Bet tālāk sākas grūtības. Urāns un Neptūns ir tikai vēl viens gāzes gigantu pāris, tikai daudz mazāk interesanti, arī gredzeni viņiem tādi vārgi, arī izmēri vairs nav tie un vēji arī nav tik vētraini... Vismaz par Plutonu bija ko vairāk teikt: tomēr tālākais Saules sistēmas punkts. [Bet arī tam nepaveicās. Planētas titulu atņēma un izrādījās, ka tas nemaz nav tālākais punkts – t.p.] Visā pārējā – nekā interesanta, ledus un akmeņi, tādu labumu arī asteroīdu joslā ir pa pilnam.

Tāpēc par visām tālajām planētām summā ir sarakstīts mazāk, nekā par visām piecām tuvākām planētām atsevišķi (Zemi atkal neskaitām). Taču kaut ko atrast tomēr var. Tāpēc ar tālajām planētām viss nav tik viennozīmīgi.

Gan Urānam, gan Neptūnam ir savas īpatnības (par Plutonu parunāsim vēlāk), kas, iespējams, nepadara tās pievilcīgākas fantastiem, taču parāda to individualitāti.

Iesākumā, Urāns un Neptūns nav pilnīgi “gāzes giganti”. Ja Saturns un Jupiters pārsvarā sastāv no hēlija un ūdeņraža, tad to tālākajām māsām  milzīgā attāluma no Saules dēļ ir vairāk ledus: ūdens, metāna un amonjaka. Tāpēc Urānam un Neptūnam pat tika ieviests īpašs nosaukums “ledus giganti”.

Visām četrām gigantiskajām Saules sistēmas planētām ir gredzeni. Septiņdesmito gadu beigās tika atklāti Urāna gredzeni, pēc desmit gadiem – arī Neptūna gredzeni. Protams, ka tos vispār nevar salīdzināt ar krāšņo Saturna rotu, tomēr pētniekiem tie sagādā visai lielu interesi: piemēram, līdz šim nav zināms, kāpēc sarežģītie Urāna gredzeni saglabā savu izskatu (tie ir radušies vairāku planētas pavadoņu sadursmes rezultātā un pārsvarā sastāv no putekļiem un ūdens ledus). Neptūna gredzeniem ir vienkāršāka struktūra un tie pārsvarā sastāv no ūdens lediem un silikātiem.

Urāns un Neptūns dala trešo un ceturto vietu Sistēmā pēc masas un izmēra, Urāns ir lielāks, bet vieglāks, Neptūns – mazāks (tā rādiuss tikai 4 reizes lielāks par Zemes radiusu), bet smagāks.

Abu planētu atrašanas vēsture ir unikāla: Urānu atrada 1781. gadā un tā bija pirmā planēta, kas tika atklāta kopš antīkiem laikiem (līdz XVIII gadsimtam tā tika novērota, taču to uzskatīja par zvaigzni Vērša zvaigznājā). Bet Neptūns izrādījās pirmā cilvēku matemātiski izskaitļotā planēta: to atklāja 1846. gadā, izskaitļojot Urāna orbītas īpatnības.

Urānam ir pati aukstākā Sistēmā atmosfēra: līdz mīnus 225 grādiem. Toties Neptūna atmosfērā ir paši ātrākie vēji: līdz neiedomājamam ātrumam – divi tūkstoši kilometru sekundē (Urānam tikai līdz 250).Tagad pieņemtā šo planētu uzbūves hipotēze sadala planētas trīs galvenās daļās: akmens kodols, ledus garoza (precīzāk, šķidra: no ūdens, metāna un amonjaka maisījuma) un bieza atmosfēra.

Abu planētu atmosfērā ir ūdeņradis, hēlijs un metāns, kā arī ledus. Urāna mākoņiem ir sarežģīts sastāvs:augšējās mākoņu kārtas sastāv no metāna, bet apakšējās – no ūdens. Kaut gan mākoņos tā ir ļoti maz: Urānam ir pati mierīgākā atmosfēra no planētām – gigantiem.

Kā jau pieklājas gigantiem, arī pavadoņu tiem ir pietiekoši daudz: Urānam 27, Neptūnam 13. Urāna svīta galvenokārt nes divu angļu dzejnieku Viljama Šekspīra un Aleksandra Poupa varoņu vārdus. Ap Urānu griežas, piemēram, Miranda, Uriels, Oberons, Titānija... Neptūnam, kā jau jūras valdniekam, arī svīta nāk no jūras. Lielākais Neptūna pavadonis Tritons ir Saules sistēmā vienīgais, lielais pavadonis, kas griežas planētas griešanās pretējā virzienā. Pārējie, sīkie pavadoņi – Nereīda, Protejs, Najāde – visa kopā nesalasa tik lielu masu, kā viens pats Tritons. Toties Tritons ar katru apriņķojumu lēnām tuvojas Neptūnam un pēc pāris desmit miljoniem gadu neglābjami tiks sagrauts. Domā, ka pēc nāves tas kļūs par planētas gredzenu, kas pēc sava skaistuma pārspēs Saturna gredzenus. Bet vēl Tritons ir trešais Sistēmā pavadonis (pēc Io un Titāna), kuram ir atmosfēra, turklāt to, tāpat kā Eiropu, tur aizdomās, ka tam zem ledus ir ūdens okeāni, tātad arī pastāv dzīvības iespējamība.

Vēl Urāns ir vienīgā Sistēmas planēta, kuras griešanās ass atrodas horizontāli attiecībā pret griešanās plakni apkārt Saulei. Tas ir, ja citas planētas ir līdzīgas vilciņiem, kas kustas pa riņķi ap Sauli, tad Urāns vairāk līdzinās lielai lodei, kas veļas tai apkārt. Gads uz tā ilgst 84 Zemes gadus, bet diennakts – 17,5 stundas.

Tālie radinieki.

Gadsimta pirmajā pusē fantasti nometināja saprātīgus aborigēnus gandrīz uz katra Saules sistēmas debess ķermeņa. Visvairāk paveicās Marsam un Venērai – uz tām rakstnieki izmitināja milzums brālīgo civilizāciju. Jo tālāk no Zemes, jo apdzīvošanas variantu kļuva mazāk, taču kaut kas tika arī pašām tālākajām planētām.

Nepārspētais kosmisko vesternu autors Edmonds Hamiltons savā epopejā “Kapteiņa Nākotnes [arī – Fjučera] odiseja” liek uz Neptūna (kas ir pilnīgi piemērots dzīvei) apmesties gariem aborigēniem ar lokaniem, gluži kā bez kauliem, ķermeņiem, eļļaini pelēku ādu un koniskiem galvaskausiem – jūras ganiem un medniekiem. Pa pusei bērniem domātajā, izklaidējošā grāvējiņā iztaisīt Neptūnu par planētu-okeānu bija loģiski, ne jau velti tā ir nosaukta jūras valdnieka vārdā. Bet šahtās zem okeāna dibena Zemes kalnrači ieguva kosmiskajiem lidojumiem vajadzīgo, dārgo metālu graviumu. Uz planētas bija tikai viena salu grupa, uz lielākās no tām Zemes cilvēki uzbūvēja pilsētu Amfitrītu. Neptūniešu vietējās ciltis atradās uz zema attīstības līmeņa. Vēl cilvēki ieradās uz Neptūna – zvejot zivis.

Iezemiešu leģendas visos sīkumos stāstīja par zemūdens valstību, noslēpumainām zemūdens pilsētām un to iemītniekiem – pa pusei cilvēkiem, pa pusei zivīm, kurus sauca par jūras velniem. Saskaņā ar leģendām jūras velniem piemita pārdabiskas spējas. Tika stāstīts arī par okeānā peldošām salām, kas bija noaugušas ar bezgala krāšņām, taču indīgām puķēm... Turklāt, Neptūna okeāns burtiski mudžēja no visādām dzīvām radībām. Jūras čūskas laiku pa laikam izšāva virs ūdens savas zobainās galvas, meklējot virs viļņiem laupījumu. Gigantiski jūras dinozauri šķēla ar zobotām peldspurām ūdeni, dzenoties pakaļ zivju bariem, lēni vaļveidīgie ar diskam līdzīgiem ķermeņiem šūpojās viļņos, laižot gaisā ūdens fontānus, kas sajaucās ar gaisu.

Vispār, leģendām bija savs pamats. Neptūniešu jūras tauta patiešām eksistēja. Hamiltons to apraksta tā: “Lampu gaismā bija redzami balti ķermeņi, kas bija līdzīgi cilvēku ķermeņiem; tikai to kājas bija saaugušas varenā astē ar platu peldspuru, bet īsās, spēcīgās rokas bija apgādātas ar peldspurām uz elkoņiem un starp pirkstiem. Viņu sejas gandrīz neatšķīrās no cilvēku sejām, tikai kakla rajonā bija žaunas, kuru spraugas ritmiski sakļāvās un izpletās elpošanas ritmā. Jūras viesi valkāja īsas jaciņas no metāliska tīkla, bet diviem rokās Kērtiss pamanīja metāla stieņus”.

Bet uz Neptūna pavadoņa Tritona jūru nebija, tas bija noklāts ar zāli, kas aicināt aicināja uz mierīgu atpūtu. Tā galvaspilsēta bija pati neparastākā pilsēta Saules sistēmā. Tritonieši bija gandrīz vai pati attīstītākā rase Sistēmā un viņiem nevajadzēja parastas ēkas: viņu pilsēta bija nevis telpa, bet gan lauks. Novērotājam no malas tā atgādināja daudzus kilometrus garu, metāla platformu, gaiss virs kuras dūca un vibrēja.

Galvenās briesmas uz Tritona draudēja tā sauktajās “domu materializācijas zonās”. Par tādām lietām mēs esam lasījuši vēl Šeklijam viņa slavenajā stāstā “Spoks-5”: iedomājies briesmoni, tas arī parādās. Paši tritonieši atgādināja cilvēku karikatūras: milzīgi attīstīta galva uz tievām un īsām kājām. Viņu mīļākā nodarbošanās bija tēlu izgudrošana: no neiedomājami eksotiskiem dzīvniekiem un augiem, līdz mākslas priekšmetiem un rotām.

Tritona slava bija tāda, ka tikai retais citas planētas iemītnieks riskēja nolaisties uz tā.

Vispār, jāpiezīmē, ka Urāna un Neptūna mēneši daudz biežāk kļuva par fantastisko sacerējumu darbības vietu, nekā paši ledainie giganti.

Eksotiskie mēneši.

Citā Hamiltona garstāstā “Pērkona Mēness dārgumi”, kas sarakstīts 1942. gadā (starp citu, tā bija pirmā kosmiskā avantūru fantastika, kas tika tulkota PSRS: garstāsts iznāca žurnālā “Tehnika – molodeži” 1956. gadā), uz Oberona (Urāna mēness) tiek atklātas leviuma atradnes – tas ir minerāls ar negatīvu gravitāciju. [Liekas, ka raksta autors nav visai precīzs, cik atceros lasījis, tad  20. gados, “nepa” laikā arī kaut kas no tāda veida fantastikas tika tulkots – t.p.]

Te Hamiltons arī izrādās oriģināls. Gandrīz visi autori kā viens apraksta tālo planētu mēnešus kā neiedomājami aukstas vietas, kur metāns un ūdeņradis uz virsmām pārvēršas sarmā, bet temperatūra nepaceļas augstāk par mīnus simts grādiem. “Pērkona Mēness dārgumos” Oberons – pats Pērkona Mēness – ir visīstākā elle: vulkānu izvirdumi, zemes garozas plīsumi, kas pilni ar magmu un cita anturāža, kas vairāk raksturīga Merkūram. Ko tik vērti pat nosaukumi: Liesmojošais okeāns, Degošais līcis, Sārtās smailes...

Vētrainās atmosfēras un kolosālās seismiskās un vulkāniskās aktivitātes dēļ uz Oberona ir ļoti grūti nosēsties. Un vēl tur dzīvo uguņi. Dīvaina dzīvības forma, kas radusies metālu sālīs un ir attīstījusies līdz daļējam saprāta līmenim.

... no karstās miglas parādās sagrieztas četrkājainas figūras, kas līdzīgas lieliem paviāniem. To ķermeņi metāliski spīd – parastā miesa nespētu eksistēt pat minūti šajā dedzinošajā svelmē. Purnos var redzēt tikai atplestās rīkles, kas pilnas ar spīdošiem metāla zobiem un plati novietotās, nekustīgās, kristāliskās acis. Uz pakaļkājām – dzelzs pakavi, uz priekškājām – milzīgi, metāliski nagi. Un, lai elles radījumu apraksts būtu vēl pilnīgāks – pie katras izelpas no briesmoņu rīklēm izšaujas liesmas...

Savukārt Titāniju – vēl vienu Urāna pavadoni Hamiltons pārvērš mežonīgos džungļos, kuros cilvēki izdedzina laukumus, lai uzbūvētu kosmisko ostu un pilsētu. Titānijas iedzimtie (kā tad bez tiem!) izskatās kā zaļas figūras ar milzīgām acīm bez plakstiņiem uz papagaiļiem līdzīgās sejas. Tērpti Zemes apģērba skrandās, viņi stiepj pretī cilvēkiem bezpirkstu rokas, lūdzot sāli – vielu, kuras uz Titānijas nebija un kas titāniešiem kļuva par narkotiku.

Iedomājieties Titāniju naktī. Gaiss virs džungļiem ir mitrs, pildīts ar kodīgu paparžveidīgo koku smaržu. Spīdoši, lidojoši ziedi slīd pa gaisu, atstājot neredzamas izcila aromāta pēdas. Biezoknī ļauni vēstoši kliedz koku kaķi – nelieli, zālēdāji, kas līdzīgi lemuriem. Debesīs atskan sausi sprakšķi, tur spārnus sasit pūķpiekūns. Bet virs horizonta ceļas spocīgs, zaļš starojums. Tas pastiprinās ar katru minūti, un lūk, kolosālais, zaļais Urāna vairogs uzpeld debesīs, aizņemot pusi no debess juma un lejot zaļu gaismu kā neticami liels smaragda mēness...

Uz Urāna sistēmu dodas arī pētniecības kreiseris “Mēness varavīksne” no slavenā Sergeja Pavlova tāda paša nosaukuma romāna. Urāns ir gigants ar apbrīnojamu zaļganzilgu nokrāsu, ar spocīgi mirdzošu gredzenu, kas uzdod zinātniekiem un desantniekiem milzums mīklu. Taču galvenās grūtības gaidīja uz mēnešiem. Lamatas slēpās pat uz pasakaini skaistās, mazās Mirandas, “sniega princeses”, kā to bija nokristījuši Zemes kosmonauti. Tās neparastie sniega veidojumi slēpa ažūru “armatūru” no stipra ledus. Nosēsties uz virsmas, neielūstot ledus kavernās, bija sarežģīti, pacelties – vēl grūtāk.

Taču pats noslēpumainākais bija jau minētais Oberons. No tāda attāluma Saule likās kā košs, miniatūrs zirnis, ēnas bija garas, asas un ļoti biezas, kā no milzums prožektoriem. Virsma “... bija vāji sānu gaismas apspīdēta, sastāvoša no haotiskiem, netīra ledus krāvumiem. Izņemot ēnu darvai līdzīgo tumsu un nelielo, Saules apspīdēto laukumu košo baltumu, kas bija nopūderēts ar metāna un ūdens-amonjaka sniegu, visas pārējās krāsas šajā sasalušajā ainavā bija bālas... Lai gan dažas klintis pievērsa sev uzmanību ar joda dzeltenumu. Apledojums bija gaišāks: netīri balts, bāli dzeltens un blāvi zils...”

Tur bija arī visādi veidojumi, kas vairāk vai mazāk līdzinājās kādām arhitektūras konstrukcijām: stabiem, skulptūrām, grotiem, gliemežvākiem, arku viaduktiem...

Šie milzīgie veidojumi bruka kopā no mazākā pieskāriena, pārvēršot ainavu ierastākā, kļūstot līdzīgi parastām drupām vai pat Zemes dzīvojamiem kupoliem.

Fantastikas lasītājiem jau ierasto kosmisko cietumu uz cita Urāna pavadoņa – Ariela – izvieto Pols Makoulijs. Te Ariela ainavu galvenā atšķirība – milzīgas aizas -  daudzu kilometru dziļi grābeni. Cilvēku darbība ir izmainījusi miljoniem gadu vecos skatus: tagad grābena dibenā izvietojas cietuma ferma: “bezgalīgi lauki ar pusvakuuma organismiem. Oranži, sarkani, melni, kā sodreji, rudi-brūni, koši dzelteni – tie stiepjas... uz visām pusēm līdz horizontam, līdzīgi kā Visumā lielākā lupatu sega...” Grābenu sedz plastikāta jumts, virs kura melnajās debesīs peld milzīgs zaļgans Urāns. Pats cietums stiepjas divdesmit kilometrus zem Ariela ledus virsmas, tā ir kolosālu izmēru vertikāla, cilindriska šahta. Ariels ir tikai nedaudz mazāk kā tūkstoš kilometru diametrā un galvenokārt sastāv no ledus; gravitācija uz tā ir ļoti zema. Gan ieslodzītie, gan cietumsargi ir īsti akrobāti, viņi tā vien lido šurpu turpu pa kabeļu vadiem un trapecveida sijām, sietiem un virvju celiņiem.

Šahtā ir savs mikroklimats, daudz koku, kas vertikāli aug no katras plaisas sienās. Ir arī savi dzīvnieki: savvaļas vāverpērtiķi un ģenētiski modificētie mājdzīvnieki, dziedošie circeņi.

Pasaulēs ar vāju gravitāciju ir problēmas ar vannu un dušu: ūdens līst uzreiz uz visām pusēm. Tāpēc populāras tur ir saunas un turku pirtis. Tās kļuvušas, ne tikai sabiedriskas vietas tīrības uzturēšanai, bet arī par savdabīgiem klubiem, līdzīgiem romiešu termām. Savas atsevišķas saunas bija dažādu reliģiju, dažādu orientāciju piekritējiem. Cilvēki tā arī runāja par sevi: “Es piederu 23. tvaicētavai”.

Bez mēnešiem – cietumiem, Urānam ir arī mēneši – observatorijas.

Vispievilcīgākie ārpuszemes observatoriju būvei zinātniekiem likās planētu-gigantu pavadoņi: debesu atkritumu minimums un gandrīz nekāda magnētiskā fona. Svarīga bija arī pat pašu mazāko ledus garozu svārstību iedarbība uz superjūtīgajiem aparātiem.

Uzbūvētās observatorijas kļuva par Saules sistēmas acīm un ausīm. Gravitācijas, neitrīno, optiskie, gamma, radio un citi teleskopi, kas pieder dažādām valstīm. Zemledus mājokļi palīdzēja Oberona observatorijām  būt par ļoti tīru teritoriju – pat nelieli skābekļa mākonīši vai ūdens tvaiki, kas izlauztos no pazemes telpām, varētu sabojāt zinātnisko eksperimentu. Plato virsma tika noklāta ar īpašu plēvi, lai neļautu ledum iztvaikot. Observatorijas stingri ievēroja radio klusēšanu un ļoti kontrolēja visu aparatūru, kas radītu radio traucējumus. Taču, kad sākās runas par kodoltermiskā ģeneratora palaišanu, kam beidzot vajadzētu piegādāt Oberonam pietiekoši daudz enerģijas, radās grūtības.

Tās īpašās struktūras ūdens ledus, kas arī deva Oberona plato tā unikālo, seismisko klusēšanu, nebaidījās no siltuma daudzuma, ko izdalītu ģenerators. Taču tas varētu izmainīt ledus kristālisko režģi – no amorfa uz parasto – heksagonālo – bet šis kristalizācijas process jau bija saistīts ar nopietnu siltuma izdalīšanos.

Tieši tāda ledus mēnešu ģeoloģijas zināšana atnesa Nikijai – nesen furoru sacēlušā Nika Gorkavija darba “Astromeitene” galvenajai varonei – daudzu miljonu lielo apdrošināšanas prēmiju. [Oriģinālais nosaukums - “Astrovitjanka” - t.p.]

Solaris uz Urāna jeb Urāniešu hronikas.

1962. gadā parādījās kopīga amerikāņu-dāņu filma “Ceļojums uz septīto planētu”. Tajā tiek stāstīts par ekspedīciju uz Urānu, kurai ir jānotiek 2001. gadā. Nonākuši pie mērķa, kosmonauti atrod, ka kaut kas uz Urāna uz laiku pārņem kontroli pār viņu saprātu. Nē, nekas slikts ar viņiem nenotiek, taču piezemēšanās vietā pēkšņi uzrodas biezs mežs, kurā viens no Zemes cilvēkiem pazīst savu dzimto pusi. Drīz uz kuģa sāk parādīties arī citi cilvēki, kuriem uz tālā Urāna, protams, nav jābūt...

Sižets daļēji atgādina Bredberija “Marsiešu hronikas”, daļēji gadu iepriekš Polijā izdoto Lema “Solaris”. Taču runa noteikti nav par aizguvumu. Acīmredzot, idejas vienkārši lidinās gaisā.

Neptūna apkaime kļūst par darbības vietu citai filmai, daudz “svaigākai”: 1997. gada lentē “Cauri horizontam” tieši tur tiek atrasts bez vēsts pazudušais, pirmais Zemes zvaigžņu kuģis. Bet nesenajā Pītera Berga “Virtualitātē” Neptūna orbītā Zemes cilvēkus, tieši tāpat kā “Ceļojumā...”, apdraud bīstamas spēles ar apziņu.

Vēl vērts pieminēt filmas: “Iebrukums no Neptūna” (1961.), “Neptūna vergi” (epizode seriālā “Kosmosa patruļa”, 1962.) un “Kosmosa tālbraucēji” (1996.).

Šausmīgās, lielās planētas.

“Neptūns izskatījās kā zili-zaļa lode, blāva vājajā Saules gaismā. Parasti planētas izskats no tik tuva attāluma iedveš šausmas vai apskurbina. Šī planēta vienkārši izskatījās neiedomājami auksta”. (Alfrēds Van Vogts “Ptavvu pasaule”.)

Urānu iekarot dodas Stenlija Veinbauma varoņi (“Šaubu planēta”). Te Urānam ir virsma – gan sauszeme, gan okeāni – un atmosfēra, kas sastāv no ļoti bieziem mākoņiem. Kā teica viens no varoņiem: “Pēc manām domām, ļoti atgādina Londonu”.

Šajā miglā (kas izrādījās derīga elpošanai) mīt dīvaini dzīvnieki. Zemes kosmonauti šeit atrod divu veidu radījumus. Vieni drīzāk atgādina kolonijas vairākiem desmitiem indivīdu: tārpveidīgi ķermeņi, kas sastāv no neatkarīgiem gredzeniem-segmentiem ar vienīgo orgānu – lokatoru centrā. Viņi agresīvi uzbruka cilvēkiem, bet mēģinot tiem dot pretsparu, sadalījās atsevišķos briesmoņos. Otrās dzīvās būtnes Zemes cilvēki novēroja tikai kā neskaidras ēnas miglā, turklāt tie otrie acīmredzami “strādāja par pēddziņiem”, norādot medījuma atrašanās vietas tārpveidīgajiem briesmoņiem. Vēlāk izrādījās, ka tās patiešām ir ēnas – gandrīz vertikālas ēnas – no nezvēriem, kas planēja biezajā Urāna gaisā. Bet agresīvie radījumi-kolonijas, izrādījās viņu pusaklie kāpuri, kuriem “vecāki” patiešām palīdzēja sameklēt medījumu. Lūk, tāda ģimenes simbioze...

Ko vēl fantasti ir stāstījuši par ledus gigantiem? Jūlija Ostapenko stāstā “Matilde un svešais” piemin Urāna slavenās dubļu vannas. Georgijs Gurevičs sašķeļ Urānu četrās daļās, lai izveidotu no tā četras apdzīvojamas planētas (“Pirmā radīšanas diena”)Bet Hodžiakbars Šaihovs “ieved” no Neptūna baktērijas, kas pārtiek no skābekļa, un gandrīz iztaisa uz Zemes visplanētas katastrofu. Sergejs Sņegovs uz Neptūna iekārto savdabīgu “brīvo zonu” - kur katrs, kas apmeties uz tur uz dzīvi, var oficiāli pieņemt sev jaunu vārdu un izdomāt jaunu biogrāfiju. Galu galā dzīve tur bija grūta, darbs smags un cilvēkiem – šādas lietas – vienīgā izklaide. Ja sākumā, savu “es” nomainīja cilvēki, kas bēga no Zemes, baidoties, ka vajadzēs atbildēt par kādu pārkāpumu, tad vēlāk viņiem pievienojās jauni cilvēki, kam vienkārši bija apnikusi vecā dzīve. (Sergejs Sņegovs “Profesora Brantinga eksperiments”.)

Par vienkāršākām briesmām, kas draud kuģiem, kas avarē planētas-giganta sasniedzamības zonā, vislabāk ir uzrakstījuši Strugacki “Ceļā uz Amalteju”. Tur pasaules-slepkavas lomā iejūtas Jupiters, taču ledus giganti šajā ziņā maz ar ko no viņa atšķiras. Tā pati biezā atmosfēra, tās pašas temperatūras anomālijas, milzīgs pievilkšanas spēks, lēni un nepārtraukti augošais smaguma spēks... Gadījumā, ja zvaigžņu kuģis zaudē vadību un sāk lēnām laisties lejā duļķainajā gāzes “zupā”, kā Pāvela Amnuela stāstā “Eju pa trasi”, “nežēlīgie virpuļi un siltuma sprādzieni padara meklējumus par mokām, kas lemtas neveiksmei”. Kaut kādā momentā vides blīvums aiz borta pieaug tik daudz, ka kuģis apstājas kā ķīselis biezajā Urāna atmosfērā. Iespējams, ka to var arī nosaukt par nosēšanos, kaut gan līdz cietzemei zem kājām būs vēl visai tālu. Un, protams, kad kļūs skaidrs, ka neviens skafandrs neizturēs tādu spiedienu, palīgā no jauna ieradīsies modificētie organismi – briesmoņu ķermeņi, kurus vadīs cilvēka saprāts.

Iespējams, ka tikai sadaloties dažādās bioloģiskās sugās, cilvēce spēs kaut kā apgūt planētas-gigantus.

Vēl par šīm pasaulēm:

Oļess Berdņiks “Kvanti vai doma?”

Žerārs Kleins “Jātnieks uz simtkāja”

Pāvels Kuzmenko “Pretī ausmai”

Ru Micuse “Varoņu atgriešanās”

Andrē Moruā “No cilvēku dzīves”

Dēvids Nordlijs “Mirandas alās”

Braians Oldiss “III”

Maikls Rezniks “Ziloņi uz planētas Neptūns”

Herberts Franke “Uz Urānu un atpakaļ”

Roberts Hainlains “Starp planētām”

Roberts Šeklijs “Akmens prēriju mednieki”

[Tā nu liekas, ka Saules sistēmas planētu pārskats žurnālā “Mir fantastiki” ir beidzies. Vai tas tiks turpināts ar stāstu par planētas statusu zaudējušo Plutonu un tālākiem Sistēmas objektiem, kas to lai zina? Šajā sakarībā man gribas vēl pieminēt bērnībā lasītu Aleksandra Šaļimova garstāstu “Baltā kontinenta spoki” vai pārstrādātā variantā “Ledus tuksneša spoki”. Kaut gan darbība nenorisinās uz Plutona, bet notiek Antarktīdā, polārās stacijas personāls saskaras ar ledū ierīkoto , kā cilvēki pieņem, no Plutona atlidojušo turienes iemītnieku bāzi un vismežonīgākajā vētrā satiek arī pašus plutoniešus, sniega cilvēkiem līdzīgas būtnes, kas iedveš cilvēkos bezgalīgas šausmas.

Vēl atzīmēšu, ka slavenajā izdevniecības “Mir” sērijā “Zarubežnaja fantastika”, kas tajos laikos gandrīz vienīgā regulāri iepazīstināja Padomjzemes cilvēkus ar ārzemju fantastiku, skatīt:

, 1971. gadā iznāca stāstu krājums “Caur Saules pusi”, kurā līdzīgi kā šo rakstu sērijā stāstu pa stāstam lasītājs tika iepazīstināts ar saules sistēmas planētu fantastiskajām pasaulēm. HYPERLINK "http://fantlab.ru/edition23929" http://fantlab.ru/edition23929 Šis krājums, līdzās dažiem citiem, pieder pie sērijas zelta fonda – t.p.]