Bet pirms tam izdevniecība "Zvaigzne ABC" laidusi klajā Baņutas Rubesas grāmatu "Labie draugi". Tā kā angļu versija vēl tikai meklē izdevēju, visticamāk, Anglijā, jo Kanādā tāpat kā Latvijā grāmatu tirgus ir visai ierobežots, latvieši ir grāmatas (Ingusa Josta tulkojumā) pirmie lasītāji.

– Pūķi, mākslīgais intelekts, roboti – vai tik neesat centusies pārspēt pašu mistiskās kino pasaules lielāko varoni Hariju Poteru?

– Tas gan būtu brīnišķīgi! Katra pusaudžu publikas autora sapnis. Atšķirībā no viscaur pozitīvā Potera mans Emīls (grāmatas galvenais varonis. – V. K.) vismaz sākumā melo, zog, ir īsts huligāns. Taču jā, abus vienojošais vilinājums ir lielā pārvērtību un attīstības iespēja stāsta gaitā.

– Kā radās ideja rakstīt grāmatu, kurā pusaudžu lielākie draugi ir roboti?

– Uz aizvadītās pēdējās jubilejas sliekšņa likās būtiski īstenot ilgi loloto. Vienmēr gribējies uzrakstīt grāmatu. Ne nopietnu, kā, piemēram, par Latvijas vēsturi, bet stāstu par pusaudžu iekšējo pasauli. To varēju iepazīt tuvplānā, jo manam dēlam Dzintaram Gothamam bija četrpadsmit gadu, kad grāmatai tapa pirmās rindiņas. Dēls bija pirmais lasītājs un pirms tam padomdevējs. Jautāju – par ko meitene klasē varētu sākt skaļā balsī raudāt? Ja pa solu rindām ceļotu viņu apvainojoša zīmīte. Un grāmatā ir tāda epizode. Vērojot puikas likstas cīņā ar pasauli, radās ideja par Emīlu. Amerikā statistika atklājusi – bērna personību veido ne vecāki, audzināšana vai gēni, bet visvairāk tieši draugi, kuri tīņa gados ir ārkārtīgi būtiski. Un visi tviteri un facebook savā ziņā ir vientulības radīti. Un es savā grāmatā klasē skolēniem blakus nosēdināju "nopirktus" draugus – robotus, kam ir rokas un kājas, kuri var runāt, redzēt un pateikt, kurš skolotājai nozadzis naudasmaku. Roboti ir kādas firmas produkts ar nosaukumu "Labie draugi" – radīti ar mērķi ietekmēt pusaudžu domāšanu, rīcību, padarīt viņus vecākiem paklausīgus. Bet visam ir arī nopietnas blaknes, kuras Emīls atklāj. Firmas mērķis ir panākt pusaudžus pērkam konkrētas preces un lietas.

Kad veidoju izrādi par Benjamiņu, "Atpūtā" saskāros ar trīsdesmitajos gados Viļa Lāča zinātniski fantastisko stāstu par robotiem, kur tie tēloti kā strādnieki. Starp citu, vārds "robots" cēlies no čehu valodas un nozīmē "strādnieks", "vergs". Padomju laikā Lācis pārrakstīja grāmatu asāku, lai parādītu, cik neganti tiek izmantots proletariāts.

Ārpus Viļa Lāča zinātniskās fantastikas latviešu valodā ir gauži maz. Bet mani roboti ir visīstākās mašīnas.

Neesmu zinātniskās fantastikas fans, pašai bija daudz jāizglītojas. Aizvakardienas fantāzija parīt var kļūt par dzīves īstenību. Ir cilvēki, kas visā nopietnībā uzskata – esam atkarīgi no mašīnām. Tviteri palīdz apgāzt totalitārās diktatūras Tunisijā un Ēģiptē, Ziemeļamerikā caur tviteriem organizē pretestību banku samaitātai ekonomikai. Taču ja, piemēram, priekšnieks raksta e-pastu uz blakus kabinetu, tas labākajā gadījumā ir slinkums, sliktākajā bēgšana no tiešas sarunas. Caur šo atsvešināto un pastarpināto saziņas līdzekli konflikts tikai samilzīs. Rakstītais vārds allaž spēcīgāks nekā runātais. Pasaule arvien vairāk noveco, medicīna paildzina mūsu mūžu, un globalizācijas dēļ kļūstam arvien vientuļāki. Iedomājieties veco ļaužu pansionātā cilvēku, kas atkārto vienu un to pašu – kāds ārā laiks? Večiņas meita "uzsprāgtu", bet robots par to nedusmosies. Ja jūs Anglijā vai Amerikā uz slimnīcu aizvedīs pat ar ātro palīdzību, gaidīsit pusstundu. Bet varbūt nākotnē pie jums pieies cilvēks – mašīna, kas izpētīs: melojat vai sāpju pakāpe patiesi tik neizturami liela? Japānā pansionātos jau tagad ir roboti, kuri var pienest ūdens krūzi, pacelt cilvēku. Manam tēvam, kuru vecumdienās piemeklēja smaga slimība, tāda mašīna būtu ļoti noderējusi, jo tuvais cilvēks bija maza, sīka auguma sieviete. Ir roboti, kas katru dienu vaicā – ko tu šodien jau apēdi? Japānā kādam vīram ir robots kā viņa astoņgadīgās meitas klons. Meitenei bail. Patiesi baisi.

– Kopš bērnības Kanādā esat runājusi latviešu valodā, kāpēc grāmatu rakstījāt angliski?

– Vai uzskatāt, ka mana latviešu valoda ir pietiekami brīnišķīga grāmatai? Starp citu, visi uz Īriju aizbraukušie vecāki tagad paši redzēs, cik ārzemēs grūti iemācīt bērniem labu latviešu valodu, ja ap tevi neskan dzimtā mēle. Kanādā ir vairākas provinces, no kurām vienā – Kvebekā – galvenokārt runā franču valodā, patiesībā parīzietim pat nesaprotamā izloksnē. Tomēr Kvebeka ļoti centās atdalīties no Kanādas tieši tādēļ, lai sargātu franču valodu un kultūru. Eksistēja oficiāla divvalodība, taču viss bizness notika angliski. Iebraucēji no Itālijas vai Āfrikas arī runāja tikai angliski. Viss ar franču valodu saistītais sāka izmirt.

Tas pats draudēs latviešu valodai, ja par otru oficiālo valsts valodu kļūs spēcīgā krievu mēle. Un tagad vajag cīnīties, lai latviešu valodu apguvušie un lietojošie krievi nejustos kā "sliktie krievi". Tāpēc atšķirībā no daža laba domāju – ir jāiet uz referendumu un jābalso pret krievu valodu kā otru valsts valodu.

– Taču ir aprēķināts – ja par krievu valodu nobalsotu pat absolūti visi Latvijā dzīvojošie krievu pilsoņi, viņu skaits ir par mazu referenduma pozitīvam iznākumam.

– Bet, ja latvieši neies, ārzemju prese to tulkos nevis kā matemātiska aprēķina diktētu rīcību, bet gan vienaldzību. Ja, piemēram, Bulgārijā dzīvotu ļoti daudz franču, un es izlasītu avīzē, ka franči savu valodu grib kā otru valsts valodu, bet bulgāri neiet balsot, domātu – viņi sēž mājās nevis protestējot pret, viņuprāt, pazemojošo situāciju, bet slinkuma dēļ. Un ko teiks Putins, ja 200 tūkstoši krievu jau parakstījušies par otru valsts valodu, bet latvieši neies uz referendumu balsot pret? Daudzkulturālā pasaulē šādi jautājumi uzplaiksnī visu laiku. Cilvēki par savu valodu un nāciju cīnās līdz asinīm. Demokrātiskā procesā ir negudri nepiedalīties, tad tevi ļoti viegli pieskaita otrai pusei. Tas ir bīstami.

– Jūsu tēvs, trimdas latviešu sabiedrībā pazīstamais "Volkswagen" filiālē strādājušais Brunis Rubess kopā ar Noru Ikstenu sarakstīja lielisko grāmatu "Bruņa Rubesa trīs mūži". Ko viņš jautātu par jūsu grāmatu?

– Kad sāku rakstīt, tēvs vēl bija dzīvs. Varbūt viņš vaicātu – kāpēc grāmatas galvenā varoņa vārds ir Emīls? Senais tēva draugs Valters Nolendorfs man atrakstīja vēstuli, kas lika domāt par bērnībā lasītās Ērika Kestnera grāmatas "Emīls un Berlīnes zēni" ietekmi. Mans tēvs savulaik latviski iztulkoja vēlāk trimdā izdotās "Divas Lotiņas", ko esmu pārlasījusi vai piecsimt reižu. Un vēl grāmatas varonim meklēju ārzemniekam grūti izrunājamu vārdu. Manam tagad Anglijā studējošajam astoņpadsmitgadīgajam dēlam jāizlemj, vai palikt par Dzintaru vai arī kļūt Džeimsam, Džonijam. Bet viņš pietiekami mīl savu vārdu, lai negribētu saukties par Bilu vai Tomu, kā pārdēvējas visi Anglijā iebraukušie ķīnieši. Arī daudzi latvieši trimdā bērniem deva svešus vārdus. Mani vecāki ne, viņi bija īsti nacionālisti. Un mēs ar māsu esam Baņuta un Baiba.

Rubesu dzimta stāvēja un krita par latviešu valodu. Bet cik daudz muļķību esmu piedzīvojusi, uzaugot ar savu nelatvietim grūti izrunājamo vārdu. Skolā stinga sirds, gaidot mirkli, kad skolotāja nonāks līdz manam vārdam un pieklusīs – puika tas vai meitene? Tāpēc vien, lūdzu, balsojiet referendumā, lai vismaz ir viena vieta pasaulē, kur zina, kā izrunāt vārdu Baņuta.

– Taču izlasot uz grāmatas vāka "BNR. 1", jādomā, kas ir noslēpumainais autors – cilvēks vai datorprogramma?

– Rainis un Aspazija arī bija pseidonīmi (pasmaida). B – tas ir Baņuta. Man ir vēl otrs vārds – Nora. Mājās smejas, ka ar šo "N" gan varot "spēlēties". Lai tulko kā "neiroloģija" vai "nanotehnoloģija". Viens – pirmā grāmata. Uz otrās vāka būs "BNR. 2".

– Kad tas notiks?

– Grāmata līdz pusei jau uzrakstīta. Ceru nākamgad pabeigt. Tos pašus varoņus sūtīšu uz Marsu.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=338078:auties-fantzijas-lidojumam&Itemid=201