Spriežot pēc informācijas, kas publicēta autora mājas lapā, viņš ir bijis titulēta persona: Skotijas antikvāru biedrības biedrs (Fellow of the Society of Antiquaries of Scotland), Senžermena ordeņa kavalieris (Chevalier Labhràn de St. Germain), Eiropas prinču padomes (European Council of Princes) priekšsēdis-atašejs, Svētā Antonija Tempļa Ordeņa bruņinieks.
Gārdners arī raksta, ka regulāri publicējas nacionālajā avīzē Daily Mail, kas negūst, ne tiešu, ne netiešu apliecinājumu avīzes oficiālajā mājas lapā, viņš esot ieguvis prēmiju ''Labākais Lielbritānijas autors 1997.'', kas arī nepastiprinās nevienā Lielbritānijas literāro prēmiju mājas lapās.
Tomēr, viņa grāmatas ir tulkotas daudzās valodās [arī krievu - t.p.] un tās ir izdevušas tādas izdevniecības kā: HarperCollins, Transworld, Barnes & Noble un Penguin.
Autora grāmatas galvenokārt veltītas Svētajam Grālam. Pētot Eiropas un Tuvo Austrumu valdnieku, zemāka ranga aristokrātu un teokrātu dzimtu ģenealoģijas, viņš paziņo, ka esot jakobītu kustības vēsturnieks un pierāda, ka Stjuartu dinastijai ir tieša radniecība ar Jēzu Kristu - caut Merovingu, Karolingu un Skotijas karaļu dinastijām. Pēc viņa teorijas Sarasas bīskaps Josifs ir bijis Jēzus un Magdalēnas dēls. Autora versijā Jēzus ir viens no ebreju sacelšanās vadoņiem, kas masu ''iekustināšanai'' pieņem Vecajā Derībā minētā mesijas tēlu, neizslēdzot iespēju, ka šajā cilvēkā ir iemiesojies Dievs. Autora versijā viņa līdzgaitnieki Jēzu noņem no krusta pietiekami ātri, lai viņš vēl būtu dzīvs, parasti romiešu sodītie karājās pie krusta daudzas dienas. Pēc tam tiek ''izspēlēta'' viņa augšāmcelšanās no kapa. Pats Jēzus dodas trimdā uz Indiju, bet viņa sieva ar bērnu (bērniem) - uz Galliju.
Izmantojot savas ģenealoģiskās tabulas, Gārdners pierāda Stjuartu dinastijas pārstāvja ''prinča Maikla Olbani'' pretenzijas uz Skotijas troni, kā tiešam Jēzus Kristus pācnācējam.
Daži kritiķi uzskata Gārdnera darbus par viltuszinātni (''pseidovēsturi''). Recenzijās tiek atzīmēts, ka viņš visādi izkropļo ģenealoģiskos datus (gan vēsturiskos, gan leģendāros) un jauc kopā dažādas teorijas.
Bibliogrāfija. http://www.ozon.ru/context/detail/id/281332/
* Genesis of the Grail Kings
* The Magdalene Legacy
* Shadow of Solomon
* 1996 — Svētā Grāla raduraksti.
* 2000 — Svētais Grāls un Jēzus Kristus pēcnācēji.
* 2001 — Grāla valdnieki un Ādama un Ievas pēcnācēji.
* 2003 — Svētā šķirsta zaudētie noslēpumi. http://oculus.ru/digest.php?id=161
* 2003 — Gredzenu valdnieku valstība. Krēslas pasaules tajā pusē.
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%93%D0%B0%D1%80%D0%B4%D0%BD%D0%B5%D1%80,_%D0%9B%D0%BE%D1%80%D0%B5%D0%BD%D1%81
http://en.wikipedia.org/wiki/Laurence_Gardner
Mājas lapa.
Svētais Grāls atrasts?
Liza Saifere. 2007. gada 21. jūnijā.
Svētā Grāla atrašanās vairs nav noslēpums. Tādu sensacionālu paziņojumu ir izteicis itāļu arheologs Alfredo Barbagallo.
Svētais Grāls - kauss, no kura Jēzus Kristus dzēris Svētajā Vakarēdienā - daudzu gadsimtu gaitā ur kļuvis par vienu no lielākajām mīklām. Neviens mēģinājums viņu atrast nav vainagojies ar panākumiem. Tāpēc viegli izskaidrot, ka drosmīgais itāļa paziņojums saviļņoja sabiedrību.
Līdzīgi kā ''Da Vinči koda'' varoņi, Alfredo Barbagallo sāka dzīties pakaļ Grālam un beigu beigās nonāca pie secinājuma, ka kauss ir paslēpts slepenā istabā zem Sanlorenco Fuori le Mura bazilikas, kas ir viena no visvairāk kristiešu apmeklētajām Romas baznīcām. Savus secinājumus arheologs izteica pēc tam, kad bija divus gadus pētījis Viduslaiku ikonogrāfiju bazilikas iekšienē un tās pazemes telpu aprakstu, kas bija ņemts no ceļveža pa katakombām, ko bija sastādījis kapucīniešu mūks Džuzepe da Brā 1938. gadā.
Mūks aprakta paša redzēto slepeno istabu apmēram 20 m2 platībā ar velves griestiem. Vienā sienā ir izcirsta niša, kas domāta sēdēšanai, bet virs tās atrodas terakota kauss, vienā līmenī ar skeleta galvaskausu, kas sēž šajā nišā. Tālāk da Brā paskaidro, ka miroņa apgādāšana ar dzērieniem bija neatņemama Viduslaiku bēru rituāla sastāvdaļa.
Pēc Barbagallo uzskatiem, tieši šis terakota kauss ir Svētais Grāls, kas radījis tik daudz leģendas. Kā pierādījumu zinātnieks min to faktu, ka bazilikas sienas klāj mozaīka ar nenovērtējamā kausa attēliem. Turklāt pēc kausa glabātāju liecībām arī iznāk, ka tas ir paslēpts tieši Sanlorenco Fuori le Mura.
Zinātnieks pievērš uzmanību arī vēsturiskiem faktiem. 258. gadā pirms mūsu ēras, kad notika pret kristiešiem vērstas akcijas, Romas pāvests Siksts V iedeva diakonam Lorenco glabāšanai svētlietas, to vidū arī kausu, lai viņš tās saglabā. Taču četras dienas pēc tam Lorenco nomira un no tā laika Svēto Grālu neviens vairs nav redzējis. Par Svētā Grāla atrašanās vietu ir izteikti visādi minējumi. Piemēram, tas glabājas karaļa Artūra alā Lielbritānijā. ''Da Vinči kodā'', kā Grāla ''apmešanās'' vieta ir minēta Roslinas kapella Skotijā. [Svētais Grāls esot glabājies arī Montseratas klosterī, Spānijā - t.p.]
Meklētāji no visām pasaules malām periodiski it kā esot atraduši Kausu, taču pēc pārbaudes, tā izrādās izdoma. Barbagallo ir pārliecināts, ka kauss nekad nav atstājis Romu un ir palicis pie sava glabātāja Lorenco līdz viņa nāvei. Lai pārbaudītu savu teoriju, arheologs ir nodomājis iekļūt katakombās zem bazilikas, taču, lai to izdarītu, viņam ir jādabū oficiāla atļauja no Vatikāna. Jautājums tiek izskatīts, bet Vatikāna oficiālās personas savu galīgo lēmumu vēl nav paziņojošas. [Būtu interesanti uzzināt, kā Brbagallo ir veicies - t.p.]