Kas ir "vrils"?
Šis nosaukums ir paņemts no Bulvera-Litona zinātniski fantastiskā romāna “Nākošā rase”, kas dienasgaismu ieraudzīja 1870. gadā ar autora pseidonīmu Lorenss Olifants (vēlāk tas atkārtoti tika izdots ar nosaukumu “Vrils: nākošās rases spēks”). Grāmatā “vrils” tiek attēlots kā kāds noslēpumainas enerģijas veids, ko pārvalda vienīgi varena cilvēkveidīgu būtņu rase, kas dzīvo Zemes dzīlēs. Grāmata bija ļoti populāra XIX gadsimta beigās (krievu tulkojums tiek izdots 1891. gadā ar nosaukumu “Nākošā rase”). Lūk, kā romānu raksturo pats tulkotājs: “Nākošā rase” ir sarakstīta ļoti talantīgi, ar izsmalcinātu valodu, ar smalku ironiju par mūsu sabiedriskās iekārtas trūkumiem un aizskar tos karstos un mūždien jaunos jautājumus, kas veido visu dažādo mācību oderi, kā sasniegt vispārēju laimi uz Zemes. Runājot paša Bulvera vārdiem, kas ņemti no šīs grāmatas - “lasot vecu grāmatu, lasītājs tajā vienmēr atradīs ko jaunu, bet lasot jaunu grāmatu – atradīs ko vecu”. No savas puses gribu piezīmēt, ka šis romāns ļoti spēcīgi ietekmēja – vismaz stilistiski – Herbertu Velsu, kad viņš pēc ceturtdaļgadsimta rakstīja “Laika mašīnu”.
Par grāmatas popularitāti liecina fakts, ka vārds “vrils” tiek lietots visdažādāko “dzīvības eliksīru” nosaukumos. Termins pat ir saglabājies līdz mūsu laikiem populārā angļu karstā, enerģētiskā dzēriena nosaukumā “Bovril”, kas radās apvienojot “vrilu” ar “biovinu” - vārdu, kas plašākā nozīmē “dabiskie pārtikas produkti”. [Te man jāpiezīmē, ka autors nedaudz kļūdās. “Bo” ir cēlies no latīņu “bos”, kas nozīmē “vērsis”, bet “vril” patiešām no minētā romāna – t.p.]
Pilnīgi iespējams, ka tieši šis romāns ir pamudinājis ģeniālo serbu zinātnieku Nikolu Teslu uz domām, par iespēju radīt distances vadības sistēmu. Pats Tesla noliedza šī darba ietekmi uz savu hipotēzi, taču viņa biogrāfs Marks Dž. Saifers liecina, ka Tesla nevarēja neiepazīties ar šo tajā laikā ļoti populāro grāmatu.
“Vrils” ir pieminēts St'vena Levi grāmatā “Datoru revolūcijas varoņi – hakeri” (1983.), kurā rakstīts par “datoru kultūras” attīstību. Tajā minēts žurnāla “Populārā elektronika” redaktora Lesa Solomona stāsts par viņa tikšanos ar iezemiešiem viņa arheoloģiskās ekspedīcijas laikā Kolumbijā: “Pie šiem indiāņiem Less Solomons mācījās galvenos “vrila” principus – tā ir enerģija, kas ļauj pārvietot smagus priekšmetus bez spēka pielietošanas. Solomons ir pārliecināts, ka tieši “vrila” enerģija palīdzēja senajiem ēģiptiešiem būvēt piramīdas...” Par to tiek stāstīts arī izdevniecības “Pinguin” grāmatā “Hakeri...” (2001., 2. daļa). Elektroniskajā izdevumā krievu valodā par šo Solomona ceļojumu tiek stāstīts nedaudz savādāk: “Viņš arī stāstīja par dīvainajiem ceļojumiem, kas noveda viņu līdz dienvidamerikāņu indiāņu brudžosu jeb burvju-ārstnieku pēdām, pie kuriem viņš nobaudīja rituālos ēdienus un apguva kopā ar viņiem slepenās zināšanas un esības jēgu”.
No kurienes ir radušies šķīvīši?
Daudzi lasītāji patiešām noticēja, ka romāns “Nākošā rase” apraksta reālus notikumus! Tāpēc viņi bez mazākām šaubām saista grāmatas saturu ar nacistu lidojošajiem diskiem (“Flugsheiben”), ar ziņām par tiem ir pilns internets, televīzija un populārā prese, par viņu lidaparātiem “KSK” (“Kraftstrahlkanone” - diskiem ar enerģētisko “vrila” iekārtu, kas bija aprīkoti ar enerģētiskajiem lielgabaliem), ar jezuītu “garīgajiem vingrinājumiem”, kā arī - protams, kā nu bez tā – ar Atlantīdu.
Vairāki autori (viņu vārdus mēs minēsim vēlāk) ir pārliecināti, ka slepenās biedrības “Vril” un “Iluminātu loža” bija slepenas, okultās biedrības, kas radās Berlīnē vēl pirms nacistu nākšanas pie varas. Berlīnes biedrība “Vril” faktiski bija slepenās biedrības “Tule” “iekšējais aplis”. Ir aizdomas, ka šī biedrība uzturēja ciešus kontaktus ar angļu biedrību, kas pazīstama ar nosaukumu Hermētiskais ordenis “Zelta ausma”. Taču vēl līdz šim nav publicēts neviens dokuments, kas apstiprinātu, ka slepenā biedrība “Vril” vispār ir eksistējusi.
Vienīgā daudz maz ticamā informācija par šo biedrību nāk no Villija Leja – vācu rakstnieka un raķešu tehnikas pētnieka, viena no Vācijas Kosmiskās biedrības dibinātājiem, kas 1935. gadā aizbēga uz ASV. 1947. gadā viņš amerikāņu presē nopublicēja rakstu ar nosaukumu “Nacistu zemes pseidozinātne”. Īsumā pieskāries ariosofijai, Lejs rakstīja: “Viena no biedrībām tika radīta burtiski pēc romāna motīviem. To, cik es atceros, sauca par “Patiesības biedrību” un tās centrs atradās Berlīnē. Visu savu brīvo laiku tā veltīja vrila meklēšanai”.
Luī Povela un Žaka Beržē grāmatā “Izrāviens trešajā gadu tūkstotī: no fantastiskā saprāta nākotnes”, kas pazīstama pie mums ar nosaukumu “Magu rīts”, kas publicēta Šveicē, arī tiek minēta biedrība “Vril”. Neskatoties uz to, ka ziņas par šo biedrību aizņem apmēram desmito daļu no visas grāmatas, kurā aprakstīti visādi ezotēriski stāstiņi, autori tā arī nekur nemin, vai stāsti par par “Vril” ir izdoma, vai arī minētie dati balstās uz pārliecinošiem faktiem.
Daudz jaunu izdevumu par šo tēmu lielā skaitā parādās pagājušā gadsimta 90. gados.
Biedrībai “Vril”, par kuru raksta tamlīdzīga literatūra, piemīt daudzas īpašības, kas raksturīgas “sazvērestības teorijai”: piemēram, stāsti par noslēpumainiem saimniekiem, Hitlera un citu augsti stāvošu nacistu bēgšanu no Berlīnes uz dienvidpolu, par lidojošiem šķīvīšiem, noslēpumainiem nacistu izgudrojumiem un jauniem enerģijas veidiem, par kosmiskajiem atnācējiem no Aldebarāna... Tie ir bagāti ar daudziem, pat pārāk daudziem sīkumiem. Runā, ka biedrības biedri bija Ādolfs Hutlers, Alfrēds Rozenbergs, Henrihs Himlers, Hermanis Gērings un Hitlera personīgais ārsts Teodors Morels. Sākumā viņi esot bijuši “Tules” biedrības biedri, kas it kā 1919. gadā apvienojās biedrību “Vril”. Vācijas Nacionālsocialistiskā strādnieku partija (NSDAP) radās tajā pašā gadā, turklāt, ne bez slepenās biedrības “Tule” palīdzības. Pat doktors Fridrihs Kons, viens no nacistu karoga autoriem, bija biedrības “Tule” biedrs.
Biedrība “Vril” tika dibināta 1921. gadā, kā “Visvācijas metafizikas biedrība”, ar mērķi pētīt āriešu rases saknes. Tā radās kā sieviešu-mēdiju grupa. To vadīja biedrības “Tule” mēdijs, kāda Marija Oršiča, horvāte no Zagrebas (dažādos avotos, par kuriem mēs stāstīsim vēlāk, teikts, ka viņa ir dzimusi vai nu 1919. gadā, vai arī 1921. gadā horvātu emigrantu ģimenē, vai – 1919. gadā ir kļuvusi pilngadīga).
Marija Oršiča centās iestāstīt, ka viņa esot stājusies sakaros ar āriešu cilti, kas dzīvo uz planētas Alfa Taurus zvaigznes Aldebarāna sistēmā. It kā šie “aldebarānieši” senos laikos ir apmeklējuši Zemi un uz ilgiem laikiem apmetušies Senajā Šumērā. Tieši no viņiem ir radies nosaukums “Vril”, kas radies no seno šumēru vārda “Vri-Il”, kas tulkojumā nozīmē “dievišķais”. Otrā dāma-mēdijs bija pazīstama tikai ar vārdu Sigruna, kas noteikti bija patapināts no nordiskās mitoloģijas; tur Sigruna bija valkīra, viena no deviņām Votana meitām.
Stāsta, ka biedrība rīkoja meditācijas ar mērķi izsaukt “vril” enerģiju, kam vajadzēja nodrošināt lidojumu kosmosā (“Raumflug”) uz Aldebarānu. Lai sasniegtu šo mērķi, “Vril” apvienojās ar “Tule” un ar slepenu okulto biedrību “Melnā akmens bruņiniekiem”, kas ļautu finansēt viņu ambiciozo programmu, kas paredzēja starpplanētu lidojumiem paredzēta lidaparāta radīšanu. Projekta bāze bija jaunāko sasniegumu izmantošana fizikā, informāciju par tiem biedrības locekļiem it kā nodeva Aldebarāna iedzīvotāji.
Slepeno biedrību vārdi (un darbi?).
1922. gadā “Tule” un “Vril” konstruē pirmo vācu lidojošo disku JFM (“Jenseitsflugmaschine”) jeb gViņas pasaules lidojošo aparātuh, ko divos gadus izmēģina aerodinamiskajā caurulē. Darbu pie projekta, ko vada profesors Šūmanis no Minhenes tehniskās universitātes, pārtrauc 1924. gadā. Pašu aparātu demontē un pārved uz Meseršmita rūpnīcu Augsburgā, kur to novieto noliktavā, nolemjot vēlāk pētījumus turpināt. Uz šo pētījumu bāzes profesors Šūmanis it kā vēlāk rada levitācijas aparātu, ko nosauc par gSchumann-Munichh jeb SM-Levitatoru.
Tiek runāts, ka pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā “Vril” un “Tule” saņem no valsts līdzekļus, lai realizētu kosmiskā kuģa radīšanas programmu, kas varētu veikt starpplanētu lidojumus, kā arī lai projektētu un radītu lidojošus aparātus, kurus varētu izmantot militāriem mērķiem.
Jauno “apaļo lidmašīnu” sēriju vai saīsināti RFZ (“Rundflugzeug”) aparātu ražošana sākas 1937. gadā, pēc tam, kad biedrība “Vril” iegādājas zemes gabalu netālu no aviācijas rūpnīcas “Arado-Brandenburg”. Diskus RFZ Nr. 1, 2, 3, 4 un 6 izmēģina biedrības “Vril” virsvadībā, kamēr biedrība “Tule” izmanto īpašās SS tehniskās vienības palīdzību, tā vairāk ir zināma ar nosaukumu vienība E-IV, kas ir atbildīga par jaunu alternatīvās enerģijas veidu atklāšanu. “Tule” strādā, lai radītu īpašu lidaparātu slepenā rajonā Vācijas ziemeļrietumos, kas sākot no 1935. gada ir pazīstams tikai ar savu nosaukumu – Hauneburga. Izstrādes rezultātā tiek radīts aparāts, kas iegūst nosaukumu “Hauneburgas ierīce” vai “H-Gerät”, taču 1939. gadā pēc dzinēja pabeigšanas nosaukumu maina uz “Haunebu-I”. Pēc kāda laika “Tule” pārbāzējas no sava eksperimentālā centra uz “Arado-Brandenburg”.
“Thule Triebwerk” faktiski bija revolucionārs EMG (elektromagnētisks gravitācijas) dzinējs, kas pazīstams arī ar nosaukumu “Tachyonator 7”. Tajā tika izmantota modernizēts Hansa Koleta magnētiskās straumes aparāts (Hans Coler Magnetstromapparat) – brīvās enerģijas gravitācijas baterija, kas bija pārvērsta par konvertoru (griezošs rezervuārs, kas pilns ar sakarsētu dzīvsudrabu) un sapārota ar Van de Grāfa viļņu ģeneratoru un Markoni dinamomašīnu. Darbojoties “Triebwerk” ražoja spēcīgu elektromagnētisku gravitācijas lauku, kas iedarbojās uz smaguma spēku. Rotācijas lauks iedarbināja dinamomašīnu, kas pie lieliem apgriezieniem samazināja masu.
1941. gadā tika radīts jauns “Triebwerk” variants ar šifru RFZ-7, ko vēlāk sāka saukt par “Vril-1 Jäger”.
Organizācijas transformācija.
Pēc 1941. gada Hitlers formāli aizliedz slepenās biedrības, kā rezultātā gTuleh un gVrilh oficiāli pievienojas SS vienībai E-IV. No šī mirkļa gVrilh tiek pazīstama kā gĶēdeh ("Die Kette") , kas norāda uz šīs organizācijas biedru mentālo sasaisti. gVrilh uztur sakarus arī ar Abvera vadītāju Kanarisu, ar okulto SS organizāciju gAhnenerbeh, kā arī intensīvi sadarbojas ar gAradoh inženieriem.
“Tules” un “Vril” diskus ražo no 1939. līdz 1945. gadam. “Tule” ražo lielo disku “Haunebu -I” līdz “Haunebu-III” sērijas, tajā laikā “Vril” koncentrējas uz starpplanētu lidojumiem paredzēto disku sēriju. 1944. gadā tiek radīts “Vril-7 Geist” (“Gars”) disks, kas spēj lidot no planētas uz planētu, kā arī tiek uzbūvēts liels cilindrisks kosmiskais kuģis-māte 139 m garumā, ko nosauc par “Andromeda-Gerät ”.
Īpaša Luftwaffes vienība ar nosaukumu gĪpašais birojs Nr. 13h (gSonderbüro 13h), kas tika izveidota, lai pētītu neticamākos gaisa fenomenus Reiha debesīs, saņēma neoficiālu uzdevumu, apgāzt visus atklātībā sabiedrībai nākušās ziņas par lidojošajiem šķīvīšiem un cigāriem. 1944. gadā vācu lidotājs, kas pilotēja Me-262, satika vienu no gAndromēdash tipa lidaparātiem, par ko tūlīt ziņoja savai priekšniecībai. gĪpašais birojs Nr. 13h momentā paziņoja, ka šādu lidaparātu eksistēšana nav iespējama.
Oriģinālraksts zemāk minētā saitē. Izskatās, ka Sokolvs ir pārspiedis to gandrīz viens pret vienu. Nebūtu jau nekas slikts, ja vien būtu pieminējis oriģinālu...
http://ensemble.va.com.au/tableau/suzy/TT_ResearchProjects/Hexen2039/VrilThule/vril2.htm