Pēc bibliotēkas pārstāves Evitas Hofmanes ievadvārdiem par pasākumu sāka stāstīt Laura Dreiže.

Laura Dreiže: NaNo ir novembra izaicinājums, kas notiek katru gadu, ar domu uzrakstīt romānu, kura garums būtu vismaz 50 000 vārdu, kopumā tas ir ap 2000 vārdu dienā, lai turētos grafikā. Tas nozīmē milzīgu iedvesmas skrējienu mēneša garumā. Toties tas atnes gandarījumu, ka tu tik īsā laikā esi uzrakstījis romānu. Dalībnieki reģistrējas NaNo mājaslapā:  https://nanowrimo.org/regions/europe-latvia Mēneša beigās ir nepieciešams ielādēt savu manuskriptu lapā, lai tiktu saskaitīti vārdi un uzdevums būtu izpildīts. Neviens nelasa uzrakstīto un nevērtē, tas nekur neparādās un pēc saskaitīšanas tūlīt tiek izdzēsts.

Šogad ir devītais gads, kad NaNo norisinās arī Latvijā. Latvijai ir sava reģionālā pārstāvniecība, un visus šos gadus es vadu šo procesu. Šis ir NaNo rakstīšanas pirmspasākums, tālāk ir gaidāms iešūpošanās pasākums oktobra beigās. Novembra otrdienās un sestdienās norisināsies koprakstīšanas pasākumi. Pasākumu galvenais mērķis nav tikai jautri kopā pavadīt laiku, dzerot tēju, bet patiešām rakstīt. Katrs var rakstīt, cik grib, taču rakstot kopā, darbs ir ražīgāks. Mājās vienmēr rodas traucējoši faktori. Gribas pārbaudīt Facebook, gribas izlasīt saņemtos e-pastus. Tad sagribas nomazgāt logu… Man pašai tā ir bijis. Koprakstīšanā šo traucējošo faktoru nav, toties var padalīties ar uzrakstīto, paklausīties citu domas.

Ieva Melgalve: Esmu piedalījusies šajā pasākumā kādas sešas-septiņas reizes. Tādiem kā lēcieniem, ne katru reizi.

Evita Hofmane: Kas tevi rosināja piedalīties NaNoWriMo?

I.M.: Godīgi sakot, es izvēlējos piedalīties tad, kad man bija ilgāka pauze rakstīšanā. Tas bija tāds tipisks otrās grāmatas sindroms. Ja jums liekas, ka pirmo grāmatu izdot ir grūti, tad otrā ir vēl grūtāka psiholoģisku iemeslu pēc, tas ir briesmīgi, jo nedrīksti rakstīt vēl sliktāk kā pirmajā grāmatā. Man tas bija vēl grūtāk, jo māca domas par to, ka manu trīs uzrakstīto vārdu dēļ manas latviešu skolotājas var aiziet ar sirdstrieku. Priekš manis tā viennozīmīgi bija metode, kā pārvarēt šo sindromu, un savā ziņā tā ir metode vēl joprojām.

E.H.: Kādā veidā jūs iezīmējat ideju, ko rakstīt, jo rakstīšanas mēnesī nebūs laika nekam citam, kā tikai rakstīt? Kā pārdomāt katru solīti, kas jāņem vērā, pirms rakstīšanas?

L.D.: Parasti situācija ir tāda: kā tuvojas novembris, lēnā gaitā sāk rasties domas, ko rakstīt. Oktobra sākums ir tas laiks, kad izkristalizējas ideja. Tas ir labi, jo vēl ir laiks, lai saprastu, vai ar šo ideju vispār kaut ko var izdarīt. Ja jā, tad ko. Ja oktobra sākumā rodas ideja, tad es cenšos turēt prātu ļoti atvērtu. Pirmajā momentā nekoncentrēties uz to, ka sākums ir šāds, risināsies tādi un tādi notikumi, tad būs lielā kulminācija, kur atklāsies tas un tas. Viss atrisināsies un pēdējais teikums būs tieši tāds, kādu es jau esmu izdomājusi. Tas ir drošākais ceļš, kā ideju sabojāt. Kad ir izveidota pati pirmā versija, kā tam vajadzētu būt, ir ļoti grūti pārplānot, pieļaut citus iespējamus risinājumus. Tāpēc es cenšos ļoti nepieķerties tam, bet ļauju idejām skriet cauri sev, esot kā zvejnieka tīkls. Kas nebūs svarīgs, tas izies tīklam cauri, kas būs svarīgs, tas aizķersies. Tad pie šīm idejām es atgriezīšos atkal un atkal. Piemēram, pašreiz es strādāju pie jaunas pasaules radīšanas. Es vācu informāciju par to, kādai šai pasaulei ir jābūt. Tas nav grūti, jo mēs dzīvojam interneta laikmetā, kas ļoti atvieglo šo darbu. Nevar darīt tā: mani pašlaik iedvesmo arābu mitoloģija, un es sāku rakstīt, ko gribu, vispār neinteresējoties, kas tā tāda arābu mitoloģija ir. Iztiekot tikai ar to, ko apmēram par to zinu. Jāiepazīst arābu leģendas, jāsaprot, kurš laika periods mani visvairāk interesē. Es ieviešu kladīti, kurā pierakstu visu, kas liekas interesants,  veidojot tādu kā enciklopēdiju par šo laiku. Tur ir gan topošās pasaules apraksti, gan fakti no arābu mitoloģijas: piemēram, arābu priekšstats, ka dievi dzīvo uz zvaigznēm. Tēlu profili, informācija par to, kāds tēls būs. Kāds viņš izskatās, kāds ir viņa raksturs. Uz rakstīto interesanti paskatīties vēlāk, ieraudzīt, ka tēls beigās ir iznācis pavisam citādāks, nekā bija domāts sākumā. Kad ideja jau nobriedusi, es mēdzu staigāt apkārt, kā ne no šīs pasaules, uz jautājumiem atbildot ne visai sakarīgi.

Kad sākas ideju apkopošana, es pierakstu visu, kas ienāk prātā: uz čekiem, uz salvetēm, uz galda stūriem, uz rokām, telefonā. Mēneša laikā ideja jau ir nobriedusi un 1. novembrī esmu gatava izlikt to uz papīra.

I.M.: Es vairākus gadus esmu plānojusi to, ko esmu nodomājusi darīt, arī man ir bijusi līdzīga kladīte. Pieraksti, kur tiek izstrādāti varoņi, iezīmēts sižets. Tas viss ir brīnišķīgi, bet pirms pusotra gada man radās ideja: tā kā es rakstu fantāzijas literatūru, tad man vajadzētu studēt antropoloģiju, kad es to zināšu, es varēšu labāk rakstīt fantāzijas literatūru. Kopš es to studēju, esmu uzrakstījusi vienu tādu stāstu. Šobrīd man nāk prātā pāris brīnišķīgas idejas, kuras, lai es varētu pieklājīgi izanalizēt, man ir jāizlasa vismaz trīs grāmatas. Tūlīt būs 1. oktobris, un tas nozīmē, ka man nav nekādu ideju. Es skaidri zinu, ka man nebūs laika, lai izstrādātu pasauli, kur nodarboties ar visiem tiem labajiem varoņdarbiem.

E.H.: Kādi darbi jums ir tapuši rakstīšanas mēnesī?

L.D.: NaNo es piedalos jau kādu vienpadsmito reizi. Pavisam noteikti tur ir tapusi kāda daļa no „Naktstauriņa”, visa triloģija „Danse macabre” ir rakstīta novembrī. Tas bija ļoti ātrs process un man patiešām patika, kā darbs virzās uz priekšu. Man ļoti patika, ka man nepietiek laika, lai sevi dzītu stūrī par kaut kādām latiņām, kas man būtu jāpārvar, jākāpj augstāk. Tagad, kad nav NaNo, sēžu veselu vakaru, sevi pārvarot, man viss riebjas. Meklējot spēju rakstīt, man ir sajūta, ka es to nevaru. Liekas, ka es nekad vairs nerakstīšu. Vai vispār es spēju rakstīt? Liekas, ka es to nevaru. Protams, kad grāmatas melnraksts ir rokā, ir iespējams visu labot, rediģēt, dzēst. Var gadīties, ka no desmit lapaspusēm paliks trīs, no simts – desmit, tas viss pieder pie lietas, pēc tam var papildināt, pielikt klāt to, kas ir pietrūcis, sasiet visus nesasietos sižeta pavedienus. Tūlīt nāks klajā jauna grāmata, kas ir tapusi novembrī. Tā kā, viss ir iespējams.

I.M.: Mani bērni jau stāv uz viņu rindā. Man NaNo ir tapušas daudzas skices, bet vissaspringtākais NaNo darbs ir „Mēness teātris”. Man ir bērns, kas ir dzimis 25. novembrī. Visu novembri dzīvoju ar uzstādījumu „bērns pacieties”. Tur bija nenormāli daudz pārrakstīšanas, bet NaNo ir visai stabils pamats „Teātrim”. Pēc tam daudz kas ir mainījies.

E.H.: Kas jums palīdz rakstīšanā?

L.D.: Ļoti palīdz, ja man neviens neskatās pār plecu, nejautā, ko es šobrīd rakstu. Man vajag mūziku, bet laikam es sāku novecot. Agrāk man absolūti nebija nekādu problēmu rakstīt pie smagā metāla, kas nekādā ziņā nebija saistīts ar manu radīto pasauli, tās varoņiem. Mūzika ir skaļa, tas pilnīgi netraucē. Iet kā smērēts. Tagad man rakstīt traucē mūzika ar vārdiem, es izvēlos kādu filmu skaņu celiņus, instrumentālo mūziku. Ļoti palīdz tēja un šokolāde. Vēlams, lai neviens viņu neizrij, garām ejot. Lai nav tā, ka es pastiepju roku, lai paņemtu pauzi, bet šokolādes vairs nav. (Visi smejas) Es varu doties uz veikalu, cerot, ka veikals vēl ir vaļā, jo man vajag šokolādi tieši tagad.

Man darba galdam ir jābūt tik aizkrautam, cik vien iespējams, bet man vajag vietu elkoņiem. Man vienalga, vai tur stāv grāmatu kaudze, ko esmu izlasījusi, grāmatas, ko es nekad nelasīšu, bet man vajag vietu, kur nolikt kladi, rokas, pildspalvu, un es varu rakstīt. Agrāk man bija ļoti grūti rakstīt, ja apkārt ir cilvēki, kaut vai tajā pašā telpā ir viens cilvēks, viņš var nerunāt, viņš var izlikties, ka viņa vispār tur nav, tik un tā es viņu jutīšu. Koprakstīšanas ir mani izaudzinājušas, tagad, ja telpā ir trīsdesmit cilvēki, turklāt daļa no viņiem vēl sarunājas, tas mani netraucē. Es varu strādāt, es esmu pietiekoši dziļi iekšā savā pasaulītē. Es mierīgi varu turpināt rakstīt. Man būtībā tie ir tie galvenie priekšnoteikumi. Ja ar mani kāds rakstīšanas brīdī centīsies sarunāties, es atbildēšu ne to, ko man jautā. Ja jautājumu atkārtos, cenšoties no manis dabūt sakarīgu atbildi, tas beigsies ar to, ka kļūšu pikta. Tas nebūs jauki ne pret to cilvēku, ne arī man pašai būs jauka sajūta, kad es būšu tikusi ar to otro cilvēku galā.

I.M.: Es atvainojos, šis ir gadījums, kur pats esi vainīgs... atvainojos, ka pārtraucu!

L.D.: Nekas, nekas. Pašlaik esmu ieguvusi ļoti labu rakstīšanas palīglīdzekli. Zīmīti, ko var uzkarināt uz durvīm, lai netraucē. „Es tev nesitīšu, kad rediģēšu tekstu!” Tāpēc labāk mani tomēr netraucēt. Turies pa gabalu!

E.H: Tādas zīmītes laikam visiem vajadzētu iegādāties.

I.M.: Mana dzīve nav saistīta tikai ar rakstīšanu. Cilvēks, kas neapdomīgi ir spējīgs piedzemdēt bērnu novembra beigās, arī visas pārējās dzīves daļas organizē pēc principa: „Ai, arī to es varu pavilkt!” Līdz ar to man ir rūpīgi jāsaplāno laiki, kad es varu rakstīt. Man nav iespējams dzīvot pēc principa, ka man vakarā būs laiks, un es kaut ko uzrakstīšu. Laiku plānot vajadzētu rīta stundā, pirms pārējie ir piecēlušies. Tas ir ražīgākais laiks, jo vakarā parasti vienkārši nav spēka. Svarīgi ir saprast, cik laika tev nepieciešams, lai uzrakstītu zināmu vārdu skaitu. Jāsaprot, kāds laiks no dienas ir jānoņem nost, rakstot ar roku vai datoru. Ja raksti ar datoru, tad tev ir jāieplāno, kurā brīdī tu būsi kopā ar datoru. Vai tas izslēdz, vai neizslēdz sabiedrisko transportu. Kad esi ieplānojusi laiku, tad manā gadījumā tas nozīmē apgādāties ar lielu daudzumu šokolādes un, kad pienāk kāds mazs radījums, ātrāk sūtīt to prom. Tā tas ir: ieplānot, cik man vajadzīgs laiks, viss pārējais ir ieplānot sev laiku, kad pagulēt, paēst. Atcerēties to, ka tev ir draugi. Teorētiski jau tu vari izdzīvot mēnesi bez draugiem. Taču reāli tas var nozīmēt to, ka tu sabruksi, pamodīsies pēc trim dienām un samirkšķināsi savas sāpošās acis, un cerēsi, ka vēl nav novembris.

Vēl ir svarīgi pārslēgties no vienas idejas uz otru, te palīdzēs tava klade. Kas vēl traucē? Ja es fiziski tieku pie sava rakstāmā, tad vairs nekas netraucē. Tu traucē visiem pārējiem, bet man nav tā kā Laurai. Neesmu slikts cilvēks, laikam fiziski nevienam neesmu iekodusi... 

E.H.: Ko nepieciešams izdarīt, lai sagatavotos rakstīšanai?

L. D.: Pats pirmais, ir jāsaprot, kas ir tā ideja. Vai tā ir ideja par mūsdienām? Vai tā ir ideja par kādu vēstures periodu? Vai tā ir ideja par citu pasauli? Ja es attopos trīs, četras dienas pirms NaNo, ka man vajag jaunu pasauli, tad gan es aiziešu pa sienu. Kad es saprotu, par ko tieši gribu rakstīt, tad man primārais ir tēli, jo tad, kad es saprotu, kurš ir galvenais varonis, vai viņš ir viens, divi vai trīs, es sāku viņus izstrādāt un dabiski, ka viņu vidū rodas konflikti. Viens grib kaut ko vienu, otrs – citu, saduras viņu uzskati. Būtībā, tur rodas sižets. Rodas jautājumi, kāpēc otrais negrib ļaut tam pirmajam dabūt to, ko viņš grib. Kāpēc pirmais vispār grib to, ko viņš grib? Tur rodas situācijas, kā viņi risinās šos jautājumus. Kādā virzienā ies sižets. Kad es to saprotu, tad varu ķerties pie rakstīšanas. Visa pētīšana, kas rodas, veidojot pasauli, var notikt arī reāli. Piemēram, rakstot kafejnīcā, ja man to vajag, es „spiegoju”, kā notiek tās darbs. Jāsaprot, kā darbinieki darbojas. Ja es rakstu par kādu vēstures periodu, man tas ir jāzina. Es novembrī varu rakstīt, ka tas būs tā, bet decembrī pārlasot, tajās vietās, kur es esmu pieļāvusi faktu kļūdas, varu labot, bet novembrī sižets ir jādzen uz priekšu. Jādraudzējas ar tēliem, jābūt viņu galvās un jāsaprot, kas no tā iznāk ārā.

I. M.: Aizpagājušā NaNoWriMo bija tieši tāda situācija. Es sapratu, ka nevaru uzrakstīt to romānu, ko biju iedomājusi, un es operatīvi pārslēdzos uz citu tekstu, par kuru man nebija pilnīgi nekādas idejas pirms tam. Mans labākais risinājums bija rekrutēt draugu, ar kuru varēja stundām ilgi diskutēt par lietām, atspēlēt uz viņu kaut kādas situācijas, kaut kādus varoņus un, ja šis cilvēks runā pretī, sakot: - Es zinu, šis varonis īstenībā ir tāds. Tagad notiks tas un tas, tad tu vari priecīgi saberzēt rokas un uzrakstīt visu otrādi – ir brīnišķīgi, un viss notiek.

Taču novembra vidū noteikti nevajag visu mainīt. Bet, ja nav tāda lēkājoša drauga, tad man pats svarīgākais ir saprast, kāds būs romāna „tone of voice”, kādā tonalitātē es to rakstu. Vai darbs būs priecīgs, bēdīgs, vai – lecīgs. Kādā personā es to rakstu: pirmajā vai trešajā. Jātiek galā ar skatapunkta problēmu: vai tā ir tagadne, vai – pagātne. Skatupunkts ir ļoti svarīgs: vai es esmu tam cilvēkam galvā iekšā, vai vienkārši aprakstu, ko tas cilvēks dara. Tajā brīdī, kad es saprotu savu autora domu, kur ir mana rakstnieka vieta šajā romānā. Kad es esmu atradusi savu vietu, tad es principā varu staigāt apkārt un rakstīt, ko es tur redzu. Tas ir drusciņ, kā maldīties pa pustumšu labirintu, kur tu staigā apkārt, un, ja tu zini, kas tu esi, tu vari iepazīties ar cilvēkiem. Paskatoties, ko tu viņiem sliktu vari izdarīt. Man primārais ir tā sajūta, kā tas izklausīsies un, tikai pēc tam es varu sākt rakstīt. Tas reizēm ir šausmīgi grūti, tu vari iztaisīt brīnišķīgu pasauli un sarunas, tev viss ir, bet tu nezini, kur tu esi un, tu neko nevari uzrakstīt. Viss ir slikti.

L. D.: Es tev piekrītu. Ar to pirmo, trešo personu bija tā, ka vienu novembri es nomuļļāju, rakstot trešajā personā, pagātnē, un gāja kā pa celmiem. Tad es pārgāju uz pirmo personu tagadnē – un aizgāja. Es rakstu, un vārdi nāk paši no sevis. Ja liekas, ka nerakstās varbūt vajag tikai personu pamainīt, un darbības laiku. Vēlāk decembrī uzrakstīto var labot un viss būs kārtībā.

E. H.: Cik lielā mērā tēli ietekmē jūs? Vai paliek tas, kas sākumā ir bijis iecerēts uzrakstīt?

L. D.: Varu savākt visu ko, taču beigās tēli tik un tā paņems savu virzienu. Esmu saplānojusi visu, kā tam ir jāizskatās. Un, kad es sāku rakstīt, tad saprotu, ka tā nemaz neizskatās. Ir pavisam citi apstākļi, un es nevaru likt viņam izskatīties tā, kā sākumā iecerēts. Tajā brīdī, kad tēls sāk runāt, mijiedarboties ar pasauli, viņa raksturs diemžēl izrādās citādāks, nekā es savā galvā esmu iedomājusies. Pat līdz tādām lietām, kā sajūta, ka es pierakstu to, ko es redzu, ko dzirdu, nedomājot par to, kas tālāk notiks, tas notiek impulsīvi. Bija tāda situācija, ka varone mēģina bēgt, un es domāju, ka viņa mierīgi izies pa durvīm laukā, un es rakstu, viņa atver durvis, un tur stāv viņas miesassargs, un jautā: - Uz kurieni viņa sataisījusies? Tajā brīdī es paliku uz pauzes, domājot, kā lai viņa no šīm ziepēm tiek ārā. Tas ir tas jautrākais rakstīšanas procesā, kad tu nezini, kas būs tālāk. Tomēr rakstot, tas viss sasienas loģiski kopā, teiksim, sākumā es rakstu par kādu sīku priekšmetu, kam nav nozīmes, bet beigās tam izrādās svarīga nozīme. Viss savācās tik labi kopā, sākumā tu pat nedomā, ka tā var būt, bet sajūta ir tik laba, ka saproti - tās sajūtas dēļ bija vērts rakstīt.

I. M.: Es šo sajūtu pazīstu ļoti labi. Šī sajūta ir mans vienīgais, īstais plānošanas darbs. Tas atkarīgs no tā, cik rūpīgi es izplānoju visu. Tad es izdomāju tās vietas, kurām tur būtu jābūt, lai šis romāns vispār varētu notikt. Piemēram, ja mums tur ir slepkavība, tad kaut kādā brīdī mums ir jātiek galā ar jautājumu, piemēram, kurš viņu nogalināja, mums nav jābūt skaidrai atbildei, bet mums šis jautājums ir jāapskata. Vai arī, ja kāds cilvēks kaut ko izmisīgi grib dabūt, tad viņš to vai nu dabū, vai nedabū, bet šis jautājums mums ir jārisina. Tad es sarakstu to uz daudzām lapiņām un salieku tās: tas notiek pa vidu, tas sākumā, tas beigās. Tad es varu redzēt, kurās vietās man ir sižeta caurumi. Tās ir vietas, kurās es bakstīšu iekšā visu to, kas man radīsies pa vidam. Ja rakstīšanas laikā uzrodas kaut kāds varonis, tad tas varonis parasti nāk klajā ar kaut kādu savu lietu, tāda situācija: kāds rakstnieks nonāk Rīgā, kur prezentē savu brīnišķīgo grāmatu un tad pēkšņi rakstīšanas gaitā izrādās, ka šis rakstnieks ir drausmīgs kodējs un viņš visu nakti pavada, blandoties pa Rīgas ielām, strīdoties ar policiju, atstājot uz policijas mašīnas kokteiļa glāzīti, ko viņš iznesis no kluba un tādā garā... Kādā brīdī man ir jārisina problēma viņa attiecībām ar alkoholu un vēlāk tas kaut ko nozīmēs sižetā. Man ir jādomā, kas notiek ar šo cilvēku un alkoholu, vai viņš nogāž kaut kādus podus, vai viņš strauji beidz dzert, tādā veidā, pēc katras sesijas, man jau rodas pāris vietas, ka šis ir noticis pa vidu un kaut kādā vietā tam atkal būs nozīme. Tādā veidā es audzēju sižetu, tas ir diezgan apzināti, ka no uzrakstītā es ķemmēju ārā idejas tālāk rakstāmajam. Tā kā visu izplānot no sākuma līdz beigām nav tas labākais paņēmiens.

E. H.: Kādas ir jūsu metodes un iestrādnes, kā to visu pabeigt?

L. D.: Ir jāatrod laiks, kādas diennakts stundas, kad vari šo rakstīšanas normu veikt. Varbūt tas nesanāk ideālā variantā – katru dienu, bet vismaz kādas trīs reizes nedēļā ir jāatrod laiks, lai to izpildītu. Tās var būt vakara stundas vai rīta stundas. Kā kuram ir ērtāk. Tomēr ir jāatrod laiks, kad sevi pieliktu pie rakstu darba un tad netraucēti arī kādu laiku rakstīt. Jo ilgāk darbs paliek neturpināts, jo lielāks iekrājas NaNo parāds. Ja tu neraksti trīs dienas, tad tu jau esi iekavējis 5000 vārdu. Nekavēt palīdz rutīna, palīdz disciplīna. Vienā un tajā pašā diennakts laikā es lieku sevi pie darba, un tad jau izstrādājās pieradums. Kad es rakstu vakaros, tad jau automātiski domas sāk jau pievērsties rakstāmajam darbam, kā tas varētu turpināties, pašai jau gribas zināt, kā viss risināsies, kas tur notiks. Tas arī ir galvenais dzinējspēks, man gribas zināt, kas tur notiks tālāk. Tu neuzzināsi, kas būs tālāk, ja pati to neuzrakstīsi. Tā pieradinot sevi pie kārtības, paiet dienas, un tu pat brīnies, ka beigas jau klāt.

I. M.: Ir ļoti labi, ja tev ir vismaz viens cilvēks, kas ir gatavs ar tevi runāt par to, kas notiek tavā gabalā. Viņš pat var būt cilvēks, kas ir tikai klāt un nerunā. Lai Dievs nogrābstās, bet esmu pat saviem bērniem stāstījusi vakara pasaciņas vietā to, kas notiek manos romānos! Sekas bērniem ir acīmredzamas, un es nelepojos ar to. Tomēr tev ir vajadzīgs kāds, kas ir gatavs tevi uzklausīt. Galvā tev grozās domas par to, kas tur īsti tālāk notiek. Tu atļauj sev būt muļķīgam un spēlēties, un stulboties, tas ir šausmīgi, šausmīgi svarīgi. Tajā brīdī, kad es konstatēju, ka es nerakstu, man svarīgi saprast kāpēc, jo tas, ka es nerakstu, parasti nozīmē to, ka es esmu pieļāvusi kādu kļūdu. Vai nu es esmu kaut ko nepareizi izplānojusi, vai iepriekš kaut ko nepareizi sarakstījusi? Kad tu nevari parakstīt, tad saproti, ka kaut kas nav tā un to nevar atlikt, tas jāatrisina uzreiz. Tas ir iestrēdzis un draud ar apstāšanos.

L. D.: Ir viens labs paņēmiens, es pabeidzu sesiju, un tad ar zīmuli nākošai dienai uzrakstu dažus vārdus teikumam - tam, ko esmu iecerējusi rakstīt tālāk. Tas man ļoti palīdz. Dialogam par to, kas būs, es rindiņā pierakstu atslēgas vārdus. Un tad nākamā vakarā es saprotu, ka esmu palikusi te un gribēju iet tālāk pa šo ceļu.

I. M.: Jā, tu uzraksti trīs teikumus par to, ko tu gribi pēc tam, un tad tu uzraksti vienu teikumu, kas izrādās tūkstoš vārdu. Brīnišķīgi. Dzēšam ārā un ejam pie nākamā. Nu, labi, ieliekam iekavās.

I. D.: Tā man sanāca ar ”Nāvi”, uzrakstīju pirmo grāmatu, otro grāmatu, bet pie trešās sanāca 10 000 vārdu – brošūriņa, ko neviens neizdos. Bet, rakstot arvien vairāk, nāk klāt. Ir teksts, kur rodas jautājumi, kāpēc ir tā kā ir? Tēls kaut ko pasaka un jāsāk domāt, vai viņš to pateica, kā domā, vai tāpat vien. Kamols ritinās arvien tālāk un beigās sanāca, man liekas, 80 000 vārdu. Ja jums liekas, ka tā ideja, kas jums ir, ir tikai daži tūkstoši vārdu, tad atliek tikai sākt rakstīt. Rezultāts izrādīsies pilnīgi pretējs.

(Abas rakstnieces vienojas, ka labs variants ir – izpētīt varoņa dzīvi, sākot no bērnības, saprast, kas viņš ir: varonis vai antivaronis.)

E. H.: Kas vēl nepieciešams labai rakstīšanai?

L. D.: Lieli šokolādes krājumi. Pilnīgi nopietni. Tu nevari parakstīt, tev nav spēka. Tu raksti vakaros, diena bijusi pilna ar visu kaut ko un atbraucot mājās, tad tev jau uz sejas rakstīts, ka ir tikai viena vēlme – sabrukt gultā, novilkt zābakus un vienkārši gulēt. Šokolāde, cukurs, enerģija varbūt sakāps augstāk, nekā vajadzētu, man ir nelāga pieredze ar kokakolu, tad es tiešām pus nakti staigāju pa sienām, taču tas ļoti, ļoti palīdzēs saņemties stundai vai divām, ja tiešām gribas uzrakstīt 50 000 vārdu, tad nevar iekavēt. Iekavēt vienu dienu, tas ir bīstami, divas – vēl bīstamāk, trīs – tā jau ir nāve. Tad tiešām palīdz šokolāde, kam kafija, tēja. Man drīzāk tēja, ne kafija, kafija man īsti negaršo, un ideālā variantā atrast laiku rakstīšanai, kad neviens netraucēs, vai vismaz ir cerības, ka neviens netraucēs. Kaut arī dzīve ir dzīve.

I. M.: Svarīgi ir visus darbus padarīt oktobrī un pārējos atlikt līdz decembrim. Jau iepriekš plānojot darbus, ir jāņem vērā, ka novembris neskaitās. To reizēm var izdarīt, reizēm nevar. Pateikt lietām, kas nav svarīgas, pagaidīt. Paliekot vecāks, tu nonāc līdz stadijai, ka tev ir akūti svarīgi adekvāti rūpēties par sevi. Es vairs nevaru, kā agrāk, atļauties to, ka visu nakti rakstu un pēc tam viss būs forši. Vajag astoņas stundas miega, jācenšas drausmīgi nepiedzerties, lai gan man katrā NaNoWriMo ir brīnišķīga sesija, kurā ir 5000 vārdu tapuši drausmīgās paģirās. Tā „Mēness teātrī” dažas no manām mīļākajām ainām ir tādās stadijās tapušas. Tomēr jārēķinās ar to, ka ir lietas, kas tev ir vajadzīgas, un neizdzīt sevi. Nav tā, ka var iedomāties: es tagad pārdozēšu kofeīnu, naktis negulēšu un viss notiks. (Smejas) Jo vairāk tu par sevi rūpējies, jo vieglāk ir rakstīt. Nevar tā, ka rakstīšanas dēļ tu nesatiecies ar saviem draugiem, vai piefiksē  attiecībā uz saviem bērniem, ka tev nepatīk, ka viņi prasa ēst. Ar vienu vārdu sakot, fiziskiem un psihiskiem stāvokļiem sekot līdzi ir ļoti svarīgi. Jo visas lietas, ko mēs atliekam uz decembri, decembrī būs arī jāizdara.  

L. D.: Decembrī būs jādzīvo sava dzīve tālāk.

I. M.: Un ar tiem pašiem cilvēkiem.

(Pirmās daļas beigas).