Kā Hodorovska "Kāpa" tiek uzskatīta par neapšaubītu un neapšaubāmu vislieliskāko, neuzņemto filmu, tā arī literatūras pasaulē valda līdzīgs artefakts. Sāga par "Pēdējiem, bīstamajiem redzējumiem" - antoloģiju, tik lielisku, ka to nebija iespējams izdot, - nonāca līdz savai pēdējai nodaļai 2018. gada 27. jūnijā, kad nomira tās redaktors Harlans Elisons. Taču vērā ņemama līdzība dzīvo tālāk.
'Elisons ir neapšaubāmi talantīgs rakstnieks un viņa ieguldījums žanrā ir neapstrīdams. Vispirms, viņš ir stāstu autors, pašu pazīstamāko darbu vidū - klasiskie "Man nav mutes, bet es gribu kliegt" un "Džefti pieci gadi"; garstāsts "Zēns un viņa suns" (ekranizēts 1975. gadā); vienas "Zvaigžņu ceļa" epizodes scenārijs - "Pilsēta mūžības malā".
Viņš ir saņēmis - astoņus "Hugo", četras "Nebulas" un divas Vispasaules fantāzijas balvas.
Ne mazāk iespaidīgs viņš bija arī kā žurnāla un antoloģiju redaktors. Revolucionārs krājums "Bīstamās vīzijas" (1967) notrieca nokautā kokainās žanra tradīcijas ar virkni lielisku stāstu, kas noteica Jauno vilni ar tādiem visu laiku titāniem, kā Braians Oldiss, Filips K. Diks, Kerola Emšvllera, Teodors Stārdžons, Dž. G. Ballards un Semjuels R. Dilenijs. 2002. gadā fant;āzujas autors un "New Worlds" redaktors Maikls Murkoks priekšvārdā kārtējam antoloģijas izdevumam rakstīja: "[Elisons] personīgi uzstādīja jaunu latiņu, prasot, lai nākotnē neviens, kuram ir kaut kādas ambīcijas, nenolaistos zemāk. Viņš izdarīja to, ko gribējām izdarīt mēs, vizionieri. Viņš uz visiem laikiem izmainīja mūsu pasauli".
1972. gadā Elisons attīstīja pirmās antoloģijas panākumus, kad divos sējumos izdeva "Jaunās, bīstamās vīzijas". daļēji šī turpinājuma iecere balstījās tajā, ka otrajā daļā netiek uzaicināti neviens no pirmās daļas rakstniekiem, lai plašāk izpētītu žanra avangardu. Rezultātā - kārtējā, elpu aizraujošā stāstu kolekcija: autoru vidū bija Džins Vulfs, Tomass M. Dišs, M. Džons Harisons un Džeimss Tiptrijs-jaunākais. Krājumā iekļuva arī Ursula K. Le Gvina un Džoanna Rasa ar saviem klasiskajiem un godalgotajiem stāstiem "Vārds mežam un pasaulei ir viens" un "Kad viss izmainījās".
Ielicis tādus btrīnišķīgus pamatus, Elisons iedomājās, ka galā izdos visām antoloģijās antoloģiju. Kad 1972. gadā iznāca "Jaunās bīstamās vīzijas', Elisons jau solīja trešo daļu ar nosaukumu "Pēdējās bīstamās vīzijas", ko gatavojās izdot 1974. gadā. Rezultātā, to tā arī neizdeva, taču Elisons solīja šo gatavo krājumu izdot vēl, kā minimums, desmit gadus.
Projekta vēsture ir sīki aprakstīta ar rakstnieka Kristofera Prīsta pūlēm, kurš savu pētījumu vispirms publicēja kā fenzinu "Pēdējās, nelaimīgās vīzijas" (The Last Deadloss Visions, 1987), bet vēlāk brošūras veidā "Grāmata mūžības galā" (The Book on the Edge of Forever, 1994), apspēlējot slavenās Elisona sērijas no "Zvaigžņu ceļa" nosaukumu. Ne jau mazai vēsturei par skaļām sarakstēm, palaistiem termiņiem un lauztiem solījumiem Prīsta teksts ir neparasti aizraujoša lasāmviela. Kas vēl aizraujošāk, to nominēja Hugo balvai kategorijā non-fikšen (atkal interesanta paralēle ar Hodorovska "Kāpu" - tā ir tēma un un nosaukums Oskaru ieguvušai dokumentālajai filmai).
1973. gadā Elisons paziņoja, ka "PBV" saturs sastāvēs no 68 stāstiem. Viņš apsolīja, ka grāmata drīzumā iznāks - tiklīdz viņš uzrakstīs ievadu 60 tūkstošu vārdu garumā. Acīmredzot, ka to izdarīt nebija tik viegli, kā pateikt un dedlains atkal un atkal tika atlikts. Pa to laiku grāmata tika papildināta vēl ar dažiem stāstiem un 1974. gadā tika publicēts papildinātais saturs. Prīsts raksta: "Ja pieļauj, ka uz non-fikšenu joprojām tiek paredzēti 110 tūkstoši vārdi, tad grāmata rezultātā pieaga līdz vairāk kā 600 tūkstošiem vārdu - tie ir septiņi ar pusi normāla garuma rumāni".
1974, gada vidū Prīsts personīgi iesaistās projektā - Elisons lūdz viņam to darīt ar personīgi visai pārliecinošu vēstuli: "Bija ';oti neapdomīgi neiekļaut jūsu stāstu šajā izcilajā triloģijā, kas ir oekļauta vairāk kā 200 koledžu un universitāšu programmās". [Amerikā zinātnisko fantastiku studē mācību iestādēs - t. p.] Vēlāk Prīsts uzzina, ka to pašu, gandrīz vārds vārdā Elisons ir rakstījis viņa kolēģim arī nosaucot viņa daiļradi "sui generis" - tas ir, "savā ziņā par unikālu".
Acīmredzot, Elisons joprojām iepērk stāstus antoloģijai. 1976. gadā viņš paziņo, ka maina izdevēju, bet saturā tagad ir jau vairāk par simts stāstiem... gandrīs\z sešpadsmit romānu apjoms.
"PBV" kļūst par sava veida melno caurumu - alkatīgi uzsūcot desmitgades labākos stāstus, lai nekad tos neizdotu, augot arvien lielākam, neveiklākam un smagnējākam. 1979. gadā antoloģija atkal nomaina izdevēju un tagad tā jau sastāv no trīs sējumiem un 110 stāstiem. Tā paša gada jūnijā 'Locus" publicē, kā vēlāk izrādās, pašu pilnīgāko un galīgo "PBV" saturu, ko tagad viegli var atrast dažādos tīmekļa avotos, kur priekšā liktie 700 tūkstoši vārdu izskata stāstu pēc stāsta.
Līdz pat šai dienai daudzi no Elisona iegādātiem stāstiem tā arī nav izdoti un, visdrīzāk, arī nekad netiks izdoti - īsts zaudējums žanram, ņemot vērā to, ka sējums saturēja sava laikmeta labāko rakstnieku labākos stāstus. 1983. gadā viens autors esot teicis: "Labākais veids kā nerakstīt - pārdot stāstu Harlanam Elisonam un gaidīt, kad to izdos ["PBV"]... Es dzirdēju, ka grāmata drīz iznākšot. Pagājuši tikai trīspadsmit gadi, nav par ko žēloties. Vai tad es žēlojos? "
Tik ilgi šis stāvoklis saglabājās tāpēc, ka daudzi autori, pēc būtības, baidījās no Elisona. Viņš bija slavens ar mainīgu, sprādzienbīstanu un bieži cietsirdīgu raksturu un parasti panāca savu ar lišķību, uzpirkšanu, lūgšanos un draudiem, nekautrējoties arī no tiesas darbiem. "Bailes no Harlana Elisona atriebības - bija reāla lieta"- rakstīja Prīsts vēlāk izdotajā, savā pētījumā, ieslēdzot arī vēstules no "PBV" dalībniekiem, kas apstiprina viņa vārdus. Viens no viņiem visai strikti atbildēja: "Ceru, ka tu vēl būsi dzīvs, kad saņemsi šo vēstuli. Šaubos, ka Elisons nolīgs killeru, taču, ja tu jau būsi miris, kad vēstule nonāks, vai drīz pēc tam, tas tikai lieku reizi pierādīs, cik slikti es iepazinu Elisonu pa šiem gadiiem". [Te es varu piebilst, cik esmu Elisonu lasījis, viņa darbi ir visai zvērīgi - t. p.]
Lai kāds būtu šis šaubīgais gods, Elisons tā arī neatteicās no "PBV" izdošanas. Žurnāla slejā 1995. gadā Dēvids Lengfords rakstīja""Es pats runāju ar Hārlanu Elisonu pagājušā gadā, un viņš neviltoti apvainojās un izbrīnījās, ka kāds, neskatoties uz sīkām aizķeršanām no 1972. gada vēl šaubās, ka "PBV" drīzumā iznākšot. Esot jāsaglabā ticība". 2007. gadā Elisons atzīmēja intervijā Newsarama: "Sirdsapziņas nomierināšanai un, lai cilvēki beigtu man pārmest, protams, ka es gribu, lai "Pēdējās bīstamās vīzijas" tiktu izdotas. Tas ir milzīgs Sizifa akmenis, ko man nākas velt kalnā, bet cilvēki tikai piekasās un piekasās".
Ap šīs intervija laiku 2007. gadā liela daļa no antoloģijas autoriem jau bija miruši, tā kā publikācija likās ar vien mazāk ticama. 2018. gadā Elisons sekoja viņiem.
"Pēdējās bīstamās vīzijas" paliek dzīvot, kā mīts - iepējams, ka grandiozāks mūsu iztēlē, kā varētu izrādīties reālā dzīvē. Desmitiem gadu laikā kļuvušas mazāk bīstamas, tās tomēr tā arī paliek tikai vīzijas.
[Kāpēc tas tā? Svētās autortiesības! Ja tu savu darbu pārdod, tad arī zaudē tiesības uz to - t.p.]