Jutos visai nelāgi. Dažādo gravitāciju straujās maiņas uz mani atstāj nelāgu iespaidu un jau trešo dienu jutu smagu nelabumu, kā arī biju stipri nospiests un drūms. (Varu gan atklāt jums noslēpumu: nelāgi es jutos visu laiku un neba gravitācijas dēļ.) Negulētas naktis un agra celšanās nekad nenāca tam visam par labu...

Galva bija dulla, parastais nelabums un totālā nomāktība lika man savilkt seju riebumā un brīdi ietinušamies segā pasēdēt uz cietās gultas malas ar noliektu galvu.

Sasodītais multifunks atteicās apklust gan pēc balss komandas, gan pēc spilvena sviediena, un es apķēros, ka tas nav modinātājs, bet mobilā zvans, kas skan. Negribīgi pacēlu klausuli, secinādams, ka mana vilcināšanās zvanītāju nav atbaidījusi.

“Neiris Vailks?”

Pie sevis nolamājos. Mūsu pasaulē nudien netrūkst idiotu.

“Nauris Vilks.”

Balss otrā galā samulsa..es tikām sajutu vēlmi viņam ieglūnēt acīs, bet tas nebija iespējams, jo viņš bija nobloķējis video kanālu. Cik nekaunīgi un rupji..gandrīz kā es.

“E..e.. es atvainojos, Vilka kungs,” ar pārsteigumu konstatēju, ka tas otrs viņā galā gaužām korekti izrunā manu uzvārdu. “Man jau vajadzēja nojaust, bet tā man jūsu vārdu uzrakstīja. Es ļoti atvainojos..”

“Nu..nekas, esmu tā kā nedaudz jau pieradis, ka visi kropļo manu vārdu..bet.. lai jau paliek. Ir kāds iemesls, kāpēc jūs tik agri gribējāt mani sazvanīt?”

“Ir gan jā..lai arī šeit, no kurienes zvanu nav tik agrs...nav svarīgi..es esmu Džons Kapustins jeb jums saprotamāk – Kāpostiņš..”

“Ahā, man jau likās, ka mums ir vienas asinis...kā tad varu pakalpot, godājamais tautieti?”

“He..” balss otrā galā iesmējās. “Esmu jūsu tautietis labi, ja piektajā paaudzē..nav svarīgi... centos ar jums sazināties pavisam cita iemesla dēļ. Leo vārds jums kaut ko izsaka?”
”Vai būtu jāizsaka? Ja godīgi - neko. Lauva..nez..kaut kāds aktieris bija..un kas vispār tas par vārdu?”

“Leonīds Karvaļovs.”
”Hm...nekas. Nekas nenāk prātā. Kāpēc jūs jautājat?”
”Tiešām? Savādi...Vispār jums vajadzēja viņu atcerēties.”
”Patiesi? Viņš būtu mans radinieks? Tad i nebrīnītos,ka neatceros. Kas viņš tāds ir? Un kāds tur sakars ar mani?”

“Jūs esat vienīgais cilvēks, kas viņu jel kad ir arestējis.”

“E? Atkārtojiet lūdzu...arestējis..piedodiet, bet liekas, ka jūs ko jaucat. Es neesmu policists.”
”Savādi..nē, te ir skaidri un gaiši rakstīts, ka jūs esat vienīgais cilvēks, kas viņu ir noķēris. Pirms 10 gadiem, Budapeštā..joprojām neatceraties?”

“Budapešta, Budapešta..nudie, tur esmu gan bijis, bet...”
”Labi, diemžēl starpplanētu telefonsakari nav tie lētākie, nevilksim garumā. Mans uzdevums bija sakontaktēties un vienoties ar jums..mēs būtu ļoti pateicīgi,ja jūs ierastos uz “Agrikona” pēc iespējas ātrāk. Norādiet tikai reisu un kompāniju, biļeti iepriekš pasūtīsim un apmaksāsim..”
”Pagaidiet, pagaidiet, man taču ir darbs! Es nevaru tā izbraukt, lai kā man gribētos, šefs galvu noraus.. var vienīgi kādu nedēļas nogali...”
”Jums jāizbrauc nekavējoties. Varbūt mēģiniet uzreiz pa telefonu vai solarnetā pasūtināt biļeti, lai...”
”Kas jūs vispār tāds esat, piedodiet par jautājumu..vienkārši..”
”Security Inc., solāro noziedznieku nodaļa.”
”E?”

Negribu jūs apgrūtināt ar vēl apmēram 5 minūšu telefonsarunas stenogrammu, centīšos pašu galveno pateikt dažos vārdos. Kā izrādījās, Džons Kapustins jeb Jānis Kāposts (manuprāt) tiešām bija lielākās un globālākās mūsdienu noziedzības apkarošanas organizācijas Security Inc. darbinieks. Kā izrādījās, man bija nekavējoties jādodas ceļā no pašreizējās “jaukās” (vai es jau teicu, ka ienīstu šīs stacijas gravitonus?) vietiņas uz kosmisko koloniju “Agrikona”, kas bija nedaudz tuvāk Saulei un bija tā saucamā “biznesa klases mākslīgā planēta”. Vārdsakot biezīšu sala kosmosā. Neko diži tālu dotajā orbītas punktā, kas laikam arī izskaidroja steigu. Vēl noslēpumaināk likās tas, ka mana lielā un cienījamā firma nebūt neiebilda pret manu “komandējumu”, jo Security Inc. apņēmās segt visus izdevumus un zaudējumus. Man atlika tikai nesapratnē piekrist un sazvanīt vietējo kosmodromu un, noskaidrot, ka tuvākais “šatls” domā pacelties pusstundas laikā un pa galvu pa kaklu mesties uz to.

* * *

Kā parasti, riebīgais multifunks izrāva mani no saldā miega, ko biju sācis baudīt “šatlā” un kārtējā gravitācijas maiņa uzrāva nelabumu. Ar bezgala niknu skatienu, pārgrieztām, sarkanām acīm un kuņģa sulu uz mēles, es izklupu “Agrikona” kosmodroma pirmajā izkāpšanas zālē.

Kāpostiņu un viņa kolēģus pamanīju uzreiz, jo (cik asprātīgi) viņi turēja muļķīga paskata lapu ar manu vārdu. Es kādu brīdi apsvēru iespēju viņiem nepievienoties, jo jutos nedaudz neērti..bet nebija nemaz arī tādas izvēles. Smagi nopūties devos turp, cenšoties laikus neuzkrītoši atklāt sevi, lai viņi pēc iespējas ātrāk novāktu to sasodīto lapu.

“Nauris,” sveicinājos ar kādu, kuram bija maza plastikona plāksnīte ar fosforgaismas šķidro kristālu virsmu, uz kuras gailēja uzraksts Džons Kapustins.

Pārējie man bija nepazīstami, arī uzraksti ne uz krūtīm, ne arī uz pieres rodami nebija, tāpēc Džons uzņēmās mūs iepazīstināt.

Tur bija diezgan ietekmīgas un svarīgas personas. Tik ietekmīgas un svarīgas, ka es gribot negribot samulsu un paliku melns un maziņš. Izrādījās, ka divi no viņiem ir kosmisko staciju direktori – tātad augstākā vara uz šīm dzelzs kastēm, vēl viens bija kaut kāds dikti augsts priekšnieks Security Inc. un vēl divi, par kuru nodarbošanos es netiku informēts un tamdēļ sajutu vēl lielāku pietāti.

“Patiess prieks, Vailka kungs” gaužām drausmīgā veidā izvarodams manu daiļo uzvārdu sacīja Viljamss Huks, šīs stacijas direktors. “Es esmu patiesi priecīgs jūs redzēt manā stacijā un varu no savas puses garantēt, ka, cik būs manos spēkos, centīšos jums atvieglot jūsu darbu. Vizītkartē ir mans numurs, zvaniet jebkurā laikā, tiklīdz ir kādi sarežģījumi..”
Es noriju jautājumu - “kas pie joda, Bil, par darbu?” – jo tas man likās nepiedienīgs dotajā situācijā un cerēju, ka agri vai vēlu viss noskaidrosies pats no sevis.

“Mēs ceram, ka jūs varēsiet atrisināt šo problēmu pēc iespējas īsākā laikā,” ierunājās otrs direktors. Vispār viņš runāja ļoti maz, tāpēc šo frāzi bija jāvērtē tīrā zeltā. Pieņemu, ka tas viņam prasīja daudz. Lieki piebilst, ka man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas te notiek. Bet es bijos viņiem neizpatikt un izgāzties – galu galā – tie bija manas pasaules varenie un labāk klusi nogaidīt nekā skaļi kliedzot lēkt uz galvas seklumā.

Sarunas bija ļoti šķidras, oficiālas un gandrīz bezjēdzīgas. Manuprāt, lielisks piemērs kā izskatās tipiska oficiālā tikšanās – bezgala garlaicīgi, saspringti, bailīgi un bezjēdzīgi. Toties man bija laiks apdomāt to, kas te notiek un es nonācu pie vairākiem secinājumiem, no kuriem reālākais bija tas, ka mani ir ar kādu sajaukuši.

Tiklīdz beidzās oficiālā daļa un mēs ar Kāpostiņu palikām divi, nekautrējos izlikt visu kā uz delnas.

“Ha! Savādi,” viņš noteica, atklājis, ka es joprojām neko neesmu sapratis.

“Jūs ziņas neklausieties?”

Kopš biju pasācis dzīvot viens (tātad jau gadus 12-15), es ziņas neklausījos un biju zaudējis saikni ar globālajiem notikumiem. Agrāk savu draugu, ģimenes un kolēģu dēļ vienmēr biju plus mīnus lietas kursā par lielajiem notikumiem un politiku, bet tiklīdz mans darbs pārcēlās no ofisa uz dažādām, parasti vienvietīgām istabiņām pa visu Saules sistēmu, zaudēju viegli iegūstamus informācijas avotus un mazpamazām atradinājos no mūsdienu modernā cilvēka slimības – zināt lietas, kas to tieši neskar. Un jāsaka, ne es sajutu izpausmes uz savas ādas, ne īpaši ievēroju izmaiņas pasaulē, tāpēc pēdējo piecu gadu notikumi man būtu kas pilnīgi jauns un nezināms.

“Nē.”

“Nopietni?”
”Nu nopietni. Man tāds darbs, ka nesanāk ilgi palikt uz vienas vietas un..un iedziļināties tajā visā...”
”Labi, labi, ticēšu uz vārda. Tad patiešām var šķist savādi tas, ko jūs šobrīd pieredzat. Mēģināšu paskaidrot.”

“Mēģiniet gan.”

Un viņš man pastāstīja par briesmīgo Leo. Hakeris, banku laupītājs, noziedznieks, kosmisko kuģu laupītājs..kas tik viņš nebija. Bet ne jau plašais profils viņu darīja ievērojamu, nebūt ne. Viņš bija tikai vienu reizi mūžā apcietināts un, uzminiet, kas to bija izdarījis? Jā, jūs pat neminējāt, jo dažas rindkopas augstāk to varēja izlasīt. Es biju vienīgais cilvēks, kas jel kad bija saucis šamo pie atbildības.

“Dīvaini, Džon,” kasīdams trijdienu bārdiņu teicu, “bet es neko tādu neatceros. Tu esi pilnīgi drošs, ka es viņu apcietināju?”
Viņš mani aizveda uz savu kabinetu un parādīja arhīva failus. Tiešām, Leonīda Karvaļova lietā melns uz balta..tas ir..sudrabpelēks uz gaishpelēka..bija rakstīts, ka “aizturējis: Neiris Vailks”.

“Tas esat jūs, simtprocentīgi,” piebilda Janka, ar pirkstu bakstīdams Neira virzienā. “Viņi mēdz nežēlīgi izķēmot svešus uzvārdus.”

Palocīju galvu. Neiris un es, mēs jau bijām kļuvuši gandrīz kā brāļi, tas mani šai lietā pārsteidza vismazāk. Es rūpīgi izpētīju Leo apcietināšanas failu, bet Kāpostiņš tikmēr man apstāstīja visu manas izsaukšanas vēsturi.

Vispirms, Leo strādāja viens un visbiežāk mēģināja nogrābt lielu uzņēmumu naudu. Tāpat kā mūsdienās jebkurš sevi cienošs un veiksmīgs laupītājs ir pirmām kārtām “hakeris” jeb tāds, kurš zina, ar kuru pogu ieslēdz skaitļotāju, arī Leo bija labi izglītots elektroniskajās sistēmās. Sākumā, šķiet, viņš bija nodarbojies tikai ar to, bet tad atklājis arī plašo ieroču pasauli un uzsācis bruņota laupītāja-hakera gaitas. Lai arī, kā vēstī fails, es viņu reiz jau apcietināju (patiesi?), pirms gadiem desmit, īsti veiksmīgi un pamanāmi Leo sācis darboties tieši pēdējo sešu mēnešu laikā. Taisni apbrīnojami, ko tas zellis bija paveicis tik īsā laikā. Kāpostiņš uzskaitīja visus noziegumus, kurus es necentos iegaumēt, taču atmiņā iespiedās vesela rinda stacijas ekonomiskās naudas aprites sistēmas uzlaušanas gadījumu. Tiem, kas nezina, kas tā ir – ENAS – paskaidrošu, ka mūsdienās norēķināšanās sen jau vairs nenotiek ar taustāmām naudas zīmēm vai monētām. Šodien valda naudas, kas eksistē tikai nullītēs un vieniniekos – bezskaidrā nauda. Taču, lai arī tā ir neīsta, to sataustīt nevar, tā veic reālas lietas un tai ir visai reāla ekonomiskā aprite. Vienkārši skaidrojot ENAS ir tā sistēma, kurai pateicoties jūs aizejot uz kādu veikalu un iebāžot nolasītājā savu viedkarti, atskaita no jūsu konta attiecīgo naudas summu un pieskaita to attiecīgā veikala kontam, samaksā nodokļus (automātiski), uzraksta mazu atskaiti un ieraksta jūsu uzvārdu milzu annālēs. Šī sistēma ir tas, kas šai neīstajai naudai sniedz segumu...nelaime ir tāda, ka, lai kā to nostādītu, vieninieki un nullītes būs binārie mēsli tik un tā, bet ENAS būs un paliks programmatūra. Pietiek pamainīt dažus parametrus, lai sāktos haoss un viss sabruktu, naudai zustu vērtība un dažu dienu laikā nomirtu divi miljoni cilvēku. Leo, kā reiz, izdevās to izdarīt tik veiksmīgi – ja tā var izteikties – ka pasaule nesagruva, bet stacija viņam maksāja katru mēnesi apaļu summiņu...tas bija sākums, jo vēlāk viņu apkaroja aizverot visus kontus (lasi: atņemot visu naudu), tādejādi lemjot gandrīz vai gaisa bada nāvei (par visu ir jāmaksā kosmosā). Viņš, acīmredzot, izmisuma dzīts paņēma šaujamo un ... un uzbruka atbildīgām amatpersonām. Te vispār parādās citi mīklainie šīs lietas aspekti, jo nav skaidrs, ko šis jaunais cilvēks cerēja panākt ar šo gājienu. Jebkurā gadījumā bruņoti uzbrukumi bija reāls fakts. Tad vēl zādzības, bēgšana no stacijas skabekļa sargiem* un daudz citu tikpat iespaidīgu varoņdarbu.

Failā, protams, neko neatradu.

“Džon,”sacīju. “Es esmu apdrošināšanas aģents Floyd ltd. uzņēmumā. Es neesmu policists, es nevienu neesmu apcietinājis un pilnīgi noteikti neesmu atklājis nevienu lietu.”

“Nu to mēs jau zinām,” viņš nesatricināmāk mierā attrauca. “Taču mums ir nepieciešama tava palīdzība, jo viņu nevaram apturēt. Bet tādējādi viņš laupa gaisu daudziem citiem, nemaz nerunājot par ielaušanos ENAS sistēmā, kam var būt katastrofālas sekas. Kā tu vari iedomāties, staciju īpašnieki ir ļoti..ļoti ieinteresēti Leo notveršanā un tam ir būtiski ekonomiski apsvērumi apakšā. Tas arī bija iemesls kamdēļ tie griezās pie Security Inc. ar daudzus miljonus vērtu kontraktu, kuru mēs, protams, nekavējoties parakstījām. Diemžēl, mums nav izdevies viņu vēl apturēt un pēdējā mēneša laikā lieta nonākusi stagnācijā un mums pietrūkst ideju. Tika izskatīti visi varianti, ieskaitot parapsihologu, zīlnieci, gaišreģi, vietējo terminātoru un pat vairāku privātdetektīvu pakalpojumus. Tas viss gan joprojām nav devis gaidītos rezultātus. Pārskatot vai 500to reizi visus viņa dokumentus, mēs pievērsām uzmanību faktam, ka Leo apcietināts ir bijis tikai vienu reizi. Gluži loģiski ir censties saskatīt tur kādu saistību. Un tavs vārds bija tur apakšā.”

“Tik un tā,” iesāku, bet apklusu. Sava jēga tur bija un liekas, ka šoreiz kļūdīojos es.

“Tad ar ko sākt?”

“Sāc ar to, ka izgulies,” vērtīgu padomu deva Kāpostiņš pasniegdams glīšu zeltmalu viesnīcas vizītkarti, uz kuras jau bija uzdrukāts numurs, kas norādīja, ka par mani jau tur samaksāts. “Mums steigties tagad vairs nav kur – tu jau esi uz “Agrikona”, pirms tam tev bija jāskrien tamdēļ, ka tikai nelielu laiku stacijas ir tik tuvu viena otrai.”

Visjaukākie vārdi, ko tobrīd dzirdēju. Brīdi vēlāk es iekritu sniegbaltos pēļos, ieslīgdams ūdeņaini pelēkā sapņu aizmirstībā.

* * *

Nedrīkst neļaut cilvēkam izgulēties. Tas ir – nedrīkst to modināt ik pa laikam, pat, ja viņam beidzot dots miers, laba gulta, kur atpūsties. Tāds cilvēks nav strādātājs un savāris vairāk ziepju, kā izdarīs ko labu.

Ar to pamošanos ir tā, ka nekad nevari saprast, kas notiek, kad tevi izrauj no miega. Sapnis par daiļu meiteni jūras krastā..tad piepeši kaut kādā istabā, pārtapa par kaut ko aukstu sejā. Es nekādi nevarēju kādas sekundes desmit nojēgt, kas notiek, bet sejā kaut kas bakstījās..kaut kas auksts un ciets. Piepeši līdz bezmiega nomocītājām smadzenēm aizgāja skaņa un manas acis tūdaļ atsprāga vaļā.

Redzēt gan ko nebija īpaši daudz, jo istabā bija tumšs, taču maiga sievietes balss, kas draud tevi nošaut, ja tu neklausīsi nav tik viegli ignorējams fakts.

Tas aukstais un cietais bija pistoles stobrs. Īsts. Šķiet, ka es pat varēju saredzēt to Makša izslavēto bezgalību šaujamieroča stobrā..jap, tur tā bija. Tumšā nāves rīkle mani hipnotizēja, un es kādu pusminūti tajā blenzu, līdz atguvos no pēkšņas pamošanās izraisītā stulbuma.

Atsprāgu atpakaļ.

“ Kas..kas notiek?”
Tumšajā istabā, ko apgaismoja tikai zvērīgi smukas zvaigžņu miriādes aiz loga es saskatīju kādu siluetu tēmējam ar šaujamo man sejā. Tā bija meitene ar dievišķo balsi.

“Ģērb bikses kājās, netīrais suns,” dievišķā balss pavēlēja.

“ Vai arī sekos šāviens,” viņa piebilda.

Brīdi vilcinājos, jo bija par grūtu tā izlēkt no miega sapņu valstības daudz dīvainākā reālitātē, kur tev draud ar šaujamo. Bet es esmu apķērīgs zellis un nepagāja ne piecas minūtes, kad bikses bija kājās.

“ Nāc līdzi,” meiča pavēlēja.

“ Kā? Tikai biksēs?”
” Ja tu tik ilgi vilksi arī citas drēbes mēs nomirsim no vecuma.” Pauze. “ Nu es vismaz.”
Jutos nepareizi un dīvaini, iziedams gaiši apgaismotā gaitenī. Tumšajā istabā visu notiekošo vēl varēja pieņemt, bet izejot gaismā tas sāka likties arvien absurdāks un absurdāks. Kurp es devos? Un tas tiešām bija īsts šaujamais. Un meitene bija kā izkāpusi no B filmām, vēl tikai trūka ādas un lateksa. Dažkārt man rodas iespaids, ka noziedznieki ir paši kļuvuši par sevis radītā tēla vergiem un upuriem. Viņi ir spiesti runāt klišejās un turēt ieroci tā kā to darīja Zīvs Airens savā grāvējā “Turi ieroci šitā”. Ja tās ir meitenes un viņām ir ierocis, tad viņas piepeši kļūst par visklišejiskākajām porno-reklāmu aizkadra balsīm un dažbrīd sāk šķist, ka drīz piedāvās saņemt biksītes pa pastu...

Tādas diezgan savādas un, iespējams, situācijai neadekvātas domas jaucās man pa galvu, kamēr mēs šķērsojām “Agrikona” staciju.

Stacija pati par sevi ir diezgan interesanta, pat ja esi redzējis savu duci tādu. Mūsdienās kosmiskās kolonijas jeb, kā tās dēvē parastie mirstīgie, stacijas ir ienesīgs bizness un pat modes kliedziens. Tiesa, divdesmit pirmā gadsimta pirmajā pusē bija zināmas problēmas ar pāradzīvotību uz Zemes, taču tas nebija gluži tā kā to iedomājās – ja godīgi, brīvas zemes bija cik uziet. Sahāras tuksnesis tā arī nekad netika apūdeņots, bet tropisko lietus mežu izciršana piepeši apstājās, jo tas kļuva ekonomiski neizdevīgi. Eiropas ziemeļos – Karēlijā, piemēram, cilvēku blīvums strauji kritās, tāpat arī notika daudzviet citur. Āfrika vispār pārdzīvoja smagu apdzīvotības krīzi ar mīnusa zīmi – tur izplatījās diezgan nejauka slimība (kas, kā visi mūsdienu briesmīgākie infektoloģijas biedi, pārceļoja no ģenētiski modificētiem dzīvniekiem uz cilvēkiem), kas ne tik daudz nogalināja kā iedvesa masveida paniku. Reāli no šīs slimības nomira stipri stipri mazāk cilvēku kā no tā paša AIDS vai pat SARS attīstītajās valstīs, taču izplatījās mīts par to, cik drausmīga un neārstējama (jau divus gadus pēc atklāšanas tā kļuva ārstējama; tiesa, tad tam jau vairs nebija nozīmes, jo pasauli šaustīja apmēram piecas dažādas antibiotiku izraisītas infekcijas modifikācijas). Šis mīts vārda vistiešākajā nozīmē nogalināja visu Āfrikas valstu ekonomiku un apstākļi tur kļuva vienkārši neizturami, pasaule pārdzīvoja grandiozu urbanizācijas krīzi, jo no mazattīstītajām valstīm uz lielajām superpilsētām pārcelās miljoni un tad miljardi, kas atzina labāku dzīvi šaurā, saindēta gaisa dzīvoklītī 105.stāvā nekā Āfrikas vai Ziemeļu neapgūtos plašums. Absurds, bet lielajās pilsētās tiešam izveidojās pāradzīvotība, kamēr daudz kur citur Zeme bija gandrīz neapdzīvota. Beidzās tas ar totālu centralizāciju – visa pasaules ražošana sakoncentrējās lielajās megapilsētās, dažas no tām saplūda kopā un dzīvot ārpus tām nozīmēja: a)tev ir nežēlīgi daudz naudas un tu vari atļauties par bargu naudu sevi uzturēt ārpus pilsētas; b)tu esi pagalam.

Tātad šī savādā pāradzīvotība izraisīja pieprasījumu pēc jaunām dzīvesvietām..līdztekus ar kosmosa apgūšanu parādījās pirmās kosmiskās stacijas, kas rotēja ap sauli līdzīgi citām planētām, taču bija krietni mazākas un krietni labāk iekārtotas. Sākumā kā bagātnieku kūrorti, vēlāk kā Volstrīta kosmosā tās ieguva lielu popularitāti un nesa neticamu peļņu to būvētājiem, drīz kļūdamas par atslēgu bagātībai, varai un ietekmei.

Mākslīgās gravitācijas palīglīdzekļu izgudrošanu veicināja tieši šis staciju celšanas bums. Neviens negribēja visu laiku kūļāties pa gaisu kā varde vai urinēt zemspiediena caurulē. Vajadzēja panākt jēdzīgus dzīves apstākļus un zinātniekiem naudu nežēloja. Tradicionāla izeja pirmajām stacijām bija rotantu shēma – tas ir, pamatā ir doma, ka, lai radītu smaguma spēku, ir stacijai jārotē ap savu asi. Pirmā reakcija bija diskveida apmetņu būvēšana, bet tas izrādījās par dārgu, jo, lai iegūtu kaut cik necik jēdzīgu smaguma spēku, diskam ir jābūt gana lielam, bez tam, kaut cik ciešams smagums sajūtams tikai pie pašas diska malas. Par laimi bija gudri cilvēki, kas teica “nafig mums disku, paņemsim divus dzīvojamos blokus, savienosim ar trosēm un liksim rotēt ap vienu centrālo asi” . Tas nostrādāja un izrādījās sasodīti ekonomiski izdevīgi. Pie šīs sistēmas pieturējās vēl kādu laiku, tad beidzot tika atklāts gravitons – ierīce, kas no zila gaisa rada gravitācijas lauku. Nu gluži no zila gaisa neradīja un arī gluži lēti tas nebija, tamdēļ mūsdienās visbiežāk kombinē dažādus primitīvos paņemienus kopā ar gravitoniem.

“Agrikons” bija viena no tām stacijām, kas bija uzbūvēta uz mazās planētas, kādu Saules sistēmā netrūkst. Šāda konstrukcija deva tai plašas attīstības iespējas un bija ekonomiski ļoti izdevīga. “Agrikons” jau no paša sākuma uzstādīja sev pilnīgu neatkarību no kosmiskajām piegādēm (tīri tehniski asteroīda orbīta nebija ekonomiski izdevīga), izveidojot savas siltumnīcas un skābekļa atražotājus. Milzīgas (salīdzinot ar pārējo staciju) platības aizņāma zemas jo zemas siltumnīcas, kurās tika atražots skābeklis un auga zemgravitācijas kultūras, kas baroja staciju. Pats dzīvojamais komplekss šobrīd bija gauži neliels, jo būvējot “Agrikonu” lielākā daļa līdzekļu aizgāja tieši autonomijas izstrādei, priekš dzīvojamās vietas palika diezgan maz.Taču ir skaidrs, ka īpašnieki plāno attīstīt arī dzīvojamās platības jautājumu.

To visu tikai pieminēju, lai jūs nebrīnītos, kāpēc, nogriežoties kādā no neskaitāmajiem neapgaismotajiem siltumnīcu apkopes gaiteņiem, caur tirimzīta** paneļiem ieraudzīju koši zilus akmens klajumus ar miriādēm zvaigžņu fonā. Dievīgs skats.

Bet, atgriežoties pie manas nolaupīšanas...mēs gājām pa daudziem servisa gaiteņiem, un es jau pēc pirmā līkuma nozaudēju jelkādu ģeogrāfisko nojēgu. Likās, ka gājām mūžību un man sāka salt, jo šajā stacijas daļā nebija pārāk izteikta apsilde, plus, es biju tikpat kā pliks, tērpies tikai biksēs.

Meiteni tas, šķiet, nesamulsināja. Viņa tikpat droši un apņēmīgi man bakstīja mugurā šaujamo un deva īsas, bet asas pavēles un komandas.

“Lien iekšā,” viņa pavēlēja. Pametu aci apkārt un ieraudzīju nelielu lūku. Vispār jau tā bija suņabūdas ieejas lielumā, bet sapratu, ka izlīst var. Līdu iekšā, bet viņa mani atrāva atpakaļ.

“Ak Dievs, idiots..ne tur, bet TUR!”

“Kā es varu zināt?”

“LIEN!”
TUR bija krietni plašāka aile ar durvīm, uz kurām rotājās digitāls uzraksts “Uzmanību! Slūžu kamera! Apdraud dzīvību!”.

* Skābekļa sargi (anl.val. – oxyguards)– īpašs kosmisko staciju administratīvs orgāns, kas seko, lai par stacijas skābekli visi tā lietotāji maksātu. Izvairīšanās no maksājumiem ir sodāma ar nāvi.

** Tirimzīts – caurspīdīgs plastikāts, kura īpašības ļauj to izmantot arī kā segumu kosmiskām stacijām. Tā kā iluminātori parasti ir vārgais punkts kosmiskās sistēmās, tirimzīta paneļi ir ideāls risinājums jo ir gandrīz tikpat izturīgi kā daudzi necaurspīdīgie būvmateriāli, kurus parasti izmanto staciju būvēšanā

Turpinājums sekos