Pirmo reizi publicēts 2015.gada maijā saita “Pjotrs un Mazepa”. Atkārtoti publicējas autora redakcijā.
Putina KF, pēc gandrīz gada sagatavošanās, beidzot, sāka atzīmēt tai tik mīļos svētkus – 9.maiju, “Uzvaras Lielajā Tēvijas karā dienu”. Un var ilgi smieties par daudzšķautnaino un brīnumaino pamuļķību, kura pavada šo svinēšanu (tiesa, iemeslu tam daudz), un uzspiest uz to, ka lūk, pat brežņeviskajā Padomijā tā nebija, un pārējo tādā pat garā. Tomēr, ja atstāt malā visas pieklājīgās un ne visai anekdotes, kuras radīja masveida uzvartrakums, un paskatīties un politisko jēgu, kurš ielikts 9.maija krāšņajā svinēšanā, tad nāksies atzīt: Putins, no viņa interešu redzesviedokļa, dara visu pareizi. Jo 9.maija kults darbojas tieši tā, kā bija iedomāts jau pašā sākumā. Un tā, kā Putinam un Putina elitei vajag.
Kāpēc, patiesībā, ar šo kultu arī vajag apņēmīgi un nesaudzīgi cīnīties. Vispār, neskriesim uz priekšu, sāksim, tradicionāli, ar nelielu iegremdēšanos jautājuma vēsturē.
9. maijs: dārgā Leonīda Iljiča nou-hau
Jebkurai politiskai iekārtai nepieciešama leģimitāte, tas ir to, lai paskaidrotu saviem pilsoņiem (pavalstniekiem, nepilsoņiem u.t.t.), kāpēc tieši tai ir likumīgas tiesības uz varu. Monarhistiskās sistēmas, kā likums, apelē pie dievišķās varas, republikas – pie tautas gribas izteikšanas. Uz ka tad bāzējās padomju režīma leģimitāte?
Kā zināms, no pašas savas dibināšanas padomju valsts paziņoja par sevi kā vienas klases – proletariāta – diktatūru. Par valsts ideoloģiju kļuva marksisms-ļeņinisms (tas nozīmē, ateisms un materiālisms). Vienkārši sakot, tautai tika piedāvāta sekojoša shēma: vajag izgriest visus aristokrātus, garīdzniekus, virsniekus, tirgoņus un inteliģentus (“ekspluatātorus” un “parazītus”). Pēc tam, komunistiskās partijas vadībā, vajadzēja iestāties zemes, un arī komunistiskai, paradīzei.
Tieši šajā apsolītajā, pie kam pašos ātrākajos termiņos, zemes paradīzē arī sakņojās padomju sistēmas leģimitātē tai simpatizējošo sociālo slāņu acīs. Sak, tēti nodūra, mammu nodūra, rīt visi veikali būs bezmaksas un trīs stundu darba diena.
Gan Ļeņina, gan Staļina laiku garumā šī vienkārša, kopumā, ideja tika apspēlēta daudzējādi. Sociālistiskajai paradīzei vajadzēja iestāties 1) pēc revolūcijas, 2) pēc uzvaras pilsoņu karā, 3) pēc pirmās piecgades. 4) pēc otrās piecgades, 5) pēc valsts industrializācijas pabeigsanas u.tt., u.tt.
Šīs gaidāmās gaišās rītdienas simbols (kā ari režīma leģitimitātes simbols) bija 7.novembris – “Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas” diena.
Visā staļiniskajā periodā uzsvars vienmēr likts uz šo datumu. Kas tad attiecas uz padomju-vācu karu 1941.-45.gados, tad staļinisma gados to apzināti centās lieku reizi neatcerēties. Tam bija dažādi iemesli, taču galvenais, acīmredzot, slēpās visai dabiskās Staļina bailēs no paša maršaliem. Jo Kremļa tarakānisms labi saprata, ka totalitārā režīma apstākļos vienīgais alternatīvais varas centrs (attiecībā pret valdošo partiju) ir Armija. Un, protams, grandiozās 9.maija parādes un “karavīru-uzvarētāju” slavināšana var uzkurināt komandsastāva politisko apetīti, kas Staļinu nekādi neapmierināja.
Kas attiecas uz Hrušcovu, tad viņš centās orientēties uz “nesadulķotajiem” ļeņiniskajiem tēliem. Tajā skaitā, kārtējo (un pēdējo) reizi nosauca konkrētus komunisma uzcelšanas termiņus (uz 1980.gadu).
Brežņevs, kurš nostājās pie ruļļiem pensijā aizsutītā Hruščova vietā, atklāja vienu ļoti nepatīkamu lietu: režīma morālās leģimitātes līmenis sācis kristies. Tas arī saprotams: mammu nokāva, tēti nokāva, paši sēžam skrandās un neēduši – bet komunisms ne tikai nav iestājies, bet arī, ja ticēt partijai un valdībai, attālinājies kaut kur pavisam tālu. Un te jau pats iesīkstējušākais Šarikovs sāka nē -nē, bet mest šķībus skatienus uz tām pašām partiju un valdību.
Padomju sistēmai vajadzēja steidzīgi atrast kādu nebūt papildus morālo sankciju, kura attaisnotu tās eksistenci. Un, jāsaka, Brežnevs un Ko atrisināja problēmu visai graciozi sākot bīdīt 9.maiju un vispār visu “Lielās Uzvaras” tematiku. Nacistiskā Vācija tika pasniegta kā absolūtais ļaunums, padomju mietpilsoņa apziņā Hitlers ieņēma to pat vietu, kādu īstenticīga katoļa apziņā ieņem sātans. Attiecīgi, ja nacistiskā Vācija – tas ir inferni, tad PSRS, kura to uzvarēja – visuma labsirdības nesējs un visādu labumu avots. Bet kompartija – tā ir tāds neticīgais un kolektīvais Georgs Uzvarētājs, kurš sagrāva briesmīgo fašistisku drakonu.
Šo piegājienu plaštautmasas uzņēma pozitīvi. Padomju sistēma, kuras vēsturiskais fiasko jau acīmredzami izzīmējās, ieguva seva atbalstu tad vēl daudzskaitlīgo un akyivo frontinieku-veterānu vidū.
Tā PSRS arī nodzīvoja līdz savai formālai izjukšanai, bāzējot savu leģimitāti uz dieveim sakumiem, katrs no kuriem tika noteikts ar attiecīgu datumu – 7.novembri un 9.maiju.
Sovkovu asinsūcēju pēdējais patvērums
Jeļcina režīms, kurš oficiāli bija it kā demokrātisks, savu leģimitāciju mēģināja smelt parastā demokrātiem veidā – tas ir tautas gribas izpausmē (90-jos tas tika formulēts tā: “paši ievēlējāt, tā ka tagad nežēlojaties, nežēlojaties...”). Tomēr elite un “radošā”inteliģence palika iepriekšējā, padomju. Un “nulles” gados, kad Putins sāka pakāpeniski iegrožot ppilsoniskās brīvības un veidot diktatūrisku režīmu, viņam bija nepieciešams kāds nebūt leģimitātes avots.
Kāpēc valsti vada tie paši cilvēki, kas arī pirms 1991-mā gada (vai viņu pēcteči)? Kāpēc ciest korumpēto un antikrievisko sistēmu? Kāpēc valstī, kuras desmiti miljonu iedzīvotāji cieta no boļševiku represijām, iet visaptverošā resovetizācija? Pie tā, ka no komunisma oficiāli it kā atteicās?
Visu to vajadzēja kaut kā paskaidrot. Un izeja tika atrasta: eksistējošā KF politiskā iekārta ir leģitīma tādēļ, ka tā – padomu iekārtas turpinājums. Bet padomes, savukārt, bija leģitīmas tā iemesla dēļ, ka tās uzvarēja “pašu breismgāko ļaunumu pasaulē” – fašismu. Tas ir, kam putiniskā KF nepatīk – tas pats par Hitleru, fašists, absolūtā ļaunuma kalps.
Tā 9.maijs kļuva par vienīgo pasauluztveres stabu neoboļševistiskajai putinistiskajai sistēmai. Kāpēc krieviem nav savas nacionālās valsts? Tāpēc, ka Hitleram arī bija kaut kas nacionāls, tas nozīmē, fašisms! Kāpēc nevar ieviest vīzu rezīmu ar Vidusāzijas valstīm? Tāpēc, ka kopā ar tām pret Hitleru karpoja, un kas par vizām un migrācijas ierobežojumu – tas ir fašists! Kāpēc atgriežas padomju simbolika? Taču zem tās fašistus sakāva, kas nepiekrīt – pats fašists! Utt.utml.
Izstrādājās arī šablonisks mehānisms sovjetisma reabilitācijai: sak, veterāni palūdza – bet kā viņiem, fašismu piekāvušiem, atteikt? Bet veterāni (!) lūdz arvien vairāk un vairāk: te viņiem pieminekļus Staļinam padod, te “Pretpadomju” šašliku ēstuvi aizver, te jau veselu Staļingradu uz kartes uzzīmē. Un vispār neiedrošinieties slikti runāt par Sovoku, jebšu tas frontiniekus aizskar.
Uz doto brīdi KF noformējes jau kvazi-reliģiozais 9.maija kults, un veterāni tajā pilda tādu kā muļķīšu lomu – augstāko zināšanu un morāles nesēju, un visim pārējiem ir pienālums godbijīgi klausīties visu to, ko viņi pauž. (Tiesa, galvmuļķīšu lomai parasti izvēlas nevis parastos veterānus, bet speciālus, taču tā jau ir atsevisķa tēma.) Tieši ar viņu “muļķisma” svētību oficiāli tiek izskaidrota padomju simbolikas restaurācija, Staļina faktiskā reabilitācija un citas svina nejaucības, kuras pie citiem apstākļiem norīt atteiktos par visputinistiskākā publika. Vispār, ieslēdz arī citas jaudas: raksturīgi, ka pēdējos gados pie 9.maija kulta atkal aktīvi pievilkusies Maskavas Patriarhija.
“Lielā uzvara”, bezdievīgās padomju 9.maija lieldienas – vienīgais idejiskais kodols, attaisnojošais nepadomju putiniskās sistēmas eksistenci. Tieši šī iemesla dēļ pēdējos gados devītmaija kults ieguvis pilnīgi ārpusrobežīgu atvēzienu. Un tieši šī iemesla dēļ rezīms tik slimīgi reaģē uz visādu kritisku pieskārienu šim datumam. Jo visi, no Putina līdz pēdējam posteņa mentam, saprot: 9.maijs – tas ir vienīgais, kas viņus apvieno un cementē. Izrauj 9.maiju – un KF politiskā sistēma pazaudēs visādu morālo leģimitāti.
Lūk tādēļ, patiesībā, to nepieciešams izraut. Jo 9.maija kults – tas ir tas āķis, aiz kura raustot, putiniskā propaģitācija iesūc krievu cilvēka apziņu infernālajās padomju marazma dzilēs. Jo ja tu atzīsi, ka 1945.gada 9.maijā uzvarēja kādi “mūsējie”, tad gribot negribot, tu atzīsi par savu arī padomju valsti. Jo uzvarēja tieši tā! Un, protams, atzīsi, kā minimums, kādas Staļina pozitīvās īpašības – jo viņš taču bija armijas-uzvarētājas virspavēlnieks. Un ja reiz tā, tad tālāk neizbēgami nāksies atrast ko pozitivu arī padomju ekonomikā, kura pamatojas nometnieku vergu darbā un kolhozu dzimtbūšanā. Un Lavrentija Berijas resora darbībā, kurš kuriēja, tai skaitā, jaunu ieroču veidu izstrādi. Vārdu sakot, nadziņš iestrēdzis u.tt. – normāls krievu cilvēks pārvēršas sovoku mutantā.
9.maija kults – tā ir padomisma līķu inde. Taču īpaši sausmīgi ir tas, ka to dod vaniļas iepakojumā.
Vectēvs – atsevišķi, Sovoks – atsevisķi!
Devītmaijisms – tas, tiešam, ir ģeniāls Brežņeva laikmeta propogandas izdomājums. Tā iemesla dēļ, ka tas spēja lojalitāti Sovokam sasaistīt ar dabiskām, ģimeniskām saitēm. Ar vectēva-frontinieka tēlu, kurš šūpoja tevi rokās bērnībā, veda aiz rociņas no skolas, baroja ar karotīti ar putriņu un kā citādi tamlīdzīgi. Un kad cilvēks dzird, ka 9.maija – tas nav tā, ka ļoti labi, bet pat ļoti nelabi, viņam uzreiz apziņā uzplaiksnī tāda vectēva tēls (vai kāda tur vēl no tuviem radiniekiem). Un tālāk iet skaidra emocionāla saikne: atteikties no 9.maija – tātad nodot vectētiņu, kurš šūpoja tevi rokās u.tt.u.tml.
Kas, savukārt, izsauc dabisku atgrūšanos. 9.maija līķu inde, kura normālam cilvēkam, principā, ir pretīga, iepakojas vaniļas iepakojumā, kas dara tās norīšanu daudz vieglāku, pat jo vairāk – obligātu.
Tieši šī psihoemocionālā sakabe arī ir gandrīz vai galvenais faktors, kurš nodrošina 9.maija kulta dzīvīgumu. Un, iespējams, tas varēja kļūt par nepārvaramu šķērsli, ja nebūtu propagandistiskās mahinacijas rezultāts.
Jo tas fakts, ka vectēvs varonīgi cīnijās un stoiski pacieta karalauka apdalījumus, pavisam nenozīmē, ka tā rezultātā viņš kļuva viszinošs un bezgrēcīgs politikas, ekonomikas u.tml. jautājumos.
Pie tam karavīra varonība pelna cieņu pati par sevi, pat ja tā parādījās karā, kuru nu nekādi nevas nosaukt par “svētu”.
Vārdu sakot, cieņa pret cilvēkiem, kuri cīnijās frontē Otrā Pasaules kara gados, tajā skaitā arī RKKA rindās, nedrīkst automātiski projecēt uz tiem karogiem, zem kuriem viņi karoja, un jo vairāk, uz politikso vadību, kura šos karogus pacēla.
Ko tas nozīmē praksē? Ka pret 1941. – 45.gadu padomju- vācu kara veterāniem vajag attiekties tāpat, kā mēs attiecamies, piemēram, pret Afganistānas kara veterāniem. Tas ir, neapšaubāmi, pienācīgi novērtēt viņu varonību un izturību, taču pie tam nepavisam neattaisnot pašu šo karu, un secīgi arī pašus padomju vadoņus. Afganistānas veterāni – tie, pirmkārt, ir noziedzīgas politikas upuri, padomju sistēmas upuri, kura nostādīja viņu vīrišķību un varonību savu, krievu tautas dziļi svešām nacionālajām interesēm, mērķu kalpībā.
Isāk sakot, cieņa un mīlestība pret vectēvu – tas ir viesn, bet attieksme pret padomju sistēmu – pavisam cits. Jo šī sistēma bija noziedzīga. Un vectēvs-frontinieks, pat ja patiesi ticošs, ka Staļins bija vinam īstais tēvs – arī ir režīma upuris. Totālās komunistiskās uztveres upuris, sistēmas, kura realizējās pilnīgas alternatīvās informācijas neesamības apstākļos (kas jau ir sava veida vardarbība), sistemātiskas boļševiku propagandas upuris, tās baiļu par sevi un saviem tuviniekiem atmosfēras upuris, ko arī radīja NKVD utt. Un ja viņš to neapzinās – tad tas jo vairāk ir bēdīgi. Un pelna iecietību un līdzjūtību – bet nekādi ne atdarināšanu.
Tieši tāda attieksme ir, patiesībā, dabiska. Un tieši to mims vajag reanimēt – sākot ar sevi pašu un beidzot ar visu mūsu sabiedrību kopumā. Pretējā gadījumā, katra jauna paaudze norīs padomijas devītmaija āķi, kurš paslēpts zem saldā it normālu ģimenisku saišu apvalka. Un tālāk jau padevīgi sekos aiz neoboļševiku konvojiem – kaut aiz Putina, kaut uz Donbasu, kaut uz planētu Nibiru.
No otras puses, ja 9.maija kults tiks iedragāts, tad putiniskā sistēma cietīs stipru sagrāvi idoloģiskā frontē. Sagrāvi, kura tai, ar augstu iespējamības daļu, būs fatāla.
Ko, patiesībā, krievu tautas nacionālās intereses arī prasa. Un cerēsim, ka drīzā laikā tā arī būs.