Mūris vietām stiepjas taisns kā bulta, kamēr citos iecirkņus tas var pēkšņi veikt neticamus pagriezienus, kļūstot līdzīgs akordeona plēšām. Tā daudzie sazarojumi ir neatkārtojami kā cilvēku likteņi. Viens būves fragments paceļas piecu metru augstumā, kamēr par cita esamību liecina vien rindā salikti akmeņi.

Vēstures pētnieki būvi dēvē par Lielo Indijas mūri. Balstoties uz savu pētījumu rezultātiem, arheologi uzskata, ka būves kopgarums pārsniedz 80 kilometrus, taču šis fakts vēl nav pierādīts, jo daudzi mūra posmi vēl joprojām atrodas dziļi zem zemes. Kad tos beidzot atraks, būve būs otrā lielākā fortifikācijas būve pasaulē, tūlīt aiz Lielā Ķīnas mūra.

Vietējiem iedzīvotājiem tas ir tikai diwaal (mūris, siena), kas allaž bijusi kaut kur līdzās, pažobelēs, aiz ciema žoga un ārpus viņu vēsturiskajām atmiņām. Neviens īsti nezina, kas un kad to uzcēla. Daudzām paaudzēm, kurām bija lemts piedzimt un nomirt zem spožajām Indijas zvaigznēm, mūris bija tikai robeža starp Bhopalu un Džabalperu, akmens šķērslis, kas stiepās no sīciņās Horakpuras-Deori pilsētiņas līdz Čokigaras pilsētai. Senā siena iet pa Vindhjas upes ieleju, cauri tīkkoku mežiem un kviešu laukiem.

Lai kur arī nestieptos mūris, visur pētnieki saduras ar negaidītiem atradumiem. Uzietas gan pamestu mājokļu un dižu tempļu drupas, statuju fragmenti, dziļas akas, dīķi ar smilšainiem krastiem, kāpnes ar čūsku zīmējumiem. Pētnieki saka, ka vēl ir tikai aisberga redzamā daļa, viegls pieskāriens neaptveramam noslēpumam.

Lielā Indijas mūra noslēpums vilina pie sevis visdažādāko profesiju cilvēkus. Vienā tādā pētnieku grupā ir farmaceits Radživs Čobejs, kurš par mūri uzzināja aizvadītā gadsimta 80-to gadu vidū. Tagad viņš ar smaidu atceras savu pirmo nopietno aizraušanos ar arheoloģiju: daudzu stundu ilgais brauciens motociklā ar blakusvāģi, lai tiktu līdz drupām, sviestmaizes ar ievārījumu sev un draugiem, ar kuriem kopā pētīja mūri.

Pirms četriem gadiem viņa aptiekā pēc zālēm ienāca vientuļnieks, kurš dzīvoja Horakpurā. Sarunā ar pircēju Čobejs pieminēja mūri, un viesis pastāstīja, ka viens būves gals meklējams džungļos, netālu no viņa mitekļa. Izrādījās, ka arī vientuļnieku interesē šī tēma.

Šobrīd 58 gadus vecais Sukdevs Maharadžs, viens no mūra vietas pētniekiem, vada entuziastu nakts ekskursijas uz mūri, kur ceļinieki pie durvīm noauj apavus un, izrādot godbijību, basām kājām ieiet templī.

Arheologs Narajans Vjass visu savu brīvo laiku velta mūra izpētes darbiem. Diemžēl uz šo brīdi nav izdevies uziet nekādus zīmogus vai uzrakstus, lai mūra celtniecību varētu piesaistīt kādam konkrētam vēstures periodam. Tomēr, kā Narajans atzīstas, būve pati šo to pasaka priekšā.

Mūris celts no lieliem, aptuveni vienādiem akmens bluķiem, un tā sastiprināšanai nav izmantota java, bet šķeltie akmeņi cieši piekļaujas cits citam. Tātad celtniecība tika rūpīgi un pareizi projektēta. To paveica īsti sava amata meistari. Kāpnes visā būvē celtas vienā – iekšējā pusē.

Tās sekcijas, kuras saglabājušās vislabāk, ir gludi, zināmā augstumā virs zemes novietoti laukakmeņi, dažādās vietās iekārtotas drenāžas atveres un nišas, kurās varētu paslēpties bruņoti vīri.

Mūris atgādina militāru nocietinājumu, - saka 45 gadus vecais arheologs Rahavendra Khare, kurš pērn pievienojās entuziastu komandai. Taču, ko gan varētu aizsargāt biezā mežā, kur nav ne cilvēku, ne būvju? Vēl par vienu mūra noslēpuma atminēšanas atslēgu varētu kļūt būvju, kuru drupas atrodamas pa tā perimetru, arhitektūra.

Parmaras valdnieki cēluši ēkas ar nelielu smaiļu rindām, kādas vēl joprojām slejas drupu vidū. Plašs taisnstūrveida laukums, kura stūros novietotas svētās relikvijas – tas ir savdabīgs galvenā Omkarešvara tempļa, kas atradās valsts dienvidos, spoguļattēls.

Atradās arī zinātnieki, kuri arheologa hipotēzi pilnībā noliedza. Konkrēti, vēsturnieks Rahmans Ali, kurš te regulāri atbrauc kopš 1975.gada. Pēc vēsturnieka vārdiem, šīs būves nepieder Parmaras laikmetam. Pastāv neizprotama tendence visas senās būves piedēvēt tieši šim laikmetam. Lai kā arī nebūtu, bet Ali joprojām paliek noslēpums, kāpēc kādam vajadzēja celt tik pamatīgu būvi, bet pēc tam to steigšus pamest.

Diemžēl laika gaitā daļu no atrastajiem artefaktiem nozaga. Kahre atceras, ka līdzās mūrim atrada kādas dievietes statuju, kura bija attēlota jāšus uz lauvas. Tāpat zagļi aiznesa Šivas statuju. Viss, kas no tās palika – viena vienīga fotogrāfija, sakarā ar to, pagājušajā gadā daļu no artefaktiem pārvietoja uz drošu apsargātu vietu, lai veiktu tālāku izpēti.

Mūris varētu kļūt par vienu no galvenajiem tūrisma objektiem valstī, tomēr oficiālās personas un iestādes nesteidzas finansēt vērienīgo projektu, vēl jo vairāk tāpēc, ka daļa senās būves atrodas biezā mežā. Tāpēc pētījumi notiek tikai uz entuziastu rēķina, pateicoties kuru pūlēm pasaule uzzināja par šīs noslēpumainās akmens būves pastāvēšanu.