stāsti par Jēzus dzīvi un Dienvidfrancijas vēsturi mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Izmantojot dažādus vēsturiskos laikmetus un tēlus, autori mēģinājuši parādīt, kā varas ideja var transformēties, pārveidoties, bet saglabāties.
Grāmatas teksts ir tik piesātināts ar dažādiem vēsturiskiem faktiem, terminiem un īpašvārdiem, ka var saprast tulkotāju un redaktoru, kuŗi visā šai svešvārdu un faktu biežņā nav pamanījuši, ka Svētais Džeimss ir tas pats Svētais Jēkabs, ka franki parasti tiek uzskatīti par ģermāņu cilti, nevis teitoņiem, ka Salikiešu tiesības (Lex Salica) parasti tiek latviskotas kā saliešu tiesības vai likums, bet frāze „cisterciešu ordeņa bruņinieki” šķiet esam pārrakstīšanās kļūda. Kaismīgāks Dena Brauna "Da Vinči koda" fans varētu arī pārmest, kādēļ Sionas Priorija tekstā tiek saukta par Ciānas Klosteri. Tas viss tomēr nelaupa šim darbam tā provokatīvo garu, jo „Svētās asinis” mudina lasītāju izvērtēt ne tikai grāmatu, bet arī sevi pašu. Šī iemesla dēļ varbūt nevajadzētu uzreiz mest grāmatu sārtā, bet atsvaidzināt spriestspēju un padiskutēt gan (domās) ar autoriem, gan (iespējams, klātienē) ar tiem lasītājiem, kuŗi apgalvos, ka pēc grāmatas izlasīšanas beidzot „uzzinājuši patiesību”. Cik lielā mērā tas viss ir patiesība, to šai gadījumā var noteikt tikai katra paša ticības vai skepses līmenis.
Jau tika pieminēts itāļu rakstnieks Umberto Eko, bet noslēgumā gribētu atsaukties vēl uz kādu šī autora romānu - "Bodolīno", kas arī apskata Svētā Grāla tēmu un piedāvā savu versiju par tā izcelsmi. Tomēr romāna sižeta centrālā ass ir stāstnieks Bodolīno, kuŗš neko ļaunu negribēdams, rada to vēsturi, ko mēs šodien skolā apgūstam kā patiesus notikumus. Darba "Svētās asinis un Svētais Grāls" lasītājs, aizvēris grāmatas pēdējo lappusi, var ne tikai turpināt apcerēt grāmatā aprakstītos notikumus, bet arī papētīt, kas noticis pēc šī darba iznākšanas un kas - ar grāmatā minētajiem ļaudīm. Varbūt arī mēs esam liecinieki vēstures darināšanas procesam?