1973. gadā Melnās jūras dīzeļkuģa „Antons Makarenko” matroži apmēram pulksten divos naktī redzējuši rotējošu riteni Malakas jūras šaurumā. Atsevišķi gaismas punkti pēkšņi pārvērtušies 10 līdz 15 metru garās joslās, kas radiāli aizvirzījušās no kuģa. Taču drīz to gali noliekušies uz vienu pusi un izveidojuši riteni, kas griezies aizvien ātrāk pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Tad gaismas fenomens nozudis.
Minēsim vēl vienu ziņojumu. Angļu kuģa „Patna” virsnieki Indijas okeāna rietumu daļā pievērsuši uzmanību diviem lokiem, kas rotējuši ļoti saskaņoti, it kā būtu uzmaukti uz kādas ass. Viņi aprēķinājuši kustības ātrumu – apmēram 160 kilometri stundā. Riteņa diametrs bijis apmēram 600 metru.
1975. gada sāku`ma franču žurnāls „Science el Vie” rakstīja, ka mirdzoši loki Indijas okeānā fiksēti vismaz 50 reizes. Visiem novērojumiem kopējs bijis tas, ka spožums parādījies no dziļuma, pēkšņi sācis strauji rotēt un tad atkal nozudis dzelmē.
Dīvainie fenomeni neparādās tikai rotējošu riteņu izskatā vien. Dažkārt tie līdzinās spīdošām bumbām. 1945. gadā ASV militārā transportkuģa „Delarof” komanda, dodamās uz Sietlas ostu, redzēja Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā objektu, kura diametrs, pēc kuģinieku aprēķina, bija apmēram 45 līdz 75 metri. Tas izšāvās no dzelmes un nozuda dienvidu virzienā. Kaut kas līdzīgs tika novērots arī Itālijas piekrastes ūdeņos. Apmēram viena kilometra atstatumā no laivas četri novērotāji ieraudzīja, ka no ūdens, izveidodams virs tā virsmas milzīgu burbuli, iznira tumšs objekts...
Un tagad palūkosimies, ko savā grāmatā „Dziļums septiņas jūdzes” raksta pazīstamais jūras pētnieks Žaks Pikārs. Tā tulkota un izdota arī mūsu valstī. Runa ir par batiskafa „Triest” iegremdēšanos Marianas iedobē: „10.57. dziļums 700 asis (apmēram 1300 metru). Ievērots diezgan liels priekšmets ar daudziem spīdošiem punktiem.”
Kā šīs parādības izskaidrot?
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem izskaidrot šos fenomenus mūsu zemes dabas parādību ietvaros profesors A. Sandersons iesaka uzskatīt tos par kādas zemūdens civilizācijas rezultātu! Taču versija par kaut kādiem zemūdens atnācējiem no citas planētas nav nemaz labāka par hipotēzēm, ka kādreiz mūsu planētu apmeklējuši citu pasauļu iemītnieki, jo tā noraida problēmu, ka šīs parādības saistītas ar mūsu zemes fizikas būtību. Tāds varianta pārvērš atrisinājumu par jaunu mīklu.
Tuvāks īstenībai ir paša profesora Sandersona izskaidrojums, ka šiem fenomeniem ir elektriska daba. Taču to nevar pārliecinoši teikt par vairumu parādību, kas saistītas ar uguns lodēm un jo vairāk ar ugunīgajiem apļiem.
Attiecībā uz Kuriļu salu rajonu zinātnieki izvirza hipotēzi, ka desmitiem aktīvu vulkānu piesārņo atmosfēru ar vulkāniskiem pelniem. Šo pelnu un atmosfēras mitruma savstarpējā iedarbība veido spīdošus mākoņus, kas lielā ātrumā traucas virs ūdens.
Bet kas notiek citos rajonos, kur vulkānu nav? Un kā izskaidrot ātrumus, kas lielāki par vēja ātrumu, un kustības vējam pretējā virzienā? Nez vai var pieņemt versiju, ka ugunīgos apļus veido ļoti sīku organismu spīdēšana, kuriem, izveidojot šādus precīzus apļus, jāgriežas ar ātrumu, kas pārsniedz 150 kilometrus stundā un nav tiem pa spēkam. Tiesa gan, profesors Kurts Halle no Hamburgas uzskata, ka spīdošos apļus rada bioluminiscence, kuru izraisa triecienviļņi, kas rodas okeānā, pārvietojoties grunts slāņiem. Taču arī šī hipotēze nespēj izskaidrot visu parādību daudzveidību.
Cilvēks iekļūst aizvien tālāk kosmosa dziļumos un jau gandrīz tieši ticies ar citām planētām. Nav šaubu, ka to daba nelīdzinās Zemes apstākļiem, un pētnieku psihe un pat dzīve būs atkarīga no tā, kā zinātnieki spēs uz tām orientēties un izprast visu jauno. Te okeāns varētu kļūt par poligonu, kur tiek modelēta tikšanās ar nezināmo.
Vai „dzelmju spoki” ir jūrniekiem bīstami? Lai sniegtu izsmeļošu atbildi, pilnīgi jāizpēta to daba. Taču mums jāatzīstas, ka atminējums nepavisam nav vienkāršs. Tomēr nav šaubu, ka dažādu valstu zinātnieku kopējās pūles okeāna un atmosfēras pētījumos radīs iespēju pacelt priekškaru, kas sedz šo parādību noslēpumu.