“Brīnumacs” esot varējusi vajadzības gadījumā pazust un parādīties atkal. Tāds lidaparāts varēja atrast plašu pielietojumu militārā sfērā, ieskaitot izlūkošanu no gaisa, zemūdeņu aizsardzību no gaisa un dabiski, arī spiegošanu visdažādākajos veidos. Galvenais lidaparāta korpuss palika neredzams, tajā pašā laikā teleskopiski nolaižamā roka varēja nolaist kameru un mikrofonu maksimāli zemu, lai vāktu nepieciešamo informāciju.
Baumo, ka 1945. gada sākumā Rolfs Engels esot veicis laboratorijas izmēģinājumus šāda lidaparāta dzinejam, pēc tam pārslēdzies uz televīzijas tehnikas miniaturizāciju. Tajā pašā laikā vācu pretkuģu raķete Xc-2p3D jau tika aprīkota ar telenovērošanas sistēmu un tika izstrādāti kompozīto lidaparātu prototipi. Bezpilota mērķis “Argus AC-292” tika pārveidots par aparātu ar distances vadību un aprīkots ar telekamerām. Šos aparātus sabiedrotajiem tā arī neizdevās atrast un neviens arī netika notriekts. Galveno problēmu projekta “Brīnumacs” realizācijā radīja starpplanētu lidojumi un neredzamība.
Neeksistē neviens pierādījums, ka ir ticis radīts šāda lidojoša aparāta darboties spējīgs prototips. Apliecinājums, ka tas spēj veikt starpplanētu lidojumus, spēcīgi atgādina “Vril” ziņojumus par to, ka viņi jau ir apguvuši šādus lidojumus ar saviem lidojošiem šķīvīšiem un mehānismiem no “citas pasaules”.
Sakarā ar sabiedroto aktīvajiem uzbrukumiem, “Vril” plāno tehnoloģijas pārvešanu uz bāzēm aiz Eiropas robežām, pirmkārt, uz slepeno “Bāzi-211” Antarktīdā. Bez tam evakuācijas plāns paredzēja mēdiumu pārvešanu uz Andromēdu ar starpplanētu aparātu palīdzību. Mēdiumi sāka evakuāciju 1945. gada martā un ar šo brīdi viņu pēdas pazūd.
Leģendu avoti.
Uzreiz uzsvērsim: nekādu dokumentālu apstiprinājumu visam zemāk sacītajam neeksistē. Tās ir tikai baumas, sen mirušu cilvēku stāsti, fotogrāfijas, par kuru īstumu nav lielas pārliecības. Pārbaudīt neko nav iespējams, tāpēc ka visi dokumenti, kas ir mūsu rīcībā, ir tikai miglainas fotogrāfijas un kserokopijas, it kā slepeni iztaisītas kaut kādu specdienestu arhīvos. Tas viss ir tik neticami, ka vairāk līdzinās mītam, nekā reāliem notikumiem. Vēstures zinātnieki pat neiedrošinās skart šo tēmu, jo viņu vēlēšanās, piemēram, pievērst uzmanību Marijai Oršičai, nozīmētu pārvilkt krustu nopietnai zinātniskai karjerai. Tikai pazīstamais vācu okultisma pētnieks Nikolass Gudriks-Klārks iedrošinājās 2003. gadā lauzt tabu un veltīja šim stāstam veselu nodaļu savā grāmatā, ko krievu tulkojumā sauc “Nacisma okultās saknes. Āriešu kultūras noslēpumi un to ietekme uz nacistisko ideoloģiju”. Taču stāsta viņš par to maksimāli korekti, nosaucot stāstu par mūsdienu neonacisma mītu.
Kā Gudriks-Klārks domā, Marija Oršiča ir dzimusi Vīnē. Viņa bija pazīstams mēdiums un kļuva par “Vril” biedrības līderi.
Viņš arī liecina, ka Marija bija aktīva Vācijas nacionālsocialistiskās kustības biedre Austrijā, kas tajā laikā aktīvi centās valsti atkal apvienot ar Vāciju. 1919. gadā viņa it kā atbrauc uz Minheni pie sava mīļākā, vēlāk līgavaiņa. Vai ir notikušas arī viņu kāzas, nav zināms, tāpēc ka jebkādas viņu eksistences pēdas pārtrūkst 1945. gadā. Ap to laiku viņai pēc vieniem avotiem bija apmēram piecdesmit gadu, pēc citiem nedaudz mazāk par trīsdesmit...
Minhenē Marija stājas kontaktos ar biedrību “Tule” un drīz kopā ar citu meiteni vārdā Trauta, kā arī ar dažiem saviem draugiem rada tajā savu iekšējo apli - “Visvācijas metafizikas biedrību”. Pēc Gudrika-Klārka domām tieši tā oficiāli sauca biedrību “Vril”. Tas nozīmē, ka autors uzskata, ka tieši Marija Oršiča ir bijusi biedrības “Vril” dibināšanas iniciatore.
Taču pēc citiem, ne mazāk neticamiem avotiem, viņa savu grupu radīja jau esošas organizācijas iekšpusē. Neskatoties uz visām atšķirībām, visi autori ir vienādās domās, ka tieši viņas grupās mēdiumi piegādāja biedrībai “Vril” pašu “vērtīgāko” informāciju. Tās bija skaistas, jaunas meitenes ar gariem, izlaistiem matiem, kurus publikā viņas savāca zirgastēs – un tas neskatoties uz to, ka tajā laikā modē bija īsas sieviešu frizūras. Uzskatīja, ka viņu garie mati dažreiz sniedzās pat līdz zemei un darbojās kā sakaru antenas, lai stātos sakaros ar citplanētiešiem. Viņas izskatījās izaicinošas, šodien sacītu provocējošas un seksuālas. Tieši ar to izcēlās sievietes no Marijas Oršičas grupas. Pazīšanas zīme viņām bija medaljoni ar Marijas Oršičas un iepriekš minētās Sigrunas attēliem. Uzskata, ka šis biedrības “Vril” iekšējais aplis eksistēja līdz 1945. gada maijam.
No teorijas līdz praksei.
Tālāk leģenda vēsta par to, ka 1919. gada decembrī neliela biedrības “Tule” un DhvSS (“Melnā akmens bruņinieki”) pārstāvju grupa noīrē Berhtesgādenes mežiem klātajā apkaimē nelielu mājiņu, kur notiek “vēsturiskā” Marijas Oršičas un Sigrunas tikšanās. Marija paziņo, ka ir saņēmusi šifrētu domu sūtījumu, tā jēga viņai pagaidām neesot zināma. Viņa pierakstīja šo ziņojumu divās lapu kaudzītēs. Izrādījās, ka viena telepātiskā sūtījuma daļa bija pierakstīta izmantojot slepeno vācu templiešu šifru, bet otra – noslēpumainā valodā, acīmredzot, no austrumiem, ko Marija noteica kā “visbabiloniešu”. Lai to atšifrētu, viņai palīdzēja asiriologi Hugo Vinklers un Frīdrihs Deličs.
Uzskata, ka ziņojums seno šumēru civilizācijas valodā, kas ticis sūtīts no Aldebarāna, kas atrodas no Zemes 68 gaismas gadu rezultātā, saturēja rasējumus un citus tehniskos datus, lai konstruētu un radītu lidaparātus. Marija ar Sigrunas, augstāk minēto asiriologu un citu “Tules” biedrības biedru palīdzību spēja atšifrēt tekstus un dīvaino, apaļo lidaparātu rasējumus. Finansu grūtību dēļ nācās gaidīt gandrīz trīs gadus un tikai tad varēja sākt būvi. Tikai 1922. gadā no dažādām vietām sāka pienākt atsevišķu mehānismu daļas un detaļas. Visus sūtījumus pilnībā apmaksāja biedrības “Tule” un “Vril”.
Kontakti ar vadoņiem.
1924. gada novembra beigās Mariju Oršiču savā Minhenes dzīvoklī pieņēma Rūdolfs Hess. Tikšanās laikā tur bija arī biedrības “Tule” dibinātājs Rūdolfs fon Zebotendorfs. Zebotendorfs gribēja nodibināt spiritisku kontaktu ar vienu no pirmajiem biedrības “Tule” un VNSSP biedriem biedriem Dītrihu Ekhartu, kas bija miris 1923. gada decembrī. Lai nodibinātu sakarus ar Ekharta garu, Zebotendorfs un citi biedrības “Tule” biedri savienoja savas delnas pa apli uz galda, kas bija klāts ar melnu drapēriju.
Hess, ieskatījies pārgrieztajās Marijas Oršičas acīs, kļuva ļoti nervozs. Marija transā atvēra muti un sāka runāt Ekharta balsī. Nacista gars apliecināja, ka kāds viņu ir pilnvarojis, lai nodotu partijas biedriem nopietnu ziņojumu. Šis kāds esot nosaucis sevi par “Šumi, tālas planētas, kas riņķo ap Vērša zvaigznāja zvaigzni Aldebarānu, iedzīvotāju”. Zebotendorfs apmierināti pasmaidīja, bet Hess un Šulte-Štrathauss (mākslas un kultūras nodaļas vadītājs fīrera vietnieka Martina Bormana štābā) ar izbrīnu paskatījās viens uz otru. “Šumi” pastāstīja, ka viņi bija humanoīdu rase, kas pirms 500 miljoniem gadu ir kolonizējuši Zemi. Senās Larsas, Šurupakas un Nipūras pilsētas Divupē, kas tagad ir pārvērtušās drupās, ir viņu celtas. Tie no viņiem, kas izdzīvoja Lielajos plūdos, kļuva par āriešu rases ciltstēviem. Zebotendorfs uz šo apgalvojumu reaģēja skeptiski un pieprasīja pierādījumus. Vēl joprojām atrodoties transā, Marija ar zīmuli uzšņāpa dažas dīvainas zīmes. Tās atgādināja Senās Šumēras civilizācijas rakstību, kas bija priekštece Senās Babilonijas kultūrai.
1943. gada decembrī Marija kopā ar Sigrunu piedalījās sapulcē, ko organizēja biedrība “Vril” piejūras kurortpilsētā Kolbergā (tagad poļu Kolobžega). Galvenais tikšanās mērķis bija projekta “Aldebarāns” detalizēta izstrāde. Pa šo laiku biedrības “Vril” mēdiji jau bija saņēmuši visu informāciju, kas bija vajadzīga, lai radītu lidaparātu, kā arī datus par Aldebarāna sistēmas apdzīvotajām planētām. Bija jāsāk gatavoties zvaigžņu reisam!
Neticamais un neacīmredzamais.
Šo projektu no jauna apsprieda 1944. gada 22. janvārī Hitlera, Himlera un iepriekš minētā Minhenes universitātes profesora Šūmana klātienē. Tika pieņemts lēmums nosūtīt aparātu “Vril-7 Jäger h caur ārpuslaika kanālu ar virsgaismas ātrumu tieši uz Aldebārānu. Kāds Norberts Jurgens Rathofers par saviem līdzekļiem 1992. gadā izdotajā grāmatā liecina, ka lidojums ārpuslaika dimensijā notika 1944. gada beigās. Tas tik tikko nebeidzās traģiski: pēc atgriešanās gVril-7 Jäger h izskatījies tā, it kā gbūtu pavadījis lidojumā simtiem gaduh. Tā iekšējais apšuvums esot spēcīgi novecojis un dažās vietās pat sagrauts.
Lidaparāta dzinēja galvenais elements bija sarkans pulveris, kas izkausēts atgādinājis sarkanas krāsas dzīvsudrabu – lūk, kad parādījās šī mītiskā viela, ap kuru grozījās tik daudz šausmīgu baumu “mežonīgajos deviņdesmitajos”! Ja šo “sarkano dzīvsudrabu” sagrieza ar ātrumu 7200 apgriezieni minūtē, tad diska dzinējs sāka ekranizēt gravitācijas lauku.
Visai zīmīgi, ka šo lidaparātu varēja pilotēt tikai sieviete, turklāt viņai bija jāatrodas nepārtraukta orgasma stāvoklī! Runā, ka labākā pilote bija Sigruna... Cienījamo lasītāj, vai tu esi gatavs noticēt šiem murgiem?!
Marija Oršiča, kā jau tika runāts agrāk, pazuda ar savu līgavaini un visu mēdiumu dāmu grupu 1945. gadā. 1945. gada 11. martā visi biedrības “Tule” biedri saņēma vēstuli ar viņas parakstu, kas beidzās ar vārdiem: “niemand bleibt hier” (“te neviens nav palicis”). Tā bija pēdējā (un visdrīzāk – falsificētā!) liecība par viņas grupas darbību. Vairāk neviens un neko par viņām nav dzirdējis.
Lūk, kādus fragmentus no it kā viņas vēstules izdevās saburtot:
“Metafizikas biedrība Vril-Tule... Vril kolēģiem, 1945. gada 11. martā... Dārgās Vril draudzenes!.. lidojums pie Odina martā-aprīlī... Visas jaunās “Vril” censones, ieskaitot vecākās, kurām jābūt gatavām lidojumam... Tātad, sekojošais. Pirmkārt... visiem, kas ieradušies, jāpaliek šeit, ar Mariju, un, otrkārt... vajag zināmu laiku, lai visas meitenes, jaunākas par 24 gadiem, varētu labprātīgi kļūt par karavīriem... palikt ar Mariju, lai... Marija... ar šo pašu grupu... un vēl kas, attiecībā uz lidojumu uz Aldebarānu... Neviens te nav palicis... jāsaņem garīgos spēkus... Gudruna...”
“Pētnieki” izsaka pieņēmumu, ka visi biedrības “Vril” biedri ar lidojošiem šķīvīšiem aizlidojuši uz Antarktīdu vai uz Aldebārānu...
Oriģinālraksts zemāk minētā saitē. Izskatās, ka Sokolvs ir pārspiedis to gandrīz viens pret vienu. Nebūtu jau nekas slikts, ja vien būtu pieminējis oriģinālu...
http://ensemble.va.com.au/tableau/suzy/TT_ResearchProjects/Hexen2039/VrilThule/vril2.html