Gulivera noslēpums

Trešajā daļā Svifts apraksta sava varoņa ceļojumu uz lidojošo Laputas salu. Visievērojamākā lieta uz salas ir milzīgs magnēts, kas pēc formas atgādina atspoli: “Šis magnēts ir nostiprināts uz ļoti izturīgas dimanta ass, kas atrodas tā vidū; tas griežas uz ass un ir nostiprināts tik precīzi, ka mazākais rokas pieskāriens to var pagriezt. To ieskauj dobs dimanta cilindrs, kas ir četras pēdas augsts. Tikpat biezs un divpadsmit jardu diametrā, un to horizontāli atbalsta astoņas dimanta kājiņas, katra no tām sešus jardus augsta. Cilindra iekšpusē atrodas divas ligzdas, katra no tām divpadsmit collas dziļa, kurās iesēdināti ass gali un, kuros, kad tas vajadzīgs, tā griežas. Nekāds spēks nevar izkustināt no vietas aprakstīto magnētu, jo cilindrs kopā ar kājiņām sastāda vienu veselu dimanta masu, kas kalpo par pamatu visai salai. Ar šī magnēta palīdzību sala var pacelties, nolaisties un pārvietoties no vienas vietas uz citu. Jo attiecībā uz zemes virsmas daļu, magnētam no viena gala piemīt pievilkšanas, bet no otra – atgrūšanas spēks. Kad magnēts nostādīts vertikāli un tā pievilkšanas pols ir vērsts uz zemi, sala nolaižas, bet kad magnēta pols, kuram piemīt atgrūšanas spēks, sala paceļas taisni uz augšu. Greizā stāvoklī magnēts virzās šķēreniski, jo šī magnēta spēki vienmēr darbojas pa līnijām, paralēli vērstām tā virzienā”.

Tāds izskatās neliels magnētiskā dzinēja apraksts, kas izdarīts 1726.gadā! Kā varēja rasties šāda ideja laikos, kad neeksistēja pats jēdziens “dzinējs”, bet visas transporta ierīces pārvietojās tikai ar muskuļu spēku un burām? Šis apraksts neizsmeļ visas “Gulivera ceļojumu” mīklas. Lūk, kā Svifts stāsta par vienu no Laputas salas astronomu atklājumiem: “Šie zinātnieki lielāko sava mūža daļu pavada novērojot debesu ķermeņu kustības ar tālskatu palīdzību, kuri kvalitātes ziņā daudzkārt pārsniedz mūsu teleskopus. Un, lai gan vislielākie turienes teleskopi nav garāki par trīs pēdām, tomēr tie palielina daudz spēcīgāk, nekā mūsu teleskopi, kuri ir simts pēdu gari, un debesu ķermeņus parāda daudz skaidrāk. Šāda priekšrocība ļāva apsteigt daudzus Eiropas astronomus. Piemēram, viņi ir sastādījuši katalogu pat desmit tūkstošiem nekustīgu zvaigžņu, tostarp, kad visplašākais katalogs satur ne vairāk kā vienu trešdaļu no šī skaita. Turklāt, viņi ir atklājuši divas mazas zvaigznes vai pavadoņus, kas griežas blakus Marsam, no kurām Marsam tuvākā atrodas no šīs planētas centra tādā attālumā, kas ir vienāds ar trīs tās diametriem, bet attālākā atrodas piecu tādu pašu diametru attālumā. Pirmo savu rotēšanu pabeidz desmit stundās, bet otra – divdesmit vienā ar pusi stundā, jo to rotācijas laika kvadrāti ir gandrīz proporcionāli to attālumu kubiem no Marsa centra, kurš apstāklis acīmredzami parāda, ka apzīmētos pavadoņus vada tādi paši gravitācijas likumi, kādiem pakļaujas citi debesu ķermeņi”.

Runa ir par Marsa pavadoņiem Fobos un Deimos, kurus 1877.gada augustā atklāja amerikāņu astronoms – amatieris Asafs Hells. Rodas jautājums, no kurienes Džonatans Svifts varēja uzzināt par šiem pavadoņiem pusotru gadsimtu pirms to oficiālās atklāšanas? Un no kādiem mīklainiem avotiem ieguvis šīs neparastās ziņas? Diemžēl šodien mēs nevaram atbildēt uz šiem jautājumiem. Tomēr runas par “brīnumaino apgaismību” ir ārkārtīgi nepārliecinošas. Lai kā arī nebūtu,  gigantiskā Laputas diskveida lidaparāta apraksts un pieminējums par Marsa pavadoņiem atklāj Svifts darbu pilnīgi citādā lasījumā.

Frīdriha Candera izgudrojums

Svifta grāmatā izklāstītā ideja par Zemes magnētiskā lauka izmantošanu lidaparātu pārvietošanai ieguva negaidītu turpinājumu viena no raķešu tehnikas padomju zinātnieka un izgudrotāja Fridriha Candera (1887. – 1933.gg.) darbiem.

Slavenais rakstnieks Aleksandrs Kazancevs šo notikumu izklāstīja sekojošā veidā: “1910.gadā inženieris Canders izgudroja elektrolidaparātu, kura princips bija mijiedarbība starp zemes gravitāciju un elektrisko strāvu, kuru laida apkārt aparātam, kurš pilnībā varēja būt  diskveida un atgādināt “lidojošo šķīvīti”. Ja konkrētās vietās izgatavo speciālus magnētiskos ekrānus, tad Ampēra spēks iedarbosies uz augšu un nedaudz sāņus un ar aparātu var lidot uz Zemes magnētiskā lauka enerģijas rēķina. Bet aviācija ir nogājusi garu ceļu, neskatoties uz to, ka pēc gada, 1911.gadā, tika atklāta augsta vadītspējas parādība, kad elektrības plūsma var plūst bez zaudējumiem. Starp citu, speciālisti iedomājās pārbaudīt, vai patiesībā ir iespējama Svifta lidojošā Laputas sala. Aprēķināja, ka, ja tamlīdzīgu Laputas salu ieskauj supervadītājs, pa kuru bez zaudējumiem plūst atstarotā strāva, tad mijiedarbībā ar zemes magnētismu sala varētu lidot pilnīgi tāpat, kā to aprakstījis rakstnieks”.

Lūk, kā Candera ideju komentē Aviācijas dzinēju būves centrālā institūta darbinieks Andrejs Zlobins:

Nekā pretrunīga fizikas kanoniem par šāda aparāta iespējām ar elektromagnētisko vilkmi nav. Pilnveidojot ideju, Canders 1930.gadā rakstīja: “…šķērsojot lielā ātrumā magnētisko plūsmu, caurlaižot elektrisko strāvu cauri vadītājam un noslēdzot šo ķēdi izplatījumā ārpus kuģa, var iegūt spēkus, kas uz vadītāju iedarbojas noteiktā virzienā. To var izmantot, lai izmainītu kuģa ceļu, pacelšanai no mazās planētas virsmas, sevišķi, ja pie zemas temperatūras izdosies izmantot metālu augsto vadāmību”.

Elektromagnētiskās vilkmes aparātu potenciālās iespējas ir satriecošas. Tie varētu strauji, gandrīz taisnā leņķī parauties uz malu. Vai ātri apstāties kā iemieti. Kā lidojošie šķīvīši. Jo vadošais spēks vienādi un vienlaicīgi iedarbosies uz katru konstrukcijas daļiņu. Šajā gadījumā reakcijas ir acumirklīga.

Elektriskais lidaparāts virs Tunguskas taigas?

Aplūkojot Candera pieņēmumu kontekstā par Tunguskas sprādzienu 1908.gadā Zlobins nonāk pie sekojoša secinājuma:

Interesanti, ka pie tādiem apstākļiem Tunguskas parādība paceļas nedaudz neparastākā gaismā – kā idejas eksperimentāls apstiprinājums, kuru vēl 1930.gadā izklāstīja F.Canders. Runa ir par to, ka “Tunguskas ķermenis” varēja būt mākslīga elektromagnētiskā ierīce!

Zlobins uzskata, ka 1908.gada notikumi būtiski ietekmēja Candera pētījumus. Tieši 1908.gadā Canders publicēja savu pirmo darbu, veltītu starpplanētu ceļojumiem. Zināms, ka tolaik viņš kā meteorologs un astronoms atradās pētnieciskās darbības virsotnē. Uzmanīga iepazīšanās ar Candera agrīnajiem darbiem atstāj zināma noklusējuma, lai neteiktu noslēpuma, iespaidu. Kāda ir milzīgā darba nozīme, ko veica Canders kā meteorologs un astronoms? Kas viņu pamudināja pētīt Zemes magnētisko lauku, novērot mākoņus gan dienā, gan vakarā, gan naktī. Fotografēt tos un, visbeidzot, izstrādāt laikapstākļu izmaiņas paņēmienus ar cilvēku enerģisko iejaukšanos? Kā zvaigžņotu debesu novērojumi pakāpeniski izauga par nepārvaramu tieksmi uz kosmiskiem lidojumiem?

Konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nav. Bet ja mēs vēršamies pie arhīvu materiāliem, tad kaut kādas mīklas miglainais priekštats pārtop pārliecībā 20 gadsimta sākumā Candera interese pret debesīm un laikapstākļiem nebija nejauša. Atvērsim ārkārtīgi interesanto grāmatu “Frīdriha Candera manuskripta materiāli PSRS ZA arhīvā. Zinātniskais apraksts” (1980.gads). Arhīvu materiālu anotāciju skopās rindiņas pašas par sevi, iespējams, nepiesaistītu īpašu uzmanību. Ja vien nebūtu viens “bet”. Rodas priekštats, ka vairums Candera manuskripti tika vērtēti un anotēti tikai no praktiskā labuma viedokļa par labu raķešu – kosmiskajai tehnikai. Tad, kad daudzi meteoroloģiskās un astronomiskās piezīmes praktiski mūsdienu pētniekus neinteresēja.

Zlobins pasvītro, ka Canders, būdams romantiķis, sapņotājs, vienlaikus bija arī pirmklasīgs profesionālis – praktiķis. Lielākā daļa viņa ideju ir atspoguļotas ne tikai uz papīra, bet arī guvušas konkrētu tehnisko iemiesojumu.

Diemžēl lietu par Candera manuskriptu izzināšanu sarežģī apstāklis, ka lielākā daļa no tiem ir šifrēti pēc aizmirstas stenogrāfijas sistēmas, kuru izstrādāja Francis Hānelsbergs Vācijā 1834.gadā un XIX gadsimtā guva plašu rezonansi Austrijā, Šveicā, Skandināvijā un Krievijā. Visdrīzāk Canders ar šo sistēmu iepazinās savas apmācības laikā Dancingas Karaliskajā tehnikas augstskolā. No 7000 manuskripta lappusē, lielākā daļa pagaidām nav atšifrēta un iztulkota, bet daži tiek uzskatīti par nozaudētiem.