Evita Hofmane: Kādā valodā labāk rakstīt?

Ieva Melgalve: Es ieteikti NaNoWriMo nepieķerties nevienai valodai. Jebkādā gadījumā tas būs slikti: ja tu raksti ne dzimtajā valodā, tad tas būs jāpārraksta jebkurā gadījumā. Es sāku rakstīt angļu valodā tāpēc, ka mans iekšējais redaktors par latviešu valodu teica daudz biežāk, ka šis vārds te neder. Ko tu raksti tādu sliktu vārdu? Angļu valodā tā nebija. Svešvalodā rakstīt tomēr ir grūtāk, latviešu valodā rakstot, paveras tādas iespējas izteikties, par kurām angļu valodā es nemaz nebūtu iedomājusies. Angļu valodā ir grūtāk noķert tādu plūdumu, ka teksts vienkārši aiziet.  Latviešu valodā vieglāk ir rakstīt garus tekstus. Jad kāds cilvēks man prasa, vai labāk nav rakstīt angļu valodā, var just domu, ka es tagad uzrakstīšu angļu valodā, mani izdos un es ātrāk būšu slavens pasaulē. Labāk nerakstīt šajā sīkajā latviešu valodā. Manuprāt, tirgus situācijā tas tā nav – tur ir risks abās pusēs. Jebkādā gadījumā NaNoWriMo nebūs tas, ka grāmatu tūlīt izdos. Ja tev ir tādas domas, tas ir brīnišķīgi [smejas], tomēr raksti tādā valodā, kas tev labāk padodas.

Laura Dreiže: Man liekas, ka tas ir jautājums, ko vismazāk vajadzētu uzdot sev. Galvenais ir, ko sagaidi tu pats. Galvenais ir tas, ko es gribētu lasīt? Es zinu, ka es rakstu sev. Tas būs patiesi, jo es nedomāšu, kā izpatikt kādai vecuma grupai vai dzimumam. Turklāt grāmatas rakstīšana aizņem gadu, varbūt divus.

Jautājums no zāles: Varbūt tomēr jūs piemērojaties kādai vecuma grupai, jo grāmatas par maģiju, maģijas skolām tomēr nonāk bērnu grāmatu plauktos?

Ie. M.: Es apmēram saprotu tavu jautājumu un mēģināšu uz to atbildēt pēc būtības. Vispār ir ļoti grūti noteikt tēmas par ko rakstīt, jo nav zināms, kas lasītājiem vislabāk patiks, teiksim pēc gadiem pieciem. Varbūt būs aktuāla kodolziema? Tas, ko es ieteiktu darīt, ir divas lietas. Pirmā lieta ir paskatīties, kas jau ir uzrakstīts tajos žanros, kas tev patīk, saprotot, kādu grāmatu tu pats gribētu uzrakstīt, lai nebūtu tā, kā jau esi lasījis. Piemēram, detektīvā izmeklētāja būtu ar homoseksuālām tieksmēm, bet viņas vīram par to nebūtu ne jausmas. Saprotot, ka kaut ko tādu gribētos izlasīt, tu aizej uz bibliotēku, prasīt, vai kaut kas tāds nav, bet bibliotekāre ar šausmām veras tevī... [smiekli zālē]. Tad tu saproti, ka tādas grāmatas vēl nav, un tad tu domā, ka pats tādu varētu uzrakstīt. Kad redzi, ka arī topa grāmatās nekā tāda nav.

L.D.: Ir jau tā, ka, iedodot rakstīt konkrētā žanrā, dažādiem autoriem var sanākt pilnīgi dažādas lietas: fantāzija vienam būs Viduslaikos, otram – kosmosā. Katrs to būs paņēmis pēc savas izpratnes, katram tēli būs pilnīgi savādāki, cits problēmu loks. Var būt arī pilnīgi dažādas grāmatas, kur katrā būs kāda maģijas skola. Viena būs maziem bērniem, otra – pusaudžiem, cita – pieaugušajiem. Vai būs drūmais, asiņainais gabals.

Ie. M.: Asinis un sekss maģijas skolā! [smejas] Homoseksuālisms... laikam galvenais nav, kas tajā grāmatā ir, bet tas, kā tā ir uzrakstīta.

Skatītāja jautājums: Kā ir ar konkrētiem prototipiem? Vai nav grūti radīt viengabalainu cilvēku?

L. D.: Es parasti nerakstu par konkrētiem cilvēkiem. Ja kāds ierauga sevi manās grāmatās, tad tā nav patiesība. Parasti sanāk kaut kāds īpašību kopums. Es novēroju kaut ko ļoti raksturīgu vienā cilvēkā, kaut ko – citā. Varbūt kaut kādu vārdu, ko viņš lieto visu laiku. Tad es pamanu uz ielas cilvēku ar kaut ko ļoti īpatnēju apģērbā. Tad es paņemu no tā, lai konkrētam cilvēkam būtu kaut kas interesants. Tā izveidojas dzīvotspējīgs tēls, ko es arī lieku uz papīra.

Ie. M.: Savu tēlu attieksmi pret pasauli es parasti laižu caur sevi, par laimi, man ir daudz attieksmju, ko es dabā neizpaužu, depresija, tēlus varu piepildīt. Vismaz man neviens nav piesējies, ka es no viņa kaut ko esmu paņēmusi. Pat tad, kad pasaku citiem, kādu cilvēku esmu izmantojusi, man iebilst: kā - viņš taču tāds nemaz nav?

Jautājums no zāles: Cik viegli uzrakstīt nepieciešamo vārdu skaitu dienā?

L. D.: Ir vārdi, kas jāuzraksta, bet ne jau visi tev liekas vajadzīgi, tad ir paņēmiens, rakstot tos nepatīkamos vārdus, tu tos iekrāso citā krāsā vai aizkrāso. Viņi tur ir, bet tu tos neredzi.

Ie. M.: Vārdus var atstāt, lai tie tur paliek, nejauši izraksti, piemēram, nāk cilvēks ar lāci, lai gan nesaproti – kāpēc lācis? Lai viņš tur paliek. Vispār, rediģēšanu rakstīšanas laikā es neiesaku. Tas nav OK. Tas atgādina to, ka ir kāds rakstnieks, kas desmit gadu laikā ir mēģinājis uzrakstīt perfektu pirmo teikumu savam romānam, bet paša romāna nav. Tas nevienam cilvēkam nav labi.

L. D.: Es to daru tā. Rakstot kādu ainu, ja es jūtu, ka noeju no iecerētā ceļa, tad es sāku rakstīt alternatīvu variantu dotai ainai. Tad es salīdzinu, kā būtu tad, ja tie tēli, piemēram, nebūtu sastrīdējušies, bet mierīgi izrunātos. Ja es saprotu, ka tālāk vārdi risinās raiti, tad tas ir bijis tas pareizais ceļš. Tomēr es atstāju arī pirmo versiju, jo varbūt tur ir kaut kas tāds, ko es varu izmantot vēlāk. Es viņu ielieku tādā kā istabā, varbūt tur kāda frāze noderēs vai tas strīds var norisināties vēlāk? 

Ie. M.: Īpaši, ilgstoši rakstot, ja tu esi vienlaikus rakstot arī rediģējusi, katru reizi atkal pieķērusies sākumam, kad tu raksti otro, trešo reizi, tev jau tā ir grūti. Kad tu atkal pieķeries sākumam, liekas, ka tu atkal raksti slikti. [smiekli].

L. D.: Īpaši traģiski ir tad, ja tu darba gaitā iedod izlasīt kādu fragmentu no saviem darbiem apkārtējiem. Cilvēkiem ir tik daudz dažādu viedokļu. Viens saka, ka vajadzētu labāk šitā, otrs saka, ka tā, un trešais saka, ka tev vispār bija jāsāk citā punktā. Beigās es attopos, ka visi apkārt zina labāk par mani, kā vajadzētu rakstīt. Es vairs nespēju neko uzrakstīt, jo es vairs nedomāju, ko gribētu uzrakstīt, bet domāju kā izpatikt citiem.

Ie. M.: Vienā gadījumā, ja tas cilvēks ir tāds, kuram patīk kasīties, tad laimīgi vari pateikt, ka tagad būs šitā. Varonis būs tāds.

L.D.: Ja es nezinu, kā turpināt rakstīt, es nesēžu, neblenžu papīrā, es nolieku visu malā un saprotu, ka man vajag pauzi. Es dodos nomainīt vidi, pastaigājos, un pēkšņi gadās, ka tās sižeta līnijas, kas nesaistījās kopā, pēkšņi sasaistās. Es pārnāku mājās un varu rakstīt tālāk.

Man palīdz arī mūzika, es parasti pirms rakstīšanas izveidoju tādu kā skaņu celiņu. Es neklausos konkrētu tekstu, bet veidoju mūziku tādu, kas man saistās ar to konkrēto pasauli, par kuru rakstu. Ja es rakstīšu drūmas lietas, arī mūzika tāda būs. Ja es rakstīšu zinātnisko fantastiku, tad tur būs smagais metāls. Ja es rakstu par ķeltu mitoloģiju, tad tur būs ķeltu tradicionālā mūzika. Es uztaisu tādu kā mūzikas lādīti, ja man jāpadomā, ko es rakstīšu tālāk, tad es uzlieku mūziku, lai padomātu, kas tālāk varētu notikt.

Ie. M.: Man nestrādā pastaigas, man nestrādā mūzika. Man mēdz būt emocijas, kas ir absolūti nesaistītas ar darbu, bet es no viņām varu izrakt kaut kādas sajūtas. Piemēram, es esmu iegājusi veikalā un pārdevēja ieraugot, atpazinusi mani un pasmaidījusi. Pateikusi: „Labdien!” un tad es pēkšņi iedomājos, kā tas varētu būt situācijā, kur nemaz tas svešam cilvēkam nebūtu jāsaka.

Vai arī, ja es kādā brīdī būšu ar kādu sastrīdējusies, tad tas emocionālais fons, kādā esmu var pārcelties uz kādu varoni. Paldies, mīļo cilvēk, ka devi tādu iespēju! Ja tas ir tas, kas vistuvāk atrodas viņa galvā. Es varu to vienkārši pārlikt. Ja man kādā brīdī sāp zobs, tad es varu rakstīt brīnišķīgas ainas, kur cilvēkiem cērt galvas.

Jautājums par darbu ar datoru.

L. D.: Man ir mazliet savādāka situācija, jo datorā es pārrakstu tikai to, kas man ir tapis kladītē. Es rakstu visu darbu vienā failā. Kādreiz es rakstīju katru nodaļu savā failā, it kā tā ir vieglāk atrast to, ko man vajadzētu. Lielajā failā uzreiz var redzēt, cik tur vārdu ir, cik vēl vajadzēs. Man tā ir ērtāk.

Ie. M.: Ir jau dažādas rakstīšanas programmas, kas atvieglo darbu. Var jau izmantot. Esmu mēģinājusi. Dažreiz sanāk, dažreiz nesanāk. Piesardzīgāk jābūt ar to, ka mēs vienmēr negribam būt internetā, kas var radīt problēmas. Ar seivu un autoseivu.

L. D.: Ar kopijām, kas ir e-pastā, flešā, izdrukās un citur.

Jautājums no zāles: Cik strikti jūs pieturaties pie noteiktas shēmas: slēgtas beigas vai atklātas beigas?

Ie. M.: Atbildot jāsaka, ka ir vērts izlasīt kādas trīs grāmatas par sižeta struktūru. Klasiski ir veidi, kā mēs varam veidot sižetu, praksē ir tā, kā ir.

Klausītājs: Tagad jau ir modē atstāt sižetu nepabeigtu.

L. D.: Man ne visai patīk lasīt grāmatas, kur sižets paliek, karājoties gaisā. Es nesaprotu, vai slepkavu noķēra, vai nē un, kurš tad viņš īsti bija. Es tomēr gribu zināt, ar ko šis stāsts noslēdzas.

Ie. M.: Tā jau ir – savelk visu kopā, ir nanotehnoloģija un vispār domā pats...

L. D.: Man patīk rakstīt tā, ka ir sākums, vidus un beigas. Lai cilvēki ir laimīgi, ne jau „mūžīgi mūžos”, bet tieši tajā brīdī, kad grāmata beidzas. Kas notiks tālāk, kas to lai zina? Pašreiz es gribu pamēģināt rakstīt nedaudz savādāk, ne stingri hronoloģiski. Rakstīt divas sižeta līnijas uzreiz: tagadni un pagātni. Ar kompozīciju, ka beigās viss atgriežas sākuma punktā.

Ie. M.: Tas viss ir tā, bet gadās, ka esi izveidojis skaistu formu, kas liekas tik laba, bet, sākot veidot saturu, izrādās, ka saturs sāk formu arvien vairāk mainīt. Arī tas rakstīšanas process sāk lielā mērā diktēt, kas ir kas. Tas nav tā, ka rakstīšanas procesu ietekme noteikumi. Tie lielākoties ir radušies post factum. Tas nav tā, ka kāds atnāk un saka, ka Šekspīrs ir izmantojis trīs aktu struktūru [iespējams, domāti cēlieni – pierakstītāja piezīme] un mums tagad tā arī ir jādara. Es ļoti šaubos, ka Šekspīrs, rakstot savus darbus, domāja par to. Tas nebija tā, ka Šekspīrs bija šo grāmatu izlasījis, pirms rakstīja savas lugas.

L. D.: Man patīk paņemt lietas no klišejām un pagriezt tās otrādi, paskatoties, kas sanāks. Teiksim, lasītājs domās, ka tas ir kvests, kur varoņi dosies apkārt pasaulei, lai dotos cīņā. Bet tad izrādās, teksts nav dots no galvenā varoņa skatupunkta, bet no blakus varoņa skatupunkta, kurš izrādās priekšplānā.

Ie. M.: Jā, tas tā notiek, tu pievelc klāt kādu klišeju, ko neviens nepamana un tad to salauz, un cilvēkiem ir pārsteigums: „Wow!” Klišeja, klišeja – viss jau ir klišeja: divi varoņi mīl viens otru – klišeja! Varonis no rīta pieceļas un tīra zobus – klišeja!

L.D.: Šodiena jau literatūra sastāv no klišejām. Atrast kaut ko tādu, ko neviens nav rakstījis, ir ļoti grūti. Viss ir atkarīgs no tā, kā klišejas ir sakombinētas kopā (parasti lasītājs jau zina, ko var gaidīt), taču, ja darbs raiti lasās. Tev ir interesanti, pasaule ir laba un tēli ir labi, tad tās klišejas var piedot. Es jūtos labi, šo darbu lasot.

Ie. M.: Tas jau ir tāpat, kā, pārnākot mājās, ieslēdz televizoru un skaties seriālu „Arrow”, tas nav Betmens, bet puisis zaļā kapucē un tu jūties labi. Tu neskaties kādas desmit mākslas filmas, kuras IR mākslas filmas, bet tik un tā jūties brīnišķīgi. Klišejas tas ir forši, ja kādam piemīt spējas tās rakstīt un vēl pasmiet par sevi, tur nav nekāda vaina.

L. D.: Un vēl pēdējā piebilde no manas puses par šo tēmu. Man ir bijis tā: es jūtu, ja autors ir apzināti mēģinājis izvairīties no klišejām, tad beigās ir samudžinājis to darbu tik nenormālos mezglos, ka beigās, ne man ir interesanti zināt, kas ar to ir gribēts pateikt, ka liekas, ka pašam autoram arī nav bijis skaidrs. Pārmērīgi bēgt no klišejām arī nav vērts.

Ie. M.: Es arī jūtu, ja darbs ir par vampīriem, tad meklēt stulbās klišejas, kāda jēga. Vajag lasīt un rakstīt to, kas patīk, nedomājot ir vai nav tā klišeja. Tāpat, izlasot simts grāmatas, tu pamanīsi, ka divās bija līdzīga ideja. Lielākā daļa cilvēku varbūt nemaz tās simts grāmatas neizlasīs.

Ja atradīs kaut ko, kas būs līdzīgs kādam lasītam, maz zināmam stāstam un rādīs ar pirkstu – re kur klišeja. Lūdzu! Rādiet veseli.

Nobeigums.

Ie. M.: Atmosfēra NaNoWriMo ir absolūti brīnišķīga. Protams, nav šausmīgi interesanti atnākt un skatīties, kā 30 cilvēki raksta.

L. D.: Tiešām ir labāk atnākt ar baltu lapu un piedalīties. Tajās rakstīšanas sesijās, sarunās ar citiem rakstītājiem, tas man ļoti, ļoti palīdz. Es varu pačīkstēt, kad man rakstīšana neiet, viss ir slikti. 10 tev pateiks, ko rakstīt, 10 pateiks, ka viņiem ir tieši tāda pat situācija. 10 uzsitīs uz pleca un teiks: „Pašlaik ir traki, bet viss būs labi!” 28. oktobrī, Franču licejā, pulksten 12 mums ir pati pirmā iepazīšanās tikšanās, tur arī būs radošas spēles, visādi iedvesmas radīšanas vingrinājumi. Tas ir pāris dienas pirms NaNo sākuma, tā kā var izdomāt, ko rakstīt, lapā ir materiāli ideju adaptācijai. Var pierakstīt tās domas, kas cilvēkiem ir iekšā, bet viņi zina, ka to paši neuzrakstīs. Nevajag pat pašu sižetu, pietiek ar kādu sižeta līniju, ko adoptētu, un paskatīties, ko tur var izmantot. 

Ie. M.: Katrā ziņā iedvesmas trūkums nav tas, kas var traucēt. Tā nav problēma, ja septembra beigās cilvēkam nav iedvesma, tas nozīmē, ka tā nav problēma. Arī pirmajās reizēs var pārslēgties no viena romāna uz otru. Var uzrakstīt veselu blāķi teksta, ar ko var strādāt kaut vai visu mūžu.

L. D.: Mērķis ir atnākt un rakstīt. Mēs sanākam kopā noteiktā laikā, ja kāds nokavē, par to neviens nesit. Var sākt arī vēlāk. Ir kastīte ar izaicinājumiem, kur katrs izlozē, cik viņam būs sesijas laikā jāuzraksta. Lapiņā nav rakstīts konkrēts skaitlis, tur ir daži vārdi, kas to atšifrē. Tad pusotru stundu mēs sēžam un rakstam. Kladē vai datorā. Vairākumam ir dators un es jūtos kā izmirstoša suga. Tiešām, pusotru stundu mēs sēžām un rakstām. Pēc tam ir pauzīte, ir iespēja izkustēties, tas ir svarīgi, citādi novembra vidū rokas jau būs krampjos. Ir iespēja kaut ko uzkost, iedzert tēju, parunāties. Beigās ir vēl viena pusotru stundu ilga rakstīšanas sesija. Cik nu katrs var, tik viņš ir uzrakstījis. Es koprakstīšanas laikā pavisam divās dienās esmu uzrakstījusi kādus simt tūkstoš vārdu. Es rakstu kladē.

L. D.: Informācija būs Facebook, forumā, tie, kuri ir reģistrējušies zina, ka regulāri pienā e-pasti no manis par pasākumiem. Uzmundrinājumi, jūs to varat. Jūs uzrakstīsiet. Uzmundrinošie e-pasti nāk, ne tikai no manis, raksta arī Linda Nemiera, Ieva arī. Neesmu to rakstīšanu piesavinājusies. Tā kā informācija būs, būs arī tviterī. Informācija būs visur kur apkārt. No manis jūs dzirdēsiet vēl daudz un dikti.

[Tas tā būtu beidzot viss. Gāja lēnāk nekā vēlētos, bet, tā kā pasākums ir ikgadējs, tad jau šogad oktobrī atkal, cerams, būs aicinājums uz rakstīšanas mēnesi novembrī – pierakstītāja piezīme]