Uz ekrāniem iznākušā filma "Harijs Poters un jauktasiņu princis" ir filma par ļaunuma spēku triumfu. Un apvainojumi par sātanisma propagandu bērnu vidū te galīgi nav pie vietas. Vienkārši, dažādības pēc laiku pa laikam arī tiem ir jāņem virsroka. "Mir fantastiki" nevar atstāt šo "Poteriādes" aspektu bez uzmanības.

Nāves māksla.

Roulingas daiļrade nav vienkārša "pilsētas fantāzija." Tas ir stāsts, kurā maģija kalpo tikai par ārējo atribūtu, kura dīvainums ir padarījis "poteriādi" tik populāru. Taču leduskalna zemūdens daļa ir tikpat veca kā pasaule - tas ir stāsts par labā un ļaunā cīņu, kurā pēdējais izcīna vienu uzvaru pēc otras, bet galveno varoņu drosme un cilvēciskas mīlestības spēks pēdējā momentā pārlauž Tumsai mugurkaulu.

Nav brīnums, ka pie tāda spēku sadalījumu Roulinga apraksta ļaunumu daudz sīkāk, nekā labo, Čūkkārpu un visu citu kalambolu. Tā ir "poteriādes" centrālā tēma, tās sižeta serde un svarīgākais burvestības anturāžas avots. Ļaunums pēc Roulingas domām nav labestības trūkums vai kaut kāda filozofiska tiekšanās uz nebūtību, bet vienu personu apzināta ļaunuma un ciešanu nodarīšana citām personām. Turklāt, rakstniece pacenšas padarīt tableti mazāk rūgtu un pasniedz pašas cietsirdīgākās tēmas (vecāku un draugu nāvi) mazliet attālināti - tā teikt, "adaptējot" tās jauno lasītāju auditorijai.

Taču Roulingas uzmanība ļaunumam tik un tā ir tik liela, ka ikkatra, pat pati "labākā" "poteriādes" maģija darbojas uz kritiķiem kā sarkana lupata uz vērsi.

Īpaši reliģiozi ļaudis bez šaubām pārmet tiešu, loģisku tiltu no transfigurācijas un mikstūru mācībām uz reālo ( mūsdienu okulto priekšstatu rāmjos) raganību un melno maģiju. Tāds fanātisms ir, ne tikai naivs, bet arī faktiski kļūdains. Melnā maģija (tumšās mākslas) nav ellišķīgs ļaunums, bet tikai īpaši buramvārdi un atsevišķa mācību disciplīna.

Pasaulē, kuru ir izdomājusi Roulinga, nav absolūta ļaunuma. Viņa izvairās kaut kādi pieminēt Dievu vai Sātanu, aprobežojoties ar spriedumiem par dvēseli. Var teikt, ka rakstniece raksta pasakas no ateisma pozīcijām: brīnumi ir tikai viena no dabas parādībām (tās likumiem), bet gaismas un tumsas robežas nav izteiktas - viss ir atkarīgs no cilvēka sirdsapziņas, konkrētā gadījumā izvēloties to vai citu. "Ļaunuma" lomu viņas vispārīgajos priekšstatos spēlē tumšās mākslas.

"Poteriādes" ļaunums nav Spēka Tumšā puse vai kaut kādas viņpasaules enerģijas, bet vispirms kāda neliela zintu grupa, kas nodara konkrētu ļaunumu.

Turklāt, "ļaunuma" jēdziens reizēm ir visai izplūdis. Piemēram, buramvārdi, kas liek citam cilvēkam darīt to, ko viņš negrib, skaitās tumši. Bet paralizēšana - nē.

Izmantoti tie, protams, var būt tikai ar ļauniem nodomiem, tāpēc magi, kas tos lieto automātiski tiek pieskaitīti pie ļaunajiem.

Harija Potera pasaulē maģija saistās, ne tikai ar burvja koncentrēšanos, bet arī ar jūtām, ar kādām viņš veic buršanos. Dažas "gaišās" burvestības izdodas tikai tad, ja tās, piemēram, Patronus [Aizstāvum!] izdodas tikai tad, kad burvis jūt spēcīgas pozitīvas emocijas. Tumšās mākslas prasa galēju un, kas vairāk svarīgs, patiesu niknumu. Sadistam lieliski izdosies buramvārdi Kruciatus. Toties, kad Harijs Poters centās lietot šo vārdu pret Belatriksi Lestreindžu, vēlāmā efekta nebija, jo kā paskaidroja pati Belatrikse ar taisnīgu niknumu nepietiek, vajag vēlēties nodarīt otram ciešanas, izjūtot baudu no upura mocībām.

Severuss Strups bija vienīgais no "ļaundariem", kas bija spējīgs izsaukt aizsargu - sudrabainu dambriedi. Nāvēži reti izjūt kaut kādas siltas jūtas, tāpēc izsaukt "patronusu" viņiem nav nekādas vajadzības. Turklāt, to jau parasti izmanto pret Tumsas un viņiem to nevajag.

Tumšā maģija ir aizliegta, dažas īpaši šausmīgas zintis vispār ir Nepiedodamās.

Cik to ir, skaidri nav zināms. Zināms ir tikai tas, ka pirmā Nepiedodamā zints tika klasificēta kā tāda 1717. gadā. Pat ar vienu lietošanas reizi pietiek, lai par to dabūtu mūža ieslodzījumu Azkabanā. Izņēmumu var izdarīt tikai Maģijas ministrija, piemēram, pirmā kara laikā ar Voldemortu tādas zintis izteikt atļāva auroriem.

Roulingas grāmatās tiek minētas trīs Nepiedodamās zintis. Avada Kedavra - zaļais nāves stars. Momentāla un nesāpīga nāve. Aizsargburvestību nav, taču to dažreiz var atvairīt, piemēram, ar vissenāko Upurēšanās zinti, kā to izdarīja Potera māte. Kruciatus - sāpju un šausmīgu mocību zints, kas darbojas zižļa norādītajā virzienā. Ja zints izteicējs neizjūt baudu no mocību skata, tad upuris jūt tikai īslaicīgu nelabumu, pēc kura burvestības sekas pazūd. Imperius - absolūtās pakļaušanas zints. Atšķirībā no citām, tai iespējams pretoties, bet tad ir nepieciešamas titāniskas pūles un zināms treniņš.

Vēl ir tādas zintis, kuras pie Nepiedodamajām nepieskaita, taču to lietošanu, maigi izsakoties, neatbalsta. Piemēram Severuss Strups izgudroja zinti sekumsepra , kas dara nāvīgas brūces (tās dēļ Džordžs Vīzlijs pazaudēja ausi). Par vispretīgāko uzskata horkrusta [krestrāža] zinti, kas sarauj gabalos burvja dvēseli, bet dāvā nemirstību. Lai radītu trauku savas dvēseles daļai ir jāveic visšausmīgākā ļaundarība - apzināta slepkavība. Citas maģiskā rituāla fineses nav zināmas, jo magi ir pielikuši visas pūles, lai iznīcinātu visus faktus par šo burvestību.

Tumšās maģijas un negatīvo emociju pārpilnība ir spējīgas izmainīt burvja dvēseli un ķermeni. Simpātiski ļaundari "poteriādē" parādās ļoti reti, bet galvenais ļaundaris ir pārvērties tādā briesmonī, ka viņu apskaustu jebkurš monstrs no komiksiem. Par viņu mēs arī tagad parunāsim.

Morts, Nāves māceklis.

Tā kā Vispasaules ļaunums "poteriādē" nav personificēts, cilvēku dzimuma ienaidnieka loma ir tikusi vienkāršam mirstīgajam, kas tikai vēlas iegūt nemirstību. Toms Marvolo Redls [jeb latviski Toms Melsudors - tulk. piez.] ir dzimis 1925. gada vecgada vakarā, Londonas patversmē. Māte, tīrasiņu burve Meropa Mraksa [tas ir krievu tulkojumā - t.p.] mirst drīz pēc dzemdībām, bet tēvs, bagāts vientiesis, ir pametis ģimeni neilgi pirms dēla dzimšanas, tāpēc, ka Meropa nolēma pārstāt dot viņam pieburšanas zāles, iedomājusies, ka viņš viņu jau mīl tāpat.

Bērnu dienas patversmē Tomam nebija nemaz tik bēdīgas, kā varētu domāt. Viņš mācēja burties jau no bērnības, kaut arī neapzinājās savu spēju maģisko pusi: ar domu spēku viņš pārvieto priekšmetus, pievilina un izmanto dzīvniekus, lai visādi nerrotu klases biedrus.

Jau tad Tomam rodas tieksme uz kleptomāniju: zēns kolekcionē "trofejas", kas atgādina viņa paveiktās preteklības. Vēlāk tas izvēršas horkrustu radīšanā no lietām, kas piederējušas slaveniem burvjiem.

Kad Dumidors aicina 11 gadus veco Tomu uz Cūkkārpu, zēns ir kā bez prāta no priekiem, viņa sapnis ir piepildījies - viņš ir īpašs, ne tāds kā citi! Skolā tas tikai pastiprinās: Tomam nepatīk parastais, cilvēku dotais vārds, kas viņam nāk mantojumā no tēva - vientieša un viņš izdomā anagrammu "Lords Voldemorts" (Tom Marvolo Riddle - I am Lord Voldemort). Mācībās Toms bija vislabākais un iekļūst visu pasniedzēju "mīluļu" vidū, izņemot Dumidoru, kuram ir nojausma par to, ka puisis ies tālu, taču ne uz to pusi.

Melsudors paniski baidās no nāves, jo uzskata, ka īstam burvim nav tiesības mirt. Vēloties iegūt nemirstību, Toms sāk pētīt horkrustu radīšanu. Pirmais viņa dvēseles daļiņas iemiesojums ir viņa paša dienasgrāmata. Toms arī pamatīgi izpēta savus radu rakstus un konstatē, ka ir Salazara Slīdeņa pēctecis, viņš arī atrod pagrabos Slepeno kambari un izlaiž brīvībā bazilisku, lai tas kalpotu par ieroci pret vientiešu bērniem, kas "nav cienīgi mācīties maģiju". Pēc studentu slepkavībā 1943. gadā Melsudors izdara tā, ka vainu uzveļ Hagridam, visā apvainojot tā mīluli - īpaši bīstamu akromantulu. Tāpat, viņš izseko tēvu un nogalina viņu ar visu viņa ģimeni, bet vainu uzveļ paša tēvocim.

Pabeidzis Cūkkārpu, Voldemorts (arvien vairāk cilvēku pazīst viņu tieši pēc šī vārda) daudz ceļo, meklējot sev piemērotus horkrustus. Ar katru horkrustu viņš zaudē savas dvēseles daļiņu un viņa āriene neglābjami mainās. Vairākas reizes viņš nesekmīgi cenšas kļūt par aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzēju, taču viss beidzas ar to, ka viņš nolād šo amatu (tāpēc skolotāji tajā mainās katru gadu).

Drīz Voldemorts kļūst par pasaules spēcīgāko burvi - iespējams, pat spēcīgāks par pašu Dumidoru ar viņa seno zizli. Daudzos gadījumos viņam zizlis nemaz nebija vajadzīgs - piemēram lidojot bez tā, kas pārkāpj visus maģijas likumus - bija lielisks dueļos, labākais no visiem legiliments (domu lasītājs) un pazina maģiju kā reti kurš.

Patiesību sakot, te arī slēpās viņa vājums. Dumidors ir teicis, ka Voldemotrs neinteresējas par to, ko nesaprot. Voldemortam bija maz zināšanu par seno maģiju - tādu kā, piemēram, Harija mātes upurēšanās - tas arī bija iemesls Tumšā lorda zaudējumam.

Viņš bija ļauns psihopāts, kas nesaprata tādus vārdus kā "mīlestība" (Roulinga ir skaidrojusi, ka iemesls tam ir arī tas, ka viņš tikai ieņemts pieburšanas zāļu iespaidā, kas izraisa tikai viltus mīlestības jūtas. ) un "draudzība". Viņš bija aizņemts tikai ar vēlmi kļūt visvarens un nemirstīgs, uzskatot citus tikai par traucēkli vai palīgiem šo mērķu sasniegšanai.

1970-tajos gados Voldemorts sāk pulcināt pats savu armiju, lai iekarotu pasauli. Sev vistuvākos līdzgaitniekus viņš sāk saukt par "nāvēžiem".

Tomēr "poteriādē" nav nemaz tik daudz radījumu, kurus var dēvēt par patiešām ļauniem. Voldemorts spēja savā pusē pārvilināt milžus un vilkačus tikai tāpēc, ka Maģijas ministrija pret viņiem izturējās ne visai toleranti. Pie īstiem ļaundariem būtu pieskaitāmi tikai tie, kuru mērķis dzīvē bija līdzīgs Voldemorta mērķim: vampīrus, banši, akromantulus, baziliskus (tos, kas radīti ar tumšās maģijas palīdzību) un čūsku Nagainu.

Labu apetīti.

Vēl skolā Toms Melsudors bija savācis ap sevi cienītāju pulciņu - galvenokārt no slīdeņiem. Toms bija spēcīgs, ar harizmu apveltīts līderis, lieliski pārvaldīja maģiju un runāja par vientiešiem tādas lietas, ko daudzi studenti sen jau gribēja dzirdēt. Kaut arī Voldemorts jau neizdomāja neko jaunu. Viņa rasistiskā ideoloģija bija paņemta no Salazara Slīdeņa retorikas - no vienīgā, kas bija Tumšā lorda elks.

No šiem spriedumiem izaugusī nāvēžu ideoloģija izklausās visa dīvaina. Patiesību sakot, absolūti tīrasiņu burvju "poteriādē" nemaz nav un nemaz nevar būt. Burvju skaits pasaulē ir samērā neliels, tāpēc "pūristi" ir spiesti slēgt laulības viens ar otru. Vairums tīrasiņu ir saistīti tādām vai citādām radniecības saitēm.

Asiņu tīrība ir viens no galvenajiem spēku motivatoriem "poteriādē". Jebkuras pretenzijas uz izņēmuma stāvokli ir pirmais solis prom no gaismas. Taču, ja parok tīrasiņu burvju ciltskoku dziļāk, tad atrodas visai interesanti fakti. Tie, kas lepojas ar savu asiņu tīrību, vienkārši ir izsvītrojuši no savas vides senčus - vientiešus un skvibbus (magu bērnus, kuriem jau no dzimšanas nepiemita burvju spējas). Daudzi, kas slēdza laulības tikai radinieku starpā, ģenētiski zaudēja un cieta no psihiskām kaitēm, fiziskas kroplības un burvju spēju samazināšanās.

Pēc Roulingas vārdiem, senās, "tīrās" dzimtas pamazām izzūd. Puse no pašreizējiem Cūkkārpas audzēkņiem ir dzimuši jauktās laulībās , bet ceturtā daļa - tīrasiņu vientieši, kuriem atklājušās maģiskas spējas. Situācija ir tipiska, kā aristokrātijas norieta laikā (18. - 19. gs.), no tā var izspriest, ka, ja Roulinga kādreiz nolems atgriezties pie "poteriādes", tad maģiskais rasisms vairs nebūs galvenais ļaunuma motīvs. [Nekad nesaki nekad! Var jau būt, ka Roulinga patiešām nekad vairs nerakstīs par šo pasauli, bet... vēsture zina rakstniekus, kas tāpat solījuši - nekad vairs, un tomēr ir turpinājuši: Konanam Doilam Šerloks Holms tā bija jau apnicis, ka viņš noslīcināja to ūdenskritumā - nācās atdzīvināt; Ursula le Gvina pēc "Jūraszemes" triloģijas arī teica, ka tēmu neturpinās - tapa jauni romāni. - tulk. piez.]

Nāvēžu izlases firmas zīme - Melnā zīme - ir galvaskausa zīmējums ar čūsku, kuru kandidātam uznesa pats Voldemorts uz apakšdelma iekšpuses. Tas nebija tikai statusa simbols, bet arī sakaru līdzeklis: kad Voldemorts pieskaras savam "tetovējumam", pārējie sajūt tajā vietā dedzināšanu, kas ir signāls kopsapulcei.

Zints morsmodre [krieviskā tulkojumā - t.p.] izsauc analogu zīmi (bāli spīdošu zīmējumu) gaisā. Tas ir savdabīgs nāvēžu "paraksts" pēc slepkavības vai tikai tāpat - iebaidīšanai.

Daudzi nāvēži kļuva par tādiem tikai aiz bailēm no Voldemorta. Pēc pirmās Tumšā lorda bojā ejas viņi ātri pārmetās gaišo spēku pusē, liecinot, ka ir darbojušies zints Imperius iespaidā, bet, kad Voldemorts atgriezās, viņu bailes bija daudz lielākas kā godīgajiem burvjiem.

Voldemorts izrīkojās ar viņiem kā ar kalpiem: palīdz (piemēram, atgriež zaudēto locekli) ārkārtīgi reti, toties bez nožēlas upurē savus tuvākos līdzgaitniekus - tādus kā Severuss Strups. [Tas gan izrādījās dubultaģents - t.p.] Sākotnēji viņš organizē tādu kā maģisko Al-Qaeda ": nāvēži uzbruka burvjiem, raganām un vientiešiem tikai tāpēc, lai sētu bailes. No spēka koncentrācijas un kaujām viņi izvairījās līdz pašām beigām.

Otrajā karā nāvēži darbojās metodiskāk: ieņēma Maģijas ministriju, ieguva kontroli pār Cūkkārpu, pārvērta Azkabanu par cietumu "draņķasiņiem" un pēc būtības valdīja pār maģisko Lielbritāniju. Voldemorta vārdam tikai uzlikts tabu un tika izsekots jebkurš, kas šo vārdu izteica skaļi. Tā kā to iedrošinājās darīt tikai Fēniksa Ordeņa locekļi, nāvēži viegli varēja tos izsekot.

No mitoloģijas viedokļa "poteriāde" ir mītu vinegrets ar daudzu sižetu aizguvumiem no cilvēces vēstures un pazīstamiem fantāzijas varoņiem. Piemēram, vairums notikumu, kas veido "poteriādes" sižetu, ir notikuši Otrā pasaules kara laikā. Iespējams, tas nav nejauši, jo Voldemorts, tāpat kā Hitlers sapņo par pasaules kundzību un bija apmāts ar "rases tīrības" ideju, kaut arī - kāda ironija - Tumšais lords bija jauktasinis. Voldemortā ir kaut kas no "Gredzenu pavēlnieka" Saurona, kas arī bija "atmiesots" un centās atgriezties dzīvo pasaulē.

Attiecīgi, ļaunums Roulingai ir sanācis fragmentārs, neoriģināls. Neuzvaramu, infernālu briesmu trūkums un galveno ļaundaru triviālās vēlmes neļauj mums spriest: "Bet, kas būtu tad, ja ļaunais uzvarētu?" Voldemorts un nāvēži ir parasti nelieši, tikai ar maģiju. Tāda "sīka sadzīves tēma" agri vai vēlu dabū pēc nopelniem. Bet, ja jūs neticiet, ka labais uzvar ļauno, pārbaudiet, cik lapaspuses izdos Yandex, ja ierakstīsiet vienu vai otru vārdu. [Pārbaudīju! Ļaunums - 21 miljons, labestība - 113 miljoni lapu - t.p.]

Interesanti fakti.

Vienīgā vieta, kur māca, nevis aizsardzību pret tumšajām zintīm, bet pašas tumšās zintis ir Durmštrangas akadēmija. Kaut gan tās mācīja arī Cūkkārpā, kad tā atradās nāvēžu varā.

Nāve "poteriādē" nav tieši saistīta ar ļaunumu. Taču viņa ir devusi mūsu pasaulei trīs Veltes [Dāvestus], kas atnesa ne mazums ļauna.

Filmā Voldemortam ir zilas acis, kaut arī grāmatā - sarkanas. Režisors esot teicis, ka tā būšot emocionālāk.

Vienkāršs aprēķins rāda, ka pirms pēdējās kaujas Voldemortam palika 71 gads.

Bet Harijam bija 17, tas ir - 71 otrādi.

Roulinga sākumā esot gribējusi nosaukt nāvēžus par "Valpurģa bruņiniekiem".