Pasaules kazemāti

Pasaulē ir daudz slavenu cietumu, kā franču Bastīlija, amerikāņu Alkatrasa, slavenais angļu Tauers… Irākas cietums Abu-Greiba – Sadama Huseina režīma simbols, slēgts 2014.gadā. Vācu cietums Špandau, kurš uzcelts 1876.gadā Berlīnē, pārdzīvoja nacistisko režīmu un uzņēma Trešā reiha kara noziedzniekus, kurus notiesāja Nirnbergas tribunāls 1945.gadā. Tas tika nojaukts 1987.gadā pēc pēdējā ieslodzītā – nacista Rūdolfa Hessa – nāves. Celtniecības būvgruži pēc nojaukšanas noslīcināti Ziemeļjūrā.

Pašu slavenāko pasaules cietumu desmitniekā ir vēl pieci, un tie visi ir labi aprakstīti Internetā, taču viņu vidū nav bijušā Lubjankas cietuma. Nav arī 25 pašu cietsirdīgāko pasaules kazemātu vidū, jo tas taču bija viens no pašiem slepenākajiem cietumiem.

Nozīme, paredzēts

No VĪK īpašās nodaļas iekšējā (slepenā) cietuma vadīšanas instrukcijas, kura apstiprināta 1920.gada 29.martā: “Iekšējais (slepenais) cietums ir paredzēts tam, lai tajā apsargātu svarīgus kontrrevolucionārus un spiegus tajā laikā, kamēr notiek izmeklēšana viņu lietās, vai arī tad, kad zināmu iemeslu dēļ nepieciešams arestēto izolēt no ārpasaules, noslēpt viņa atrašanās vietu, absolūti liegt viņam iespēju jebkādā viedā saskarties ar brīvību, bēgt u.tml.”.

Tādos gadījumos saka – komentāri lieki.

Leģenda par pagrabiem

Cietums īpaši bīstamiem noziedzniekiem – tā ir vieta, kurā var darīt ļoti briesmīgas lietas. Visi viņi segti ar slepenības aizkaru. Katram cietumam ir savi noslēpumi, par kuriem, laikam, nebūs lemts uzzināt. Nebija izņēmums arī Lubjankas iekšējais cietums (“nutrjanka”).

Cietums atradās ēkas Nr.2 iekšējā pagalmā Lubjankas laukumā. No šejienes arī nosaukums – iekšējais. Pagātnē pirmie divi stāvi bija apdrošināšanas biedrības “Krievija” viesnīca. Šī mājas daļa arī tagad atšķiras ar savu monumentalitāti, stingrību un logu ailēm. Vēlāk, jau pēc revolūcijas, tika uzcelti vēl četri stāvi ar gludām sienām un nelieliem kvadrātiskiem lodziņiem, kuri galīgi piedeva ēkai “viskireivijas cietuma” veidolu. Seši pastaigas pagalmi uz jumta noslēdza šo veidojumu.

Viens no Lubjankas noslēpumiem bija tās pagrabi. Patiesībā spīdzināšanas Lubjanas laukumā bija XVIII gadsimtā, kad eksistēja Slepeno un izmeklēšanas lietu kanceleja, to gadu Lubjanka ir apvīta ar lielu daudzumu leģendu.

Bet lūk mūsdienu Lubjankā, kaut arī daudzos darbos var sastapt vārdu savienojumu “Lubjankas pagrabi”, to nebija. To ilūziju radīja ar to, ka īpaši slepenā iekšējā cietuma VČK – OGPU – NKVD – KGB kameras, pie kuru pieminējuma asinis joprojām stingst dzīslās, bija izvietotas ēkā.

Izroboti pakāpieni, dzelzī kaltās durvis, šauras kāpņu telpas. “Kuģis”, kurā kameras izvietotas pa “klāja” perimetru, bet milzīgā aile vidū bija apvilkts ar metāla tīklu – lai izvairītos no ieslodzīto mēģinājumiem pabeigt dzīvi pašnāvībā metoties lejā uz betona grīdu.

Ieslodzītos šurp pacēla kravas liftā vai arī veda drūmos kāpņu maršos – it kā no elles uz augšu pie saules. Un, atrodoties šeit, četrās sienās, nedzirdot ielas trokšņus, neredzot neko, izņemot debesis un sienas… grūti bija noticēt, ka stāvi lielas pilsētas centrā septītajā stāvā un zem kājām ir nevis zeme, bet blīvs jumts un seši cietuma stāvi.

Mērojot soļiem neilgās pastaigas minūtes un metrus, ieslodzītie uzskatīja, ka viņus uzveda šurp, Dieva gaismā, no pagrabu dziļumiem un drīzumā atkal vajag laisties lejā, cietuma kameru ellē. Tā dzima leģenda par Lubjankas pagrabiem.

“Nutrjankas” režīms

Uzturēšanās cietumā ir briesmīga ne tikai ar spīdzināšanām, ņirgāšanos un pratināšanām, tā nogalina ar pašu uzturēšanos tur. Kā atzīmēja Marija Spiridonova. Kura tika turēta iekšējā cietumā 1937.gadā: “Taču cietums nepārstās būt cietums, pat ja tajā labi baro… Pats briesmīgākais, kas ir cietuma ieslodzījumā, - tā ir cilvēka pārvēršana par lietu…”

No Lubjankas cietuma nebija bēgšanas mēģinājumu, un maz kam izdevās atgriezties mājās. Tagad par iekšējās cietumā turēšanas apstākļiem, tajā valdošajiem likumiem un tikumiem objektīvi var pastāstīt tikai dokumenti, kuri saglabājušies arhīvos, pieeja kuriem ir apgrūtināta.

Lubjankas kamera – septiņi soļi garumā, trīs soļi platumā. Gar sienu četras dzelzs gultas, galdiņš, taburete, plaukts – tāda bija parasta kamera. Bildi papildina neliels, “lielrūtains” logs ar ārējām žalūzijām un durvis ar actiņu un no ārpuses aizveramu lodziņu cietuma ēdiena nodošanai. Ne pilsētas trokšņa, ne dienasgaismas stariņa, tikai padziļinājumā virs durvīm cauru diennakti degoša elektriskā lampiņa. Tādas kameras šeit bija vairāk par simtu.

Kad pagājušā gadsimts 50-tajos gados kameras pārveidoja kabinetos, nācās nojaukt dažas iekšējās sienas. Izrādījās, ka tām visā iekšpusē bija nepiepildīti tukšumu, tā ka ieslodzītiem bija atņemta savas atpazīstamās privilēģijas iespēja – iespēja saklaudzināties vienam ar otru izmantojot “cietuma telegrāfu”.

Vēl viena cietuma viltība. Numurus kamerām piešķīra nevis pēc kārtas, bet pēc izvēles. Ieslodzītie nevarēja uzzināt ne tikai kopējo kameru skaitu, bet pat noteikt savu ieslodzījuma vietas atrašanās vietu.

Pretēji esošajam viedoklim, kamerās nevienu nesita. Pratināšanas notika kabinetos, kuros stāvēja “galdi un pie grīdas stabili pieskrūvēti soliņi”. Pie izmeklētājiem arestētos veda uzraugi noteiktā, katra soļa taktī, cietuma atslēgu skaņas tempā. Šis akoponents – arī ne nejaušs cietuma ikdienas atribūts. Izdzirdot to koridorī vai kāpnēs, viens no konvojieriem pagrieza savu arestantu ar seju pret sienu vai ieveda speciālā nišā un gaidīja, kamēr pavedīs garām citu ieslodzīto.

Tādā veidā tika izslēgta iespēja atpazīt cilvēku, kurš atradās blakus kamerā vai citā stāvā. Ir bijuši gadījumi, kad uz pratināšanu ejošā sieva gāja garām nišā stāvošam vīram…

“Nutrjankas” režīms būtiski atšķītās no parasto cietumu apstākļiem. Netika pieļauta informācijas saņemšana no brīvības vai kaut kādu ziņu nodošana no cietuma. Izmeklēšanas procesā esošajiem netika atļauta sarakstīšanās ar radiniekiem, svaigu avīžu un žurnālu lasīšana. Izņemot ārkārtējus gadījumus tika aizliegts lietot rakstāmlietas.

1918. – 1923.gados iekšējā cietuma darbu vadīja īpaša apakšvienība – tā saucamā cietumu lieta. Saskaņā ar VČK Prezidija nolēmumu no 1918.gada 11.jūlija tā veica arestus un kratīšanas, ēku un arestēto apsardzi, izpildīja spriedumus tām personām, kurām bija piespriests augstākais soda mērs…

Postskriptum

Ar Staļina nāvi un Berijas nošaušanu beidzās “nutrjankas” zelta laikmets. Uz 1953.gada jūliju no 570 gultām tajā bija aizņemtas tikai 170, bet uz 1954.gada 1.janvāri tajā tika turēti 97 cilvēki.

1957.gadā sākās kameru pārveidošana kabinetos un ēdnīcās. Palika tikai sešas kameras, kuras atgādināja par šīs iestādes drūmo vēsturi. Pieminējumus par Lubjankas iekšējo cietumu neatrast pat pašu slavenāko Krievijas cietumu sarakstā…

Šodien “nutrjanka” stāv tukša. Dod Dievs, uz visiem laikiem!