Regulāra kuģošana šeit nav iespējama kaprīzo laikapstākļu un neparedzamo jūras niķu dēļ. Arī piekrastē praktiski nav kur piestāt – klintis, šēras, un desmitiem metru augsti viļņi. Dažreiz Ārējos Hebridos grūti saskaitīt pat 60 saulainas dienas gadā. Pārējās dienas ir mākoņainas, lietainas, snieg sniegs un sastopama bieza migla.

Septiņas Flannana salas uzskata par daļu no Ārējiem Hebridiem, lai gan patiesībā tas ir atsevišķs arhipelāgs. Tie ir aptuveni 80 hektāru mūsdienās neapdzīvotu klinšu. Uz klinšainajām saliņām aug burvīga zaļa zāle, bet citviet arī koki. Vārdu sakot, tur apmesties uz dzīvi sava prieka pēc nevienam prātā pat nenāks – pēdējie iedzīvotāji tur mita 1971.gadā, kad vietējā bāka bija pilnībā automatizēta.

Tā atradās pašā arhipelāga galā – Eilin Morā, 720 x 450 metru lielā zemes pleķītī. Nosaukums tulkojumā no gallu valodas nozīmē “lielā sala”. Vārdu sakot, viduslaikos cilvēki labprāt ieradās Eilin Morā. Lai gan tur atradās aitu ganāmpulki, vietējie iedzīvotāji slēpās no vikingu uzbrukumiem. Taču šī sala izpelnījās sliktu slavu. Uzskatīja, ka tā kalpo par apmetni spokiem,   nevis vienkāršiem, bet elfu. Bet apkārtējos ūdeņus senie skoti sauca par “garu jūru”. Pat ļaunie normaņi, kuri valdīja pār šīm zemēm līdz XIX gadsimta pusei, neriskēja uz nakti apmesties Eilin Morā.

XIX gadsimta beigās transatlantijas reisu apjoms izauga tik ļoti, ka britiem nācās atcerēties par Flannana salām. Pārāk daudz kuģu novirzījās no kursa šajos ūdeņos un tos sadragāja klintis. 1899.gadā Eilin Morā uzcēla bāku ar 140 tūkstošiem sveču lielu jaudu. Uzskatīja, ka sveču gaisma būs redzama vairāk nekā 30 jūdzes, kas pēc specialistu aprēķiniem nodrošinātu kuģošanas drošību.

Dīvainā pazušana

Aptuveni pirms gada viss bija kārtībā. Tomēr 1900.gada 15.decembrī kravas kuģa “Arktur” kapteinis Holmens telegrafēja uz krastu, ka Eilin Moras bāka nedarbojas. Holmena informāciju apstiprināja arī pārējo kuģu kapteiņi, kuriem šajā naktī nācās braukt garām Flannana salām.

Tuvojās uzraugu brigādes maiņas laiks, un krasta bāku dienesta maiņas darbinieks Džozefs Mūrs grasījās ieņemt posteni. Bet, kamēr aprīkoja kuģi, sākās liela vētra. Tādēļ atiešanu atlika uz veselām 10 dienām.

26.decembrī šķiperis “Hesperus” ar Mūru uz borta pietauvojās Eilin Moras piestātnē. Vērotājs mēģināja minēt: kas notika ar bāku? Viņš labu pārzināja visas trīs dežurējošās brigādes. Tomass Maršals, Donalds Makarturs un Džeimss Dukats bija pieredzējuši darbinieki. Dežūra uz Eilin Moras tiem nebija ne pirmā un ne visgrūtākā. Ja jau viņi nespēja pildīt savus pienākumus un iedegt bāku, tātad noticis kaut kas nopietns.

Uz salas bija divas piestātnes – rietumu un austrumu. Tomēr kuģi piestāja pie rietumu. Tāpat rīkojās arī Mūrs. Ieraudzītais viņam nepatika uzreiz. Neviens neizgāja sagaidīt ieradušos. Piestātnē nebija sagatavotas dzelzs kastes proviantam un pārējiem krājumiem. Dabīgi, ka bāka nedarbojās. Pēc saucieniem un šāvieniem neviens neparādījās.

Augšā Mūrs devās viens pats – “Hesperus” matroži nervozi mīņājās un nevēlējās pamest piestātni. Uzkāpjot bākā, Mūrs ieraudzīja, ka durvis un logi ir cieši aizvērti, bet karoga vieta pie ieejas bija tukša – karogu it kā vējš būtu norāvis. Sirdij notrīcot, vērotājs pārkāpa slieksni. Iekšā gandrīz viss bija pilnīgā kārtībā, izņemot apgāzto virtuves galdu.

Taču arī tas bija apgāzts akurāti, it kā kāds to būtu vēlējies salabot. Savā vietā karājās lietusmēteļi, trauki pēc pusdienām bija nomazgāti un sakārtoti. Vietā gulēja arī dežūras žurnāls. Pēdējais ieraksts tika veikts 15.decembrī pulksten 19:00, kuru izdarījusi Maršala roka: “Vētra beidzās, Dievs atkal ir ar mums”. Pēc izskata vērotāji istabu bija atstājuši ne vēlāk kā pirms nedēļas. Saprotot, ka šeit noticis kaut kas mīklains, nekā šķita sākumā, Mūrs atgriezās uz kuģa. Tur viņam palīgā iedeva trīs matrožus un atstāj tos Eilin Morā, lai izmeklētu šo gadījumu.

Mīklainā vētra

Nākamās trīs dienas Mūrs ar saviem palīgiem pārmeklēja visu bāku un visu salu. Nekādas pēdas neatrada. Toties dažus savus atklājumus viņi nekādi nespēja izskaidrot.

Viņi konstatēja, ka lampas bākā bija piepildītas ar eļļu, degļi apgriezti – tātad tās jau grasījās iedegt, taču nez kāpēc vērotāji savu nodarbi pārtrauca. Dzelzs kastes krājumiem bija sagatavotas nez kādēļ austrumu piestātnē, lai gan parasti to neizmantoja. Pati piestātne atradās šausmīgā stāvoklī.

Metāla rokturi bija izgriezti no betona pamatnes un savērpti. Krājumu kaste izskatījās tā, it kā tā būtu sadauzīta ar kalēja āmuru, un gulēja uz sāniem, bet mantas no tās bija izmētātas uz visām pusēm. Starp citu, kaste atradās 33 metru augstumā virs jūras līmeņa. Taču postījumu pēdas atklājās vēl augstāk. Paugura virsotnē – bet tie jau bija 60 metri – no savas vietas bija izkustināts milzīgs granīta klints gabals.

Atlika nosecināt, ka visus trīs vērotājus jūra ar milzīgajiem viļņiem ieskalojusi ūdenī. Taču Mūrs šādu versiju noraidīja. Pirmkārt, vienlaikus visiem vērotājiem atrasties piestātnē turklāt vēl vētras laikā ir kategoriski aizliegts. Otrkārt, pat tad, ja viņi bija spiesti pārkāpt instrukciju, tad obligāti mugurā uzvilktu lietusmēteļus. Bet mēteļi bija palikuši istabā. Un visbeidzot Mūrs bija pārliecināts, ka ne 14., ne 15.decembrī Flannana salu rajonā nekādas vētras nebija. Jūra šajās dienās bija klusa un mierīga.

Arī mājā pietika mīklu. Piemēram, nebija saklātas gultas. Tātad vērotāji pavakariņoja, novāca traukus, paspēja aiziet gulēt, bet nez kādēļ neiededza bāku. Bet pēc tam pēkšņi visi kopā metās uz austrumu piestātni, kur viņus noskaloja viļņi. Bet Maršals taču paspēja pierakstīt, ka vētra beidzās.

Mūrs atgriezās pie dienasgrāmatas, par kuru meklējumu laikā bija piemirsis. Tur atklājās visai dīvaini ieraksti. Piemēram, 12.decembrī Maršala atzīmēja: “Dukats ir nikns”, 13.datumā ierakstīja: “Dukats ir mierīgs. Makarturs raud”, bet 14.: “Dukats. Makarturs un es lūdzām Dievu”. 15.datumā no rīta parādījās vēl viens ieraksts: “Dievs ir visaugstāk par visu”. Sanāk, ka vērotāji vairākas dienas tā sakot, nejutušies labi.

Starp citu, izņemot dienasgrāmatu, viņiem vajadzēja reģistrēt laika apstākļus. Šādu informāciju ar krītu uzrakstīja uz grifeles pie ieejas. Pēdējais ieraksts tika izdarīts 12.decembrī, bet nākošās trīs rindiņas kāds bija nodzēsis.

29.decembrī Eilin Morā ieradās Skotijas Bāku administrācijas vadītājs Roberts Mjurheds. Viņam vajadzēja paziņot izmeklēšanas rezultātus. Vēlāk Mūrs atcerējās, ka Mjurhedu uztrauca tas, kur vajadzēja saskatīt instrukcijas pārkāpumu, lai izvairītos no pensiju piešķiršanas viņu ģimenēm.

Rezultātā oficiālā versija par notiekošo skan sekojoši: Maršals, Makarturs un Dukats postenī atradās līdz 15.decembra pusdienlaikam. Ieraugot, ka tuvojas vētra, viņi bāku pameta bez uzraudzības, lai labāk nostiprinātu krājumu kastes. Viņi pārkāpa instrukciju, kā rezultātā paši tika ieskaloti ūdenī ar pēkšņo vilni.

Versijas un minējumi

Oficiālā izmeklēšana reti kuru apmierināja. Mūrs gandrīz mēnesi uz bākas pavadīja vienatnē, jo Eilin Mora bija iemantojusi sliktu slavu. Iespējams, ka galveno uzraugu ietekmēja vientulība, vai arī patiešām viņš sastapies ar kaut ko pārdabisku.

Vismaz Mūrs apgalvoja, ka ne vienu vien reizi dzirdējis it kā savu pazudušo biedru palīgā saucienus. Parasti tas notika vakarpusē, pirms vētras. Reiz, kad sākās sevišķi spēcīga vētra, Mūram atkal izlikās, ka viņu kāds sauc. Viņš izskrēja laukā un sāka saukt visus pēc kārtas. Un viņam šķita, ka viņam vienu reizi atbildēja. Viņam šķita, ka viņu visu laiku kāds novēro. Bet, kad pēc Mūra ieradās kuģis, lai aizvestu uz “lielo zemi”, un viņš pēdējo reizi izkliedza savu draugu vārdus, no bākas torņa augšup uztraucās trīs milzīgi, nezināmas sugas melni putni un aizlidoja uz okeāna pusi.

Daudz prozaiskāku notikumu versiju izteica Volters Aldeberts, kurš bākā strādāja laikā no 1953. līdz 1957.gadam. Reiz viņš pamanījis milzīgu vilni, kas pilnīgi skaidrā laikā salīdzinoši šaurā frontē virzījās taisni uz Eilin Moru. Par laimi, viņš atradās iekšā tornī, lai gan pēc trieciena ūdens nonāca līdz pat slieksnim. Principā šādas parādības okeānā ir pilnīgi iespējamas.

Lūk, Aldeberts arī uzskatīja, ka divi vērotāji strādāja piestātnē, kad trešais, kurš gaismekļos pildīja eļļu, ieraudzīja vilni. Viņš metās lejā, lai brīdinātu biedrus, taču neizvērtēja stihijas mērogu. Tā visi trīs tika ieskaloti jūrā. Tiesa, šāda versija neizskaidro ierakstus dienasgrāmatā, un noteikti cilvēks, kurš metās palīgā, nekad cieši neaizslēgtu durvis. Taču jāatzīst, ka pārējās versijas ir vēl vājākas. Taču ne jau Eilin Moras bākas uzraugus aiznesa elfi?