Krēslā ieraudzīju sakustamies tumšu ēnas blāķi, jau nākamajā mirklī viņš iznira nosacītā gaismā.

Tas bija nīkulīga paskata puišelis ap gadiem divdesmit, sarkanu, kaulainu un asu degunu, balinātiem matiem un zelta auskaru labajā ausī. Seja bija kaut kāda nepatīkama, smaila, deguns pārlieku liels un mute šķība.

Ievēroju, ka es neesmu bildis ne vārda un tas mani pārsteidza, nolēmu turpināt klusēt arī turpmāk, ja tas būs iespējams.

“Stāsti, mauka, visu!”

Tas laikam nebija iespējams.

“ē..ko..mani tikko izrāva no gultas..es nesaptou, kas šeit notiek..” stomījos, censdamies izlikties nobijies un patiešām pārsteigts.

Kauldegunis izrāva Silvijai (ja?) no rokām jauko šaujamo un iegrūda man vēderā.

“Mēs te nespēlējam jokus, kretīn. Mēs esam nopietnie puiši.”

To nu gan viņam nevajadzēja teikt. Pistole bija jau gana pārliecinoša, taču teksts par nopietnajiem puišiem gandrīz laupīja man dzīvību, jo es sāku rīstīties censdamies apspiest smieklu lēkmi.

Viņi abi brīdi blenza uz mani, nesaprazdami, kas notiek..ja godīgi,es pats īsti sevi nevarēju saprast, jo šeit man draudēja reālas briesmas, bet es rīstījos smieklos..šķiet, ka tā ir kaut kāda reakcija uz bailēm.

Kaulaina, auksta roka sagrāba manu rīkli gāmura apkārtnē un es sajutu patiesi nelāgu sajūtu. Nekad nebiju domājis, ka tas ir tik...pretīgi.. Nav tā, ka vienkārši trūkst elpas, ir tā, ka tu neko nevari padarīt, jūti nepārvaramu spēku, kas triumfē pār tevi un drausas bailes, jo apzinies nāves salto tuvumu.

Roka atalaidās, un es sāku klepot.

“Mēs zinām daudz ko par tevi. Zinām arī to, kālab tu esi šeit..tāpēc nespēlē ar mani spēlītes, atbildi to, ko tev prasu.”

Pamāju ar galvu, joprojām klepodams. Manas pēdējās pašcieņas un pašlepnuma paliekas aizslīdēja notekā, bija sasodīti bail un joki nebūt nenāca vairs prātā.

“Tātad, pirmais jautājums, lai iesildītos – tu taču esi Neiris Vailks?”
Palocīju galvu.

“Vai tu ieradies šeit Security Inc. uzdevumā?” grūti atbildams jautājums, jo “SHEIT” bija visai nenoteikts jēdziens. Drošs paliek drošs palocīju galvu, jo runāt bija grūti sūrstošās rīkles dēļ, un jutu, ka tas ir tas, ko viņš grib dzirdēt.

“Tas ir viņš Silvij..tātad..Neiri..mums vajag zināt visu par Security Inc. Leo apturēšanas plānu.”

“E..” noklepojos. “Es neko nezinu. Patiešām. Viņi neko man nepaguva pastāstīt, tikai piezvanīja ataicināj..khe..khe..” rīkle piepeši atkal aizstrēga un acīs izplīsa asaras.

“Melo, maita! Mēs zinām visu, mums pat ir Security Inc. dokumenti, kuros parādās “Leo apturēšanas plāns” un tu tur figurē! Tā kā sāc runāt..” viņa balss tonis kļuva gandrīz draudošs.

Tas, savukārt, man bija liels pārsteigums. Es neko nezināju par to, ka kaut kādos oficiālos Security Inc. dokumentos figurēju..

“Paklau, ja jau tev ir plāns, ko tu gribi dzirdēt no manis? Es tāpat neko vairāk nepastāstīšu..”
”Neizliecies par muļķi,” kauldegunis nošņāca man tieši sejā un man atkal sametās nelabi, jo viņa mute drausmīgi smirdēja. Nevēlēdamies viņam izrādīt necieņu pasliktināt situāciju, kaut kā pārcietu pirmo refleksu paraut seju atpakaļ. “Viss plāns balstās uz tevi. Tā tur rakstīts – “noskaidrot Vailka Leo apturēšanas metodi un to izanalizēt”. Stāsti, kā tu toreiz apcietināji Leo! Tas ir tas, ko es gribu dzirdēt!”

Neteicu ne vārda, bet sakoncentrējos cik spēka. Īros cauri vecu atmiņu gūzmai kā nomaldījies laivinieks pa vētras sakultu jūru...Leo..leo..leonīds...jutu, ka paliek nedaudz bail, jo neko nespēju atminēties.

“Klau...es jau teicu..es neko nezinu..tā ir kāda kļūda, iespējams tas bija kāds mans vārdabrālis..vai mazums tādu? Es pat neesmu policists un neatceros nevienu Leonīdu!”

Pistole man ņirdza jau sejā, stobrs bakstīja un gumzīja manu degunu, kamēr idiots viņā caurules galā lēkāja un bļāva uz mani.

“Neesi aunapiere! Tas joks ar mums cauri neies!” (Jo mēs esam asie zēni..) “Mums ir zināms viss par tevi – jā tu neesi policists, taču tas ir tikai aizsegs tavai patiesajai sejai. Tev nav vārdabrāļu – nevienam nav tik idiotisks vāŗds – mēs pārbaudījām. Tā kā stāsti visu uz vietes, vai arī saņemsi pjezolādiņu* sejā..”

Drudžaini rakos pa savu galvu, vēlēdamies izpatikt psihopātam, bet jutu sevi slīgstam aizvien dziļāk un dziļāk dumbrājā..līdz sapratu, ka esmu pamatīgās auzās.

“Labi,” klusi noteicu.

“KO?” noauroja lempis.”Skaļāk!”

“Labi, es teicu,” sacīju. “Piespiedāt. Pirms desmit gadiem es tiešām apturēju Leo. Tas bija Security Inc. ilgtermiņa plāns un tika jau izstrādāts, pirms vispār tāds Leo nāca uz skatuves. Jau divus gadus pirms tam Security Inc. vēroja briestošo situāciju rūdas racēju vidū un gaidīja zināmu neapmierinātības kulmināciju. Bija jānāk kādam spējīgam vadonim, kas šo kulmināciju, spriedzi liktu lietā, mēs to zinājām un bijām gatavi, tamdēļ es tiku ielikts darbā apdrošināšanas kompānijā. Tas bija labs aizsegs ceļojumiem pa visu Saules sistēmu, monitorējot situāciju. Tad uz skatuves parādījās Leo un mūsu eksperti nekļūdīgi secināja, ka viņš ir bīstams, tika pieņemts lēmums par savlaicīgu iejaukšanos novēršot lielākus noziegumus un nekārtības vēlākā laikā, kad Leo jau būtu ieguvis varu. Man tika šis uzdevums un Budapeštā es viņu apturēju.”
”Es zināju, kretīn, ka tu vari runāt..hehe..tagad stāsti visu pārējo..”

“Nē.”

“Ko nē?” pistoles stobrs iegūla atkal savā ierastajā pozīcijā – tieši man sejā.

“Nē. Tiešām tu domā, ka es esmu tāds muļķis, lai visu šo slepeno informāciju izklāstītu kuram katram pretimnācējam? Ved mani pie paša Leo, ar viņu tad arī runāšu.”

Grūti nācās, bet pat debīliķim bija skaidrs, ka viņš dotajos apstākļos mani nogalināt nevar. Es biju situācijas noteicējs tagad un, šķiet, paaugos par krietniem desmit centimetriem. Viņš aptuveni piecapdsmit sekundes stomījās ar neaptveramu niknumu košsarkanajā sejā, kļūdams vai purpurs, tad pagrieza muguru.

Tālākais, kas sekoja, bija augstākā mērā idiotisms. Viņš gribēja pēkšņi apgriezties un iezvelt man pa galvu ar šaujamā galu tādejādi a)atriebjot savu pazemojumu; b)izslēdzot mani, lai es neiznātu ceļu pie Leo. Diemžēl, kā jau lielākā daļa cilvēku, kas kaut ko dara pirmo reizi, arī viņš kļūdījās. Sāksim ar to, ka viņš nepagriezās tik strauji cik vajadzēja. Es pamanīju un sapratu viņa nodomu jau pirms viņš bija pagriezies, pagrieziens sanāca tāds lēns, pārreķināts un tizls. Otrkārt, tas idiots nokļūdījās aprēķinos un pistoles spals aizšāvās man gar degunu (aptuveni 20 cm attālumā), treškārt, straujās kustības un netrāpīšanas dēļ puisi paklupa un nogāzās man pie kājām.

Dzīvē ir brīži, kad tu nezini kāpēc, bet neapzināti izdari kaut ko neticamu. Tā arī šoreiz, es atvēzējos un ar labo kāju iespēru viņam sejā. Diemžēl, nebiju īsti aprēķinājis un sitiens nesanāca, kā vēlējos, taču kauldegunis tik ļoti bija pārsteigts, ka man tika dota vēl viena iespēja. Saka jau, ka guļošos nesit, bet es kaut kādā perversā veidā pat izbaudīju to, kā mans smagais puszābaks [basām kājām es šurp nenācu] ietriecas nelieša sejā. Viņa galva atsprāga atpakaļ un no pārsistā (un salauztā, droši vien) deguna aizšļāca asins. Es pats nelāgi zaudēju līdzsvaru un nokritu zemē, taču nezaudēdams ne mirkli grābu pēc šaujamā. Tas man bija rokā un es atlēcu atpakaļ, telpas stūrī blenzdams un sastrādāto. Roka gluži automātiski bija izstiepusi šaujamo sev priekšā un tēmēja uz visu, kam uzmetu aci. Ieraudzīju Silviju, kas bija sastingusi kā sālstabs nespējot aptvert notikumus. Saminstinājos un jautāju:

“Silvij, tev taču ir vārdadiena 10.martā?”

***

Viņai nebija, jo viņa nemaz nebija Silvija, bet gan Silva. To gan es uzzināju tikai vēlāk. Tad es nākamais, ko izdarīju bija – gandrīz ķēru sirdstrieku. Nezinu kā citiem, bet man ir tā, ka notiekot kaut kam bīstamam viss mans ķermenis strādā kā pulkstenis un es nesvārstos ne mirkli, darbodamies drīzāk instinktīvi. Taču, kad briesmas galā, sirds piepeši pamirst un liekas, ka mirsi...tā arī bija šoreiz. Es knapi varēju turēt abus bandītus uz grauda, roka baisi trīcēja un es pat brīnos, ka Silva mani neizslēdza ar kailām rokām. Bija laikam pārāk šokēta par notikušo.

Pēc tam es mēģināju izsaukt palīdzību, sasējis dzīvo, bet samaņu zaudējušo kaulknābi ar viņa paša jostu, dabūju Silvas multifunku (mans palika kajītē). Diemžēl tur nebija neviena man vajadzīga numura un nācās pēc atmiņas sazvanīt kādu draugu uz citas stacijas, lai viņš kaut kā atrod Džona Kapustina telefona numuru. Tas, par laimi tika veiksmīgi noorganizēts, taču nākamās problēmas bija noskaidrot, kur es atrodos. Atslēgas vārdi “garāžas”, “ siltumnīca”, “rovers”, “4 uz sienas” tomēr līdzēja un papildspēki ieradās. Savācot abus manus jaunos draugus un dodot man iespēju beidzot uzvilkt kaut ko vairāk par biksēm.

Kapustina, stacijas direktora un..jāsaka, arī abus neveiksmīgo bandītu sejās es lasīju pietāti, apbrīnu un slēptas šausmas no manis, tamdēļ neviens ar mani neielaidās dziļākās sarunās par to, kas noticis, atstājot to īpašai aptaujāšanai, kas notika stacijas direktora kabinetā vairākiem diktafoniem zummējot.

“Kas tur notika?”

Izstāstīju.

Neticības ēna pārslīda pār seju visiem klātesošiem.

“Nu nopietni..es tikai izmantoju situāciju, jo viju drošs, ka izvēles man nav un mani tūdaļ nogalinās. Ko jūs visu nesadarīt nāves briesmu priekšā,” juzdamies kā baltā pelīte laboratorijā vai skolas puika pie direktora, taisnojos.
”Mēs esam savēji, Vailk, mums tu vari uzticēties,” pēc klusuma brīža mierīgā balsī ierunājās Security Inc. šefs. “Stāsti visu kā bija..varbūt tad sāc uzreiz ar to, ka pastāsti par slepeno plānu.. “
”Slepeno plānu?”
”Projekts “Budapešta” man šķiet.. Es tajā laikā vēl nebiju tik augstā amatā, lai man par to būtu kāda informācija..”
Es nopūtos.

“Nebija nekāda projekta..”
”Bet jūs teicāt..un Leo aizturēšana..” šefs negribēja saprast.

“Es to izdomāju.”

Nekādas reakcijas.

“Nu nopietni,” sacīju. “Es nekad neesmu bijis nevienā slepenā dienestā..es vispār nezinu tādu Leo. Kur nu vēl kāds tik slepens plāns.”
”Bet tas lieliski iederas visā ainās un izskaidrotu, kāpēc tik veiksmīgi izdevās aizturēt Leo jau tad..” šefs pilnīgā neizpratnē manī palūkojies skaidroja savu viedokli.

“Es zinu,” nopūtos. “Citādāk tas lops man nebūtu ticējis. Ir bezjēdzīgi strīdēties ar trako, vai ne? Vajag spēlēt pēc viņa stabules – teikt to, ko viņš grib dzirdēt..nespēdams neko derīgu atcerēties, es izmisumā ķēros pie fantāzijas un uz vietas izdomāju šo slepeno plānu. Viņš uzķērās ideāli..”
Šķiet, man vēl ilgi nāktos visus klātesošos pārliecināt par savu taisnību, bet tad notika, kas ne tik ļoti paredzēts. Vispirms stacijas direktors piepeši sagrāba savu multifunku (jo tas sāka vibrēt un izstarot infrasarkanos starus) un, dziļi atvainojies, izgāja no telpas. Pēc pusminūtes viņš iebrāzās atpakaļ bāls kā nāve un paziņoja, ka stacijā sācies dumpis, nekārtības. Security Inc. tūdaļ izziņoja aptaujāšanas pārbaudi un kopā ar Kāpostiņu aizdrasēja prom. Es tikām uzmanīgi izlīdu no kabineta, lai ieraudzītu drošības kameru filmēto materiālu. Tas ko ieraudzīju mani gandrīz satrieca pīšļos – pa gaiteņiem visos virzienos skrēja panikā kliedzoši cilvēki, skanēja smagi, dobji ne-pjezoieroču šāvieni un..kas jo briesmīgāk..vietumis cēlās dūmi. Redzot šo skatu man apskrējās dūša, un es nožēloju, ka policija no manis paņēma kaulknābja ieroci ekspertīzei.

Pēkšņi visās telpās iegaudojās signalizācija un izbira sarkanas lampiņas. “ Ielaušanās valdības centrā! Ielaušanās! Uzmanību visiem Valdības centra sargposteņiem, ielaušanās pirmā stāva vestibilā. Iebrucējiem ir šaujamieroči, atkārtoju, iebrucējiem ir šaujamieroči!” sēca blakus stāvošā resnvēdera sarga rācija. Viņš pats piepeši nobāla un pagriezies pret mani nočukstēja: “Dzirdēji? Šaujamieroči..mums ir pagalam!” izgrūdis šo nepareizo frāzi, viņš panikā paskrējās uz izeju, tad apstājās, sastinga un piepeši kā vella plēsts sāka raut sev nost visas drēbes un policijas zīmotnes. Es uz to visu blenzu kā pamiris. Direktors izkalta, sačervelējās mazs, bāls un trīcošs, šķita ka viens pieskāriens un viņa sausais, plikgalvas stāvs sabruks pīšļos.

Sajutu nāves bailes un lēnām kāpos atpakaļ direktora kabinetā. Direktors pamanīja manu kustību un metās pakaļ. Mēs aizgrūdām durvis, paņemdami pie sevis visus, kas bija sekretāres uzgaidāmajā telpā un sabrukām pretī durvīm, lielā kabineta pašā galā, blakus gumijkokam podā.

Aptuveni desmit minūtes mēs klusējām un lēnām mirām nost no šausmām, jo aiz durvīm valdīja klusums, tikai ik pa laikam kaut kur noskanēja sievietes kliedzieni, nodipēja soļi. Sirds sitās kā negudra, bet galva vai pusu plīsa, es bijos katra soļa, kas skanēja pie zāles ieejas, domādams, ka tie ir viņi, kas nāk mūs nobeigt. Bet tie allaž bija kādi citi panikas pilnie soļi.

Desmit minūtes mēs rijām vaimanas un siedrus, bailes un trīsas, valdot telpā absolūtam klusumam. Visi bijām saspiedušies kopā aiz biezā ozolkoka galda un drebējām.

Tad, atskanēja īstie soļi. Jau pirmo reizi tos izdzirdot, es sapratu, ka viņi nāks šurp. Nopietni, smagi soļi, skrējiens un tad nograbēja durvis...mēs sapratām, ka ir cauri.

Ar apdullinošu blāzienu durvis atsķīda vaļā un telpa piesprāga pilna pulvera dūmu un drausmīga trokšņa. Renkuļu ķerta no pretējās sienas nokrita saplosīta oriģinālglezna.

“Neeeeeeeirkkkk!”

Bija tik savādi tik bieži šodien dzirdēt savu vārdu izķēmotu svešu cilvēku mutēs. Jo savādāk tas bija tieši šobrīd.
”Tas ir Leo..” nočukstēja sekretāre. Viņa laikam skatās ziņas, jo es tā īsti viņu nepazinu.

“Es zinu, ka esi šeit,” spēriens pa krēslu, tas aizlido un trāpa nevainīgajam gumijkokam. Kāds necilvēks. “Es nogalināšu jūs visus, ja nenāksi laukā..”

Kad viņš jau bija tikai metrus divus trīs no mūsu slēptuves un bija skaidrs, ka man nemaz nebūs jānāk laukā, jo mani pašu izcels, es izlēcu laukā pats. Bet nevis vienkārši izlēcu, bet paklupdams pielipu pie milzīgā tirimzīta loga, kas aizvietoja direktora vienu no kabineta sienām. Atspiedis pret to savu muguru, es trīsošām lūpām un bāls kā nāve ielūkojos šim briesmīgajam monstram Leo tieši sejā.

Tas, ko es ieraudzīju man lika padomāt.

“Neeeeir...es tevi tūdaļ nošaušu, bet vispirms..”

“Tu nemaz nedomā šaut..mirsim mēs abi, direktors, tavi ļaudis un visa stacija varbūt, jo tu sašausi iluminātoru.”
Vajadzēja redzēt viņa seju. Vai tiešām viņš domāja, ka es tikai tāpat vienu esmu izpleties un atspiedies pret sienu?

“M..M..mauka..”

“Leo, mums jāzūd,” atskanēja sauciens no sekretāres telpas. “Nāk papildspēki, viņi laužas vestibilā.”

Varēja redzēt, ka Leo ir gan nikns pēc vella, gan piesūcies kā zeķe.

“Tu...” sarkans, resns pirksts bakstījās manā virzienā. “ Tu...ja man nebūtu meita..es...es visu stiklu izšautu, mauka...tu..”

Es riju siekalas.

“Es zinu, ka Kārlis un Silva bija galīgie aunapieres, bet..” atrauga un šņāciens ievelkot puņķus.” ..bet tu viņus...” acīmredzot trūkst vārdu, “..tu..tu baidi visu mūsu organizāciju ar savu esamību, tu esi leģenda...tu mani esot apturējis un mani biznesa partneri atsakās slēgt darījumus baidoties no tevis un prasot garantijas, bet es pat nezinu..es neatceros..” dramatiska pauze, pat Artmane no viņa varētu mācīties “..es pat neatceros kā...kā tu mani apturēji..”

Liekas, tikpat labi es te varēju arī nebūt. Viņam sanāca labi dialogi pašam ar sevi.

“Bet..bet..visi, redz, visi zina, kas tu esi ..ko tu izdarīji..un es zinu, ka es tikku iesēdināts ķurķī, bet...bet...es neatceros kā tev tas izdevās.” Smagas elsas, dzirdami klusināti šāvieni..es klusībā lūdzos lai viņš runā vēl dažas minūtes, vēl nedaudz, pavisam nedaudz...

“A nuka..” atrauga, “ stāsti..kā..”
”Sastingsti, stāvi, nekusties maita! Ieroci nost! Tu esi aplenkts!” atskanēja manas mīļākās frāzes. Leo pagriezās, lai visiem viņiem parādītu vidējo pirkstu. Viņu apcietināja. Un šķiet, viņš neko citu nemaz nebija gaidījis, drūmā nolemtībā viņš pats atdevās rokās saviem gūstītājiem, no kuriem līdz šim bija ļoti veiksmīgi izvairījies. Viņa sejā varēja lasīt pilnīgi izmisuša, dzīves nogurdināta cilvēka, kas padevies savam liktenim, seju. Man palika viņa žēl, taču tur nu neko nevarēju darīt...ar skatienu tik vien pavadīju viņa sagumušo stāvu pazūdam direktora kabineta durvīs.

“Jūs esat drosmīgs, ser,” pie manis pienākušais policijas virsnieks sacīja.

Pakratīju galvu.

“Ne katrs uzdrošinātos šādi blefot,” viņš tomēr turpināja.

“Blefot?”
”Nu ja...jūs tak zināt labi, ka tiramzīta paneļi nav sašaujami.”

Pie joda, kāpēc neviens to man nebija pateicis?

***

Viss beidzās lieliski, ja tā to var vērtēt. Ja arī es nekad agrāk nebiju “apturējis Leo”, tad tagad tas man bija izdevies pašam nezinot kā. Biju paveicis neiespējamo. Lai arī šaujamo pie galvas viņam neliku, nenoliedzams bija fakts, ka mana ierašanās uz “Agrikona”, izrēķināšanās ar viņa palīgiem un mans vārds kā tāds bija izsaukusi virkni dažādu likumsakarību, kas noveda briesmīgo Leo līdz tiesas solam. Nemaz tik briesmīgs, kā izrādījās, viņš nebija, galvas nevienam nost negrieza un bija patiess pacifists. Par Saules sistēmas meklētāko noziedznieku kļuvis tikai tamdēļ, ka nospēris lielāko naudu – tā jau mūsdienās ir, visu vērtē nevis pēc tā, kādu ļaunumu esi sadarījis, bet pēc tā, cik naudas nogrābis. Un nogrābis viņš bija tik daudz, lai TV ziņās bez liekām problēmām varētu padarīt par Džeku Uzšķērdēju II. Es nejutos lepns, ka ietupināju viņu, taču nevarētu teikt, ka īpaši sēroju, atminoties tos dažus īpaši nepatīkamos momentus. Pacifists vai ne, bet kad tavā priekšā stāv cilvēks ar bisi, kas ir nāvīgi nikns uz tevi un pamatīgi piedzēries, tu jūties slikti, vismaz nedroši noteikti. Vai kad tevi izrauj nakts vidū no gultas daiļa meitene un puskailam liek blandīties pa dies sazin kādiem “Agrikona” nostūriem.

Tagad tikai atliek nobeigumā tikt skaidrībā par dažiem faktiem. Pirmkārt, dumpis uz “Agrikona” un Leo ierašanās bija diezgan saistīti – uzzinājis, ka pie manis sūtītais duets Silva un Saldais izgāzušies ar troksni, Leo patiesi nobijās. Viņš noprata, ka tagad es viņu piespiedīšu pie sienas (patiesībā bija tuvu tam, ka es pamestu staciju) un nolēma rīkoties pirmais. Tā kā naudas viņam bija kā spaļu, viņam bija arī sava organizācija, kas par visām varītēm centās izlikties kā “Rubins Huds Ltd.” ziedojot naudu dažādiem bāreņu namiem (tā kā tā bija nelikumīga nauda un Leo necentās izmantot visādus trikus, tie nesaņēma ne nieka, visu nogrāba tās “likumīgie” īpašnieki), aizstāvot vājos (“vājo” definīcija mainījās atkarībā no vajadzības) un tā tālāk. Jebkurā gadījumā tā bija mērena blēžu banda, kas vienkārši nebija tik nežēlīga, kā filmās parasts rādīt, taču nebūt nebija labdari. Grupai bija pamatīga ietekme (tieši proporcionāli naudas daudzumam, kā var nojaust) un iespējas. Tikai, lai izrēķinātos ar manu necilo personu Leo noorganizēja nekārtības stacijā, izlaižot bruņotus savas grupas dalībniekus, kas sēja šausmas pārējos, jo nēsāja mūsdienu baisākos ieročus – pulvera šaujamieročus. Labi izrēķināta psiholoģija, pāris nekaitīgu dūmu bumbu un viltotas policijas darbinieku radio sarunas (kas iedzina drošības orgānus šokā, jo radīja iespaidu, ka ikvienu policistu šobrīd linčo vai noģērē ādu vismaz) un voila. Uzskatu, ka ar Leo spējām viņš vēl ilgi paliktu nenotverams, taču viņam bija viena vājā vieta – es. Tā tad arī ir pēdējā mīkla, lai gan tieši ar to viss sākās.

Tikai kad viss sen bija beidzies un man bija iegalvots, ka esmu varonis un slepenais Security Inc. darbinieks trešā paaudzē un daudz netrūka, ka es pats tam noticētu... es atcerējos. Pirms desmit gadiem es tikko biju sācis darbu šajā lielajā un ietekmīgajā uzņēmumā un pamazām tikai mācījos to, kas man būs jādara vēl nākamos desmit gadus. Vienā no kārtējiem uzdevumiem man bija jānovērtē kāda maza uzņēmuma iesniegtā prasība samaksāt tiem kompensāciju balstoties uz apdrošināto risku. Tā ir diezgan savāda sistēma, bet daži uzņēmumi mēdz apdrošināt risku attīstīt kādu jaunu sfēru, tas gan tiem maksā krietnus procentus peļņas veiksmes gadījumā, tomēr nenoved lielu uzņēmumu līdz bankrotam, ja gadījusies neparedzēta un neierēķināta neveiksme. Budapeštas gadījumā tas nebija liels uzņēmums, tā bija niecīga firmele ar gandrīz nekādu apgrozījumu. Bija skaidrs, ka viņi grib izkrāpt naudu, pat man – zaļam iesācējam. Viņi acīmredzot bija vēl zaļāki...jebkurā gadījumā es savu darbu darīju, firmai izziņoju bankrotu un, pēc savas priekšniecības rīkojuma, kas gribēja tādejādi iebiedēt citus potenciālos krāpniekus, firmas direktoram izvirzīju krimninālapsūdzību, kuru arī tai pat gadā tiesa apstiprināja un nosūtīja šo cilvēku uz attiecīgo labošanas iestādi.

Viņa vārds bija Leonīds Karvaļovs un tā ilgu laiku bija vienīgā reize, kad kāds viņu bija ietupinājis. Gan es, gan viņš to sen jau bijām aizmirsuši un pat, ja atminējāmies, neuztvērām to atbilstoši, jo reālu cietumsodu viņš nedabūja (es jau teicu, ka tas bija žests avīzēm un formāliem dokumentiem). Nosūtīju viņam vēstuli uz cietumu, kur visu paskaidroju. Šķiet atbildi neesmu saņēmis. Un labi vien ir.

* pjezolādiņš – acīmredzot bandīti izmanto vienu no kosmo-drošajiem šaujamieročiem, kādus atļauts izmantot arī lidmašīnās, kosmiskajos kuģos un kosmiskajās stacijās. Ar elektromagnētiskās indukcijas palīdzību neliels īpaša materiāla gredzens tiek izšauts no ieroča, sasniedzis mērķi, tas deformējas. Būdams izgatavots no pjezokristāla, deformējoties izdala strāvas lādiņu. Izmantojot mūsdienu ķīmijas sasniegumus lādiņš ir visai spēcīgs un spēj nogalināt vai paralizēt upuri. Nesošajām konstrukcijām tas neko bīstamu nodarīt nevar.