Sātans liek Harijam darīt to.

Pārsteidzošais Potera grāmatu panākums tieši bērnu vidū, radīja to atveseļojošo efektu, ka bērni lielā skaitā atkal sāka lasīt. Taču šī lielā aizrautība radīja pretēju efektu daudzos pieaugušos, kuri kritiski attiecās pret tām. Šīs grāmatas ir par burvjiem un raganām, kas zināmā veidā lieto okultismu: no buramvārdiem līdz numeroloģijai un senajām rūnām. Pastāv bailes, ka bērni, izlasot to visu, sāks aizrauties ar okultismu, vai tas būtu sātanisms, vikka vai Ņūeidž-teoloģija.
Bez šaubām, daudzi noraidīs šos apvainojumus, kurus var nopietni ņemt vērā tikai cilvēki, kas ir līdzīgi Nedam Flandersam, fundamentālistiem, tādiem, kas ieciklējušies sazvērestības teorijā, un moralizētājiem. Vairums kritisko rakstu par Hariju Poteru demonstrē humora izjūtas, domu dziļuma, gaumes un zināšanu trūkumu. Uz labvēlīgām debatēm tas nevelk. Taču tās neierosina arī pārāk nevērīga attieksme pret trūkumiem, kurus šajās grāmatās nesaskata to aizstāvji. Mums ir vajadzīga, nevis apvainojoša ritorika, bet vēsa un cienoša analīze, draudzīgu debašu garā, ar kādām ir slavens Dumidors.
Daudzi, kas uzbrūk Roulingai, bez šaubām tic, ne tikai garīgās pasaules realitātei, bet arī tam, ka ne visi tās spēki ir labvēlīgi. Tie, kas ar skepsi raugās uz pārdabisko, diezin vai atzīs to par simpātisku. Tie, kas šaubās Dieva esamībā, vēl mazāk vēlas nopietni runāt par Sātanu un dēmoniskiem gariem, uzskatot, ka tāds skatiens uz cilvēku ir atpalicis, savu laiku nodzīvojis un pieder dziļai pagātnei.
Grāmatu nelabvēļi visvairāk uztraucas par to, ka tās ir tik populāras bērnu vidū un var ierosināt tos nodarboties ar okultismu, ieskaidrojot tiem, ka tas ir tikai tāda bērnu spēlīte. Izraisot bērnu interesi, tās padara bērnu prātus neaizsargātus pret tumšajiem spēkiem. Un atkal: tas, ka viņi tā uztraucas, liecina par to, ka viņi šajā lietā nemaz nav tādi skeptiķi.
Tikai nedaudz ir jāsasprindzina iztēle, lai sajustu šās nepatikas spēku. Bērni ir mūsu pats vērtīgākais resurss un cerība, un viņi ir viegli iespaidojami un var pakļauties sliktam piemēram. Ir nepieciešams veselīgs socializācijas process, lai viņi emocionāli būtu labvēlīgā vidē un iedzīvotos sabiedrībā. Šo procesu ir jāattīra no visa tā, kas var nodarīt ļaunumu. Vai Potera grāmatas var nodarīt šādu ļaunumu, tas ir nopietni jāpapēta un daudzi ir nopietni nobažījušies par to. Mazākā norāde uz to ir pietiekama, lai raztos šaubas, vai tikai tas nedraud ar agrīnu interesi uz okultajām zinībām.
Potera aizstāvji atgādina mums, ka šīs grāmatas tomēr ir tikai beletristika, ko nevajag sajaukt ar īsto dzīvi. Taču var redzēt, ka grāmatas fabula visu laiku balansē uz realitātes un fantāzijas robežas. Viena no grāmatas labajām īpašībām ir spēja likt lasītājam identificēt sevi ar tās varoņiem. Bērnu iztēle ir aizrāvusies ar harija pasauli, kopā ar viņu bērni piedalās cīņā, viņiem Cūkkārpa ir reāla, viņi gribētu tur mācīties. Uzskats, ka no tā visa ir tikai viens solis līdz maģijai, ir patiess kaut vai tāpēc, ka grāmatas par maģiju ir viegli pieejamas. Var ieiet jaebkurā grāmatu veikalā, okultās literatūras tur ir papilnam. Daudz vairāk, nekā filozofisku sacerējumu.
Roulinga piekrīt, ka apmēram trešā daļa no materiāliem par maģiskām tēmām viņas grāmatās balstās uz īstiem ticējumiem, kas eksistējuši vēsturē. Nevar prasīt no bērniem, lai viņi atšķirtu izdomāto no reālā labāk, nekā to dara pieaugušie. Tātad pilnīgi iespējams, ka neviļus sajaucot patiesību ar izdomu daudzi jaunie lasītāji, kas slikti saprot šo atšķirību, var aizrauties un atklāt sevī kāru interesi pēc okultām lietām.

Kas nav kārtībā ar Hariju?

Pirms atgriezties pie uzdotā jautājuma, izskatīsim citu apvainojumu, ko izvirza Harijam. Šoreiz tādu, kas bāzējas ētikas normās. Tajā laikā, kad vieni grāmatas ceļ līdz debesīm, slavējot tās labās īpašības, kas ir tajās, citi noliedz tās par to, ka tās propogandējot sliktākā veida morāles relatīvismu un egoismu. Piemēram, Ričards Abaness savā grāmatā Harry Potter and the Bible: The Menace behind the Magic apvaino Roulingu par to, ka viņa uzstiepjot divdomīgu ētiku, kas pieļauj to, ka noteikumu pārkāpšana bieži paliek nesodīta. Viņš uzskata, ka viņai labā un ļaunā robežas ir izplūdušas. Viņš ir pārliecināts, ka ētika bieži ir sarežģīta un daudzveidīga, taču grāmatas par Poteru nepalīdzēs tajā orientēties. Abanesam kā daudziem kritiķiem ir pārliecība, ka šajās grāmatās slēpjas briesmas.
Abaness savāc visas raksturīgās epizodes un parāda Potera grāmatu šaubīgo dabu. Grāmatās tiek pārkāptas daudzas vispārpieņemtas normas. Par Hariju runā, ka viņš demonstrē gandrīz slīdenisku nepatiku pret noteikumiem, un viņa izturēšanās tikai apliecina to. Viņš nebūt nepieturas pie normām un noteikumiem , kas pieņemti burvju pasaulē. iemēram, lai uzzinātu, kas ir Nikolā Flamels, viņš iekļūst (kas ir stingri noliegts), bibliotēkas slepenajā nodaļā, izmantojot paslēpni. Viņš arī izseko profesoru Strupu Aizliegtajā mežā.
Harija draugs Hagrids arī pazīstams ar to, ka izturas vieglprātīgi pret noteikumiem: viņš slepus pielieto zintis, kaut viņam tas ir aizliegts, un lūdz Hariju un tā draugus glābt pūķi Norbertu, izvedot to no Cūkkārpas. Turklāt pūķi viņš audzina, neņemot vērā Britānijā kopš 1709. gada pastāvošo likumu, kas aizliedz mājās turēt pūķus.
Abaness atzīmē, ka cilvēki, kas klausa likumiem, šajās grāmatās ierasti ir parasti - vai nu tie būtu Dērsliji, profesors Strups vai Cūkkārpas sargs Arguss Filčs. Visu Filozofu akmens laiku Harijs un lasītāji ir pārliecināti, ka profesors Strups ir ļaundaris, un tikai pašās beigās mēs uzzinam, ka Voldemorta līdzdalībnieks ir maigais profesors Drebelis. Tieši tādas pat pārvērtības notiek ar Trakaci Tramdānu, tikai Uguns biķera pašās beigās mēs ieraugām īsto Trakaci. Vai arī, kad Voldemorta mīļākais pakalpiņš Tārpastis ir spiests divdesmit gadus [varbūt tulkotāja kļūda - ils] dzīvot kā Rona mīlulis - žurka Sušķis. Šķietamības un realitātes piemēri mūs pārliecina, cik grūti ir saprast lietu patieso būtību un var tiekt, ka arī nojauc robežas starp labo un ļauno.
Pārkāpumi ietver sevī, ne tikai sīkus skolas noteikumu neievērošanas gadījumus, bet arī tādu būtisku ētikas normu pārkāpumu kā aizliegumu melot. Atceramies kaut vai Hermiones "glābējmelus" Filozofu akmenī , lai izpestītu zēnus. parasti Hermionei nav nosliece melot, taču šeit viņa dara to. Atceramies arī Dumidora vārdus par to, ka patiesība parasti ir labāka par meliem. (Abaness piezīmē, ka tas nemaz nav liels pompliments patiesībai.) Un līdzīgi to saka praktiski visi pozitīvie grāmatu varoņi. pats Dumidors melo, lai glābtu Hariju Fēniksa ordenī.
Harijs melo bieži, lai noslēptu faktus, kas var viņam kaitēt. Alibi meklēšana viņa domās ieņem lielu vietu. Uguns biķerī viņš melo Hermionei, mājas elfam, Hagridam, Strupam, Trilonijai un Fadžam, un... nenes par to nekādu atbildību.
Harijam viss iet no rokas. Noslēpumu kambarī viņu nesoda Fadžs par tantes piemānīšanu, ne arī Dumidors par to, ka viņš ir atradis Kambari. Kad Vīzlija kundze uzzina, ka viņas dēli ir nozaguši apburto mašīnu, lai glābtu Hariju, viņa tikai pajautā: "Vai izdevās?" Vēl vairāk, bieži par sliktu uzvedību pienākas balva, piemēram, kad Maksūra liek priekšā Harija kandidatūru kalambola komandā, pēc tam, kad viņš ir pārkā'''' Hūča madāmas aizliegumu, lidot ar slotu, kaut arī Maksūra tieši to arī redz.
Tajā pat dienā Harijs ir ar mieru cīnīties ar Drako skolas trofeju istabā. Tāds duelis ir pret skolas noteikumiem, turklāt tas prasa pārkāpt citu noteikumu - atrasties naktī ārpus guļamtelpām. Lai kā arī lasītājs nepriecātos par Drako neveiksmi, pieņemtās normas tiek pārkāptas.
Tieši tāpēc, ka Hariju nekad nesoda, kritiķi pārmet autorei ētisku relatīvismu. Relatīvisms pārvērš morāli par nosacītību, kuru visi var piemērot, kā grib. Vai tā būtu cilvēku grupa, vai arī indivīds. Tādu morāli cilvēki sauc par ētisku subjektīvismu. Abaness tieši uz to saasina uzmanību, diskutējot par relatīvismi. Tāds relatīvisms noliedz vispārēju morāles normu eksistenci un no otras puses, ļauj indivīdam pašam spriest, kas ir morāli, bet kas amorāli. Tā kā mēs mīlam Hariju, tad mums liekas pareizs viss, ko viņš dara. Nav svarīgi, cik reizes viņš pārkāpj likumu, mērķis attaisno visu.
Vēl vairāk, Abaness uzskata, ka šīs grāmatas visi tēli motivē savas darbības tikai ar saviem rupjajiem, egoistiskajiem mērķiem.Vai tas būtu Voldemorts, vai arī Harijs Poters - motivācija ir viena - darīt to, kas viņiem patīk. Starpība ir tikai tajā, ka viņi pārkāpj dažādus likumus, runā dažādus melus un, visbeidzot, viņiem ir dažādi mērķi.
Šeit jau galvenais pārmetums nav relatīvismā, bet egoismā. Egoisms kā psiholoģiska teorija deklarē pastāvīgu vispārēju ieinteresētību tikai paša personā. Kā ētiska teorija tā uzskata, ka visa cilvēka darbība ir vērsta tikai uz savu egoistisko interešu apmierināšanu. [Pat, darot labu citiem, tu to dari tikai tāpēc, ka sagaidi, ka nākotnē kāds tev atmaksās ar to pašu. Nesavtīgu interešu nav.- ils] Abaness izdara secinājumu, ka Roulingas grāmatās visi tēli ir motivēti ar egoistiskām interesēm, vienalga, vai tie ir labie, vai sliktie. Tā kā abas puses melo, kad tas tām ir izdevīgi, un pārkāpj noteikumus, kad kāds tām maisa, tiek izdarīts secinājums: "abas puses ir netaisnas jeb grēcīgas, kaut arī to mērķi ir pilnīgi dažādi." Attaisnojot to motivāciju, Roulinga, kā viņš uzskata, attaisno un veicina arī tādu ētisku egoismu, kas viņas grāmatām rada ētisku divdomīgumu.
"Īsi sakot," Abaness rezumē, "Roulingas pasaules ētiskums ir apgriezts ar kājām gaisā, tajā nav stingru uzskatu par pareizo un nepareizo, nav dievišķu principu, kas noteiktu, kas ir ļaunums, kas labestība."

Atbilde uz ētiskiem apvainojumiem.

Vispirms, noskaidrosim, kam šie apvainojumi ir mesti. Sāksim ar Hariju, izdarot svarīgu pieņēmumu: viņš nav ideāls. Viņš pārkāpj skolas noteikumus, samierinās ar mājas elfu paverdzināšanu, viņam ir slikts garastāvoklis un dusmas. Taču varonīgs un cēls personāžs var arī nebūt ideāls, viņam ne jau vienmēr ir jābūt uzdevuma augstumos [Fantāzijas tēls jau nav pasaku tēls, kas vienmēr ir ideāls - ila piezīme]. Harijs ne vienmēr ir morāles ideāls, taču viņš pastāvīgi mācās un veido pilnvērtīgu raksturu, kas strikti atšķiras no zemiskiem cilvēkiem. Vispirms, Harijs rūpējas par citiem cilvēkiem. Viņš bieži glābj draugus, bet dažreiz arī ienaidniekus, kā viņš izglābj Dūdiņu Fēniksa ordeņa sākumā. Harijs ir gatavs riskēt pat ar savu dzīvību, lai glābtu no mocībām nevainīgu būtni. Šādu morāli mēs neatradīsim pie ļaundariem. Harijs ir tas, ko viņš pastāvīgi dara. Aristotelis atgādinātu mums, ka cilvēku nenosaka, gadījuma rakstura rīcība.
Jau ar to vien mēs varam noņemt apvainojumu, ka Harijs nav labāks par Voldemortu, kaut arī Harijs dažreiz melo un pārkāpj noteikumus, un dara to, kas viņam vislabāk patīk. Abaness uzstāj: nav svarīgi, ka Harijs un Voldemorts grib katrs savu, viņus apvieno galvenais - egoistiska motivācija. Taču, bez šaubām, Voldemorta un Harija vēlmju saturs ir ļoti svarīgs! Viņu mērķi ir absolūti dažādi. Iedomāsimies uz mirkli Hariju un Voldemortu. Harijs cīnās ar ļaunuma spēkiem un grib taisnīguma uzvaru. Voldemorts grib nospiest visus savā ceļā uz varu. Viņi abi iet uz saviem mērķiem, taču morālā ziņā viņi nav ekvivalenti. Vēlēšanās būtība nosaka personības būtību.
To, ko Abaness nosauc par apgrieztu morāli, īstenībā ir jāsauc par morālo kategoriju sarežģītības izpausmi. Gan labie, gan sliktie tēli ir tikai cilvēki, viņi var kļūdīties un dažreiz neturēties pie noteikumiem. Tas nebūs morālais objektīvisms, ja mēs atzīsim, tāpat kā to ir izdarījis Solžeņicins "Gulaga arhipelāgā", sakot, ka ļaunais un labais ir iegriezts katrā sirdī. Katrs no mums var tikt savaldzināts ar ļaunu, var nolikt citu uz sava egoisma altāri.
Morālo kategoriju sarežģītība nenozīmē to, ka "ne visas blusas ir sliktas" un, ka starp labo un ļauno nav atšķirības. Ja Harijam ir trūkumi, tas nenozīmē, ka viņš nevar būt varonis. Noteikumus (piemēram, melot ir slikti) ir jāpilda, bet tas nenozīmē, ka dažreiz nav izņēmumi. Morālā dilemma var prasīt no mums izvēlēties mazāko ļaunumu.
Vēl vairāk, Harijs pasaudzē Tārpasta dzīvību, bet tas noved pie Voldemorta atdzimšanas un Sedrika Digorija nāves. Sīriuss nejauši salauž Ronam kāju, cenšoties palīdzēt Harijam izzināt patiesību no Tārpasta. Abaness domā, ka tas, ka labi darbi atnes sliktus rezultātus, un otrādi, slikti darbi dod pozitīvus rezultātus, būtiski samazina grāmatu morāli. Taču, ja no sliktiem darbiem rodas labi rezultāti, tad tas jau nenozīmē, ka slikti darbi ir atbalstāmi. Un, ja sliktais rodas no labiem nodomiem, tad labus nodomus nevar atbalstīt. Tas, ka redzamība reizēm mūs māna, nenozīmē, ka mēs nesapratīsim atšķirību starp labo un slikto.
Kritiķus kaitina, ka Potera grāmatās noteikumus pārkāpj labie varoņi, kuri pēc tam pat paliek nesodīti. Taču, ne jau visi pārkāpumi ir sodāmi. Dažreiz tie ir attaisnojami - tāpēc Dumidors nepilda savus draudus, padzīt Hariju, ja tas turpinās pārkāpt noteikumus (2. grāmata). Dažreiz iejaucas augstāks likums. Tādēļ Abaness uzsver, ka daži pārkāpumi Potera grāmatās ir kas vairāk, nekā skolas noteikumu vai ministrijas direktīvu nepildīšana (to vēl varētu pieļaut kā likumīgu izņēmumu). Daži no pārkāpumiem, piemēram, meli, grauj pašu ētiku.
Protams, patiesīgums - tā ir svarīga, laba īpašība - un bērniem nebūtu jāmācās to, kā ar melu un mānīšanās palīdzību izbēgt no soda. Imanuels Kants pierāda savā teorijā, ka meli jebkādā gadījumā ir slikti. Viņš uzskata, ka meli balstās uz principu, ko nevar ņemt par pamatu. Likums "morāle pieļauj melus, ja tas ir tavās labākajās interesēs" nestrādā. Tāds likums padarītu patiesību un solījumus bezvērtīgus un sabiedrība sabruktu. Kantam nav nekādu saprātīgu, ētisku argumentu, meli ir slikti vienmēr. Nav svarīgi, kādi mums ir bijuši nodomi, cēli vai necēli. Mūsu darbības sekas nav svarīgas, svarīga ir pati darbība.
Kaut arī liekas, ka Kantam ir absolūta taisnība, tomēr īstai morālai teorijai ir jāpieļauj, ka darbības sekas ir jāizvērtē pirms pašas darbības. Te ir bīstamība visu novest pie sekām, kas izriet pašas no sevis, kā tas bija ar lielo filozofu Džonu Stjuartu Millu un citiem utilitāriešiem. Kaut arī mēs nevaram precīzi pateikt, kādas būs mūsu darbības sekas, mums kaut mazliet ir jāpacenšas saprast tās. Piemēram, tie kas slēpa ēbrejus Holokausta laikā, un tie, kas palīdzēja bēgt vergiem Pazemes dzelzceļa dienās [Paskaidroju, Amērikā, kad notika cīņa par verdzības atcelšanu, daudzi cilvēki glāba izbēgušos vergus, pa apakšzemes ejām nogādājot tos uz ziemeļiem, šīs ejas no dienvidnieku ieņemtajām teritorijām uz ziemeļnieku teritorijām bija iesauktas par pazemes dzelzceļiem - ila piezīme.], nācās melot, kad viņiem jautāja par bēgļiem. Ja ir jāizvēlas starp īstas dzīves vērtību un personīgas morāles labumiem, tad tajā gadījumā meli ir morāli attaisnoti un atbildīgi! Tas atgādina mums, ka ētika ir kaut kas vairāk par stingru noteikumu krājumu, tā runā par paša cilvēka īpašībām un morālajām vērtībām, kuras viņš godā - tādas kā cieņa, brīvība un dzīve. Daži morāli likumi nav apspriežami un nav apšaubāmi, piemēram, aizliegums mocīt bērnus (pat tādus kā Drako), tomēr aizliegums uz meliem, kas darbojas gandrīz vienmēr, pieļauj dažus izņēmumus.
Mēs varam saprast, ka Harijs ne vienmēr spēj izpildīt visus priekšrakstus. Dažreiz tas sagādā viņam nepatikšanas. Jocīgi, bet Fēniksa ordenī viņam ir jārunā patiesība - par ko viņš tiek sodīts, taču viņš nežēlojas par to.
Fēniksa ordenī Harijs uzzina arī to, ka viņa tēvs ne vienmēr ir bijis pati pilnība morālā plāksnē. Taču viņa tēvs ir spējis izaugt un kļūt labāks, un tas atgādina mums to, ka arī Harijs aug un pilnveidojas, lai kļūtu par cienījamu cilvēku. Harijs vēl kļūs, tāpat kā viņa tēvs, par morāli nobriedušu cilvēku.

Vai Cūkkārpa nav Vikkas akadēmija?

Kritiķi apvaino Roulingu, sakot, ka viņas grāmatas ir balstītas uz okultismu. Viņi raksta, ka izdomātie burvestību paņēmieni, kas tikai ārēji ir līdzīgi īstai maģijai, var aizvest lasītāju fantāzijās, kur pazūd robežas starp reālo un izdomāto. Viņi uzskata, ka tā var jaunatni novest no patiesās dzīves ceļa, ka viņa vairs nesapratīs, kas ir īstenība, kas fantāzijas. Ja Roulinga stāsta savās grāmatās par zīlēšanas paņēmieniem - un to pašu dara arī īstie okultisti - tad pēc kritiķu domām iznāk, ka okultisms ir arī grāmatu, Roulingas daiļrades pamatā.
Šis spriedums ir kļūdains. Iespējams, ka nevis Roulinga, bet pats kritiķis jauc reālitāti ar fantāziju. Tāpēc, ka ir viena lieta - lasīt un rakstīt grāmatas par burvestībām, bet pavisam cita - nodarboties ar to pašam. [Tad jau visi, kas lasa detektīvus, kļūst par slepkavām - ila piezīme.] Sazināšanos ar mirušajiem aizliedz Bībele, bet vai tad tas nozīmē, ka katram, kas šai norādei seko, ir jāvēršas pret Čārlza Dikensa Ziemassvētku dziesmu? Vai arī jānoliedz K. S. Lūisa Nārnijas hronikas tāpēc, ka tajās tiek runāts par astroloģiju? Diez vai un tas nav nejauši. Grāmatu rakstīšana par kaut kādu praksi nenozīmē ievilkšanu tajā un jābūt ļoti piesardzīgam, lietojot vārdu okultisks.
Tiešām, Roulingai var pārmest arī to, jo viņa plaši izmanto arī reālo materiālu, taču viņa izmanto arī ļoti daudzus avotus no literatūras un mitoloģijas, gan leģendas par karali Artūru, gan Homēru. Ne jau vienu pašu okulto. Rezultātā viņa iegūst neparedzamu kokteili no visa kā, pavisam ko jaunu, neskatoties uz milzums apslēptu citātu no visādiem avotiem. Lamāt Roulingu par eklektismu - nozīmē spriest par viņu, ne pēc tiem noteikumiem, kurus viņa sev pati uzliek (galvenais princips, lai pētītu jebkuru grāmatu), tas nozīmē, rīkoties netaisnīgi, pārkāpt vienu no morāles principiem. [Tas būtu tas pats, kas rakstīt kritiku par Sarkangalvīti un vilku, pārmetot pasakas autoram to, ka viņš melo lasītājam - vilki nemāk runāt! - ila piezīme.] Dažiem oponentiem gribas interpretēt greizā veidā izrautus fragmentus, no kaut kurienes ņemtus mītu elementus un pagriezt savas kritikas smaili pret tiem un pret rakstnieci.
Kā jau vairākās šīs grāmatas [Kas aizmirsis? Atgādinu! David Baggett and Shawn E. Klein. Harry Potter and Philosophy: If Aristotle Ran Hogwarts - ila piezīme.] nodaļas paskaidro, tad Roulinga dara visu ko, taču neslavina ļaunuma spēkus, jo attēlo tos tikai kā negatīvos varoņus. Runāt par to, ka šīs grāmatas ir aizdomīgas tikai tāpēc, ka tajās tiek lietoti okultisma termini, nozīmē maldināt lasītāju. Tādus apvainojumus var izvirzīt jebkuram kristīgam rakstniekam, kas kaut vai epizodiski savās grāmatās piemin maģiju, piemēram, K. S. Lūiss vai Dž. Tolkins. Patiesībā Abaness atrod ļoti smalkas atšķirības starp Lūisa Hronikām un Poteru. Taču, liekas, ka Abanesa lieta ir nolemta neveiksmei. No vienas puses, viņš uzskata, ka bērni, kas lasa Roulingu ir tik maz attīstīti, ka nespēs atšķirt īstenību no izdomas, bet no otras puses - viņš tic, ka smalko atšķirību starp Roulingu un Lūisu tie paši jaunie lasītāji spēs saskatīt.

Iztēle un morāle.

Kritiķiem ir raksturīga iezīme, viņi akcentē savu uzmanību uz okultajām reminiscensēm, makabristisku asprātību, bet nespēj saskatīt potenciāli pozitīvus elementus Potera grāmatās kopā ar konstruktīvu pārdomu iespēju par šīm lieliskajām grāmatām.
Roulinga mīl rakstīt par savu izdomāto pasauli, kā par pasauli, kurā valda iztēle - fenomens, kur Dērslija kungs noteikti neatbalstītu - un, kura pamatā ir morāla. Tajā pat laikā viņa saka, ka viņas uzdevumos neietilpst sniegt mums ētikas stundas, to der atcerēties, domājot par kritērijiem pirms šo grāmatu lasīšanas. Literatūras galvenais mērķis nav cilvēku uzlabošana. Jau Tolkins nosodīja šo viedokli, saskaņā ar kuru literatūrai ir morāli mērķi. To pašu darīja arī Marks Tvens, kas brīdināja lasītājus, ka tas, kas mēģinās atrast morāli Heklberijā Finā, tiks sodīts. Tas fakts, ka Tolkina un arī Marka Tvena grāmatas veido lasītāju morāli, nemaina tos apstākļus, ka tas nav bijis rakstnieku nodoms un galvenais mērķis.
Un tomēr ir sakarība starp literatūru un morāli. Filozofe Marta Nusbauma ir izvirzījusi augstu argumentu par literatūras lomu mūsu morālajā attīstībā. Labas grāmatas, arī Roulingas darbi, vienlaicīgi vēršas gan pie prāta, gan sirds. Izsauc mums labākās jūtas un apgādā mūs ar dzīviem morāliem tēliem, kurus Aristotelis uzskatīja par nepieciešamiem ētiskajā izglītībā. Vairāk suģestīvi, nekā dogmatiski, tie māca mūs līdzpārdzīvot citiem, iemāca mūs spējai redzēt pasauli otra acīm.
Kaismīgs Potera cienītājs, filozofs Toms Moriss raksta:
Zelta likums, ja to pareizi saprot, izsauc mūsu iztēli. Tas runā par to, ka ar citiem cilvēkiem ir jāapietas tā, kā tu pats gribētu, lai apietos ar tevi, ja tu atrastos viņu vietā. Lai es sajustu, ko tas nozīmē, atrasties cita cilvēka vietā, ar visiem viņa morāles uzskatiem un vēlmēm - priekš tam ir vajadzīga iztēle. Zelta likums liek man izmantot manu iztēli, lai es sajustu tāpatību ar citu cilvēku. Es ticu, ka iztēle ir vienīgais, varenais spēks, ko mums ir devusi daba. Un tādēļ lielākais morāles postulāts balstās tieši uz šo spēku.
Roulingai ir izdevies atgriezt milzums bērnu atpakaļ pie lasīšanas, viņai ir izdevies iedegt iztēles dzirkstis neskaitāmos bērnos. Varena iztēle spēlē centrālo lomu jebkurā ētiskā jautājumā, tādēļ ka daudz kas ētikā ir atkarīgs no pareizu emocionālu un intuitīvu atbilžu atrašanu dotajā situācijā. Būt par patiesi morālu nozīmē pildīt sevi ar patiesām jūtām, patiesu iztēli un līdzcietību pret citiem. Roulinga ir devusi milzīgu pakalpojumu sabiedrībai, pievēršot bērnus imaginatīvajai lasīšanas mākslai.

Iztēle un ticība.

Pirms dažiem gadiem televīzija veltīja pārraižu sēriju neizpētītām, noslēpumainām parādībām, sākot ar apļiem uz lauka un beidzot ar Lohnesas briesmoni, aicinot teleskatītājus visam sameklēt reālus izskaidrojumus, liekot šaubīties par šādu parādību eksistēšanas faktu.Jo vairāk es skatījos šos raidījumus, jo vairāk manī radās iekšēja pretestība šim nemainīgi skeptiskajam tonim. Vislielākais kavēklis tiem, kas sāk studēt filozofiju, parasti ir nevēlēšanās apšaubīt pašu skepticismu, neļaujot sākt strādāt savai iztēlei. Viņi pretojas drosmīgiem domu eksperimentiem, labprātīgi iegrožojot savas spējas, nevēloties pacelties uz augstāku domāšanas līmeni. Nevēlēšanās fantazēt, kas maskēta skepticisma formā, drīzāk ir spējīga radīt kareivīgu cinismu, nevis īstu gudrību. Filozofu uzdevums nav cinīties vienīgi ar aizspriedumiem, viņu uzdevums ir arī padarīt par auglīgu zemi intelektuālo tuksnesi.
Dzīvu iztēli prasa, ne tikai ētika, bet arī reliģioza ticība. Reliģioza patiesība nespēj vērsties pie neimaginatīvas vai šauri empīriskas apziņas. Mūs aicina ticēt neredzamam Dievam, neredzamu spēku cīņai un darīt labu savam ienaidniekam. Tāda aicinājuma priekšā mēs nevaram iztikt bez iztēles. Jāredz vairāk, nekā redz acis, jātic, nevien savām empīriskajām sajūtām, jāizkopj spēja domāt plašākos rāmjos, nekā prasa šauri specializētā zinātnes nozare. Tāda imaginatīva atklātība arvien dziļākiem dzīves slāņiem prasa attīstītu iztēli; attīstīta iztēle veicina patiesības meklējumus. Ja kāda cilvēka attiecības ar reliģiju pamatotas uz piespiestām pārdomām un šo pārdomu radītiem tēliem, ja viņam nepietiek iztēles, tad diezin vai šāds cilvēks, pieņemot vai noliedzot ticību, atradīs savu ceļu uz patiesību. Filozofija aicina uz godīgu un atklātu skatu uz visu to, ko iespējams saprast, pretstatā dogmatiskiem, šauriem uzskatiem, kas izslēdz jebkādu jaunievedumu.
Cilvēki, kas ir ieinteresēti saglabāt tradicionālās ticības statusu, nedrīkst atgrūst bērnus no tādu darbu lasīšanas kā Roulingas grāmatas, protams, sekojot, lai bērns nelasītu visu kas pagadās. Tādiem ticības aizstāvjiem ir plašāk jāskatās uz lietām un tieši otrādi, jāpiesaista bērni lasīšanai, kas veicina iztēli. Īpaši viņiem ir jāveicina bērni lasīt tādu literatūru, kas ir balstīta uz morāli, tāpēc ka tieši tāda lasīšana rosinās iztēli un apgaismos prātu. Intelekta un iztēles atklātums ir nepieciešams, lai balstītu tradicionālo reliģiju pamatus, lai saglabātu reālu sajūtu, ka eksistē cita pasaule, un sniegtu cilvēkam, Viljama Džeimsa vārdiem runājot, "izvēles brīvību". Potera reliģiskajiem kritiķiem būtu divreiz jāpadomā, pirms uzsākt kritizēt kaut ko, kas viņu lietai var atnest daudz vairāk, nekā viņi pat spēj iedomāties.
Mēs iesākām ar plašu Roulingas dažādu kritiķu viedokļu apskatu. Aristotelis ticēja, ka patiesība atrodas starp diviem galēji pretējiem viedokļiem - tieši tāpat ir arī ar Poteru. Protams, ka nevar dot šīs grāmatas lasīt sešus gadus vecam bērnam, taču tās ir pilnīgi piemērotas deviņus gadus vecam (nerunājot nemaz par pieaugušajiem). Šīs grāmatas ieved lasītāju sarežģītas morāles pasaulē. Taču tas nenozīmē, ka tās ir morāli šaubīgas. Varbūt, ka tā nav pati lielākā literatūra visas cilvēces vēsturē. Taču tas nenozīmē, ka tās nav labas. Tās ir daudz labākas par daudzām bērnu grāmatām, kas nedod nekādu nopietnu skatījumu par apkārtējo pasauli. Grāmatas par Poteru ir labi uzrakstītas, nerunājot nemaz par to, ka tās ir neticami izklaidējošas un dod tēmu sarunām, kas palīdz saprast dzīvi.