Ražas glābējs

1692. gadā, Livonijā notika neparasts tiesas process. Apsūdzētais bija kāds 80 gadus vecs zemnieks Tiss, kurš runāja, ka esot vilkacis.

Viss sākās ar to, ka vecais vīrs bija kaut kur salauzis degunu. Kaimiņi jautāja, kā tas gadījās, bet viņš sāka stāstīt, ka degunu viņa esot sasitis burvis Skestans, kurš jau sen esot miris. Izrādās, ka vecais vīrs ar viņu esot cīnījies... ellē. Izrādās, ka burvis no elles esot grasījies nolādēt vietējo zemnieku ražu un aizlaist to postā. Tiss esot pārvērties par vilku un nokāpis ellē, lai neļautu burvim to izdarīt. Tiss sacījis, ka ar citiem vilkačiem viņš regulāri dodas uz elli, lai cīnītos ar melno burvi un neļautu viņam darīt sliktu cilvēkiem.

Kaimiņi viņam noticēja un... aizveda šo uz tiesu. Tiesā vecais vīrs atkārtoja stāstu, pievienojot vēl vairāk detaļu. Ja viņš necīnītos pret ļaunumu, tad vietējie zemnieki vienkārši aiziešot bojā - ražas nebūs, lopi nosprāgs, mežā vairs nebūšot medījuma.

Pirmo reizi ilgās prakses laikā tiesneši nezināja, ko iesākt. No vienas puses - vilkatis. No otras puses - sargs pret tumšajiem spēkiem. Beidzot pajautājuši Tisam, kur viņš cer nokļūt pēc nāves. Tiss atbildējis, ka noteikti - paradīzē, jo vilkači esot "dieva suņi", kas cīnās pret ļaunumu.

Rezultātā Tisu atstāja dzīvu, tikai kārtības dēļ, profilaksei - sodīja ar desmit pletnes sitieniem. Tas bija mīksts sods, jo parasti cilvēkiem, kurus apvainoja vilkatībā, novilka ādu, lai paskatītos, vai zem cilvēka ādas nevar atrast vilka kažoku.

Francijas nevaldījušais karalis

Tie, kuri mācās vai mācījušies Francijas vēsturi, ir ievērojuši, ka Franču Lielās revolūcijas laikā ar nāvi sodīja karali Ludviķi XVI, bet pēc visiem juku laikiem XIX gadsimtā, kas vēl ilgi turpinājās, kādu laiku Francijas tronī bija karalis Ludviķis XVIII.

It kā viens trūkst? Izrādās, ka tas bija nelaimīgs bērns Luī-Šarls, kurš mira 1795. gada 8. jūnijā, Parīzē Tamples cietumā, 10 gadu vecumā, tā arī nekļuvis par Ludviķi XVII. Pēdējā ceļā zēnu pavadīja divi veci cietumsargi. Bērna pēdējie vārdi esot bijuši: "Es dzirdu mūziku... Ak, Dievs, cik skaisti... Es dzirdu, kā dzied mana māte... es gribu jums teikt..." Abi vecie karavīri raudāja.

Karali apglabāja Tamples kapsētā, kopējā kapā. Tomēr Nīderlandes pilsētā Delftā, vecā kapsētā ir necils kaps ar uzrakstu Ludviķis XVII, 1785-1845.

1792. gadā Francijā notika revolūcija, karali Ludviķi XVI gāza un kopā ar ģimeni: sievu, dēlu un meitu ieslodzīja Tamples cietumā. Nākamā gada 21. janvārī karalim izpildīja nāves sodu. Marija Antuanete ienāca dēla istabā, nometās viņa priekšā uz ceļiem un teica: "Jūsu augstība, tagad jūs esat Francijas karalis". 16. oktobrī giljotīnas asais nazis beidza arī karalienes dzīvi.

Astoņus gadus vecajam Ludviķim norīkoja audzinātāju - kurpnieku Simonu, kuram vajadzēja karali padarīt par pilsoni, viņš lika zēnam dziedāt "Marseljēzu", nosodīt "vecākus-tirānus". Bērns bija pabarots, apģērbts, nomazgāts, taču ļoti vientuļš. 1794. gadā viņu atstāja arī Simons. Puisēns pamazām izdzisa, līdz nomira.

Kā jau tas notiek tādos gadījumos, tūlīt visā valstī un Eiropā sāka parādīties "brīnumainā kārtā izglābušies" Ludviķi XVII. Vēsturē ir zināmi vairāk nekā simts viltvāržu. Taču neviens no tiem neguva tik lielu ievērību kā Kārlis Naundorfs. Vismaz ar tādu vārdu viņš 1810. gadā parādījās Berlīnē. Dokumenti bija viltoti, jaunais cilvēks nekādi nevarēja būt 43 gadus vecs. Viņu izsauca uz policiju, kur 25 gadus vecais pulksteņmeistars paziņoja, ka īstenībā ir Ludviķis XVII.

Dzīve kā karalim viņam izrādījās visai piepildīta: viņš pabija Anglijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Prūsijā. 1834. gadā, Londonā viņš publicēja memuārus, kur sīki aprakstīja savu izglābšanos. Viņš tikās ar karaliskajām personām un daudzi viņā karali atpazina, pat īstā dofina auklīte Agate de Rambo. Viņš prata sīki atbildēt uz viņas jautājumiem par viņa bērnību.

Nīderlandē viņu oficiāli atzina par Ludviķi XVII, viņa pēcnācējiem ir uzvārds Burboni, viņi ilgi cīnījās par Francijas troņa atgūšanu, pēdējo reizi vēl 1919. gadā.

2014. gadā vēsturnieki tomēr nolēma noskaidrot patiesību un vērsās pie zinātnes. Kārļa tiešais pēctecis Hugo de Burbons piekrita veikt ģenētisko ekspertīzi, salīdzināšanai ņēma audus no Habsburgiem, no tiem ir cēlusies īstā karaļa māte Marija Antuanete. Ekspertīze pierādīja, ka Naundorfs nevar būt sodītās karalienes dēls.

Taču viss nebija tik vienkārši. Tika veikta vēl viena ekspertīze, šoreiz pa tēva līniju. Un izrādījās, ka Naundorfs, kurš nebija karalienes dēls, ir... karaļa dēls. Vēsture nonāca strupceļā. Toties rakstnieki ieguva sižetu interesantam vēsturiskam romānam.

Gorilloīdu sala

1929. gadā Maskavā ļoti populārs bija Borisa Fortunatova romāns "Gorilloīdu sala", kas tika izdots pa daļām žurnālā "Vsemirnij sļedopit" (2009. gadā izdots grāmatas formātā).

Tāla sala frenču koloniālajā Āfrikā kļūst par centru Tropu institūtam. No dažādām valstīm savāktie zinātnieki un speciālisti veic ģenētiskus eksperimentus, paši nenojaušot, ka piedalās grandiozā projektā, lai izveidotu jauna tipa ieroci.

Runa ir par to, lai radītu armiju, kas sastāv no cilvēkpērtiķiem, kas radīti krustojot sievietes ar gorillām. Kāds jokdaris ievieto avīzē sludinājumu, ka zoodārzs piedāvā visām dāmītēm, kuras to vēlas, piedalīties līdzīgā eksperimentā. Entuziasms sit augstu vilni. Sievietes burtiski aplenc pērtiķu būri, bet tā pārvaldnieks tiek apbērts ar vēstulēm no sievietēm, kas vēlas arī Padomju valstī radīt tādu armiju.

Hitlera krokodils

Retais zina, ka Maskavas zooloģiskajā dārzā joprojām dzīvo krokodils Saturns, kas kādreiz ir piederējis Hitleram. Šo ilgdzīvotāju uz PSRS atveda pēc kara. Karš pasaudzēja krokodilu, taču cilvēki - nē. Acīmredzot aiz atriebības pret iepriekšējo saimnieku apmeklētāju kompānija bija apmētājusi dzīvnieku ar pudelēm. Rezultātā Saturns ieguva galvas traumu. Pēc ārstēšanas krokodils tagad dzīvo terārijā, kur viņam apmeklētāji vairs netiek klāt.

Bēres kosmosā

Slavenu cilvēku pīšļi jau sen var tikt sūtīti kosmosā, orbītā ap Zemi. Tagad arī apbedīšanas biznesā vienkāršākiem cilvēkiem parādās līdzīga iespēja. Britu kompānija „Ascension Flights” piedāvā mirušo pīšļus nogādāt vismaz tuvāk kosmosam. Projekta autori ir divi studenti no Šefīldas, kuri 5 gadu laikā ir izstrādājuši minēto tehnoloģiju. Kremētos pīšļus īpašā kapsulā nogādās Zemes atmosfēras augstākos slāņos - apmēram 34 km augstumā. Viss process tiks filmēts. Izmēģinājumi ar dzīvniekiem jau ir notikuši. Cena par pakalpojumu būs 795 sterliņu mārciņas.

{No izdevuma "Vse zagadki mira", 2017. gada 27. numura un interneta resursiem.)