Atzīšanās laikā kungs bijis sasniedzis jau astoņdesmit gadu vecumu, tomēr visās detaļās atcerējies vissīkākās nianses, kas saistītas ar smalko pārtapšanu par cilvēkvilku un vilkača dzīvi kopumā. Tāpat Tīss uzstājis, ka. Cita starpā, kopā ar citiem vilkačiem paviesojies arī ellē, kur cīnījies pret pašu nelabo un viņa raganām, burvjiem un dēmoniem, kā arī “citiem pakalpiņiem”. Vēl kāda nianse, kas Tīsa lietu atškīra no citām tā laika Livonijā zināmajām  vilkaču lietām, bija ta, ka vecūksnis apgalvojis, ka viņa pārdabiskās spējas esot paša Dieva dāvana un ka vilkači (vismaz viņš pats un viņa biedri) kopumā ir labajam, nevis ļaunajam spēkam uzticīgi Dieva suņi. Apkārtnes iedzīvotāji, kuri jau izsenis bija pazinuši Tīsu, uzstājuši, ka viņš nemaz nav jucis, bet gan allaža bijis pie pilna prāta un ka viņa sacītais esot vistīrākā un skaidrākā patiesība.

Vilkača jocīgā lieciba

Matīss stājās Zaubes (zviedriskojot – Jurgensburgas) tiesas priekšā 1692,gadā sakarā ar kādas baznīcas apzagšanu un ar to saistīto izmeklēšanas procesu. Tiesā uzskatīja, ka šis sirmais kungs paša acīm redzējis zādzību un tādējādi varētu sniegt svarīgu informāciju vainīgo ļaundaru atmaskošanai. Visplašākajā apkārtnē jau izsenis bija izplatījusies Tīsa kā burvja un vilkača, un pat paša velna līdzgaitnieka slava, tomēr sākotnēji vietējie varas pārstāvji šajās runās nebija visai ieinteresēti, daudz svarīgāk šķita uz karstām pēdām aizturēt baznīcu apgānijušos likumpārkāpējus. Tomēr kad Tīss no savas brīvas vaļas atzina, ka visas apkārtnē dzirdētās baumas par viņu ir patiesas, un piedāvāja Zaubes tiesnešiem izstāstīt visu par savas dzīves nu jau bijušās vilkača dzīves sīkumiem, jo bija šo spēju, proti, pārvēršanos plēspoņā, atmetis jau pirms desmit gadiem, amatpersonas itin kāri piekrita uzklausīt Zaubes Matīsa aizraujošo dzvesstāstu. Tīsa izklāsts par savu un savu biedru vilkaču dzīvēm joprojām ir viens no vissīkākajiem līdz mūsdienām nonākušajiem aprakstiem par vilkaču fenomenu Livonijā. Īpašu to dara arī tas, ka Matīss vilkačus stādījis priekšā kā Dieva kalpus un visa labā aizstāvjus, tāpēc viņa liecība ir viens no Livonijas vēsturē ļoti reti sastopamajiem stāstiem, kurā mistiska nezvēra tels diametrāli pretēji atškiras no citiem šajā reģionā visparpieņemtajiem aprakstiem un attēlojumiem. Bet kāda mīkla paliek neatminēta, proti, kāpēc Tīss šadu informāciju tiesas kungiem vispār atklājis?

Kautiņš ellē

Kā zinams, 17.gadsimts joprojām bija ļoti māņticīgs laiks, tāpēc jebkāda biedrošanās ar nešķīstajiem spēkiem vai asociācijas ar pārdabiskām parādībām varēja beigties pat ļoti bēdīgi, piemēram, sadegot uz sārta. To Matīss itin labi zināja, taču labprāt izklāstīja visiem savus noslēpumus. Viens no Tīsa vilkaču piedzīvojumiem, kuru viņš darīja zināmu Zaubes reģiona likumu pārstāvjiem, bijis šāds: kādu reizi Tīss nelāgi saķēries ar vietējo zemnieku Skeistanu, kurš viņam ar slotaskātu salauzis degunu, vienīgi šis kautiņs noticis... ellē. Zemnieks Skeistans kautiņa bridī jau sen bijia miris un tagad kalpojis pie velna par burvi.

Skeistans un citi ļaunprāši burvji togad zemniekiem nolaupījuši dažnedazādas labības sēklas un aiznesuši uz elli, lai virszemes ļaudīm nomaitātu ražu. Tīss nav varējis pieciest šādas izdarībasm tāpēc, daudz nedomajot, visa Livonijas vilkaču brālība ar Tīsu priekšgalā devusies uz pašu pekles centru, lai atdabūtu nozagtās labības sēklas un pie viena pārmācītu nekaunīgos tumšo spēku pakalpiņus. Te nu arī sanācis, ka kadreizējais zemnieks, tagad velna burvis Skeistans, aizstāvot nozagto mantu, ar slotaskātu pamatīgi ievelzis vilkatim taisni pa degunu. Tiesneši sākumā šādu liecību nav ņēmuši gana nopietni un pat mazliet izsmējuši Tīsu, tomēr ar laiku kāds tiesas darbinieks noskaidrojis, ka Tisa deguns tik tiešām savulaik bijis salauzts, turklāt ļoti mīklainos apstākļos.

Dzelzs stieņi pret slotaskātiem

Tīss gan neļāvis varasvīru smiekliem sevi apmulsināt un turpinājis savu stāstu, atklājot, ka katru gadu trejas naktis viņš un viņam uzticīgie biedri vilku formā devušies uz “vietu pie jūras”, proti, elli. Šīs trīs naktis bijušas Svētās Lūcijas svētku nakts, Vasarsvētku nakts un, visbeidzot, Jāņu nakts. Šajās naktīs vilkači, kurš cilvēka, kurš vilka, kurš vēl kādā citā savdabīga cilvēkzvēra starpformā, devušies taisni ellē iekšā, lai sadotu sutu velnam un pārējiem elles dēmoniem par viņu nemitigajām apgrēcībām un zagšanu. Šim nolūkam vilkači parasti izmantojuši smagus dzelzs stieņus un savus asos zobus, neatlaidīgi vajājot un trenkājot tumsas spēkus ar vilkiem vien piemītošo neatlaidību. Nelabā kalpiem savukārt iemīļotākais ierocis bijis slotaskāts, kas ietīts zirgu astēs. Šādi kari starp abām pusēm norisinājušies jau kopš senseniem laikiem. “Vilkači patiešām no sirds nicina velnu,” izteicies Tīss, un tiesneši bijuši ļoti pārsteigti, jo agrāk domājuši, ka vilkači parasti kalpo sātanam. “Vilkači dodas zemzemē, lai atgūtu to, ko velna kalpi savulaik nozaguši cilvēkiem virszemē. Lopus, labību un citus zemes augļus. Nekas neškīsts tiem nav padomā,” Tīss nobeidzis savu liecību.

Cīņa par ražu

Ārpus protokola Tīss minējis arī vācu un krievu vilkačus, kuri gan nav ietilpuši Tīsa vienibā, tomēr saskaņā ar Tīsa liecību arī šo plēsoņi grupējumi devušies katrs uz savu elli, lai neliktu mieru pasaules tumšajiem spēkiem. Visus Baltijas un blakusreģionu vilkačus, pat savā starpā nesaistītus, vienojusi viena un tā pati nerakstīta noruna – svarīgākais uzdevums bijis palīdzēt cilvēcei, vienalga, vai tas būtu krievu, vācu, igauņu vai latviešu vilkacis. Kaut arī Tīss teicās, ka pats jau vismaz desmit gadu nav praktizējis pārtapšanu vilkā, runājot par 1692.gada bagātīgo miežu un rudzu ražu, večuks bildis, ka tā tāda ir tāpēc, ka šoreiz Livonijas un Krievijas vilkači apvienojuši spēkus un pamatīgi sadevuši pekles radībām, kuras strādājušas pie kāda īpaši neganta un nievājama plāna, kā uzsūtīt tuvu un tālu zemju tautām ilgu jo ilgu bada sērgu. Avoti liecina, ka, savu stāstu stāstot un arvien iekarstot, Tīss apgalvojis, ka arī pats vēl pagājušajā gadā nokāpis ellē, lai visādi palīdzētu šā gada bagātīgās ražas tapšanā. Šāds apgalvojums gan tiesnešos izraisījis sevišķu neizpratni, jo sākotnēji Tīss stāstījis, ka par vilkaci neesot pārvērties jau vismaz desmit gadu. Iztaujājot Tīsu sīkāk, viņš tomēr atzinies, ka melojis un pagājušogad elli tomēr neesot apmeklējis.

Vilkacu kulinārijas noslēpumi

Uz jautājumu par to, ka tad īsti notiek pats pārvēršanās process par vilkaci, Tīss atbildējis, ka parasti viņš pārtopot tad, kad uzvelkot kādu īpašu noģērētu vilka ādu. Kad tiesneši jautājuši, kur tieši Tīss šādu ādu dabūjis un kur tā pēcāk palikusi, vīrs savu stāstu mainījis, apgalvojot, ka par vilkaci tomēr varot pārtapt ne tik daudz vilkādas, cik dabisko, no Dieva doto spēju dēļ. Viss esot ļoti vienkārši – cilvēkam tikai jāejot krūmos, jānovelkot savas drēbes un tad jāpārvēršoties par vilku. Tālāk Tīss paskaidrojis, ka pēc pārvēršanās par vilkačiem patīkot ļoti labi paēst, bet vislabākais ēdiens, bez šaubām, esot cepta gaļa. Apmierinot tiesnešu ziņkāri, Tīss apgaismojis varasvīrus vēl dažos vilkaču kulinārijas paradunmos – vilkačiem īpaši negaršojot maize, vislabākā esot cepta gaļa, kurai pievienota šķipsniņa lavas sāls. Turklāt ceptu gaļu tie iecienījuši daudz vairāk nekā jēlu. “Atklati sakot,” piebildis Tīss, “vilkači jēlu gaļu vispār neēd!” Lai cik šis stāsts arī būtu grotesks, tiesneši bijuši ļoti ieinteresēti Tīsa vilkatības vēsturē, tāpēc jautājuši, kā tad šīs pārvēršanās aizsākusies un kādā veidā cilvēks vispār var tikt pārtaisīts par vilkaci...

Noburt vilkaci par citu

Uz šiem varasvītu jautājumiem Tīss atteicis, ka viss iesācies glužām vienkārši – laikā, kad viņš vel bijis noskrandis un nekam nederīgs ubags, kāds viltīgs dzērājs uzaicinājis viņu uz pāris mēriņiem. Kad Tīss piekritis, dzētājs, rezgalis un, izrādās, arī burvis, un vilkacis, apvārdojis savu un Tīsa kausu, uzsaucot kādu īpašu tostu. Kad Tīss iztukšojis savu kausu, viņš apjautis, ka nu viņam vairs nav sveša spēja pārvērsties par vilkaci. Pēcāk viņs skaidrojis tiesnešiem, ka arī pats meklējot kādu, kam nodot tālāk šo spēju, bet vēl neesot atradis pienācīgu pēcteci, kurš būtu spējigs panest vilkača dzīves uzlikto atbildību. Turpinājumā Tīss izskaidrojis veidu, kādā viņš citu cilvēku plāno padarīt par vilkaci. Viss, kas šim procesam ir nepieciešams, ir kauss, kurā jāielej dzira (grādīga, protams), tad kausā trīs reizes jāiepūš elpa un skaļi jāiesaucas: “Tu tapsi līdzīgs man!” Ja otrs cilvēks šo kausu izdzer, viņš kļūst par vilkaci. Tīss gan piebildis, ka pārtapšanas procesā ir arī dažas ļoti svarīgas nianses, piemēram, neviens nevarot otru pārvērst par vilkaci ar varu. Tam otram cilvēkam skaidri jāzina, uz ko viņš parakstās, pieņemdams apvārdoto kausu un uzklausīdams vilkača uzsaukto vēlējumu, kā arī pašam jāvēlas tapt par pārdabisku būtni. Runājot par sievietēm un meitenēm, Tīss teicis, ka arī tādas vilkaču brālībā esot – vecākas sievietes tik tiešām pārvērsoties par vilkačiem un dodoties līdz ar citiem karot pret tumšajiem spēkiem, kurpretī jaunākas meitenes drīzāk pildot vēstnešu un sūtņu lomu, jo tās spējot pārvērsties par pūķiem un fejām un lidot, tāpēc visbiežāk palīdzot ātri nogādāt atpakaļ virszemē zemniekiem nolaupītos labības graudus un svētību.

Kristietību neizprot

Kad tiesneši bija uzklausījuši vecā vīra stāstu, tie vairs nebija spējīgi ignorēt to, ko bija dzirdējuši, sevisķi tāpēc, ka tiesas sēde tikusi arī protokolēta. Šeit nu bijis nepieciešams kaut ko darit lietas labā. Vispirms Tīsam ticis jautāts, vai viņš joprojām piederot Lutera ticībai un godprātīgi praktizējot kristietību tā, kā to ierādījis Mārtiņš Luters: ejot pie dievgalda, lasot Bībeli, apmeklējot baznīcu un skaitot ikdienas lūgsnas. Tīss atbildējis, ka viņš, par nelaimi, nedarot neko no minētā, jo diemžēl esot tam visam stipri par vecu, kā arī līdz galam neizprotot kristietības vēsti. Zaubes tiesneši bijuši gana apjukuši no Tīsa jocīgās pieejas kristīgajai ticībai, tāpēc apjautājušies, kas tad galu galā ar Tīsu notikšot pēc nāves, ja jau viņš pat uz baznīcu neejot. Sirmgalvis sevi aizstāvējis, klāstīdams, ka pēc nāves vilkaču dvēseles vienalga nonāk debesīs atšķirībā no burvju un raganu, un citu velna pakalpiņu dvēselēm, kas visas kā viena nonāk ellē. Tiesneši vēlreiz pārjautājuši, vai tiešām tā var būt, ka vilkači esot Dieva kalpi un tiem pat baznīca neesot jāapmeklē, un kā tas iespējams, ka vilkaču dvēseles nenonāk ellē? Atbildot uz šiem jautājumiem, Tīss kārtējo reizi turējies pie sava, stingri apgalvodams, ka vilkači nu nekādi nevarot nonākt ellē, jo ir paša Dieva Tā Kunga izraudzītas radības cīņā pret šīszemes un elles dēmoniem.

Vilkatis un arī dziednieks

Tiesas vīri nu bijuši pavisam apjukuši – gluži sārtā astoņdesmit gadu veco vīru gan nav vēlējušies dedzināt, tomēr brīvībā atlaist bez soda arī nav uzdrošinājušies, jo tomēr pārstāvējuši kriatietību. Un kristietības tā laika nepieludzamā dogma pavēlējusi bez žēlastības izrēķināties ar jebkādām parādībām, kas neatbilda kristigajai normai, nepieciešamības gadījumā sodot ar nāvu jebkādus pesteļus, sevišķi jau vilkačus, raganas un burvjus. Tīsam par nelaimi, vēlākā izmeklēšanas gaitā atklājās arī tas, ka bez pārvēršanās par vilkaci viņš šad tad mēdzis praktizēt arī tautas maģiju, proti, palīdzējis vietējiem iedzīvotājiem, dziedinot tos un veicot lielākas vai mazākas ikdienišķas burvestības. Reizēm Tīss, piemēram, mēdzis svētīt zirgus un labību, citkārt viņš apvārdojis ganāmpulkus pret vilku nākšanu, bet daždien vilkača kungs ar īpašu pantiņu palīdzību mēdzis apturēt asiņošanu. Viena šāda aizdomīga Tīsa lietota burvestība nonākusi Zaubes varasvīru redzeslokā un pamatīgi iegāzusi veco vīru. Šīs burvestības vardi skanējuši aptuveni šādi: “Saule un mēness, debesu spīdekļi, dodieties pāri jūrai un atgrieziet tās dvēseles, kas velna norautas ellē, atdodiet mājlopiem dzīvību un veselību, kas tiem atņemta!” Tīss atzinies, ka patiešām izmantojis šādu burvestību, savukārt tiesas kungi norādījuši, ka visaizdomīgākais šajā vārdošanas skaitāmpantiņā esot tas, ka nekur netiek minēts Dieva vārds, tātad šīs burvestības izmantošanai tiekot lietots nevis Dieva, bet velna spēks.

Spriedums Dieva kalpam

Lieki teikt, ka tiesnešiem šis bijis pietiekams pierādījums, lai apsūdzētu Tīsu ļaužu musināšanā un novēršanā no kristīgās ticības un baznīcas sludinātajām vērtībām. Pēcāk šīs lietas izvēršanā un konstruktīva slēdziena izteikšanā tiesas pārstāvjiem palīgā ticis pieaicināts arī kāds no vietējiem mācītājiem, kurš nekavējoties licis Tīsam atteikties no māņiem, meliem un pesteļošanas, atzīt grēkus un beigu beigās nožēlot visas ļaunprātības žēlīgā Kristus gaismā, tomēr viss mācītāja penteris bijis velts. Tīss nav varējis saprast, par ko viņu apsūdz, tāpēc visai noskaities un pat uzkliedzis mācītājam, ka visi apvainojumi esot nevietā un ka vilkači savā būtībā esot vēl labāki par visiem kristīgās baznīcas priesteriem un mācītājiem, kopā ņemtiem, un ka vilkači nav grēkojuši pret Dievu. Joprojām nevēloties nogalināt Tīsu, Zaubes tiesneši večukam galu galā piesprieduši vien desmit cirtienus ar pletn un izraidīšanu no Zaubes uz ilgāku laiku. Kopš šā izraidījuma nekas par Tīsa jeb Zaubes Matīsa turpmāko likteni vairs nav dzirdēts.