Diez vai ērgļi, kas strauji lido augstu debesīs ir vieglāk pamanāmi un pārtverami, nekā ceļinieki, kas pārvietojas ar kājām ejoša hobita ātrumu. “Slepeno vadu”, kā mēs atceramies, vienmēr pamanīja un visu laiku vajāja, un uzbruka tiem. Sadursmēs Brālība zaudēja pusi no saviem biedriem, kas tika, gan nogalināti, gan sagūstīti, kad viņi vēl nebija nogājuši pat pusi no ceļa. Un kā vēl hobitiem klājās Mordorā, ko sargāja orki un Šeloba! Vai tiešām šo ceļu bija vieglāk noiet nevis nolidot?

Cits arguments pret ērgļu desantu ir Gredzena vara. Ja jau viņi spēja padarīt neprātīgu Boromiru, ko tikai tā nespētu nodarīt ērgļiem. [Ko es teicu? - t.p.] Taču Gredzens ātrāk apmātību uzsūtīja tiem, kas alka varu, tāpēc arī bija tā vara bija mazāk kaitējoša hobitiem, kuriem tādu ambīciju nebija. Diez vai ērgļi sapņoja valdīt pār Viduszemi, tā kā visdrīzāk tiem bija spēcīga imunitāte pret Saurona varu. Arī risks “inficēties” ir krietni lielāks tam, kas ēd un guļ kopā ar Gredzenu un tā glabātāju ilgus mēnešus, nekā “transportam”, kuram pat obligāti nav jāsaka par bīstamo nešļavu. Nerunājot nemaz par to, ka izmantot Gredzenu putni diez vai spētu.

Bez uzpildes.

Izrādās, ka nekādi nopietni argumenti neizmantot ērgļus Brālībai nebija? Tomēr, var pieņemt, ka viens iemesls kā minimums tomēr bija. To viegli atrast, ja apskatām rūpīgāk pieredzi, kas iegūta, izmantojot Trešās ēras glābējērgļus.

1. Ērgļi izglāba Torina vienību no vilkiem. Četrpadsmit varoņi, no kuriem tikai Gendalfs bija pieauguša cilvēka augumā, tika pacelti kalnos, bet pēc tam nolaisti pie Beorna nama. Piezīmēsim: rūķus arī uzreiz nenogādāja taisni uz Vientuļo kalnu.

2. Ērglis Gvaihirs aiznesa Gendalfu no Orthankas torņa virsotnes. Un nogādāja nevis tiešu uz tālo Rivendellu, bet uz tuvāko valsti – Rohanu. No turienes jau burvis turpināja ceļu zirga mugurā.

3. Tas pats Gvaihirs nolaida Gendalfu no Kelebdila kalna virsotnes Lorienā. Tas bija pavisam tuvu, Brālība šo attālumu veica kājām pāris dienu laikā.

4. Ērgļu grupa izglāba Frodo un Semu no Orodruina krātera. Kur tieši viņus izsēdināja, nav teikts, taču hobiti attapās Itilienā pie Mordoras robežām.

Ctarp šiem piemēriem ir viena pārsteidzoša līdzība. Attālums. Ērgļi pārvieto varoņus nosacīti netālu, dažus desmitus kilometrus. Turklāt, jo smagāks ir nesamais, jo mazāks ir attālums. Pēc tam Gvaihira vārdi, ka viņš varot aizvest Gendalfu “kur vien vajadzīgs, pat ja viņš būtu no akmens” izskatās pēc vienkāršas lielības. Un mags to visticamāk arī saprot – viņš tūlīt lūdz nogādāt viņu Rohanā, kur var dabūt labu zirgu.

Ērgļu fiziskie spēki nav bezgalīgi. Putni var pacelt ceļiniekus kalnos, nolaist tos līdzenumos vai izraut no vulkāna. Taču starp Rivendellu un Mordoru ir simtiem kilometru un daudzas lidojuma dienas. Atcerēsimies arī to, ka Brālībā ietilpa trīs smagi bruņoti karavīri. Ar tādu kravu ērgļi diezin vai spētu veikt daudzdienu pārlidojumu bez nosēšanās.

Kaut arī putnu palīdzība noteikti būtu noderējusi. Un nevis ceļa sākumā, kā piedāvāja Cimmermans, bet tieši beigās, kur vajadzējā ielidot Mordorā, kas mudžēja no ienaidniekiem. Nav grūti iedomāties nelielu apokrifu, saskaņā ar kuru Gendalfam bija plāns: “Ērgļi nespēj aiznest mūs no šejienes līdz Orodruinam. Pasauksim viņus tad, kad sasniegsim Mordoras sienas”. Bet tālāk, kā zināms, Brālības plāni bruka viens pēc otra, Gendalfs skaitīja kritušos un izsaukt ērgļus vairs nebija kam. Grāmatas sižets neizmainītos.

Palika vēl viens apgrūtinājums: kā ērgļi uzzināja, ka ir vajadzīga viņu palīdzība? Tas grāmatās ir aprakstīts virspusēji. Zināms, ka ērgļi klausa magu Radagastu, taču – kur viņš klaiņo un kā izsauc putnus? Tā kā Brālībai, ja tā vēlētos izsaukt “gaisa taksometrus”, būtu jāsaskaras ar sakaru problēmu.

Starp citu, kā putni nosaka to personu atrašanās vietu, kuriem ir jāpalīdz? Starp citu, tas jau ir jautājums no sfēras, kurā var jautāt, no kurienes Betmens un Zirnekļcilvēks uzzina par notiekošām laupīšanām, lai tūlīt pat sasietu noziedzniekus. Vismaz Viduszemē vienmēr ir otra atbilde: “Tā ir maģija!”

Vilnkājis pavēlnieks.

Paņēmienus, kā nogādāt Gredzenu Orodruinā varoņi neapsprieda vispār. Toties ilgi sprieda par to, ko īsti darīt ar nolādēto “Dzimšanas dienas dāvanu”. Pats interesantākais un skandalozākais priekšlikums nāca no Boromira puses: izmantot Gredzenu pašiem.

Gudrie Gendalfs un Galadriēla vienā balsī pārliecina, ka tas nav iespējams, un atsakās paņemt Gredzenu rokā – ja nu tas pārvērš viņus par Tumsas pavēlniekiem, trakākiem par pašu Sauronu. Par to bija pārliecināts arī Sarumans, lai gan, ne tikai nepretojās šādam scenārijam, bet pats vēlējās, lai tā notiek. Daudzi lasītāji steidzās izdarīt secinājumus, ka Gredzena īpašnieks ieņems Saurona vietu un sāks valdīt pār nazguliem un orkiem. Tolkinistu saitos sen jau kursē joks, ka “Melnais Pavēlnieks ir kļuvis daudz īsāks augumā un uzaudzējis vilnu uz kājām”.

Ja spriež, ne tikai pēc vārdiem, bet pēc aprakstītiem notikumiem, viss ir mazliet savādāk. Atcerēsimies: Gredzenu radīja, lai valdītu pār citiem gredzeniem – konkrēti pār tiem, ko nēsā nazguli. Taču Saurons nepazaudēja varu pār tiem pat tūkstošiem gadu pazaudējis pašu Gredzenu. Tātad, nazguli nav “roboti”, ko vada ar Gredzenu kā ar pulti, bet ir saprātīgi un uzticami Mordoras kalpi. Sastapušies ar Frodo jau pirmajā reizē, jātnieki cenšas izpildīt Saurona pavēli, nevis noliec galvas “jaunā Gredzena pavēlnieka priekšā”. Acīmredzot, viņu dvēseļu verdzība Gredzenam vairs nav noteicoša.

Ne Gollums, kas ir nēsājis “jaukumu” gadsimtiem, ne Bilbo, ne Frodo neieguva varu pār citiem gredzenu nēsātājiem. Viņiem neparādījās izcilas spējas un spēki, varbūt vienīgi tikai ilga dzīve. Toties nēsātāja raksturs sabojājas un tas pakāpeniski zaudē prātu, kļūstot apmāts ar savu “jaukumu”. Kas ir interesanti, neprāta lēkmes no vēlmes iegūt gredzenu rodas arī personāžiem, kas ne reizi to nav turējuši rokās.

Tolkina daiļrades pētnieks Toms Šipijs atzīmē, ka “autors ir izveidojis noteiktus likumus, taču ievēro tos tikai daļēji”: gredzena nēsātāji nez kāpēc ir neuzņēmīgi tā “hipnozei”, bet no tā cieš citi varoņi. Un pats atrod izskaidrojumu, salīdzinot atkarību no Gredzena ar narkotikām. Starpība ir tikai tāda, ka saķert šo atkarību var pat ne reizi neuzvelkot Gredzenu, bet tikai vēloties to dabūt savā īpašumā. Burvestības pastiprina šo iracionālo kaisli, izsaucot “lomkas”. Un vairs nav nozīmes, vai patiešām Gredzens dod kaut kādus spēkus, vai arī “narkomāns” pats ir sevi pārliecinājis par to.

Tāpēc izmantot Gredzenu kā ieroci nevarēja ne Boromirs, ne kāds cits. Viņi vienkārši sajuktu prātā, tā darbības rezultātā. Nolādētais artefakts nedotu viņiem maģiskus spēkus, toties pārvērstu īpašnieka vēlēšanās uz pretēju, liekot tās izmantot ļauniem darbiem. Ja Gredzena iespaidā sajuktu prātā varenais Gendalfs, efekts patiešām būtu graujošs. Boromirs, laikam, pārvērstos par cietsirdīgu, varaskāru cilvēku, kuram ar to visu, tomēr nebūtu nekādu maģisku spēju.

Tas notiktu arī ar Isilduru, ja viņš nodzīvotu kopā ar Gredzenu ilgāk. Bet par jaunu Sauronu viņš nekļūtu – tāpēc jau orki nošāva viņu, nevis metās viņa priekšā ceļā. Tā kā “vilnkājains pavēlnieks”

Viduszemei nedraudēja. Grāmatas tekstā tam nav atstāta nekāda spraudziņa.

Vai Brālība varēja aizlidot ar ērgļiem uz Mordoru? Tā, kā to attēlo parodiju autori YouTube – nē. Taču dīvaini, ka varoņi tik maz izmantoja varenos sabiedrotos un pat neatcerējās par to esamību. Ievedot sižetā tādu trumpi kā ērgļi, rastos visdažādākās sekas – taču tās neradās.

Un tomēr Džeksonam ir taisnība, ka viņš nesāka labot Tolkinu. Ērgļi nav kļūda, bet košs piemērs tam, kā Tolkins attiecās pret daiļradi: sausu loģiku var ziedot, bet prieka asaras un taisnīguma uzvaru – nekad. “Gredzena pavēlnieks” ir labs tieši tāds, kāds tas ir un pat tā trūkumi ir svarīga mūsdienu kultūras daļa. Galu galā, neviens taču nepiedāvā iztaisnot Pizas torni. Taisnu torņu ir daudz, bet krītošs – tikai viens.

Olgas Čigirinskas viedoklis.

Mītu poētika dzīvo pēc saviem likumiem. Un pēc šiem likumiem gūt uzvaru aplinkus ceļā, ar tehniku un viltību, nevar. Tikai spēlējot ar likteni pēc tā noteikumiem. Bet pēc šiem noteikumiem ērgļi atlido tikai pašā izmisīgākajā momentā un nevis pie pašiem viltīgākajiem, bet pie tiem, kas jau cīņā ir izsmēlis visus līdzekļus.