Viņa bērnības gals.
Vai daudz varēs atcerēties tas, klonētais Klārks no savas iepriekšējās dzīves? Kādas krāsas ziedēs šajās atmiņās?
Tālais 1917. gads, kad piedzima nākošais zinātnieks un rakstnieks, viņa ģimenei nemaz nebija viegls. Mainhedas ciematiņš Anglijas Somersetas grāfistē atradās ārpus kara, taču Klārkiem karš nepagāja secen. Tēvs atgriezās no frontes tikai 1918. gadā. Atgriezās, gāzu saindēts, vairs nespējīgs strādāt iepriekšējā specialitātē. Inženieris-sakarnieks kļuva par fermeri. Un par ne visai veiksmīgu fermeri: Klārks-vecākais vienkārši nezināja, kā iekārtot saimniecību un tik tikko nenoveda to līdz bankrotam. Tad, pārdevusi iepriekšējo fermu, ģimene nopirka jaunu – un tās vadīšanu uzņēmās māte. Četri bērni palīdzēja, kā spēja, dažādu darbu bija daudz. Tēvs drīz palika uz gultas un līdz savai nāvei tā arī necēlās: frontē iegūtais savainojums ieveda viņu kapā, kad Artūram bija 13 gadi.
Taču pirms tas vēl notika, darbīgais, visai noslēgtais zēns atklāja sev jaunu pasauli. Klārku ģimenei kaimiņos dzīvoja Killi, viņu zēni reiz iedeva Artūram palasīt nodriskātu žurnāla “Amazing Stories” eksemplāru. Žurnāls bija veltīts zinātniskai fantastikai, kādu to toreiz saprata. Bet izdeva to inženieris Hugo Gernsbeks – tas pats, kura vārdā reiz nosauks prestižo ZF prēmiju.
Artūrs, parasts zēns no fermas, piecas reizes tiks apbalvots ar to un ar daudzām citām prēmijām. Taču viss tas vēl ir priekšā. Pagaidām Klārkam ir jāizaug un jādodas savā pirmajā, nopietnajā ceļojumā. Ja gribat iekarot pasauli, tad sāciet ar Londonu; tieši turp arī dodas tikko skolu pabeigušais puisis.
1936. gadā Artūrs iestājas Londonas karaliskajā koledžā. Jaunieti neinteresē fermera darbs – viņš ir “saslimis” ar zinātni un fantastiku. Un vainīga te ir Gernsbeka “graujošā” darbība! “Amazing Stories”, kā arī citi tā laika lētie un populārie žurnāli atstāj uz Klārku spēcīgu iespaidu. Daudzi viņa vienaudži-rakstnieki ir izauguši tieši tāpat: daudzi sāka rakstīt ar tieši tādu pašu domu – esmu izlasījis un varu uzrakstīt tik pat labi, un varbūt pat vēl labāk!
Vajag atzīmēt, ka līdzīgos žurnālos, neskaitot īsos stāstus un garstāstus, bieži tika publicēti arī populārzinātniskie raksti par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Tādi materiāli piesaistīja zinātnei daudz spēcīgāk, nekā jebkuri lozungi un uzsaukumi. Zinātne – tas bija kaut kas aizraujošs un īsts. Tas, kas palīdzēja cilvēkam pacelties virs viņa dzīvnieka būtības, tas, kas solīja neparastus sasniegumus un lielus atklājumus. No zinātniski-tehniskā progresa tika gaidīts daudz. Un cilvēki jau sāka drosmīgi skatīties zvaigžņu virzienā, ar drosmīgu domu par to, ka drīz cilvēks patiešām dosies uz turieni, lai atklātu Visuma noslēpumus.
Jaunais Klārks, kas koledžā studēja fiziku un matemātiku, bija nākošo atklājumu perspektīvas apburts. Nav brīnums, ka Londonā Klārks kļūst par biedru nesen nodibinātā organizācijā – Britu starpplanētu biedrībā. Viens no biedrības mērķiem bija kosmisko lidojumu idejas propaganda.
Klārks nepamet arī savu otro aizraušanos. Vēl skolas žurnālam viņš raksta “dažāda veida stāstus” par kosmosa tēmu. Rakstīja viņš arī BSB – galvenokārt populārzinātniskus rakstus. Taču ne mazāk viņu aizrauj arī fantastika.
1937. gada 3. janvārī, Lidsā norisinās pirmais Britānijas zinātniskās fantastikas konvents. Sanākušo skaits nav visai liels: apmēram divi desmiti rakstnieku un fantastikas mīļotāju. Ir uzaicināts pats Herberts Velss, taču ierasties nevar. Taču citu, atbraukt spējušo vidū ir tādi jaunie autori, kā Ēriks Frenks Rasels un Artūrs Klārks. Pasaule ir pilna ar jocīgu sagadīšanos. Arī Rasels jau ir BSB biedrs, arī raksta viņiem rakstus un arī sāk publicēties 1937. gadā. Vispār, tas ir zīmīgs gads britu fantastikai, lai gan toreiz praktiski neviens to neapjauš. Tieši 1937. gadā pēc būtības dzimst angļu fendoms – un tieši šajā gadā tiek publicēts “Hobits”; tā kā vienlaikus tiek restartēta britu ZF un fantāzija.
Tajā pašā 1937. gadā pirmo reizi tiek publicēti Artūra stāsti – pagaidām gan tikai Duglasa Meiera fenzinā “Amateur Science Stories”. Vai vēl jāsaka, ko šāda publikācija nozīmē iesācējam autoram? Paši stāsti bija uzrakstīti pavisam ne slikti. Piemēram, “Ceļojumā pa vadiem” Klārks ir vienlaikus tipisks ZF-stāstu par izgudrojumiem autors un dzēlīgs satīriķis.
Tātad, aiz muguras ir Somersetas nomales, bet priekšā – plašu iespēju horizonti. Vienlaikus ar mācībām, Klārks strādā par auditoru valsts kasē, raksta fantastiku un nodarbojas ar zinātni.
Visi ceļi ir atklāti viņa priekšā.
Līdz tam laikam, kamēr nesākas Otrais pasaules karš.
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.
Vēsture atkārtojās: kā viņa tēvs Klārks dodas karā. Viņš dien Karaliskajos GKS, piedalās pirmā navigācijas radara veidošanā sarežģītiem laika apstākļiem, piedalās pirmās lidmašīnu automātiskās nosēšanās sistēmas izstrādē. 1963. gadā viņš par to sarakstīs pa pusei dokumentālu romānu “Iebrauktais ceļš”.
Par laimi, karš neapietas ar Artūru tik bargi kā ar viņa tēvu. Atgriezies Londonā, viņš turpina nodarboties ar iemīļotajām lietām. 1946.-1947. un 1950.-1953. gados viņš vada to pašu Britu starpplanētu biedrību, bet 1948. gadā pabeidz Karalisko koledžu.
Zinātne un fantastika joprojām ieņem viņa dzīvē galveno lomu. Pirmie pēckara gadi Klārkam iezīmējas ar būtiskiem veikumiem. Vēl nepaspējis kļūt par trīsdesmitgadnieku, viņš beidzot ierauga profesionālā žurnālā nodrukātu savu stāstu “Glābšanas komanda” (1946.). Bet pirms gada tiek publicēts viņa zinātniskais raksts “Ārpuszemes retranslatori. Vai raķešu stacijas var apkalpot pasaules radio?”, kur Klārks izsaka ideju par pavadoņiem ģeostacionārajās orbītās. Šis raksts pēc ceturtdaļgadsimta izmainīs Zemes civilizācijas seju. Klārks par savu izgudrojumu nesaņems ne centa – tajos gados, kad viņš rakstīja “Retranslatorus”, viss tas likās tik nesasniedzami tāls, ka autoram vienkārši neienāca prātā patentēt ideju. Šodien pavadoņi, kas atrodas orbītā, ko dažreiz sauc par Klārka orbītu, padara iespējamu globālo sakaru sistēmu, tajā skaitā: satelīttelevīziju, radio, internetu.
1954. gadā Klārks vēstulē Amerikas Nacionālā Laika biroja Zinātnes nodaļas direktoram Harijam Veksleram izsaka vēl vienu ģeniālu priekšlikumu – kāpēc gan neizmantot orbitālos pavadoņus, lai paredzētu gaidāmo laiku? Arī šo ideju zinātnieki realizē un tā atstāj lielu iespaidu uz Zemes civilizācijas attīstību. [Skat. grāmatas “Padomju kosmiskais blefs” beigu daļu! - t.p.]
Globāla domāšana bija raksturīga Klārkam jau tajos gados. Viņš it kā centās izrauties aiz sava laika robežām un dotā laika iespējām – kopā ar fantastisko romānu, kurus viņš turpināja lasīt, varoņiem. Viņš turpina arī sacerēt. 1948. gadā tiek publicēts vēl viens rakstniekam liktenīgs teksts – stāsts “Sargs”. Tā ir Klārkam diezgan tipiska lieta: visa intriga šeit slēpjas noslēpumā, ko cenšas atminēt cilvēka saprāts. Nav šaušanas, varoņa cīņas ar ļaundariem, nav arī viltīgu citplanētiešu, kas ārēji ir citādi, bet pēc izturēšanās – tie paši cilvēki. Klārks zinātniskajā fantastikā redzēja iespēju it kā veikt ceļojumu laikā un apjaust tās nākošās problēmas, ar kurām sastapsies cilvēce. “Sargā” Mēness ekspedīcija atklāj kādu mehānismu, ko atstājusi nezināma civilizācija. Tā meklēšana un hipotēzes par “bāciņas” izcelsmi faktiski ir arī viss stāsts. Taču arī šodien to ir interesanti lasīt – pirmkārt, pateicoties meistarīgi aprakstītajām Mēness ainavām un kopējai teksta tonalitātei. Pirmatklājēju romantika – un tajā pašā laikā kosmisko plašumu bargais šausmīgums, laika bezdibeņi un cilvēces priekšā stāvošo, atrisināmo uzdevumu mērogs...
Šodien interese par kosmosu daļēji ir zudusi – un tas ir saprotams: tādi saviļņojoši sapņi, kā tikšanās ar citplanētiešiem, nav realizējušies. Interese atgriezīsies, kad mēs saksim apdzīvot citas planētas. Un mums to ļoti vajag. Kad tautas atklāj jaunas robežas – parādās Homērs un Šekspīrs. Kad atklāt vairs nav ko, ir laiks parādīties Marselam Prustam, kura horizonts dzīves beigās bija ieslēgts vienā istabā. Neatklātu kontinentu vairāk nav – cilvēkam nav uz kurieni tiekties... Tuvojas cilvēka bēgšana no Zemes – tā arī kalpos par grūdienu jaunam Renesanses laikmetam, jaunam romantismam. Pārsteiguma jūtas, ko gandrīz esam zaudējuši, atgriezīsies pie mums – un kopā ar tām arī piedzīvojumu gars. (Artūrs Klārks.)
Šos vārdus Klārks uzrakstīs jau būdams vecs. Taču 1940-to gadu beigās interese uz kosmosu vēl tikai sāka iedegties. Priekšā bija pirmais Gagarina lidojums, pirmā izsēšanās uz Mēness – un kosmiskās fantastikas ēra, “zelta laikmets”. “Sargs” izrādās pirmā bezdelīga varenai kustībai. Un tas kļūst par stāstu, no kura izaug pats slavenākais Klārka romāns - “2001. gada kosmiskā odiseja”.