8. Persieši, kas aizsūtīja Čingizhanam atpakaļ sūtņus, nocērtot tiem galvas, tādā veidā izsaucot mongoļu dusmas.
9. Holandieši, kas Austrāliju atklāja 100 gadus agrāk nekā briti, taču uzskatīja, ka šī zeme nekam neder.
10. Krievija pārdod Aļasku Amerikai par cenu - 2 centi par akru.
11. Inku valdnieks Ataualpa piekrīt tikties ar spāņu konkistadoru Francisko Pisaro, iekrīt lamatās un 200 spāņu jātnieki satriec 80 000 cilvēku lielo inku armiju.
12. Trojas zirgs, ja tas patiesi ir noticis.
13. Dirižabļa "Hindenburgs" katastrofa, kopā ar citu dirižabļu katastrofām, jo nestspēju nodrošina bīstamais ūdeņradis.
14. Turki 1453. gadā iekaro Konstantinopoli, jo kāds atver pilsētas vārtus.
15. Četrpadsmitajā gadsimtā Ķīna atsakās no jūras kara flotes un kļūst par izolētu valsti.
16. Erchercoga Franča Ferdinanta šoferis kļūdās, iegriežās nepareizā ielā, tieši tur, kur iepriekšējo, neveiksmīgo atentātu pārdzīvo Gavrilo Princips. Dabiski, terorists nekļūdās un atentāts kalpo par iemeslu 1. pasaules karam.
17. Japāņi uzbrūk Pīrlhārborai, kas iesaista amerikāņus 2. pasaules karā, novedot Japānu līdz sakāvei.
18. Bojātais Černobiļas reaktors, kura sprādziena sekas izjūtam vēl tagad.
19. Divpadsmit izdevniecības, kas atteicās izdot "Hariju Poteru".
20. Maķedonijas Aleksandrs nenosauc savu pēcteci, tāpēc viņa impērija sabrūk.
21. Neizdodas glābt Aleksandrijas bibliotēku, kad kāds to aizdedzina.
22. Lai glābtu Senās Romas republiku, nogalina Cēzaru, kas tikai paātrina tās galu.
23. 1788. gadā Austrijas armija nejauši uzbrūk pati savējiem, rezultātā - 10 000 nogalināto.
[Lai skaits sasniegtu divus dučus, piebildīšu vēl, ka Simtsgadu kara iemesls arī izrādījās, senas kļūdas rezultāts. Viss iesākās 1316. gadā, kad no plaušu karsoņa 26 gadu vecumā nomirst Francijas karalis Ludviķis X Kašķīgais. Pārāk sasvīdis pēc že-de-poma (tenisa priekšteča) spēles. Šajā laikā viņa sieva gaida bērnu. Par reģentu kļūst Ludviķa jaunākais brālis Filips. Francijā tolaik ir primogenitūra: mirušā monarha vietā, sāk valdīt viņa vecākais pēcnācējs. Filips negrib gaidīt mantinieka piedzimšanu un steigšus pieņem salisko mantošanas likumu (troni manto tikai vīriešu dzimtes pēcnācēji). Kas zin, ja Ludviķim piedzims meita, Filips paliks tronī kā oficiāls karalis. Nesanāk, piedzimst dēls Joans. To nevajag ne Filipam, ne trešajam karaļa brālim Karlam. Pēc piecām dienām mazulis nezināmu iemeslu dēļ mirst. Tomēr, saliskais likums izstrādā joku ar pašu Filipu, viņam dēlu nav, bet meitas kroni vairs nevar iegūt. Par nākošo karali kļūst Karls. Taču arī viņam dēlu nav un 1328. gadā Kapetingu dinastijai pienāk gals. Taču arī tas nav viss. Tuvākie radinieki, kas var pretendēt uz Francijas troni, ir Filips Valuā un Lielbritānijas karalis Edvards III. Par karali kļūst pirmais, bet otrais neatzīst viņa tiesības un iesākas Simtsgadu karš, kas ilgst vēl daudz ilgāk par 100 gadiem.
Starp citu, dažādo mantošanas tiesību dēļ pirms kādiem 200 gadiem ir radusies pat viena no Eiropas tagadējām valstīm. Neatkarību tā - runa ir par Luksemburgu - iegūst vēl 1815. gadā, kad tiek dalītas Napoleona Francijas iekarotās teritorijas, taču ūnijā ar Nīderlandi - respektīvi, Nīderlandes karalis vienlaicīgi ir arī Luksemburgas lielhercogs. Taču, kad 1890. gadā nomirst karalis Villems III un par karalieni kļūst viņa meita Vilhelmīne, izrādās, ka Luksemburgā joprojām ir spēkā saliskais likums un Vilhelmīnei nav tiesības kļūt par lielhercogieni. Steigšus tiek atrasts tuvākais Villema radinieks, 73 gadus vecais Nasavas grāfs Ādolfs, kurš vecumdienās necerot kļūst par veselas valsts valdnieku. Viņa pēcnācēji valda vēl joprojām, taču - katram gadījumam - 2011. gadā valstī ievieš primogenitūru. Jā valdīšana nav vienkārša lieta! Atceros, pagājušā gadsimta otrajā pusē pastāvējā draudi, ka no kartes var pazust Monako, arī tāpēc ka sāka trūkt cilvēku, kas mantos tās troni, tad tā automātiski pārietu Francijas sastāvā. Tagad, cik zinu, risnājums esot atrasts.]