Dziļo ticību pūķa luna visspēcībai un realitātei senajā Ķīnā lieliski ilustrē pazīstamā leģenda par mākslinieku Čan Sen Ju, kas dzīvoja mūsu ēras VI gadsimtā. Reiz mākslinieks uz pils sienas uzzīmēja fresku, kas attēloja četrus pūķus. Skatītāji, kas bija saskrējuši apskatīt freskas, sākumā sajūsminājās par mākslinieka darbu, bet pēc tam sāka izvirzīt pretenzijas: kāpēc pūķiem nav acu?

-          Nu, tāpēc! – mākslinieks spītīgi atbildēja. Taču skatītāji nerimās un viņiem pievienojās arī pats vietvaldis. Beidzot mākslinieks kļuva nikns un sacīja:

-          Tad skatieties? – Un uzzīmēja acis diviem no četriem pūķiem.

Izcēlās šausmīgs troksnis – pūķi sāka vicināt savus ar plēvi pārvilktos spārnus, atskanēja to asie kliedzieni, tā kā visi aizspieda ausis, bet pūķi, atdalījušies no sienas, uzlidoja debesīs. Bet tie pūķi, kuriem nebija uzzīmētas acis, palika uz sienas.

Ķīniešu luns ir ļoti izsmalcināta būtne, ko nevar sajaukt ne ar ko. Tā attēli parādās jau XIV gadsimtā pirms mūsu ēras. Tad pat parādās arī hieroglifs, kas apzīmē pūķi.

Kā likums, pūķi ir milzīgi, tos klāj lielas zvīņas, tiem ir viena acs, pa muguru iet asa sekste, bet galva vairāk atgādina zirga galvu.

Jau senie ķīnieši uzskatīja, ka ir pavisam piecu veidu pūķi (attiecīgi kā pieci dabas elementi). Galvenais pūķis ir zaļais cinluns, kas simbolizē austrumus, otrais – huanluns, kas simbolizē Zemi, centru un parasti tas ir dzeltenā krāsā. Vēl ir sarkanais pūķis – čiluns, baltais – bailuns un melnais – sjuanluns. Dažādi luni ir arī pēc sava izskata, piemēram, ir tādi, kuriem ir ragi, spārnu utt.

Iespējams, ka kādreiz pūķis luns bija kādas cilts totēms, kura pakļāva savus kaimiņus un tāpēc šī zīme kļuva īpaši spēcīga, kaut varbūt sākumā tā bija tikai ķirzaka. Daudzi leģendāri valdnieki un varoņi, ka arī vairākas vēsturiskas personas, uzskatīja sevi par pūķu pēctečiem. Protams, lai tas tā būtu, pūķim nācās savienoties ar sievieti un izrādās, ka pūķi to ir darījuši sekmīgi un labprāt.

Dažreiz bija nepieciešams tikai pūķa pieskāriens vai skatiens, lai sieviete kļūtu grūta un dzemdētu pūķim dēlu cilvēka izskatā.

Tradicionāli lunu uzskata par Ķīnas imperatora simbolu. Pūķa attēlu imperators nesa uz sava svinību halāta, tas rotāja troņa atzveltni un daudzas citas vietas pilī. Pēc pūķu skaita uz vienu iedzīvotāju Ķīnai noteikti nav konkurentu. Ķīniešu luns ir, ne vien labklājības un laimes simbols, bet, kas vēl svarīgāks, arī varas, varenības simbols. Pūķa uzdevumi ir visdažādākie. No senākiem laikiem ir saglabājušās teikas, ka pūķi dzīvo pazemē un sargā apslēptās mantas, tajā pat laikā, pūķis, kas ceļas debesīs, ir kļuvis par lidojuma simbolu, mākoņu pavēlnieku, viņa parastākā nodarbe – planēt mākoņos, bet mūsējā – atpazīt viņu gubu mākoņu formās.

Ķīniešu luna galvenā atšķirība no eiropiešu pūķa ir tā, ka luns ir labs. Viņa parādīšanās tiek uztverta kā laba zīme, pūķis cīnās ar ļaunajiem spēkiem.

Nav zināms, cik Ķīnā ir lunu, taču lun-vanu skaits ir stipri ierobežots, tie ir četri.

Van – ķīniski nozīmē – karalis, lun-vans – pūķu karalis.

Protams, ka šis tēls radās vēlāk par pašiem pūķiem budisma ietekmē, kur tiek uzskatīts, ka pār visām nagām valda nagaradža, tas ir čūsku karalis.

Galvenais lun-vans ir Austrumu jūras luns, vārdā – Guande vai „Labo īpašību palielinātājs”. Visi vani ir brāļi. Taču teiksmās visbiežāk tiek stāstīts tikai par vienu lun-vanu, tas ir, vienīgo un neatkārtojamo pūķu valdnieku.

Loģiski būtu pieņemt, ka lun-vans ir kolosālu izmēru pūķis, visiem pūķiem pūķis. Nekā tamlīdzīga, tas ir cēla izskata vecs pūķis, cilvēka apmēros, kas dzīvo zem ūdens, kristāla pilī, kur glabājas neskaitāmi dārgumi. Lun-vanu apkalpo kalpotāji un sargi – bruņurupuči, sēpijas, garneles stipri palielinātas izmēros un visas ļoti kareivīgas.

Ir vairākas pasakas, kurās lun-vans nokļūst nelaimē un to izglābj vienkāršs ķīniešu jauneklis. Lun-vana dēls pasaka glābējam priekšā, ka viņš var lūgt pūķu valdniekam visu ko, viss tiks izpildīts. Dažādās pasakās šīs vēlēšanās ir dažādas, no „galdiņ, klājies!” līdz lun-vana meitai. Ja jauneklis izvēlas par sievu lun-vana meitu, tad viņa paklausīgi dodas puisim līdzi uz sauszemi, dzīvo tur pāris gadu, dzemdē viņam bērnus, bet pēc kaut kāda noteikta laika atgriežas zem ūdens.

Lun-vana kults ir izplatīts arī šodienas Ķīnā. Viņš ir jūrnieku aizgādnis, lietus saimnieks. Sausumā lun-vana statujas tiek izliktas saulē, lai tas saprastu, kā cilvēkiem klājas bez lietus un pārstātu spītēties. Kad lietus līst bez pārstājas un sākas plūdi, tad lun-vana statujas tiek nēsātas pa applūdušajām vietām, saucot pēc viņa sirdsapziņas. Ja tas nepalīdzēja, tad viņam kaklā iekāra akmeni un nelaimīgo valdnieku noslīcināja. Atkarībā no tā, kā valstī ritēja lietas, Ķīnas imperatori apbalvoja lun-vanu, izdeva viņam par godu slavinošus rakstus, piešķīra augstus galma amatus. Ja ar ražu bija slikti vai arī notika stihiskas nelaimes, tad van-lunu pazemināja amatā, deva viņam rājienus vai pat izsūtīja trimdā uz impērijas nomali.

Turpinājums sekos.