Ceļamkrāna dievs.
Frāze "Deus ex machina" parādījās antīkajā teātrī. "Mašīna" bija ceļamkrāns, ar kura palīdzību "lidoja" pie tā ar virvēm piekārti aktieri, kas tēloja dievus. Antīkie dramaturgi mīlēja lugas beigās iesaistīt darbībā Zevu vai Apolonu, kas negaidot nolaidās no debesīm un atrisināja visas problēmas: apbalvoja varoņus, sodīja ļaundarus, atdzīvināja mirušos. Ar laiku šis sižeta pavērsiens izgāja no modes un to sāka uzskatīt par sliktas gaumes pazīmi.
Taču kā kaut kas līdzīgs varēja parādīties "Gredzenu pavēlniekā", kas ir slavens ar detaļu rūpīgu izstrādi? Kā varēja viens un tas pats autors rūpīgi sekot mēness fāzēm, skaitīt attālumus, izdomāt dažādu tautu valodas - un tajā pat laikā pieļaut, ka viņa varoņus, gluži kā operetē, glābtu no debesīm?
Atbilde ir zināma no Tolkina vēstulēm. Viņš labi saprata, ka ērgļi, kas pēdējā mirklī glābj varoņus, ir tipisks "dievs no mašīnas". Profesors to izdarīja pilnīgi apzināti un tamdēļ šim sižeta gājienam izveidoja pat veselu filozofiju. Varoņu negaidītam glābiņam bija jāizsauc lasītājos katarse, mierinājums un atvieglojuma asaras, ko viņš pa savam nosauca par "eikatastrofu". Pēc Tolkina domām, līdzīgi notikumi - augstākās taisnības, providences izpausme - liecina par to, ka brīnumu pasakas ideālajā pasaulē šie spēki vienmēr ir labo un nevainīgo pusē. Par lielāko eikatastrofu vēsturē viņš sauca Kristus augšāmcelšanos.
Profesors nenovērtēja savu lasītāju cinismu. To, ko dziļi ticīgais romantiķis bija iedomājies kā dievišķās patiesības izpausmi, citiem atgādināja "klavieres krūmos". Un Tolkinam ar to saskarties nācās pavisam drīz.
Gendalfs helikopterā.
Pirmais cilvēks, kas pievērsa uzmanību “ērgļu jautājumam”, bija scenārists Mortons Cimmermans. Turklāt viņš to darīja, nevis strīdā, bet pārrakstīja Tolkinu pats.
Bija tas 1957. gadā, kad Tolkins saņēma pirmo piedāvājumu no producenta Foresta Akermana ekranizēt tikko izdoto “Gredzenu pavēlnieku”. Scenārijs tika pasūtīts Cimmermanam un, kaut arī tas sanāca visai tuvu grāmatai, Tolkins no tā neatstāja ne spalvas, ne pelnus. Dažas Profesora piezīmes liekas līdz smieklīgumam sīkumainas. Vismazākās atkāpes no oriģināla viņš uzskatīja par ķecerību. “Logi Teodēna pilī nebija iestikloti! - Tolkins pārmeta. - Balrogs vispār nerunā un vēl vairāk – neķiķina... Iespējams, ka Cimmermans uzskata, ka viņš orientējas balrogos labāk par mani?” Bet visa tā, Tolkins bija sašuti, ka Toms Bombadils bija nosaukts par “meža saimnieku”, tīrās šausmas, ko Tolkins sacītu par Bakšī un Džeksona filmām, kurās šī tēla nav vispār.
Ērgļi kļuva par galveno klupšanas akmeni. Cimmermans, atšķirībā no Tolkina, tos izmantoja ar pilnu jaudu. Viņa scenārijā Bralība ar tiem lido līdz pašai Morijai, bet Gendalfs izmanto “gaisa transportu” daudzas reizes, tajā skaitā, ierodoties uz ērgļa muguras arī Dalienā (Šīrā). Profesors uzskatīja, kas tas padara nevērtīgu viņa eikatastrofu.
“Ērgļi ir bīstams mehānisms. Es tos izmantoju ļoti mēreni, un tie ir absolūtie “griesti” viņu ticamībai un noderībai”.
“Silmarilliona” melnrakstos ērgļi bija Ardas jaunāko dievu - maijaru paveids. Rezultātā, Tolkins atteicās no šīs idejas un atstāja tos kā parastus dzīvniekus, tikai ļoti gudrus.
Te var saprast Tolkina pozīciju. Katru reizi viņš lika producentiem izvēlēties; samaksāt lielu naudu vai būt mierā ar autora pilnīgu kontroli. Akermans un Cimmermans bija vienīgie, kas riskēja ietaupīt. Un tālākajās Tolkina projektu ekranizēšanās neiejaucās. Taču, pat ieguvuši pilnīgu radošu brīvību, scenāristi vairāk necentās mainīt ērgļu lomu. Pēc daudziem gadiem Pīters Džeksons intervijā ieminas, ka ērgļi – esot “caurums sižetā”, taču paša filmās no kanona atkāpties neriskēja.
XXI gadsimtā Tolkina talants netiek apstrīdēts. Pat viņa grāmatu trūkumi tiek uztverti tikai kā īpatnības, nevis iemesls kritikai. Taču, kad “Gredzenu pavēlnieks” tikko bija izgājis tautās, tā nedomāja nebūt ne visi. Vienu no pirmajām recenzijām par triloģiju sarakstīja pazīstamais kritiķis Edmunds Vilsons, kas grāmatu argumentēti sagrāva un piedāvāja to lasīt bērniem, nevis pieaugušajiem. Vēl vienu “auksto dušu” Tolkins saņēma no Zviedrijas Zinātņu Akadēmijas, kad viņam atteicās piešķirt Nobeļa prēmiju kā “otrās šķiras” autoram.
Pat kolēģu vidū no “Inklingu” biedrības Tolkins nesagaidīja vienotu pagodinājumu. Vairums, ieskaitot Klaivu Lūisu, bija sajūsmā, taču atradās arī tādi, kas par spalvas brāli pasmējās. Zināms gadījums, kad Tolkina lasījumos profesors Hugo Daisons iesaucās: “Oh, God, not another f***ing elf!” (“Ak, Dievs, tikai ne atkal kārtējais, sasodītais elfs!”). Frāze momentā kļuva spārnota, pat tolkinistu vidū.
Nika Perumova viedoklis.
“Ērgļu problēma” tolkinistikā patiešām eksistē. Un vainīgs tur ir pats Profesors, kas ne reizi vien iesaista tos palīgos – gan “Hobitā”, gan “Gredzenu pavēlniekā”. Taču, ja autors rada kaut ko, līdzīgu Gvaihiram un viņa sugas brāļiem, tad nav iespējams neiedomāties: vai visus paņēmienus varoņiem tos izmantot, izņemot pieļautos, viņš nav atmetis? Man liekas, ka nekas no lasītājam “Gredzenu pavēlniekā” pateiktā neaizliedz Gendalfam sarunāt ar ērgļiem “gaisa tilta” vai “operatīvā desanta” organizēšanu tieši uz Likteņa kalnu. Jo vairāk, ka sākumā visa sargātāju grupa bija nolēmusi virzīties tieši uz Mordoru, lai palīdzētu Frodo.
Mans viedoklis: saskaņā ar “spēles noteikumiem”, ērgļus varēja izmantot. Tiešs aizliegums tam nav, kā teiksim, Gredzena sūtīšanai uz Valinoru. Taču šajā gadījumā romāns zaudētu ļoti, ļoti daudz no Tolkinam tik svarīgajām garīgām lietām.
Mūsu dienās “ērgļu jautājums” nav tik daudz tēma, lai strīdētos, bet fanu folkloras sastāvdaļa. Pats pazīstamākais joks par tēmu ir animācijas filmiņa par to “Kā būtu jābeidzas “Gredzenu pavēlniekam”.” Tajā Frodo tomēr lido uz Orodruīnu ar ērgli, kamēr Boromirs un pārējie Brālības locekļi pievērš Saurona uzmanību, rādot viņam plikas pakaļas “Drošsirža” stilā.
Vēl viens iemīļots joku objekts – Boromira priekšlikumi par to, ko varētu ar gredzenu darīt. Viņa frāze: ”One does not simply walk into Mordor!” (“Nav tik vienkārši ieiet Mordorā!”) pārvērtās par interneta memu. “Fotojokos” to apspēlēja, kā jebkuru citu darbību, ko varēja likt vārda “walk” vietā, lai nokļūtu Mordorā. Ir GIF-slaidu sērija, kuros Boromirs, te iesviež gredzenu Orodruīnā ar katapultu, te sacer neprātīgu plānu “Mums ir vajadzīga armija no burvju nindzjām! Un lāču=i, kas šauj no acīm ar lāzeriem!” Un vēl ir pazīstami minikomiksi un videofilmiņa par to, kā Gimlijs tomēr saskalda gredzenu ar savu āvu un sāga beidzas tā nemaz arī nesākusies pa īstam.
Lidojumu apskats.
Saskaņā ar “Gredzenu pavēlnieka” filozofiju izmantot ērgļus lieku reizi ir tas pats, kas nelietīgi valkāt Dieva vārdu. Ērgļi ir dieva – vala, pareizāk sakot, vēju valdnieka Manves radīti un kalpo viņam. Viņi ir eņģeļi, augstāko spēku sūtņi, kas glābj varoņus, ja tie ir to pelnījuši. Taču no sižeta loģikas tāda ideja Brālības biedriem varēja rasties. Viņi varēja to pēc pārdomu brīža atmest, kā viņi noraidīja Boromira priekšlikumu. Taču varoņi pat neapskatīja šādu iespēju. Viņi atstāja to apspriešanai mums.
[Personiskais viedoklis. Iespējams, ka ērgļu saprāts arī nespētu pretoties gredzena varai un lidojot ar tiem Brālībai pēkšņi varētu draudēt nāves briesmas? Bet, nu – skatīsimies, ko tālāk raksta autors! - t.p.]