Apmēram gadu pēc šķiršanās, 1954. gada decembrī, Klārks pārceļas uz Ceilonu (tagad – Šrilanku). Viņa hobijiem pievienojas aeronautika un okeanogrāfija – kā iemesls izbaudīt, peldot ar akvalangu, kosmiskā lidojuma efektu. Turklāt, Klārks ciest nevar Anglijas klimatu ar tās bargajām ziemām. [?! - t.p.] Šrilanka kļūst par rakstnieka otro dzimteni un, kaut arī viņš daudz ir braukājis apkārt pa pasauli – no 1950-to gadu vidus līdz pašam dzīves jalam viņš uzskata šo valsti par savām mājām. [Klārks iegūst arī Šrilankas pilsonību – t.p.]

Tātad, 1964. gadā ar Klārku sazinās Stenlijs Kubriks, kas tajā laikā jau ir slavens kinorežisors, kas uzņēmis daudzas filmas, tajā skaitā “Spartaku” un “Lolitu”. Tagad viņš meklē kādu no zinātniskās fantastikas pārstāvjiem, lai veidotu filmu par ārpuszemes dzīvības formām. Klārka kandidatūra viņu īpaši nesaista: “Tas taču ir vientuļnieks, īpatnis, kas dzīvo kokā Indijā!” Tomēr viņi sāk strādāt kopā un pat joka pēc nosauc savu projektu “Kā tika iekarota Saules sistēma”. Sākumā Klārks grib filmas pamatā likt vairākus savus agrīnos stāstus, pēc tam atsakās no šīs idejas, atstājot tikai “Sargu” un pēc būtības izveido oriģinālu scenāriju. Kubriks ar Klārku domā, ka tiks uzrakstīts pilnvērtīgs romāns un pēc tam scenārijs, un, ka “titros” pirmajā gadījumā tiks rakstīts “Klārks un Kubriks”, bet otrajā - “Kubriks un Klārks”. Un, kaut gan grāmata “2001. gada kosmiskā odiseja” iznāk jau pēc filmas un tiek parakstīta tikai ar vienu vārdu, Klārks vienmēr ir liecinājis, ka tieši tāds ir bijis “lomu sadalījums”.

Filma izrādās negaidīta un pilnīgi fantastiska pēc daudziem parametriem. Mūzikas un audioefektu izmantošana, īpašais videoceliņš, neiedomājami maz dialogu... Kā rezultāts – 11 visdažādākās balvas un “Oskars” par vizuālajiem efektiem. Līdz pat šim laikam “Odiseja” izsauc diskusijas, arī paši filmas veidotāji apliecina, ka filmā ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu.

1984. gadā jau Pīters Haims uzņem turpinājumu “2010.: Odiseja II” pēc 1982. gadā sarakstītā otrā romāna. Pavisam Klārkam tā kļūst par tetraloģiju. Ja pirmajā daļā noslēpumaino, citplanētiešu atstāto būvju-”monolītu” meklēšanā piedalās amerikāņi, tad turpinājumā viņiem pievienojas padomju kosmonauti (grāmatā – vēl arī ķīnieši). Viņiem ir jātklāj iepriekšējās ekspedīcijas un pašu “monolītu” noslēpums...

Uz Krieviju ar mīlestību.

Klārka dzīve tādā vai citādā veidā ir cieši savijusies ar Padomju Savienības vēsturi. Viņš ir dzimis Krievijai liktenīgā gadā: viņa grāmatas Savienībā vienmēr ir bijušas ļoti populāras. Pēc būtības, Klārks bija viens no nedaudzajiem ārzemju fantastiem, kuru grāmatas tika iespiestas krievu valodā. Cenzorus pilnīgi apmierināja, gan meistara darbu tonis, gan to sižetu virzība... Kaut arī daži no viņa romāniem tika iztulkoti tikai desmitiem gadu vēlāk, jau pēc padomju impērijas sabrukšanas, bet citi iznāca ar būtiskiem saīsinājumiem. Piemēram, pirmais “2001. gada kosmiskās odisejas” izdevums slavenajā sērijā “Aizrobežu fantastika”, izdevniecībā “Mir” vispār iznāca bez pēdējām nodaļām. [Padomju cilvēkam neesot pieņemama galvenā varoņa pārvēršanās būtnē bez miesas, tas norāda uz reliģisko tumsonību – t.p.]

1968. gadā Vīnes konferencē, kas bija veltīta kosmosa izmantošanai miera vajadzībām, Klārks iepazīstas ar padomju kosmonautu Alekseju Ļeonovu. Viņi sadraudzējas un vēlāk pēdējais vairākas reizes ciemojas pie rakstnieka un pat atved un uzdāvina viņam gabaliņu no lidmašīnas, kuras katastrofā gāja bojā Jurijs Gagarins. Klārks bija pazīstams arī ar pirmo kosmonautu. Gagarins uzdāvināja viņam savu grāmatu un atstāja autogrāfu: “”Artūram Klārka kungam  piemiņai par pirmo kosmisko lidojumu un Ceilonas apmeklējumu. Gagarins. 11.12.61.”

Klārka vecmāmiņai Somersetā bija kopmītnes, kurās dzīvoja kņazs Goļicins; vēlāk Klārks tikās ar viņu. Bet Ņujorkā viņš viņš vienreiz ir ticies ar Staļina meitu Svetlanu Alilujevu. Pēc tam liktenis vairākas reizes saveda viņu kopā ar sievietēm vārdā Svetlana un viņš jokojot jautāja: “Vai tiešām tas ir tik izplatīts vārds, vai arī man vienkārši veicas?”

Viņam patiešām veicās, kaut arī ne visā. Viens no zīmīgiem Klārkam izrādās 1984. gads. Tieši šajā gadā viņam atklāj postpoliosindromu. Jau no 1962. gada Klārks slimo ar poliomielītu – kā viņš pats teica, “tā nav tā lieta, ar kuru var cīnīties, tu vienkārši dari, ko ārsti liek un viss; vienkārši dzīvo ar to”. Ar gadiem slimība arvien vairāk liek sevi manīt. Sāp balss saites. Grūtības sagādā kustēšanās un bieži nākas lietot invalīdu ratiņus.

Un tomēr Klārks nepadevās, viņš dzīvoja. 1984. gadā viņš atbrauc uz PSRS. Viņam iedod valdības limuzīnu un, protams, Ļeņingradā visi skatās uz viņu: kādu gan tur debess radību vadā?

Tajā laikā Klārku Padomju Savienībā jau pazīst ļoti labi. Populārajā žurnālā “Tehnika – molodeži” bieži publicē viņa jaunos romānus. Piemēram, tieši tur pirmo reizi krievu valodā iznāk “Paradīzes strūklakas” - grāmata, kuru pats Klārks sauca par savas daiļrades virsotni. Interesanti, ka tās pamatā ir kosmiskā lifta ideja, kuru pirmo reizi 1960. gadā izsaka Ļeņingradas inženieris J. Arcutanovs un Klārks par to raksta sava romāna pēcvārdā.

Žurnāla “Tehnika – molodeži” galvenais redaktors Vasīlijs Zaharčenko ir personīgi pazīstams ar rakstnieku – un galu galā dabū ciest par šo draudzību. Tajā pašā 1984. gadā žurnāls sāk publicēt  otro “Odisejas” sējumu. Veltīts tas bija Klārka draugam Aleksejam Ļeonovam un akadēmiķim Andrejam Saharovam, tajā laikā jau kritušam varas nežēlastībā. Veltījumu Saharovam izņēma no teksta. Taču “pašu ziloni nepamanīja”! Klārka romānā visi padomju kosmonauti nes slavenu disidentu vārdus: Viktors Brailovskis, Leonards Ternovskis, Gļebs Jakuņins, Sergejs Kovaļovs, Jurijs Orlovs, Mikola Rudenko. Viņu vārdi vairāk bija pazīstami Rietumos, nekā savā dzimtenē un,  ne tulkotājs, ne redaktors, acīmredzot, nepievērsa tam uzmanību.

Lidoja galvas. Pēc otrās daļas iznākšanas publikāciju žurnālā pārtrauca, redakcijas darbinieki saņēma stingrus sodus, Vasiliju Zaharčenko atlaida no darba. No jauna romāns tika nodrukāts tikai padomju ēras izskaņā, 1989.-1990. gadā.

Pierādīt pēdējo teorēmu.

Klārks bija viens no nedaudzajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem, kas patiešām centā dot prognozes un paredzēt nākotni. Viņš pret to attiecās ar zināmas ironijas devu: kaut kas nepiepildījās, nekas šausmīgs. Tajā pašā laikā viņu vienmēr ir interesējuši globāli jautājumi: cilvēces liktenis, Saprāta daba, Visuma iekārtojums.

Vienā no saviem labākajiem romāniem, “Bērnības beigas”, Klārks cenšas iedomāties, kas būs, ja no kosmosa ieradīsies augstākas civilizācijas pārstāvji un kļūs par aizbildņiem mums - “bērniem”. Finālā viņš attēlo aizraujošu globālo pārmaiņu ainu: mērogs vispār bija viņa jājamzirdziņš. Kādreiz Klārks pajokoja, ka ir izdomājis vismaz sešas dažādas katastrofas, kas varētu novest Zemi līdz bojāejai.

Ne mazāk iespaidīgas bija viņa grāmatas, kas bija veltītas kosmosa noslēpumiem. Piemēram, romānā “Tikšanās ar Ramu” Klārks apraksts dīvainu kosmisko kuģi, kas lido cauri Saules sistēmai, dodoties uz nezināmu mērķi nezināmu iemeslu pēc.

Taču tie, kas domā, ka Klārks vienmēr ir bijis pārāk nopietns, kļūdas. Pietiek izlasīt vairākus viņa stāstus, lai pārliecinātos: Klārks mācēja būt dažāds. Ironisks un asprātīgs, erudīts un precīzs detaļās, negaidīts un aizraujošs. Viņu ne velti sauc kopā ar Azimovu un Hainlainu par vienu no trim lielākajiem ZF-rakstniekiem, kaut arī pēc gara viņš, visdrīzāk, ir tuvāks Staņislavam Lemam. Ne tikai beletrists, bet arī filozofs, ne tikai fantasts, bet arī spīdošs zinātnieks.

Pat dzīves pēdējos gados Klārks paliek aizrautīgs, paradoksāli domājošs cilvēks. Arī invalīda ratiņos viņš aizrautīgi spēlēja galda tenisu. Pētīja zvaigžņotās debesis. Uzņēma vairākus populārzinātnisku filmu ciklus. Bija viens no visvairāk prēmētajiem pasaules fantastiem [mēģinu atcerēties, kādi viņa darbi ir iznākuši latviešu valodā... atmiņā nāk tikai “Delfīnu sala”, latviski 1969. gadā – savā ziņā apbrīnojami, vai ne? Lai gan, ko tur brīnīties, Roberta Hainlaina grāmatas latviski, manuprāt, vispār nav iznākušas, nosacīti “palaimējies” ir tikai Aizekam Azimovam – galu galā arī padomju laikā viņš bija “atļautais” autors – t.p.], turklāt, ne tikai par savu beletristiku, bet arī par savu zinātnisko darbu. 1994. gadā viņš tika nominēts Nobela miera prēmijai. 1998. gadā – iecelts bruņinieka kārtā.

Sērs Artūrs negulēja uz lauriem. Kaut arī slimības dēļ viņam bija grūti rakstīt, viņš turpināja strādāt pie grāmatām – lai gan arvien biežāk kopā ar līdzautoriem. Ne visi viņa vēlīnie darbi patīk viņa pastāvīgajiem lasītājiem: pārāk jūtams viņa kolēģu-rakstnieku iespaids. No otras puses, Klārka līdzautori bija tādi slaveni fantasti kā Stīvens Baksters un Frederiks Pols. Ar Baksteru Klārks rada triloģiju par laika slāņu nobīdi, kas liek sadurties Čingizhana un Maķedonijas Aleksandra armijām, Simtgadu kara un Napoleona karaspēkiem. Ar Polu viņš saraksta savu pēdējo romānu ar zīmīgu nosaukumu “Pēdējā teorēma” - par jaunu veidu, kā pierādīt Fermī teorēmu un ne tikai par to...

Romāna tapšanas vēsture ir pelnījusi veselu nodaļu  grāmatā “Artūra Klārka dzīve”. Viņi ar Polu bija pazīstami no pirmajām brita vizītēm Ņujorkā – un viņus saistīja stipra draudzība. Pols bija redaktors un bieži publicēja Klārku un, kaut arī vēlāk viņi vairs nevarēja tikties, taču regulāri rakstīja viens otram vēstules un zvanīja pa telefonu. 2006. gadā Klārks piezvanīja polam un teica, ka pirms pāris gadiem esot parakstījis kontraktus par jaunām grāmatām , taču tagad saprot, ka vairs nekad nespēs tās pabeigt. Viņam bija vajadzīgi līdzautori un, ja citām grāmatām viņš tādus ir atradis, tad “Pēdējai teorēmai” vakance vēl ir brīva. Pols bija ar mieru un sāka strādāt pie romāna.

Kad viņš to pabeidza, Klārks jau bija pie miršanas. Viņš saņēma rokrakstu, izlasīja to, taču nonāca slimnīcā un tikai pēc kāda laika atbildēja, ka “viss ir OK” un romāns esot iznācis lielisks. Līdzautora atbildi Klārks vairs nesagaidīja, tā atnāca pārāk vēlu.

Sērs Artūrs Klārks nomira 2008. gada 19. martā elpošanas problēmu dēļ – sevi parādīja tas pats postpoliomielīta sindroms, arī vecums jau lika par sevi zināt.  22. martā Klārku apglabāja pēc tradicionālā šrilankiešu rituāla

Kaut kur tālu kosmosā zem gigantiskas saules buras lido pavadonis ar pazīstamu cilvēku audu paraugiem. Sūtījums uz vienu galu, vēstule bez atpakaļadresāta. Vai kādreiz to atvērs? Mēs nezinām. Taču jau daudzus desmitus gadu īstais sērs Artūrs Klārks ir kopā ar mums – savos izgudrojumos un, protams, savās grāmatās.

Arī kaut kādā veidā – nemirstības variants.

Interneta resursi:

http://en.wikipedia.org/wiki/Arthur_C._Clarke

http://en.wikipedia.org/wiki/Clarke%27s_three_laws

Klārka trīs likumi:

1)       kad slavens un vecs zinātnieks saka, ka kaut kas ir iespējams, tad viņam visdrīzāk ir taisnība, bet, ja viņš saka, ka tas nav iespējams, tad visdrīzāk viņš – kļūdās;

2)       vienīgā iespēja pārbaudīt iespējamā robežas ir riskēt doties pa kādu blakus ceļu tām garām neiespējamajā;