Viss sākās 1955.gadā

Tas notika 1955.gadā. Kāds nenoskaidrots vīrietis (pēc dažām ziņām ceļojošs tirgotājs) brauca pa lauku ceļu un ceļa malā pēkšņi ieraudzīja trīs dīvainas radības, kuras visvairāk izskatījās pēc vardēm, kas stāv uz pakaļkājām.

Radības bija 3-4 pēdas (91-120 cm) garas un tām bija vardes āda, rokām un kājām bija peldplēves. Galvas ne ar ko neatšķīrās no vardes galvām, un aculiecinieks arī ziņoja, ka visas trīs radības ir vīriešu kārtas radības.

Tāpat, kā stāsta aculiecinieks, vardes nevis vienkārši stāvējušas un divām kājām ceļa malā, bet gan stāvējušas puslokā, ir kā savā starpā sarunātos. Nekādas citas detaļas viņš nesaskatīja, taču, ierodoties pilsētā, uzreiz pastāstīja par redzēto, un tas izraisīja lielu troksni.

Tajā pašā 1955.gadā, 21,augustā, notika vēl viens atgadījums, kas, visticamāk, bija saistīts ar tiem pašiem radījumiem. Tas notika netālu no Evansvilas, Indiānas štatā, kas atrodas 240 jūdžu attālumā no Lavlendas.

Sieviete, vārdā Darvina Džonsone, aprakstīja savu dīvaino tikšanos ar cilvēkveidīgu amfībiju. Sabiedrībā Darvina Džonsone tika ļoti cienīta, un viņa nekad agrāk nebija stāstījusi stāstus par neparastiem dzīvniekiem, tāpēc lielākā daļa vietējo iedzīvotāku viņas stāstam noticēja.

Turklāt Džonsone šo radījumu ne tikai redzēja, lielā varde mēģināja sievieti ievilkt zem ūdens! Tas notika tad, kad Darvina Džonsone tikai 4-5 metru attālumā no krasta ezerā peldējās! Kāds ar ķepām viņu aiz abiem ceļiem satvēra un ievilka dziļumā.

Viņas draudzene, Kristīna Lambeja, atradās krastā un apstiprināja, ja Džonsone pēkšņi iekliedzās, ka viņu kāds ir satvēris. Džonsone ar kaut ko, kas līdzinājās lielai vardei, ūdenī sāka cīnīties, un šis radījums viņu vairākas reizes pavilka zem ūdens. Izglābties Džonsonei izdevās tikai tad, kad viņai palīgā aizsteidzās Kristīna.

Tad, kad Džonsone savu stāstu bija izstāstījusi, kāds iedomājās, ka viņai uzbrucis ūdrs vai kāds cits parasts dzīvnieks. Tad Džonsone uz savas kājas, zem ceļgala, parādīja neparastu zīmi. Tas bija nospiedums zaļganā krāsā, kas pēc izskata atgādināja cilvēka roku. Kaut kas sievieti bija satvēris tik cieši, ka nospiedums pazuda tikai pēc dažām dienām.

Tikšanās ar nezināmo

Turpmākajos gados ažiotāža norima, jo citi cilvēki neko neparastu nesastapa. Taču 1972.gadā dīvainu radījumu pašā Lavlendā ieraudzīja nevis vienkāršs vietējais iedzīvotājs, bet policists.

1972.gada 3.martā ap vieniem naktī Lavlendā, Ohaio štatā, policists Rejs Šokijs devās patruļā gar Mazo Maiami upi, kas tek cauri pilsētas centram. Viņš lēnām virzījās pa South Riverside ceļu, negaidot, ka tur ieraudzīs kaut ko dīvainu.

Pēkšņi automašīnas gaismas tumsā izgaismoja kaut kādu radījumu, kas izlēca uz brauktuves. Policists piespieda bremzes, un automašīna strauji apstājās.

Sākumā Rejs nodomāja, ka tas bija liels suns, jo tas stāvēja uz četrām kājām. Bet tad, kad vadītājs ieslēdza tālās gaismas, kas radījumu izgaismoja labāk, policists sajutās neomulīgi.

Pat sēžot, tā augums bija apmēram viena metra garumā, bet tad, kad tas piecēlās uz pakaļkājām, izrādījās, ka tas ir vismaz 1,5 metrus garš. Šokētais virsnieks par radījuma izskatu izteicās šādi: būtnei bija gandrīz cilvēka izskats, izņemot, pelēcīgi zaļo ādu ar pūtītēm un… vardes galvu…

“Man šķiet, ka tas bija apmēram 1,5 metrus garš. Sākumā tas tupēja kā varde, pēc tam nostājās uz pakaļkājām un paskatījās uz mani. Pēc tam tas ātri pārskrēja pāri ceļam, pārrāpās pāri nožogojumam un, visdrīzāk, ienira upē”, vietējam laikrakstam stāstīja Rojs Šokejs.

Tikšanās ar šo radījumu virsniekam laupīja runas spējas, bet visvairāk viņu nobiedēja briesmoņa seja. Tā pazīmes, bez šaubām, atgādināja reptiļus vai abiniekus. Turklāt radījumam bija ļoti lielas acis, kas bija izvirzītas no galvaskausa.

Reja Šokeja redzētā radījuma datormodelis

Vēl kādu laiku Rejs stāvēja uz vietas, neuzdrošinādamies izkāpt no mašīnas. Pagāja apmēram piecas minūtes, kamēr viņš saņēma drosmi. Virsnieks apstaigāja tikšanās vietu, taču tumsā nevarēja atrast ne “milzu vardi”, ne tās pēdas.

Ko viņš redzēja?

Ja ieskatās vēsturē, tad pirmo reizi par tikšanos ar šo radījumu kļuva zināms tālajā 1955.gadā. Toreiz liecinieks bija ceļojošs tirgotājs, kurš kādā vēlā maija vakarā brauca pa Lavlendas lauku lielceļu. Izbraucot no Branča kalnu apvidus, viņš ieraudzīja uzreiz trīs milzīgas vardes, kas stāvēja uz pakaļkājām. Pārsteidzošākais bija tas, ka viena no tām ķepā turēja kādu priekšmetu, kas izskatījās pēc nūjas…

Runājot par 1972.gada notikumiem, nākamajā dienā, 4.martā, Rejs Šokejs atgriezās vietā, kur bija saticis dīvaino būtni, un kas atrodas netālu no Totes apavu fabrikas. Viņš gribēja pārliecināties, vai viņš to nav nosapņojis, un sāka meklēt pēdas. Virsnieka tikšanās ar noslēpumaino “kaut ko” tomēr apstiprinājās – viņš atrada lielu ķepu nospiedumus, kas, šķiet, piederēja milzīgam reptilim.

Ar to stāsts nebeidzās. Pēc 2 nedēļām cits policists, Marks Metjūss, gaišā dienas laikā sastapa ļoti līdzīgu būtni. Virsnieks brauca pa to pašu ceļu gar Mazo Maiami un blakus ceļam ieraudzīja to pašu radījumu.

Divreiz nedomājot, viņš apstājās, izņēma ieroci un vairākas reizes izšāva. Tad, kad Metjūss piegāja tuvāk, no uzvarētā briesmoņa skata vien viņš sastinga. Tas bija kaut kas tāds, kas izskatījās pēc milzīgas iguānas, bet bez astes.

Vīrietis radījumu ielika bagāžniekā un aizveda uz policijas iecirkni. Rejs Šokejs, paskatoties uz to, uzreiz saprata, ka viņš to bija redzējis tajā naktī pirms divām nedēļām. Vēlāk pēc radījuma ieradās speciālisti no Sinsinati un ķermeni aizveda. Pēc tam par to nekas vairāk nav zināms.

Starp citu, viena versija par šo būtni vēsta, ka tā ir izbēgusi no slepenas Sinsinati laboratorijas. Visiem ir labi zināms, ka tur šādu laboratoriju ir diezgan daudz, un Ohaio štatā dažādi eksperimenti notiek jau kopš 20.gadsimta 50.gadiem.

Cilvēki-vardes šauni (Shawnee) cilts vēsturē

Ja jums šķita, ka viss iepriekš minētais ir salīdzinoši nesena “pilsētas leģenda”, tad man jums ir jāsagādā vilšanās. Galu galā šādas radības ir sastopamas senās šauni indiāņu cilts, kas iepriekš apdzīvoja Lavlendas nomali, pasakās un leģendās.

Šauniem patika stāstīt stāstu par “šonahuku” jeb “upes dēmonu”, kas dzīvoja mazajā Maiami upē. Saskaņā ar viņu leģendām kādu dienu šauni upes krastā medīja un ieraudzīja milzīgu radījumu, kas izskatījās pēc ķirzakas vai vardes.

Indiāņi uz radījumu izšāva vairākas bultas. Tomēr tie nekādu kaitējumu “zvēram” nenodarīja. Viss, ko viņš izdarīja, bija tas, ka nostājās uz pakaļkājām, gluži kā cilvēks, izaicinoši uz viņiem paskatījās un ienira upē.

Šoni uz šo vietu nosūtīja labākos medniekus, lai iznīcinātu briesmoni, taču tas vairs neparādījās. Daži viņu uzskatīja par dēmonu, kurš, nobijies no šauniem, nolēma paslēpties, citi, savukārt, domāja, ka viņš ir gars, kas aizsargā upi un ieleju.

Šobrīd cilvēka-vardes noslēpums joprojām paliek neatklāts. Kas gan tas bija? Zinātnisku eksperimentu izbēdzis rezultāts, milzīga iguāna, mutācijas rezultātā radusies nāra vai dēmons? Varbūt, tas bija rets, nezināmas sugas pārstāvis?