Iespējams, ka lielākais drauds Latvijai nav Krievijas vecā stila militārais iebrukums. Drīzāk šķiet, ka drauds esam mēs paši, mēs – latvieši –, vismaz kāda daļa no mums. Mūsu sabiedrībā darbojas gan atklāti, gan slēpti prokrieviski cilvēki (būšu politkorekts un neteikšu – aģenti). Lielākā šāda grupa ir apvienojusies “Saskaņas centrā” un tā koalīcijas biedros. Bet ir arī citi. Lemberga kungs parādīja savu patieso seju, atklāti nostādamies pret NATO. Grigules kundze rādīja savējo, tūlīt pēc ievēlēšanas Eiropas Parlamentā pievienojoties ES naidīgai grupai. Viņi nav vienīgie, ir vēl viens otrs mūsu tautietis, kam okupācijas gados ieskalota smadzenēs visa tā putra, ko tagad sludina Maskavas mediji. Gunārs Astra esot viņus saucis par “izļurkātajiem latviešiem”.
Tomēr bīstamāka ir otra – slēpto prokrievisko cilvēku grupa –, jo mēs viņus nezinām. Tikai laiku pa laikam redzam viņu darbības rezultātus. Kā Bībelē teikts: no viņu augļiem viņus iepazīt. Latvijā bieži vērojami notikumi, ko grūti izskaidrot ar veselo saprātu. Kaut vai tā pati bezdarbība reālu draudu priekšā. Būtu naivi domāt, ka tādas lietas notiek pašas no sevis vai aiz nejaušības. Kāds par tām rūpējas.
Spriežot pēc rezultātiem, iespējams, ka kāds īpašs cilvēks darbojas arī ministra Raimonda Vējoņa komandā. Arī tajā varbūt kāds uzskaitīja cēlākos argumentus, kāpēc ar aizsardzības budžeta paaugstināšanu jāgaida seši gadi. Ņemot vērā Ukrainas pieredzi, tas būtu jādara daudz ātrāk un lielākā apmērā. Atgādināšu, ka 2013. gadā ASV izdeva aizsardzībai 3,8% no sava IKP, Krievija – 4,1%. Pasaules vidējais bija 2,4%.
Jāpieņem, ka viens no spēcīgajiem argumentiem, kāpēc mēs izdodam 0,9%, ir naudas trūkums. Bet piesaukt naudas trūkumu ir atrunāšanās, nevēlēšanās to meklēt vai arī apzināti kaitnieciska darbība. Ja Tēvzeme ir briesmās, tad jāķeras pie ārkārtas līdzekļiem, kas normālā situācijā varbūt netiktu lietoti. Tā dara visas valstis. Mūsu gadījumā saprātīgs risinājums, kā iegūt nepieciešamo naudu, būtu nedaudz palielināt Latvijas valsts vērtspapīru emitēšanu. Latvijas obligācijas ir iecienītas, likvīdas, ar labu reitingu.
Trūkst 1,1% no IKP, lai jau šogad mēs sasniegtu nepieciešamo minimumu – 2%, jo apmēram 0,9% jau tērējam. Iztrūkums samazināsies ik gadu, līdz 2020. gadā būs sasniegti 2% saskaņā ar Aizsardzības ministrijas pašreizējo plānu. Ja Saeimas apstiprinātā plāna vietā Latvija jau ar 2014. gadu izdotu turpmāk katru gadu 2% no IKP un šo starpību nosegtu ar valsts parādzīmju emisiju, kopā sešos gados valsts parāds palielinātos par 3,44% no IKP. Šodien tas ir ap 41% (ASV parāds ir 104% (2011), ES vidējais 85%, Vācijas 82% un Grieķijas – kā sliktais piemērs – ap 160%). Pēc dabas esmu konservatīvs finanšu jautājumos, bet šajā gadījumā, kad runa ir par valsts “būt vai nebūt”, es ne acumirkli nešaubītos paaugstināt parādu no 41 uz 44 vai 45%. Arī 45% joprojām ir lielisks rādītājs. Māstrihtas kritēriji pieļauj 60%.
Protams, ja pēc vēlēšanām jaunā Saeima izšķirtos par šādu vai līdzīgu plānu, tūlīt balsi pacels tie paši jau pieminētie cilvēki, kas visādi locīsies un piesauks fantastiskākos argumentus, kāpēc tā nevar darīt, – kā jau ierasts, kad kaut kas pa īstam jādara Latvijas labā. Stāstīs, kādas nelaimes mums uzbruks, pareģos pasaules galu. Atcerēsimies, kā mums draudēja ar inflāciju un Latvijas Bankas zelta pazaudēšanu, ja tiks ieviests eiro. Ko es vēlos pateikt: līdzekļi valsts aizstāvēšanai ir iegūstami, vajadzīga vienīgi politiskā griba – un nevajag klausīties uz tiem, kas nevēlas drošu Latviju. Mūsu bruņotie spēki gaida šo Saeimas atbalstu. Mums vienmēr ir bijuši varonīgi karavīri un ir arī šodien. To uz savas ādas piedzīvojusi Krievija. Tā ilgi pārdomās, pirms uzbrukt labi apbruņotai Latvijai.
http://m.la.lv/nauda-valsts-...