Latvietei LAURAI DREIŽEI ir 25 gadi, un pagājušonedēļ pie lasītājiem nonāca jau piektā viņas grāmata – fantāzijas triloģijas Danse Macabre pirmā daļa Dejas ar nāvi.
Lauras pirmais romāns Pūķa dziesma tapa, kad viņa mācījās Rīgas Franču licejā. „Pirmo grāmatu sāku rakstīt 15 gadu vecumā. Paralēli rakstīšanai bija jāpilda skolas mājas darbi un jāgatavojas eksāmeniem, bet man pa galvu malās pūķi. Kad sāku studēt 1.kursā franču filozofiju, grāmata tika izdota,” stāsta Laura. Šādu iespēju viņa ieguvusi izdevniecības Zvaigzne ABC izsludinātajā konkursā. „Mans manuskripts bija tik biezs, ka ielikt to aploksnē nebija reāli. Tāpēc saliku lapas lielā kastē un devos uz izdevniecību,” saka Laura. Grāmatnīcu plauktos nonākušas jau piecas viņas grāmatas, un šobrīd sagatavošanā ir vēl divas – triloģijas Danse Macabre turpinājumi.
Tehniskie konsultanti – tētis un brālis
Lielākais atbalsts jaunajai rakstniecei ir viņas ģimene. „Mēs ar mammu savā profesionālajā dzīvē esam vairāk saistītas ar literatūru. Mamma strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt mans tētis un brālis ikdienā vairāk saistīti ar tehnisko jomu. Viņi man ar savām zināšanām bieži nāk talkā rakstīšanas procesā. Mana trešā grāmata radīta zinātniskās fantastikas žanrā. Galvenā varone ir automehāniķe, un rakstot es centos iedziļināties, kā strādā mašīnas dzinējs. Kad iedevu tētim izlasīt uzrakstīto, viņš paskatījās uz mani un jautāja: „Tu vispār saproti, kādas muļķības esi sarakstījusi?” pēc tam tētis man izskaidroja dažādas tehniskas nianses.”
Laura vēl nav satikusi to īpašo cilvēku, ko ielaist savā fantāzijas pasaulē. „Pieļauju, ka būt kopā ar rakstnieci nav viegli. Mēs visu ļoti analizējam un dažreiz mēdzam šokēt ar dīvainiem jautājumiem. Reiz bez jebkāda ievada nosūtīju māsīcai ziņu: ‘Kā ir, kad salauž roku?” Tas izklausījās kā drauds, lai gan patiesībā man tikai vajadzēja to zināt, lai uzrakstītu,” smejas Laura.
Gatava starptautiskajam tirgum
Lauras maizes darbs ir tulkošana no angļu un franču valodas. Ar viņas gādību pie fantāzijas un fantastikas žanra cienītājiem nonākuši tādi romāni kā Vampīru akadēmija un Citādie. Laura ir pārliecināta – fantāzijas žanrs ir mīlestība uz mūžu. „Es labprāt paviesotos aristokrātu vidē Viktorijas laikmeta Londonā. Reālajā dzīvē tas nav iespējams, bet fantāzijas žanrā var notikt jebkas. Savā jaunajā romānā nokļuvu alternatīvajā Londonā 1869.gadā. Pilsēta sadalīta divās daļās – viena uz zemes, otra – debesīs. Ir gaisa vilcieni un kuģi, kas lido,” aizrautīgi stāsta Laura, kura ne reizi vēl nav bijusi mūsdienu Londonā, toties ir izlasījusi milzum daudz literatūras par 19.gadsimta Londonu, tā laika dzīvesstilu un izgudrojumiem.
Rakstīšana pārsvarā rit viņas ģimenes mājā Pierīgā, kur Laurai ir ideāli apstākļi radošam darbam – pašai savs kabinets. „Ja man ir brīva diena, kurā varētu uzrakstīt veselu nodaļu, visticamāk, aizsēdēšos internetā. Bet, ja rakstīšanai atvēlēta tikai stunda, mobilizējos un strādāju,” saka viņa. Daudzas grāmatu idejas pie viņas atnākušas sapnī. Citas pierakstītas uz salvetēm. „Šo paņēmienu nošpikoju no rakstnieces Džoanas Roulingas. Dīvaini, bet tas darbojas! Varbūt tāpēc, ka uz salvetes jāraksta ļoti uzmanīgi, jo jebkurā brīdī to var nejauši sabojāt. Un tik pat viegli to var saburzīt un izmest,” prāto Laura. Vaicāta, vai Latvijā ar šobrīd tik modernā žanra literatūras radīšanu var kļūt bagāts, rakstniece atbild: „Ja es censtos izdzīvot tikai ar rakstīšanu, man klātos grūti. Latvijā grāmatu tirgus ir pārāk mazs.” Tāpēc viņa nupat iztulkojusi angļu valodā arī savu jaunāko grāmatu, lai piedāvātu to starptautiskajam grāmatu tirgum.