„Pie viņa mūzikas var dziedāt, dejot, strādāt, piekopt mīlestību. Un vispār – grūti nosēdēt uz vietas” tāds ir viens no raksturojumiem, kas teikts par kārtējās amerikāņu „show” biznesa „zvaigznes” 25 gadīgā „izretušētā” nēģeru jaunekļa (viņš sev taisījis plastisku operāciju) Maikla Džeksona mūziku. Viņa pazīstamākā skaņuplate ar nosaukumu „Trilleris” tiek pārdota Štatos un aiz robežām milzu tirāžās. Miljoniem amerikāņu pusaudžu jūk prātā ne tikai par viņa dziesmām, bet arī par apģērbu un, protams, ienākumiem.
... Maikls Džeksons – veģetārietis. Un arī 13 gadus vecā Lilli Frirsona no Losandželosas, kā korespondentiem žēlojusies viņas māmiņa, devusi zvērestu neēst gaļu. Maikls guļ uz grīdas, un arī viņa pielūdzēja nolēmusi gulēt tāpat, taču māmiņai beidzot izdevies to aizliegt. Bet par 350 dolāriem tomēr vajadzējis arī Lilli iegādāties tādu pašu spīdošu kamzoli ar uzplečiem un monogrammām kā Maiklam. „Es jau gandrīz pati jūku prātā gluži kā meita,” teikusi Frrsonas kundze, „un lūdzu dievu, lai ar Maiklu nekas nenotiktu, jo citādi bērnam būs vajadzīga nopietna medicīniskā palīdzība...”
Bet sešpadsmitgadīgai Dinai Saiferei baigi laimējās. Kad viņa kopā ar lielu skuķu baru jau no trim naktī dežurēja pie sava elka villas, lai ieraudzītu viņu dārzā, pēkšņi no rīta pie žoga parādījās pati estrādes zvaigzne (tikko iznākusi no slimnīcas) un izmeta caur režģiem savu slimnīcas virsvalku. Dina izrādījās visveiklākā – paķēra dārgo relikviju...
Bet te jautājums – kā tad tā? Kāpēc arī „baltā Amerika” pieļauj šādu nēģeru puiša (kaut arī kosmētiski „uzlabota”) padarīšanu par pusaudžu pūļa elku? Savienotajās Valstīs taču arī estrādes mūzikas laukā zeļ rasisms. Kopš 70.gadu vidus pat parādījušies atsevišķi „popularitātes saraksti” baltajiem un melnajiem solistiem un ansambļiem. Tiek izdoti muzikāli žurnāli „tikai baltajiem” un „tikai melnajiem”. Ir televīzijas sabiedrības, kuras vispār atsakās pārraidīt nēģeru izpildītāju mūziku.
Bet, lūk, Maikls Džeksons padarīts par izņēmumu. To izskaidro vispirms ar vispārējo stāvokli amerikāņu „masu kultūras” mūzikā, proti, kā 80.gadu sākumā pēc disko un pank-roka norieta te iestājusies kārtējā krīze. Un tad „show” biznesmeņu skati pavērsušies uz nēģeru mūzikas pusi. Tā rezultātā dzimis jauns novirziens – fank-roks. Nēģeru izpildītāji pēc biznesmeņu prasībām centušies savu mūziku „nogludināt”, padarīt to piemērotu arī baltās publikas gaumei. Un tas vislabāk izdevies Džeksonam. Reklāma slavē arī viņa personīgās īpašības: ticīgs, veģetārietis, nedzer, nesmēķē, nelieto narkotikas, sentimentāls, mīl bērnus utt.
Un vēl viena „baltajai Amerikai” ļoti tīkama Džeksons īpašība – viņš it nemaz neinteresējas par politiku, tātad ir „kārtīgs melnais”, kurš atzīst pastāvošo kārtību un kalpo tās interesēm, ne tāds kā nabadzīgie nēģeri, kuri dumpojas. Tas taču ir trumpis oficiālās propagandas rokās – redz, ko „amerikāņu demokrātijas” apstākļos var sasniegt arī melnais, ja tikai grib un prot.
Tāpēc „Džeksonomanija” Savienotajās valstīs tiek veikli uzkurināta. Galu galā tā bija izdevīga arī republikāņu administrācijai pirms vēlēšanām. Lai publika apbrīno, ko viņu valdīšanas laikā sasniedzis kāds nabaga nēģeris (varbūt arī citi nēģeri labprātāk balsos par Reigana partiju), lai jauniešu pūļi pievērs uzmanību sava elka ekscentriskajām izdarībām, bet nedomā, piemēram, par bezdarbu (piecdesmit procenti) nēģeru jauniešu vidū. Tāpat kā par savu melno brāļu postu nedomā pūļa pielūgsmes virsotnē uzpeldējušais Maikls Džeksons.
„Nēģeru inteliģence ar aizdomām izturas pret jebkuru no melnādainās Amerikas vides iznākušu figūru, kuru savos apkampienos uzņēmusi baltā Amerika.” Rakstīja nēģeru publicists Nelsons Džordžs. Starp miljonāru Maiklu Džeksonu un viņa melnās tautas brāļiem stāv bezdibenis, kaut arī „show” zvaigznes pielūdzēju vidū daudz ir nēģeru jauniešu. Starp citu, amerikāņu prese rakstīja par neglītu numuru, ko Džeksons un viņa menedžeri izspēlēja ar pielūdzējiem, - viņi sarīkoja koncerta biļešu loteriju, prasot par 30 dolāru biļeti atsūtīt pa pastu 120 dolārus. Tie, kuri laimēja, dabūja atpakaļ biļeti un naudas starpību, bet nelaimējušajiem vajadzēja ilgi gaidīt atpakaļ savus 120 dolārus. Jo, izrādījās, ka pa šo starplaiku veiklie menedžeri bija noguldījuši savākto naudu bankā un procentu veidā pelnījuši smuku naudiņu.
Ber, kas attiecas uz pašu Džeksona mūziku, tad par viņa pēdējās koncertturnejas programmu viens no amerikāņu pazīstamākajiem mūzikas kritiķiem Treils Markuss rakstīja tā: „Vai bija vērts atdot par koncertu 30 dolārus? Parasts koncerts, bez interesantiem atradumiem, tāds nevienu neaizvaino un nevienam nekaitē.” Dziesmiņas ar vieglām melodijām, deju ritmā, par „baltajai Amerikai” nekaitīgiem tematiem puicisku emociju un mīlestības nopūtu ietvaros.