Dž.R.R. Tolkīns literatūrteorētiskajā esejā “Par teiksmainiem stāstiem” raksta: “Jautāt, kur meklējams stāsta pirmsākums, būtu tas pats, kas meklēt valodas vai prāta pirmsākumus. Komplicētā Stāsta tīkla izveidē lomu spēlējusi gan neatkarīga izdoma, gan senču mantojums". Neatņemams fantastiskā stāsta raksturlielums jau no pirmsākumiem ir bijis mītiskais faktors. Mīts kā "visām sabiedrības formām, pat tā sauktajām sekulārajām, kopīgas izplatītu ticējumu sistēmas" ir viens no būtiskākajiem mutvārdu tradīcijas komponentiem. Vācu filozofs Ernsts Kasīrers uzskata, ka cilvēks kā simboliskais dzīvnieks (“animal symbolicum”) pasauli izzina tikai simbolu ietērpā un raksturo mītu kā vienu no centrālajām šādu simbolu sistēmām līdzās mākslai, zinātnei u.c. Arī Klods Levi-Stross uzsver, ka cilvēces domāšanas pamatstruktūra ir mitoloģiskā domāšana, kuras būtība ir izteikt realitāti tēlaini, metaforai pārmetot “tiltu” starp tēlu un tā nozīmi, piesātinot redzamo ar garīgo un otrādi un tādā veidā iedibinot īpašu “mīta loģiku” , kas izskaidro folkloras izteikti plūstošas robežas starp iespējamo un neiespējamo. Ilgi pirms reālistiskās literatūras aizsākumiem mīts kā fantastiskā stāsta pamatmodelis jau ieņēma stabilas pozīcijas senā cilvēka prātā. Mīta loma ievērojami samazinājās ar rakstības ieviešanu un tai sekojošo tekstu formu fiksāciju, taču literatūras kontekstā mīts savu nozīmi ir saglabājis. Fantāzijas enciklopēdija uzsver: "Šodien mēs esam pieraduši lietot vārdu "mīts" ar neprecīzo nozīmi "nepatiesība", taču mīta būtība slēpjas faktā, ka tam kādreiz ticēja. Tāpēc jānošķir divas stāstījumu kopas: stāsti, ko mēs saucam par "mitoloģiju" un kas tiek uzskatīti par pagātnes reliģisko uzskatu atliekām, un citi, piemēram, pasakas, kas vienmēr tikušas uzskatītas par vienkāršiem izdomājumiem ļaužu izklaidei. Modernā fantāzija acīmredzami pieder šim pēdējam paveidam, bet no mitoloģijas tā aizņēmusies labu tiesu materiāla un apslēptā spēka." . Mīta un pasakas struktūra un pamatprincipi atrodas arī mūsdienu fantāzijas žanra pamatos - galvenokārt to formulēja indoeiropiešu mitoloģija, kas, attālinoties no saknēm, izplatījās pa lielāko kontinenta daļu un izveidoja vairākas atsevišķas mitoloģiskās sistēmas - grieķu, ķeltu, ģermāņu, utt.
Jau pirmsākumos dominēja divas fantastiskā stāsta primārās formas - brīnumpasaka un varoņteika. "Agrīno fantāziju iespējams iedalīt divos radniecīgos, taču atšķirīgos stāsta paveidos: tajos, kas sakņojas mīta, eposa un romances grandiozajās tēmās, simbolos un valodā, un tajos, kas sakņojas folklorā un pasakās. Pirmā kategorija ietver sevī liela apjoma episkos naratīvus, pilnus aizraujošiem varoņu piedzīvojumiem, kaujām, kuru likme ir pasaules vai vismaz karaļvalsts liktenis. Otrā kategorija apkopo mazāka apjoma intīmākus stāstus - individuālas iniciācijas ceļu un personiskas transformācijas aprakstus." Šīs stāsta formas nereti saplūda un pārklājās, piemēram, V. Props uzskata, ka pasaka bagātīgi uzsūca arī vēlāko leģendu un eposu materiālu. Jau šais fantāzijas pirmformās redzam vēlākā žanra formulējuma - “sirds ilgu literatūras” atblāzmu; vistiešāk to iemieso brīnumpasaka, kurā atspoguļojas cilvēciskās ilgas pēc ģimenes un miera, kamēr varoņteikas ilgām ir cits raksturs – alkas pēc uzvaras, slavas un statusa.
Kopš rakstības izgudrošanas fantastiskais elements literatūrā ir bijis pastāvīgi klātesošs. Izpētot senākos rakstītās kultūras pieminekļus, redzams, ka neskaitāmi senie teksti balstās fantāzijas materiālā.
Grandioza, poētiska stāstījuma labākos paraugus demonstrē senebreju Svēto Rakstu senākie tekstu fragmenti - filozofiskā poēma Ījaba grāmata, pravieša Jesajas grāmatas un Radīšanas jeb Pirmās Mozus grāmatas fragmenti, arī Ēģiptes Mirušo grāmata un Austrumindijas Vēdas. Sākotnēji robežas starp stāsta un vēstures jēdzieniem bija izplūdušas, vēsturiski fakti tika izpušķoti un mītiskoti, un otrādi - leģendas pamazām ieguva fakta statusu. Šis fakts norāda ne tikai uz zināmu šī laika vēsturisko stāstījumu neuzticamību, bet arī izskaidro stāstu un dziesmu ciklu rašanos, kuros fantastiskā formā tika iemūžināti patiesi notikumi. Viens no pazīstamākajiem ir grieķu mītu cikls par Trojas karu, kas iedvesmoja divus no pazīstamākajiem varoņepiem pasaules literatūrā, Homēra "Iliādu" un "Odiseju" (apm. 750 p. Kr.). Episko tradīciju turpināja Apolonijas Rodija "Argonautika" (250 p. Kr.) un Vergīlija "Eneīda" (19. p. Kr.). Varoņdziesmas būtiski ietekmēja ne tikai Eiropas literatūru kopumā, bet atstāja arī iespaidu uz fantāzijas naratīva izveidi, demonstrējot divas vēlāk svarīgākās žanra sižeta līnijas - karu un varoņa meklējumu, kā arī tādus komponentus kā mītiskās būtnes, fantastisko ģeogrāfiju, providences lomu, u.c. Žanra kritiķis Lins Kārters uzsver, ka no visiem klasiskā laikmeta žanriem – lirikas, dramaturģijas, epistolārā – epa nozīme fantāzijas literatūras tapšanā ir visredzamākā, jo tajā iztēlei tika ļauta lielākā brīvība.
Vēlākā perioda grieķu literatūrā fantāzija dominēja galvenokārt dramaturģijā - Eshila un Sofokla traģēdijas balstās mitoloģiskos sižetos, Aristofāna komēdijas bārstās ar satīriski fantastiskiem elementiem. Sākotnēji grieķu literatūras valoda bija dzeja, taču, varu Vidusjūras reģionā pārņemot Romas impērijai, plašu lasošās sabiedrības slāņu interesi piesaistīja proza kā izklaidējošās literatūras žanrs, un parādījās pirmie romāni, kas mīta struktūras papildināja ar jaunizgudrotu fantastisko elementu klāstu. Viens no spilgtākajiem šāda veida darbiem ir vēlā latīņu perioda autora Apuleja romāns "Zelta ēzelis" (apm. 180 AD), kas vēsta par jauna burvja piedzīvojumiem pirmās personas stāstījumā un kura bagātīgais fantāzijas materiāls noveda autoru līdz tiesai par burvestībām. Līdzīga tematika ir arī vairāku agrāka posma darbu, piemēram, Ovīdija darba "Metamorfozes" (17 AD) pamatā. Šais sacerējumos tautas folkloras motīvi iegūst komplicētu sižetisko struktūru, stilistisko krāsainību un bagātu zemteksta slāni. Kaut gan "šai laikā mītam vairs nebija nedalītas ticības, tos traktēja kā skaistus stāstus un piemērotu materiālu apzināti radītiem literāriem darbiem" , gan folkloras stāstījumi, gan brīvi literāro darbu atstāstījumi nelasošās publikas vidū cirkulēja vēl turpmākos septiņpadsmit, astoņpadsmit gadsimtus.
Agrīnajos viduslaikos fantāzijas tradīcija turpināja pastāvēt dažādos vēstījuma paveidos. Joprojām eksistēja varoņeposs, ko augošajā kristietības ietekmē papildināja jaunas iezīmes – raksturīgs piemērs ir anglosakšu Beovulfs; turpināja cirkulēt arī mutvārdu formā uzglabāto leģendu cikli, piemēram, par imperatoru Kārli Lielo un kvazivēsturisko britu valdnieku un karotāju Artūru. Šīs leģendas “ar laiku ieguva dziļāku, reliģiskam mītam ekvivalentu nozīmi un izkristalizējās stāstos par bruņinieku ceļojumiem Svētā Grāla meklējumos, ķeltu mītu kristianizētās versijās, tā sauktajās Grāla romancēs." Leģenda un romance papildināja fantāzijas stāsta izveidi (kuras saknes jau stingri turējās klasiskajā eposā) ar tādiem elementiem kā tipiski varoņtēli, folkloras būtnes (elfi, rūķi, rēgi), dažādi maģiski talismani, kuru vidū īpaša loma piedēvēta varoņa ierocim, parasti zobenam (Rolanda Direndālam un Artūra Ekskalibūram ir pašiem savas “biogrāfijas”). Populāras fantastiskā stāstījuma formas viduslaikos bija arī svēto dzīves apraksts, kurā biogrāfijas faktus papildināja fantastiski izpušķojumi (piemēram, īru "Svētā Brendana ceļojums" (850 AD)), reliģiskā alegorija un mistēriju drāma. Savukārt dzīvnieku fabula, kas nebija zaudējusi savu pievilcīgumu kopš Ēzopa laikiem, pamazām saplūda ar vietējo tautu pasakām par dzīvniekiem.
Viduslaiku periodā mīts un fantāzijas stāsts saplūda un pārklājās, bet starp reālo un nereālo literatūrā vēl netika vilktas stingras robežas. Renesanses laikmetā mīta jēdziens ieguva nepatiesības skanējumu, priekšroku deva reālistiskiem dzīves attēlojumiem, kas savukārt apzīmogoja fantāzijas darbus kā neuzticamu literatūru. Racionālisma tendences noveda pie materiālisma ideoloģijas uzplaukuma, kas vēlāk sasniedza tādas virsotnes kā zinātniskais ateisms. Taču, kā uzskata E. Meletinskis un K. Levi-Stross, tieši pateicoties tam, ka mītiskais tika atvirzīts sabiedriskās domas perifērijā, sāka uzplaukt romāna žanrs, kas nepretendēja uz fakta statusu, bet joprojām balstījās uz mītiskajiem principiem. Tas izskaidro to, ka 16. gadsimtā parādījās jauns fenomens - apjomīgu fantāzijas darbu, tā saukto bruņinieku romānu popularitātes vilnis. Bruņinieku romāns uzskatāms par tiešu modernās fantāzijas priekšteci, no kura žanrs pārmantojis vairākus pamatprincipus. Pirmkārt, bruņinieku romāns bija pirmais “tīras daiļliteratūras” žanrs, kura pamatā gandrīz nebija vēsturisku faktu vai reliģiskās mitoloģijas. V. Props uzskata bruņinieku romānu par tiešu pasakas atvasinājumu. Otrkārt, bruņinieku romāns sapludināja iepriekšējo laikmetu literāros elementus, radot stāstījumu, kurā uz eksotiskas ainavas, viduslaiku arhitektūras un pārdabisku būtņu fona paralēli risinājās varoņa meklējuma un kara tematika. Par jaunievedumu šais stāstos var uzskatīt arī burvja tēlu un maģijas / mistikas elementu pielietojumu. Treškārt, šai laikā mainās arī autoru pieeja varoņa tēlam: “Saglabājot arhetipiskā varoņa atveida kodolu, bruņinieku romāns ne tikai padara varoni ”civilizētāku”, bet arī atklāj tā ”iekšējo saturu” un parāda viņa individualitāti (kaislības utt.), tādējādi ienesot sociālo haosu. Salīdzinot varoņeposu un bruņinieku romānu, var labi redzēt, kā progresē varoņa personalizācija,” raksta E.M. Meletinskis. Raksturīgi bruņinieku romāna piemēri ir Vasko de Lobeiras “Gaulas Amadiss” un Ludvika Ariosto “Nevaldāmais Orlando”.