Liepājas spoku stāsti. Inese Ķestere

Ezerrozes grāmata

Tad, kad devos uz Liepāju uzelpot no dažādām dzīves pārmaiņām, - nodomāju paņemt kādu grāmatu līdzi, un pēkšņi radās doma, ka novembrī būtu piemērota grāmata Liepājas spoku stāsti. Un kāpēc gan lai nepastaigātu pa specifiskām vietām Liepājā? Ir interesanti paskatīties uz pazīstamām vietām nedaudz savādāk nekā parasti ir pierasts uz tām skatīties.

Dodoties uz hoteli Līva, kurā ir būts jau iepriekš, grāmatā atradu arī stāstu par pazudušo viesi viesnīcā. To izlasot nodomāju: “Nu tā. Noteikti palikšu trešajā stāvā tur, kur pazuda viesis. Vai tikai pati palikšu tajā numuriņā, kur viesis pazuda? Būtu interesanti ar viņu parunāt. Varbūt viņš kaut ko interesantu pastāstītu?” Tā arī bija. Paliku viesnīcas numuriņā trešajā stāvā. Tikai nezinu, kur īsti pazuda viesis. Parunāt pēc tam neizdevās.

Bet tā tīri labi pastaigāju pa Liepāju. Migla bija tik spēcīga, ka nekur neko tālu redzēt nevarēja. Saglabāju arī kadrus piemiņai. Bet tā bija miers. Cilvēki jau stāsta, ka mēdz būt arī bail no tādiem brīžiem, kad spoki parādās. Bet vispār ļoti nopriecājos par to, ka bija pieminētas grāmatā arī ļoti pozitīvas situācijas. Par to tiek minēts arī Zivju ielā esošajā Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas filiālē. Viņiem tur bija Tomiņš.

Izrādās, par Tomiņu daži audzēkņi draudzīgi bija nokristījuši ja agrāk šajās telpās manītu parādību. Steidzīgi soļi kāpnēs, izsvaidītas vai pēkšņi pazudušas un tad citā vietā uzietas lietas, sajūta, ka tukšā mācību klasē kāds uz tevi cieši skatās – tas viss tika pierakstīts Tomiņam. No viņa klātbūtnes neviens īpaši nebaidījās, reizēm, ienākot telpās, pat draudzīgi uzsauca: “Čau, Tomiņ!” Tā teikt ar kaimiņu jāsadzīvo draudzīgi.

Bija minēta arī cita situācija. Virsnieku pilī bija glābta floriste.

Kārtīgāk nopētot svešinieku, floristes uzmanību piesaistīja zeltīties uzpleči un vecmodīgi uzskrullētas ūsas, bet cik tad ilgi tā skatīsies? Viņa jau gribēja novērsties un turpināt darbu, kad pamanīja, ka ūsainis viņai īsi pamāj. Taču tas nebija domāts kā draudzīgs sveiciens, bet gan nepārprotami pavēlošs žests nākt šurp.

Un labi vien, ka floriste tiešām aizgāja uz svešinieka pusi, jo tādā veidā bija glābta viņas dzīvība, jo no griestiem bija nogāzies liels apmetuma gabals tieši uz to vietu, kur pirms tam sēdēja floriste.

Bija labi novembra vakarā pastaigāt pa Liepāju. Migla, klusums, novembris. Veļu laiks. Toties nākamā diena bija skaista un saulaina, un noskaņojums bija labs.

https://domgraudi.blogspot.com/2022/11/liepajas-spoku-stasti-inese-kestere.html