Edvards Aleksandrs Kroulijs piedzima 1875.gada 12.oktobrī Anglijā, Lemingtonas pilsētiņā. Viņa tēvs, bagāts aldaris, kuram pie kam vēl piederēja traktieru tīkls, piederēja protestantu sektai “Plimutas brāļi”.
Var pieļaut, ka no Edvarda (vārdu Alisters viņš pieņēma Kembridžā izdomājot sev ķeltiskus radurakstus) sanāktu lielisks garīdznieks, taču viņš, pretēji, sarīkoja sacelšanos pret kristietismu.
Kroulijs ieguva lielisku izglītību un kādā brīdī pat taisījās kļūt par diplomātu. Tādēļ viņš pavadīja vasaras brīvdienas Pēterburgā mācoties krievu valodu. Tomēr pārāk nepastāvīgā daba neļāva Alisteram pabeigt mācības. Visā, ko viņš darīja, lauzās ārā īsta apsēstība: ja viņš līda klintīs, tad veica uzkāpšanu pašā bīstamākajā maršrutā; ja rakstīja dzeju, tad aizdzēries; nodarbojās ar mīlestību ar neredzētu kaislību un baudas gultās atklāja kādu pārjūtīguma telpu. Kroulijs visu laiku gribēja iziet ārpus cilvēka iespēju robežām, un šī vēlme noveda viņu pie maģijas izzināšanas. Saņemot pēc tēva nāves milzīgu mantojumu, nenotikušais diplomāts pameta Kembridžu un devās uz Londonu, kur iepazinās ar Džordžu Sesilu Džonsu. Ātrsirdīgais bārdainais velsietis nodarbojās ar ķīmiju, viņam bija sava laboratorija pilsētā un pie tam vēl bija diezgan daudz lasījis maģisko mākslu jomā. Džonss kļuva par Kroulija tuvu draugu un pirmo okultisma mentoru. Viņš arī 1898.gadā aizveda nākamo magu uz “Zelta rītausmas” ordeni – pašu ietekmīgāko promasonisko apvienību Anglijā. Alisters ieguva svētību no viena no organizācijas vadītājiem Semjuela Liddella Mazera un uzreiz ar galvu metās iekšā ordeņa intrigās. Lieta tajā, ka uz 1900.gadu “Zelta rītausma” bija faktiski sašķēlusies divās nometnēs. Bija noticis konflikts starp Mazeru, kurš vadīja franču atzaru, un dzejnieku Viljamu Batleru Jeitsu, kurš bija apmeties Londonā. Mazers bija dīvaina personība. Aizrāvies ar ķeltisko senatni, viņš sevi uzskatīja par Makgregoru klana pārstāvi, nēsāja kiltu un pat pretendēja uz Skotijas karaļa titulu. Jeitss atkal uzskatīja Mazeru par pa pusei mēnessērdzīgu, pa pusei krāpnieku. Kroulijs šajā konfliktā iestājās Mazera pusē, tādēļ, ka ne īpaši mīlēja Jeitsu un aizmuguriski sauca viņu par “kārnu, saburzītu demonologu”. Ieguvis no Mazera pilnvaras, Alisters devās uz Londonu, kur gatavojās nolikt pie vietas satrakojušos dumpiniekus.
Vairums Londonas adeptu atsaucās par Krouliju kā par “neaprakstāmi neprātīgu personību”, un ne jau nejauši. 19.aprīlī viņš ieradās ordeņa templī uz Blaitroudas pilnā skotu kalnieša ietērpā, uz viņa sejas bija melna maska, pie sāniem karājās kinžals, bet uz krūtīm rotājās milzīgs zelta krusts. Alisters gatavojās maģiskai cīņai, kas, vispār, nesamulsināja dumpiniekus. Jeitss vienkārši izsauca policiju, kura piespieda uzbrucēju aizvākties prom. Kauja bija zaudēta, pie kam vēl, atgriežoties Parīzē Kroulijs sastapa Mazeru šausmīgā stāvoklī, tuvā vājprātam. Tas piespieda viņu saraut saites ar ordeni un doties jaunu piedzīvojumu meklējumos.
Likuma grāmata
1904.gadā Kroulijs kopā ar savu sievu Rouzu ierodas Ēģiptē. Hotelī laulātie piereģistrējās ar uzvārdu Hiva Han. Pēc Alisera domām, “Hiva” senebreju valodā nozīmēja “Zvērs”, bet “Han” bija tituls, kurš pieņemts austrumos. Viņš mierināja savu pašlepnumu flanējot pa pilsētu ar zeltu izšūtā turbānā, ar zobenu pie sāniem un pāris kalpu pavadībā, kuri attīrīja ceļu. Kroulijs sāka mācīties arābu valodu, musulmaņu misticisma pamatus, un ne jau nejauši: viņš bija iecerējis bīstamu avantūru un nolēma arābu kņaza veidolā veikt ceļojumu uz Meku, taču tam nebija lemts notikt. Negaidot noskaidrojās, ka Rouzai ir mediuma spējas un var savienot Krouliju ar vietējiem dieviem. Ieejot transā, viņa paziņoja laulātajam: “Viņi gaida tevi”.
Atbilde uz jautājumu “Kas gaida?” atnāca nākamajā dienā. Rouza aizveda Krouliju uz muzeju. Klaiņojot starp simtiem eksponātu, viņa nekļūdīgi apstājās pie apbedīšanas plāksnes, uz kuras bija atainots Gors. “Tas ir viņš”, - pateica sieviete, kura bija iegājusi transā. Kroulja uzmanībai nepagāja garām tas, ka muzeja eksponāta numurs – 666. kopš tā laika okultists galīgi saprata, ka viņš arī ir “Zvērs 666” no Jāņa Atklāsmes grāmatas “Apokalipse”. Turpmākajā Rouza prcizēja, ka ar Alisteru kontaktēs ne pats Gors, bet dvēselisks radījums vārdā Aivass. Mags uzreiz saprata, ka uz sakariem ar viņu izgājis viens no astrālajiem skolotājiem un viņa personīgais sargeņģelis. Pēc atnācēja pavēles Kroulijs uzmeistaroja hoteļa numurā improvizētu templi un dažas dienas nosēdēja pēc diktāta pierakstot “Likuma grāmatu”, kura tiek uzskatīta par viņa galveno daiļdarbu. Caur Rouzu Aivass nodeva, ka 1904.gadā beigsies vecais likums un sāksies Gora laikmets, par kura ziņnesi kļūs Kroulijs. Visas tradicionālās ticības kritīs, un tās nomainīs universālā reliģija – telema, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “griba”. Jaunās mācības pamatpostulāts izrādījās neticami vienkāršs: “Radi savu gribu – tāds tad būs viss likums”. Šī frāze nekādi nav līdzīga izteikumam: “Dari ko gribi”. Drīzāk runa ir par pašrealizāciju bez dažādiem garīgiem vidutājiem. Jo taču “katrs vīrietis un katra sieviete – tā ir zvaigzne”, tas ir, katra personība ir unikāla un tai ir tiesības uz individuālu attīstību.
“Likuma grāmatā” izrādījās daudzējādi ne oriģināla: vēl XV gadsimtā mūks-benektdīnietis Fransuā Rablē rakstīja par līdzīgām lietā, taču, neskatoties uz to, Kroulija darbam atradās ne mazums atzinēju Eiropā.
Mistiskais teātris
1913.gada vasarā populāra Maskavas teātra-varjetē “Akvarium” apmeklētāji novēroja interesantu skatu. Septiņas puskailas angļu vijolnieces aizrautīgi dejoja spēlējot nesarežģītas melodijas. Īpaši uz šī fona izdalījās soliste – austrāliete vārdā Leila Voddela. Bet viņas mīļākais un amatu apvienošanas kārtā arī grupas impresārijs bija neviens cits kā Alisters Kroulijs. Uz to laiku viņš bija ticis vaļā no pirmās sievas, pēc šķiršanās iekārtojot viņu psihiatriskajā klīnikā, iztērējis gandrīz visu naudu no tēva mantojuma un pavisam saskandalējies Anglijā. Dzimtenē viņš tāpat mēģināja nopelnīt iestudējot mistiskas dejas ar erotikas elementiem, bet dzeltenā prese sarīkoja īstas medības uz neveiksmīgo magu. Tādēļ Kroulijs nolēma uz laiku noslēpties un devās uz tālo Krieviju. Savācis trupu, viņš devās ceļā, taču bija visai neapmierināts ar saviem aizbilstamajiem. Viņš rakstīja, ka “viņu vidū bija alkoholiķi, četras nimfomānes, divas kautrīgas histēriķes, un visi viņi bija dziļi pārliecināti, ka aiz Anglijas robežām katrs sastaptais – laupītājs”.
Kroulijs ātri iejutās Maskavā un iesāka kārtējo skandālo romānu ar Ungārijas padoto Annu Ringleri. Viņa izrādījās mazohiste un jaunie iespaidi gūstīja magu pamodinot viņa mūzu. Krievijā viņš uzrakstīja virkni eseju, dzejoļu un stāstu. Pēc paša Kroulija vārdiem, viņš spēja saprast krievu dvēseli, tās pastāvīgo tieksmi pēc ciešanām.
Atgriezies Anglijā pēc viesizrādēm, Alisters turpināja iestudēt maģiskās izrādes, ar ko neatgriezeniski sabojāja savu reputāciju. No avīžniekiem Kroulijs ieguva iesauku “pats sabojātākais cilvēks uz pasaules”, tiesa, drīzāk par savu izvirtīgo dzīvesveidu, nekā pat teatrālajiem uzvedumiem. Skandāli vajāja magu un viņa veselība pabojājās. Astmas un vecā bronhīta lēkmes traucēja nodarboties ar alpīnismu. Krouljs jūtami saduga, un tieši šajā periodā kā zāles viņam parakstīja heroīnu, uz kuru viņš acumirklī uzsēdās.
Pirmā pasaules kara gadus Kroulijs pavadīja Amerikā, kur kļuva par mākslinieku un viņam bija kādi panākumi. Bez tam, ASV Alisters no jauna apprecējās. Šajā reizē par viņa iecerēto kļuva skolas skolotāja Lija Hirsiga. Kopā ar viņu 1920.gaordā Kroulijs organizēja Telemas Abatiju itāļu Čefalu. Taču magam fatāli neveicās. Viens no jaunajiem adeptiem, Oksfordas abiturients Rauls Lavdeja, nomira Abatijā. Iespējams, nāves iemesls bija hepatīts, taču apkaimē uzreiz paklīda baumas par to, ka Kroulijs ir ziedojis jaunekli vai arī nāves iemesls ir bijušas kaķa asinis, kuras izdzert Raulu piespieda maģiska rituāla laikā.
No Itālijas magu izdzina Musolīni, no Francijas izdzina prezidenta Puankarē, no Vācijas, kurā nacisti vajāja gan okultistus, gan homoseksuāļus, Kroulijs aizbēga pats. Atlikušo dzīvi nenogurdināmais piedzīvojumu meklētājs bija spiests palikt dzimtenē, kuru viņš ne īpaši mīlēja. Kroulijs nomira 1947.gada 1.decembrī privātā pansijā “Nestervuda” Hastingsā, bet par viņa pēdējiem vārdiem kļuva frāze: “Es sapinos”.