Paradoksālais atradums
Lieldienu salu 1722.gada 6.aprīlī atklāja holandietis Reggevēns, kas komandēja trīs kuģu vienību, kuri, cerībā uz bagātīgu guvumu – vergiem un dārglietām, no Dienvidamerikas devās meklēt noslēpumaino Dienvidu Zemi – Terra Austrlis Incognita. Salas atklāšanas diena sakrita ar Lieldienām, pateicoties kam sala ieguva savu nosaukumu. Ceļotājus pārsteidza salas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Salā tie sastapa ne tikai sarkanādainus un melnādainus, bet arī baltādainus iezemiešus. Jūrniekus šokēja arī pa šī sauszemes gabaliņa perimetru izvietotās milzu statujas.
Salas izpēti (tās izmērs ir 22 x 11 kilometri) 1914.-1915.gados sāka angļi. 1955.gadā un 1986.-1987.gados salas pētīšanā piedalījās slavenais norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls. Salai pievērsa uzmanību visas pasaules zinātnes aprindas, jo tajā atrada gan polinēziešu, gan kontinentālo peruāņu kultūru.
1988.gadā no salas pienāca galīgi paradoksāla ziņa. Austrāliešu profesors R.Maijers ar saviem kolēģiem J.Longveilu un U.Roudsu neliela purviņa izrakumos atrada kaujas zirgā pilnā bruņojumā sēdoša viduslaiku bruņinieka atliekas. Pateicoties kūdras konservējošām īpašībām bruņinieks un viņa zirgs bija pat nevainojami saglabājušies. Izpētot bruņas zinātnieki konstatēja, ka bruņinieks visticamāk piederējis Livonijas ordenim. Pie jostas piekārtajā maciņā atradās trīs 1326.gada kaluma ungāru zelta dukāti, kas tolaik bija aktīvā naudas apgrozībā Polijā un Lietuvā. Tādēļ austrālieši lēsa, ka bruņinieka mirstīgās atliekas datējamas aptuveni ar to pat laiku.
Kā gan tēraudā iekaltais karavīrs atradās desmitiem tūkstošus kilometru attālumā no Eiropas? Viņš taču gāja bojā laikos, kad līdz Kolumba Jaunās Pasaules atklāšanai bija vēl pusotrs gadsimts! Tādēļ oficiālā zinātne, izteikusi visai neveiklu versiju par vētrā iekļuvušu un uz Lieldienu salām aizpūstu kuģīti, neizpratnē noplātīja rokas. Toties ufologi un citi anomālisti izbaudīja īstenu entuziasma pieplūdumu, piedāvājot savus eksotiskus notikumu variantus. Visvairāk tiem iepatikās variants par bruņinieka nejaušu teleportāciju – tieši no Eiropas uz bezgalīgajā ūdens klaidā nomaldījušos salu. Tādas lietas pēc ezotēriķu domām varēja notikt spēcīga stresa iespaidā kādas cīņas laikā.
Teleportācija pāri okeānam
Šajā sakarībā tika pieminēts gadījums ar imperatora Domiciāna notiesāto Romas filozofu Tiānas Apoloniju. Tiesas izmeklēšanas laikā Apolonijs piepeši visu klātesošo acu priekšā izzuda un tajā pat dienā parādījās vairāku dienu ceļojuma attālumā no Romas. Krievu mūks Nikons nokļuva polovciešu gūstā, kuri to ne vien nepārtraukti uzmanīja, bet arī pārgrieza kāju cīpslas. Mūks visu laiku pavadīja lūgšanās un piepeši visu sargu acu priekšā burtiski izgaisa. Tajā pat mirklī tieši garīgo dziedājumu laikā viņš atradās Kijevas-Pečeras klosterī. Analoģiska momentāna pārvietošanās caur sienām milzīgā attālumā notika ar krievu Jevstatiju, kuru tāpat kā Nikonu klejotāju orda turēja ieslodzītu. Ievainotais un ķēdē iekaltais Jevstatijs negaidot parādījās tajā pašā Pečeras klosterī.
Vēl mīklaināks izskatās gadījums ar spāņu klostera mūķeni Mariju Kornelu de Agredu. Laikā no 1620. līdz 1631.gadam viņa pamanījās veikt ap 500 acumirklīgu pārvietošanos pāri okeānam. Brīnumainā kārtā pametot sava klostera mūrus un tāpat atgriežoties Marija Centrālajā Amerikā darbojās kā misionāre un rakstīja dienasgrāmatu, kurā aprakstīja indiāņu dzīvi un sadzīvi. Viegli saprast, ka viņas stāsti apkārtējos izraisīja neuzticību. Turklāt Marija apgalvoja, ka Zemei ir lodes forma, kas griežas ap savu asi. Katoļu amatpersonas, piedraudot ar autodafē liesmām, centās piespiest mūķeni atteikties no saviem murgainajiem priekšstatiem par ģeogrāfiju un stāstiem par fantastisku pārvietošanos Visumā.
Bet 1631.gadā klosterī atgriezās svētie tēvi no Isolito misijas Ņūmeksikā. Viņi apliecināja, ka Marija sniedz pareizu indiāņu sadzīves un izskata aprakstu. Turklāt paši aborigēni viņiem stāstījuši par “baltās dāmas zilās drānās” vizītēm un parādījuši viņas dāvāto biķeri. Misionāri zināja, ka šie biķeri izgatavoti Spānijā speciāli klosterim, kurā dzīvoja Marija. Garīdznieku liecības novērsa no Marijas baznīcas soda draudus.
Mūsdienu pētnieks Džeims A.Karriko savā grāmatā “Svētās Agredas Marijas dzīve” raksta: “To, ka māsa Marija tiešām vairākkārt apmeklēja Ameriku, apliecina spāņu konkistadoru un franču pētnieku dokumenti, kā arī pilnīgi identiskie indiāņu cilšu, kuras dzīvo tūkstošiem jūdžu attālumā viena no otras, stāsti. Katrā fundamentālā grāmatā par ASC+V dienvidrietumu daļas vēsturi atrodamas ziņas par šo mistisko, pasaules vēsturē vēl nebijušo parādību”.
Moai sarkanās cepures
Kaut kas tamlīdzīgs atgadījās arī tuvāk mūsdienām. Piemēram, 1888.gada janvārī Konnektikutā (ASV) nez no kurienes parādījās vairāki pirmatnējie cilvēki. Viņi runāja nesaprotamā valodā un uzvedās visai agresīvi, bet pēc tam pēkšņi nozuda. Austrālijā 1998.gadā Kanberas priekšpilsētā, tai brīdī cilvēku pārpilnā ielā, tieši no gaisa uzradās padzīvojusi sieviete XVII gadsimta apģērbā. Viņa izskatījās ļoti nobijusies. Ieraudzījusi sev apkārt pulcējošos ziņkārīgos, viņa bezpalīdzīgi skatījās visapkārt, pēc tam vairāku desmitu cilvēku acu priekšā it kā izgaisa. Tātad teleportācija iespējama ne tikai telpā, bet arī laikā.
Tomēr pamēģināsim sameklēt bruņinieka mīklas atrisinājumu nedaudz citā plāksnē. Šveiciešu pētnieks Erihs fon Denikens pievērsa uzmanību, ka moai statuju sejas atgādina kaut kādu robotu fizionomijas. Tām raksturīgi raupji sejas vaibsti, plānas lūpas, garš un smails deguns, dziļi iegremdētas acis. Moai nekādi nelīdzinājās salinieku priekštečiem.
Savukārt vācu arheologam Kurtam Horedtam izdevās atklāt visai interesantu vācu rūnu un salinieku rakstiem. Horedts pētīja XVI gadsimtā netālu no Hallehusas Šlēsvigā (vēsturisks apgabals Eiropas ziemeļos) atrastu seno rūnu uzrakstu, kuras divās rindās bija deviņas rūnu zīmes. Septiņas no tām bija gandrīz identiskas Lieldienu salas zīmēm uz koka dēlīša. Horedts piesardzīgi pieņēma, ka pirms 1500 gadiem Ziemeļvācijas iedzīvotājus kādā neizprotamā veidā nezināmi spēki aizpūtuši uz Lieldienu salu. Zinātnieks domā, ka tam par labu liecina akmens kolosu seju vaibsti, kā arī sarkanās cepures, kas esot ārkārtīgi līdzīgas to laiku vāciešu galvassegām.
Jūrasbraucēju slepenie maršruti
Jūrasbraucēji vēl antīkajos laikos centās paturēt slepenībā savus okeānu maršrutu atklājumus. Tieši tas viņiem, kuri no nezināmām zemēm ieveda dažādu eksotiku, ļāva ievestajām precēm uzturēt maksimāli augstas cenas – tas pats mūsdienās tik labi pazīstamais monopola efekts. Ziņas par ceļojumiem, gluži kā kādu noslēpumainu tradīciju, jūrasbraucēji caur gadu desmitiem un simtiem nodeva no tēva dēlam, no dēla mazdēlam. Antīko kuģu kvalitāte pilnībā pieļāva cilvēkiem doties tālos okeānu pārbraucienos. Tagad to pierādījuši dažādi arheoloģiskie izrakumi. Piemēram, tālās Austrālijas teritorijā atklāti petroglifi ar seno ēģiptiešu kuģi attēliem. Pie Amerikas krastiem pētnieki atraduši feniķiešu tirdzniecības kuģu un Romas trirēmu paliekas. Runājot par pusceļā uz Ameriku atrodošajām Azoru salām, tad attīstītas Romiešu kolonijas ar ostu atrašanās šajā vietā ir pilnīgi vēsturisks fakts. Pilnīgi iespējams, ka arī senie ģermāņi devušies grūtajos jūras ceļojumos, bet informāciju par saviem maršrutiem tāpat nodevuši no paaudzes paaudzei.
Tādi viduslaiku kuģi kā karakki un galeoni navigācijas jomā diez vai atpalika no Kolumba karavelām. Jāatgādina, ka šīs karavelas brauca uz Amerikas krastiem zem burām ar templiešu krusta attēliem. Bet XIV gadsimta sākumā, kad Vatikāns un Francijas karalis Filips Skaistais izrēķinājās ar Tempļa ordeni, tad Francijas La-Rošelas ostā noenkurotā ordeņa lielā flote izbrauca jūrā un pazuda bez pēdām. Kuģu pēdas nav atrastas līdz šai dienai. Tātad izrādās, jūrasbraucēju vidē slepenu ceļu pārzināšana turpinājusies visos laikos. Tādēļ diez vai būs prātīgi noliegt iespēju, ka tas pats Livonijas ordeņa bruņinieks, ar ko šis stāsts sākās, nokļuva attālajā Klusā okeāna zemes stūrītī ar kādu vācu kuģīti, kas bija atklājis slepenu maršrutu pa jūrām un okeāniem.