Mongoļu pūķis ir pazīstams ar to, ka izsauc pērkonu un zibeni. Zibens zibsnī tad, kad tas savij un iztaisno asti, bet pērkons rodas no tā, ka pūķis rūc. Taču ne visi lusi ir milzīgas, varenas čūskas. Daudzi no tiem dzīvo ezeros un upītēs, un tad tiem ir visai mēreni izmēri. Ir viedoklis, ka lusi ir tikai dieva-zibensmetēja dārza dzīvnieki.

Ir arī sieviešu dzimtes lusi. Sieviete – lusuta – ir līdzīga nārai. Savā starpā lusi un lusutas precas, viņiem ir bērni, bet ar laiku viņi arī mirst.

Pēc tibetiešu ticējumiem, pats galvenais lu ir zelta, bet palīdz viņiem baltais un zilais.

Lu tēls Tibetā ir izstrādāts daudz rūpīgāk, nekā Mongolijā. Piemēram, ir zināms, ka tur visi lu ir izšķīlušies no sešām olām, kuras ir izdējis zelta bruņurupucis. Lusi atšķiras ar galvām, bet čūskas ķermenis visiem ir vienāds. Ir lusi ar varžu, zivju, kurkuļu, čūsku, skorpionu un citu dzīvnieku galvām... Šie radījumi ir ļoti aizņemti, jo, kaut arī dzīvo ūdenī, tie pārvalda, ne tikai ūdens dzīvi, bet arī rūpējas par lietu, salu, sargā dārgakmeņus un metālus, bet no rūpēm brīvajā laikā uzsūta cilvēkiem un dzīvniekiem dažādas slimības. Tāpēc, kad sākās karš, tibetiešu dāmas veica īpašu rituālu, lai lūgtu lu uzsūtīt ienaidniekiem sifilisu, diloni un kašķi, bet viņu lopiem sēkšanu un mutes un nagu sērgu.

Nezin kāpēc daudz ātrāk noritošas slimības, piemēram, mēri un holēru, lusi uzsūtīt nemācēja. Un acīmredzot, ienaidnieki saslima un nomira pēc daudziem mēnešiem, kad jau bija noslēgts miers, ko nevar uzskatīt par humānu rīcību.

Turpinājums sekos.