Lēģenda tā izskaidro šā briesmoņa parādīšanos. Sensenos laikos Priežu Tukšainē (Ņudžersijas pavalstī) dzīvoja nabadzīga atraitne, kura nebija visai tikumīga, kāda Lidsas kundze. Viņai bija 12 bērni un tad viņa atklāja, ka atkal ir stāvoklī. Saprotot, ka vēl vienu muti viņa nespēs pabarot, viņa aiz izmisuma dusmām nolādēja savu trīspadsmito pēc skaita bērnu.

Un tā šausmīga negaisa laikā piedzima zēns, kas sākumā izskatījās kā visi jaundzimušie. Taču  dažu stundu laikā ar viņu notika šausmīgas metamorfozes un bērna šūpulis sāka svārstīties no ādainu, kā sikspārnim, spārnu vēzieniem. Zīdainis bija pārtapis briesmonī ar čūskveidīgu ķermeni un asiem nagiem. Radījums sāka mētāties pa istabu, ielidoja kamīnā un pa skursteni izrāvās brīvībā. Tā, 1735. gadā, saskaņā ar leģendu, kurai ir dokumentāls apstiprinājums, piedzima slavenais un šausmīgais velns no Ņudžersijas, kas šodien uzdzen šausmas pat pašu drosmīgāko un ekstrēmāko amerikāņu sirdīs.

Cilvēki, kas pastaigājas pa apkārtējiem mežiem, runā, ka Džersijas velns parasti brīdina par savu tuvošanos ar savu slaveno kliedzienu, kas ir kaut kas vidējs starp sievietes spiedzienu un ūpja saucienu.

Kriptozoologi ne reizi vien ir pūlējušies sastādīt vienotu sātaniskā radījuma aprakstu, taču visi aculiecinieki apraksta viņu katrs savādāk, it kā tas speciāli maina izskatu, lai jauktu cilvēkiem prātus.

XIX gadsimta sākumā Džersijas velnu redzēja jūras oficieris Stīvens Dekatūrs.

Tajā dienā viņš vadīja šaušanas treniņu ar lielgabaliem. Pēkšņi debesīs parādījās kāda dīvaina lidojoša būtne, līdzīga kādam pasaku briesmonim. Oficieris izšāva un trāpīja, taču lidojošais zvērs, it kā nekas nenotika, turpināja lidojumu.

Pēc dažiem gadiem Ņudžersijas mežos medīja Spānijas bijušais karalis  un Napoleona brālis Žozefs Bonaparts. Viņš arī kļuva par spārnotā monstra lidojuma aculiecinieku, to kāds augstu stāvošs amerikāņu ierēdnis esot nosaucis par vietējo slavenību.

1845. gadā Džersijas velns, nelabi bļaujot un atstājot uz zemes visai dīvainas pēdas izdarīja lielus kaitējumus Priežu Tukšaines fermeru saimniecībām, nokožot simtām aitu, suņu un cāļu.

Elles uguns no acīm.

Daudzas reizes lidojošo Ņudžersijas monstru redzēja arī XIX gadsimta otrajā pusē. Viņš bieži uzradās Bruklinā 1877.-1880. gados, veicot gaisa piruetes virs Konijailendas atpūtnieku galvām. Žurnālists V. Smits, kas pirmais uzrakstīja par šiem lidojumiem avīzē “New York Times”, atzīmēja, ka lidonis nav putns, bet “spārnota cilvēka figūra”.

Tālāk savā rakstā Smits raksta, ka “daudzas uzticību pelnījušas personas” ir to redzējušas. Viņš esot manevrējis apmēram tūkstoš pēdu augstumā, apskatei izpletis “spārnus kā sikspārnim” un izdarot kustības kā peldētājs. Liecinieki saka, ka skaidri redzējuši viņa seju: tā bijusi “stingra un apņēmīga”. Pati figūra esot bijusi melna un tāpēc skaidri redzama uz zilās debess fona.

Sekojošos trīsdesmit gadus velns gandrīz nav traucējis vietējos iedzīvotājus. Taču 1909. gadā, gluži kā no ķēdes norāvies, tas kādu nedēļu terorizējis vairāku vietējo Ņudžersijas pilsētiņu iedzīvotājus.

Viss iesākās 16. janvāra rītā, kad Vudberijas pilsētiņas iedzīvotājs Teks Kozenss ieraudzīja, ka pa ielu lido spārnota būtne ar “acīm, kurās liesmojusi elles uguns”. Pirs būtne parādījusies no meža, esot bijis dzirdams, ne ta svilpiens, ne ta šņākšana.  Pēc tam gara ēna iznirusi no kokiem, metusies pa ceļu un atkal ienirusi mežā. Velns esot lidojis ļoti ātri, apmēram 60 km/stundā.

17.janvārī, svētdienā, Bristolē policists Džeimss Sekvils praktiski tieši blakus izšāva uz pretīgo radību un tā iekaukusies uzplanēja gaisā un pazuda. Vakarpusē “baigais monstrs” patrāpijās Bristoles pasta priekšnieka J. V. Ministera acīs.

Pasta priekšnieks aprakstīja velnu kā milzīgu stārķi, kurš kā jāņtārpiņš izstaroja gaismu. Galva tam esot bijusi kā aunam ar vītiem ragiem un garu, resnu kaklu. Spārni esot bijuši plāni un gari, bet prieķšķepas īsākas un piespiestas ķermenim.

18.janvārī velns jau bija Gločesterā. Šeit par aculiecinieku neticamajam kļuva dzelzceļa apgaitnieks. Viņa acu priekšā spārnotais briesmonis, baigi kliedzot, sapinās kontakttīklu vados. Notika īssavienojums, baigs sprādziens, kā rezultātā pat pakusa sliedes! Taču avārijas vietā ķermenis netika atrasts. Drīzumā “Džersijas velnu” jau redzēja citā vietā, kur viņš pikēja uz tramvajiem, rezultātā pasažieru vidū izcēlās panika. Pēc tam tramvaju vadītājiem izdeva ieročus, lai viņi varētu aizstāvēties. Visi šāva uz velnu no saviem vinčesteriem, taču bez rezultāta.

Tā laika vietējās avīzes rakstīja, ka cilvēki baidījušies iziet no mājām pat dienas laikā. Uz laiku aizvērtas skolas un fabrikas, bet teātri pat atcēluši visas izrādes. Briesmonis parādījies, gan te, gan tur, visbiežāk cenšoties uzbrukt sievietēm, kuras stāstīja, ka pēc tāda uzbrukuma palikusi pretīga smaka, kas atgādinājusi puvušu kartupeļu vai zivju smaku.

Tajās dienās Ņudžersijas velnu redzējuši tūkstošiem cilvēku no sešām pilsētām, tā kā to notikumu patiesīgumu grūti apstrīdēt. Velnu redzējuši, ne tikai ierindas pilsoņi, bet arī valsts iestāžu darbinieki, policisti, pazīstami biznesmeņi.

Bet zinātnieki tik un tā netic!

Tieši pirms Pirmā pasaules kara Džersijas velns kļuva par masu panikas iemeslu Painberensā. Šī rajona iedzīvotāju tūkstoši pameta savas mājas bailēs no baumām, ka tuvojas monstrs.

Džersijas velns turpināja parādīties publikai arī vēlākos laikos. 1966. gadā viņš Vudberijas tuvumā sarīkoja veselu masu izkaušanu, par upuriem kļuva desmitiem mājas pīļu, zosu, kaķu un suņu, ieskaitot par niknu vācu vilku suni.

Vēl vienu vilku suni 1987. gadā monstrs burtiski sarāva gabalos. Viņa ķermeni atrada 25m no ķēdes, pie kuras saimnieks bija piesējis savu pinkaino mājas sargu. Kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ Džersijas velns vislielāko ellišķīgo naidu izjūt tieši pret suņiem, tādēļ tie cieš vispirms!

Daži Džersijas velna pētnieki uzskata, ka Priežu Tukšaines briesmonis regulāri  uzstājas kā kādu sekojošu nelaimju vēstnesis. Lidojošo monstru ir redzējuši īsi pirms ASV Pilsoņu kara, spāņu-amerikāņu kara un Pirmā pasaules kara. 1939. gadā pirms paša Otrā pasaules kara sākuma Mauntholijas pilsētas iedzīvotāji pamodās no pakavu sitienu trokšņa pa māju jumtiem. Velns parādījās arī 1941. gada 7. decembrī, pirms japāņu aviācijas uzbrukuma Pīrlhārborai, kā arī pirms ASV karaspēka iebrukuma Vjetnamā.

Vēl viena monstra apbrīnojama īpašība ir tā spēja momentā pārvietoties telpā. Džersijas velnu ir redzējuši gandrīz vienlaikus attālākās ASV ziemeļaustrumu pilsētās. Pētnieki šajā sakarā ir izvirzījuši hipotēzes, ka varbūt leģendārie monstri ir vairāki, vai arī tas ir spējīgs uz teleportāciju.

Bet tradicionālā zinātnes pasaule joprojām uzskata, ka par spīti visām aculiecinieku ziņām tā ir parādība no tautas mītiem un secina, ka par monstru cilvēki uzskata retus putnus no gārņu dzimtas, kas ielido ASV no Dienvidamerikas rezervātiem...