Apskatu gribētos sākt ar diviem apgalvojumiem. Pirmais: Stīvens Kingd it megalomāns. Viņam nepietiek vienkārši ar populāra rakstnieka statusu: nē, ir jāuzlec slavas zenītā jau ar pirmo romānu un tur spītīgi kā pielīmētam jāturas turpmakos četrdesmit gadus. Nepietiek izdot pa jaunam darbam ik gadu: vajag izdot pa diviem un trim, vēl šai ritmā ik pa brīdim iestarpinot kādu, kas parakstīts ar pseidonīmu. Nepietiek ar piecdesmit astoņiem romāniem: jāuztapina arī desmit stāstu krājumi. Un arī ar to nav gana – vēl vajag piecus apjomīgus apcerējumus par literatūras teoriju, rakstīšanas mākslu un tamlīdzīgim tematiem.
Mūsu fobiju izpēte
Ja jau reiz pieminēju apjomu, nekaitē atcerēties, ka romāns jāsaraksta vismaz par piektdaļu biezāks, nekā to mūsdienu lasītājs vispār ir ar mieru lasīt, un tad jānoskatās, ka šs pats mūsdienu lasītājs reizi pēc reizes ieceļ sarežģītos ķieģeļus vislabāk pārdoto grāmatu listēs. Un, it kā ar to visu nepietiktu, ir jāsaraksta romāns pusotra tūkstoša lappušu apjomā, kuru nenogurdināmais lasītājs pasludina par visu laiku ietekmīgāko šausmu literatūras darbu, kāds vien tapis XX gadsimtā.
Labi, slavinājumiem vispārākās pakāpec var piekrist, var nepiekrist, un tos vispār var nepieminēt, taču nevar noliegt, ka Stīvena Kinga fenomens jau sak iziet ārpus rakstniecības robežām. Taču kā tad ar otru solīto apgalvojumu? Tas būtu šāds: Stīvens Kings, par spīti tam, ko viņam piedēvē čakli literatūras klasificētāji, neraksta šausmu romānus. Ari šausmīgu romānus ne. Šausmu žanrs visumā ir intriģējošs pārvalciņš, kurā ietilpināmi gan savārstījumi iz sērijas “asinis-gļotas-iekšas-šķīst-pa gaisu”, gan patiešām izcili teksti, kuros autors profesionāli strādā ne tikai ar vidi un varoņiem, bet arī ar lasītāju, ar dažādiem paņēmieniem apelējot pie mūžsenā un visiem cilvēkiem kopīgā baiļu fenomena.
Tiem, kurus nenobiedē žanra etiķete, šie darbi sniedz lielisku iespēju – nē, ne jau tikai izredzes tumšos rudens vakaros tīksmīgi šarmuļoties zem segas kopā ar biezu sējumu un sokolādes tāfelīti, bet iespēju vienlaikus emocionālā tuvplānā un drošas distances attālumā izpētīt musu visu kopīgās un katram citādās fobijas, uzzināt zemapziņas slāņus un parakāties tiklab ikdienišķu, kā (biežāk) neracionālu domu, rīcības un izjūtu dziļākās motivācijas zemdegās.
Tur, kur tumsa
Stīvens Kings neraksta “šausmas”, bet raksta par šausmīgo – to, kas dažādās maskās iegūlis mūsu apziņas dziļurbumos. Viņa darbi nesaudzīgi kārtu pēc kārtas uzplēš mākslīgi pieķemmēto ādiņu, ar kuru civilizētais cilvēks piesedz savus slēptākos instingtus. Bet, kā norādīja Jungs (kura ietekmes Stīvena Kinga darbā, vai, cik daudz), ja nepagriežamies un nepaskatāmies acīs savai Ēnai, tā mums sekos mūžīgi. Stīvena Kinga romāni dara tieši to – piespiež apstāties līksmajā ikdienas soļojumā “uz saulaino tāli” un pagriezties atpakaļ. Tur, kur tumsa. Tur, kur tas, ko vēlamies aizmirst. Tur, kur nezināmais.
Romāns, kurā apvienojas abi šie apgalvojumi – Stīvena Kinga lielummanija un dziļurbumi aiz žanra maskas -, ir rakstnieka populārākais darba, kurš tagad, vairāk nekā trīsdesmit gadu pēcoriģinālizdevuma izdošanas, vienlaikus ar (jau otro) šī darba adaptāciju ekrānam beidzot nāk klajā latviešu valodā. Biezais sējums ar pretendziozo nosaukumu Tas gāž no kākām ar apjomu – sešsimt trīsdesmit lappušu ir tikai pirmā no divām romāna daļām. Žilbina autora atvēziens – romānā Stīvens Kings pamanījies izvērst septiņu galveno varoņu darbību divos laikposmos – 1958. un 1985.gadā – un par galveno ļaunuma avotu padarīt ne kādu atswvišķu monstru (lai gan netrīkst arī tādu), bet gan veselu vietu. Apgabalu. Pilsētiņu. Deriju.
Neveiksminieku klubiņš
Sižeta līnijā, kas risinās 1958.gadā, Stīvens Kings atgriežas daudzos romānos (to vidū daudz vēlak tapušajā, arī latviski tulkotajā 22.11.1963) apdziedātajā piecdesmito gadu nogalē pats savas bērnības zeltītajā Amerikā – Amerikā pirms hipijiem, Vjetnamas, narkotikām, kodoldraudiem un nolaupītām lidmašīnām. Taču atbilstoši gan žanrā, gan psiholoģijas pamatlikumībām tieši zem miegainās, idilliskās mazpilsētiņas virskārtas (šoreiz gluži burtiski!) mutuļo kaut kas baiss, nesavaldāms un neformulējams – gluži kā zem kārtiga pilsoņa nevainojamās ārienes slēpjas slepkava ar motorzāģi. Tikai simt reižu ļaunāk. Jo šis ļaunums par saviem upuriem izvēlas bērnus. Sev raksturīgi Stīvens Kings liel lietā supermetaforas, gigasimbolus, nekā aizplīvurota un pustonēta – bet tieši tāpēc, ka šķiet: te jau viss skaidrs kā diena, ir viegli palaist garām romāna patieso vēstījumu.
Par ko tad galu galā ir Tas? Par septiņiem vienaudžu atstumtiem bērniem, “Neveiksminieku klubiņu”, kurā kā Noasa šķirstā no katras sugas pa vienam – valodas raustītājs, meitene, melnādainais, ebrejs, resnis, slimīgais, jocīgais? Par viņu apņemšanos izdibināt, kas slepjas Derijā un galē bērnus, kamēr pieaugušie nožēlojami piemiedz acis? Par laikposmu pēc divdesmit septiniem gadiem, kad šķietami uzvarētās baismas atgriežas un mistiski “sauc” nu jau pieaugušos neveiksminiekus atpakaļ uz ienīsto bērnības paradīzi? Vai par kaut ko citu, kas, tāpat kā šausmas, slepjas Derijas notekcaurulēs un kanalizācijā, maskējas zem sižeta spriedzes un raita stāstījuma?
Šausmu žanra maska krīt
Derija patiesībā funkcionē kā gigantiska zemapziņas metafora. Ego – gludais, garlaikotais, labi koptais virsslānis, id – pazemes notekūdeņos mutuļojošās instinktu šaušalas, superego – bērni, kuri vienīgie aptver, kas notiek, un, mītu un pasaku gudrībās rūdīti, tieši tikpat instinktīvi nojauš, kā to uzveikt. Taču uzmanīgākais lasītājs pamanīs, ka patiesās šausmas slēpjas ne jau apakšējā, bet vidējā slānī, un atslēga uz šo uzpratni ir šie paši bērnu tēli. Patiesi šausminošas – jo vairāk tāpēc, ka absolūti reālistiski attelotas, - ir viņu attiecības ar vecākiem un vienaudžiem.
Beverlija, kuras tēvs, “rūpēs par meitu” viņu pāracot, regulāri apveltī savu bērnu ar zilumiem. Edijs, kura māte, žņaudzot dēlu pataloģiskā mīlestībā, piedomā neskaitāmas kaites, lai tikai “mazulītis” nekad, nekad viņu nepamestu. Bils, kura vecāki dēlu totāli ignorā, gadiem ilgi skumstot par otra, jaunākā, dēla bojāeju. Skolasbiedru banda, kas terorizē visus, kuri neietilpst viņu priekšstatos par lietu kārtību. Un bērna psihe, nespējot gudros zinātniskos terminos noformulēt izjustās bailes, šausmas un sāpes, ietērpj tās no pasaku un mītu pasaules aizgūtos šausmu tēlos: tieši šī iemesla dēļ “Tas” katram bērnam parādās citā veidolā. Un dažiem “Tas” ir viņu vistuvākais.
Kad tas aptverts, sausmu žanra maska krīt, un mūsu priekšā atveras psiholoģiski smalks vēstījums par vienu no lielakajiem un ilgstošākajiem baiļu avotiem mūsu dzīvā – to, kas mums seko kopš bērnības un nemanāmi kā notekūdeņi zem zemes virskārtas virza mūsu gaitas – bieži nebūt ne turp, kur tu gribētu doties, bet turp, kur tu atkal un atkal atkārtosi atkārtosi to kļūdas, kuri reiz tevi sāpinājuši.
Jo monstri ir tikai ārējā manifestācija. Bet, pārfrāzējot nemirstīgo Haijamu, īstā Derija ir tevī.