Latīņu vārds "lauva" (leo) ir cēlies no grieķu vārda "leon", kas latīņu tulkojumā nozīmē "karalis". Acīmredzot šeit atspoguļojas senie priekšstati par to, ka lauva bija visu dzīvnieku karalis.

Apzinoties savu spēku, viņš savalda savu niknumu attiecībā pret citiem dzīvniekiem, taču līdzīgi karalim viņš uzskata daudzsievību par necienīgu savam stāvoklim.

Zinātnieki atzīmē lauvas trīs galvenās īpatnības.

Pirmkārt, viņš mīl pastaigāties pa augstākām vietām, piemēram, pa kalnu virsotnēm. Ja viņu vajā mednieki, tad viņš, sajutis viņu smaku, ar asti izdzēš savas pēdas, lai viņi nevarētu viņu izsekot.

Tieši tādā pašā veidā mūsu Pestītājs (tas ir, Garīgais Lauva no jūdu tautas, esēju koka, Mīļotais Kungs, Dieva Dēls), Tēva sūtīts, iegāja Jaunavas Marijas Klēpī un ar savu moku pilno nāvi izpirka cilvēku grēkus.

Nezinot par viņa dievišķo dabu, sātans (zināmais cilvēces ienaidnieks) iedrošinājās Viņu kārdināt, it kā Tas būtu parasts cilvēks. Pat eņģeļi augstumos neatpazina Viņa pēdas un runāja tiem, kas bija nolēmuši Viņam sekot, kad Viņš devās pakaļ savai balvai: “Kas ir šis Slavas valdnieks?”

Otrā lauvas īpatnība ir viņa gulēšana: liekas, ka viņa acis ir atvērtas. Tādā pat veidā mūsu Kungs, gulēdams miris miesīgā apveidā, tika apglabāts pēc krustā sišanas, tajā pašā laikā, kad Viņa Dievišķā būtība bija nomodā. Dziesmu dziesmā ir sacīts: “Es guļu, bet mana sirds ir nomodā” (Dz., 5, 2, 4) vai arī Psalmos: “Snauž, bet neguļ Izraēlas sargātājs” (Ps., 120: 1-8).

Trešā īpatnība – lauvene lauvēnus dzemdē mirušus un viņi paliek nedzīvi trīs dienas, kamēr atnācis viņu tēvs neiepūtīs uz viņu purniem, pēc tam viņi atdzīvojas. (E. P. Evanss spriež, ka šis pūtiens īstenībā ir lauvas rēciens.) Tieši tāpat darīja mūsu visvarenais Tēvs, kad trešajā dienā atdzīvināja mūsu Kungu Jēzu Kristu. Citējot Jēkabu: “Viņš aizmiga kā lauva, bet kā lauvēns atmodās”.

Attiecībā uz cilvēkiem, lauvu daba ir tāda, ka tie neiziet no sevis, kamēr viņus neievaino.

Jebkuram normāli domājošam cilvēkam tas ir jāņem vērā. Arī cilvēki kļūst nikni, ja ar viņiem rīkojas tāpat un vajā nevainīgos, nerīkojoties pēc kristietības likumiem, kas aizliedz sodīt vainīgos.

Tieši otrādi, to apliecina daudzi piemēri, lauvas izrāda žēlsirdību pret kritušajiem, jo saudzē tos, kas krīt. (Doktors Džonsons pastāstīja interesantu stāstu par vienu no mis Treilas senčiem, nezinot, ka tas ir ņemts no Bestiārija. Tātad, mis Treilas sencis bija sērs Henrijs Solsberijs, kas uz sava vairoga nēsāja “Bavārijas lauvas” attēlu. Viņa pretinieks, ko viņš bija uzvarējis kaujā, nokrita viņa priekšā uz zemes ar vārdiem: “Sat est prostrasse leoni” (noliecu galvu lauvas priekšā). Sajūsmināts par tik taktisku un iederīgu teicienu, sērs Henrijs pasaudzēja savu ienaidnieku, kas runā par abu cīnītāju iespējamo pazīšanos. Iespējams, ka vēlāk sērs Henrijs tik bieži atkārtoja šo stāstu, ka tas iespaidoja viņa mājiniekus un to sāka nodot no paaudzes uz paaudzi, un tas kā ģimenes leģenda ir nonācis līdz mis Treilai.)

Lauvas arī atļauj gūstekņiem atgriezties pie saviem bariem. Bez tam viņi biežāk vajā vīriešus, nevis sievietes, un nenogalina bērnus, izņemot gadījumus, kad patiešām ir izsalkuši.

Vēl vairāk, lauvas nekad nepārēdās, tāpēc ka uzņem barību un dzer dažādās dienās. Ja barība netiek ātri sagremota, viņi var kādu lieku dienu arī bez tās iztikt.

Otrkārt, kad viņi saēdas par daudz, tad, akurāti iebāžot ķepu mutē, tie attiecīgi izņem barību laukā. Stāsta, ka tad, kad viņiem no kaut kā ir jābēg, viņi veic šo pašu darbību, ja pirms tam ir paēduši.

Kad lauvas ir jau gados un iestājas vecums, tad galvenā pazīme ir tā, ka viņiem trūkst vai vispār vairs nav zobu. Lauvas pārojas no aizmugures, tieši tāpat kā lūši, kamieļi, degunradži, tīģeri un hiēnas. [Tas ir, sabīdot kopā dibenus – t.p.]

(Sērs Tomass Brauns raksta savos “Sabiedrības maldos”: “Mēs nepavisam negribējām apvainot karaliskās varas piekritējus Anglijā ar šiem lauvas un vienradža aprakstiem. Tādā stāvoklī viņiem būtu grūti pāroties, jo saskaņā ar Aristoteļa rakstīto, lauvas, lapsas un lūši, un citi dzīvnieki pārošanās laikā atrodas pilnīgi pretējos stāvokļos, kur tēviņš uzlien virsū mātītei.

Kā likums, tāds pārošanās veids nav raksturīgs zaķiem, jo ir daudz paņēmienu, lai pārotos, kas atšķiras gan pēc formas, gan pēc dažāda iekārtojuma. Vieni pāri to dara sāniski, kā tārpi, citi cirkulāri vai sarežģīti kā čūskas. Daži tupus, tas ir, saskaroties ar ķermeņa apakšējām daļām. Parasti tā rīkojas dzeloņcūkas, eži, kā arī sēpijas un kurmis.

Citi izmanto jauktus paņēmienus, citiem vārdiem, tēviņš uzrāpjas uz mātītes un pieplok tās ārējām daļām dibena rajonā, kā to dara četrkājainie dzīvnieki. Citi vispār nepieskaras viens otram, līdzīgi vēžveidīgajiem, lobsteriem, garnelēm un moluskiem.

Tāds ir pastāvošais pārošanās likums, ko viņi nekad nepārkāpj. Tikai cilvēks, iespējams, darbojas ar lielāku izdomu, vadoties, nevis pēc savas sugas īpatnībām, bet pēc paša saprašanas, ejot cauri anomālijām un paliekot drosmīgs, ne tikai darbībā, bet arī izteicot nepastāvību miesas kārībā”.)

Runā, ka parasti lauvene atnes trīs līdz piecus mazuļus. Nelieli, ar sprogainām krēpēm lauvēni ir miermīlīgi, bet paaugušies, ar gludām krēpēm viņi jau izceļas ar niknumu. Uz mazuļu noskaņojumu norāda viņu atņirgtais purns un aste, kas sitas gar sāniem. Viņu drosme sakņojas iekšpusē, bet stingrība redzama ārpusē.

Lauvas baidās no asām skaņām, piemēram, no riteņu čīkstēšanas, taču visvairāk no uguns.

Kad lauvenei metiens ir pirmo reizi, tad tur ir pieci mazuļi. Turpmākos gados to skaits pakāpeniski samazinās. Beigās viņa dzemdē tikai vienu mazuli, pēc tam zaudē spēju dzemdēt vispār un uz visiem laikiem paliek neauglīga. Lauva nekad neies ēst vakardienas medījumu, drīzāk paliks neēdis. (“Tāds karaliskais raksturs tam, ka nemedīs viņš to, kas liksies miris”. V. Šekspīrs. “Kā jums tas patiks”.)

Kurš dzīvnieks gan spēs paziņot, ka ir ienaidnieks lauvam? Viņa rēciens vien jau iedveš tādas šausmas, ka daudzi bēg, tiklīdz izdzird viņa balsi, vai apdulluši krīt, tā spēka pieveikti!

Ir zināms, ka slims lauva meklē pērtiķi, lai to apēstu, cerot, ka pēc tam viņš izveseļosies.

Lauva baidās no gaiļa, īpaši no baltā. Bestiārija attēlos ir redzams lauva, kas:

1) noķēris mērkaķi; 2) neaiztiek gulošos; 3) baidās no gaiļa; 4) vicina asti; 5) lauvene ar trīs mazuļiem; 6) tēviņš iepūš mazuļos dzīvību.

Kaut arī lauva ir zvēru karalis, viņš baidās no skorpiona dzeloņa, viņu var nogalināt arī čūskas inde.

Mums ir nācies lasīt par maziem radījumiem, ko sauc par leontofontiem, ko savāc cilvēki, lai tūlīt sadedzinātu un iegūtu pelnus, kas ir nāvīga inde lauvām. Viņi apkaisa ar šiem pelniem gaļu un izmētā krustcelēs un tajās vietās, kur daudz lauvu pēdu, lai lauvas to aprītu vai vismaz nomēģinātu. Tāpēc lauva instinktīvi vajā šos radījumus ar tādu niknumu, ka pie pirmās iespējas sarauj tos gabalos, izmantojot savu spēku un stiprās ķepas. (Aldrovands ir paziņojis, ka neviens nav spējis sniegt precīzu šo dzīvnieku aprakstu vai arī raksturot tos, tāpēc viņš piedāvā tos pieskaitīt kukaiņiem vai augiem. Ir augi, ko sauc par naktenēm, tās ir arī pazīstamas kā arnikas, kuras saista ar leopardu. Vēl ir vēlpiene (dent de lion, lauvas zobs), kas pieder ģintij Leontodon).

[Tomēr, vairums avoti Leontophone uzskata par maziem dzīvniekiem. Aleksandrieši piemin, ka šie zvēri dzīvo Sīrijā un, kad viņiem uzbrūk lauva, tad cenšas viņam uzliet savu indīgo urīnu. Spānijā, Aragonā virs Hakas katedrāles ieejas durvīm ir bareljefs ar divām lauvām, kur labās puses lauva tur ķepu uz zvēra, kas it kā esot leontofons. Pēc izskata līdzīgs lācim, taču lācis ir pārāk zināms zvērs un noķertu lāci neviens nekad nav dedzinājis, lai iegūtu tā pelnus. Turpat arī bazilisks, attēlam jāsimbolizē Lauvas – Kristus – uzvara pār nāves spēkiem. Einsvorta Latīņu-angļu valodas vārdnīcā vārds “Leontophonos” tiek tulkots, kā “mazs tārps, kas vienā mirklī nogalina lauvu, ja tas to apēd”.]

Arī saite:

http://bestiary.ca/